Torremolinos → Granada

Pirmais novembris (jā, tas beidzot ir klāt!). Pulkstenis rāda pus septiņus un rīta ziņās stāsta kādas sniega kupenas pa nakti apklājušas Cēsis, Valmieru un citas Latvijas pilsētas un laukus tālāk Ziemeļos. Rīgā līst un manā whatsapp ielido bilde ar balti noklātu pagalmu. Sirreāla sajūta! Sēžos pie stūres uzticamajai Corsiņai, lai dotos pakaļ saviem ceļa biedriem, ar ko pavadīšu turpmākās vienpadsmit dienas, un dotos uz lidostu. Mēs braucam uz Spāniju! Tieši īstajā brīdī!

Pēc Indijas brauciena es nešaubīgi zināju, ka tā vēlos pavadīt ikkatras pirmās divas novembra nedēļas – ceļojot un krājot iespaidus ikgadējā atvaļinājuma laikā. Toreiz es vēl nezināju kur un kā, bet maz pamazām viss izkristalizējās. Pirmā doma par šādu Spānijas braucienu šādā sastāvā radās vasarā. Ar draudzeni pēc dežūras, kā visai bieži, sēdējām mašīnā un runājām par tuvākajiem nākotnes plāniem. Arī viņai atvaļinājums bija paredzēts novembrī un bija radusies ideja aizbraukt kādā ceļojumā. Viņa ar vīru vēlējās paņemt līdzi arī mammu un prātoja, kas varētu būt ceturtais dalībnieks, lai finansiāli būtu izdevīgāk. Atceros, kā sēdēju draudzenei blakus un pilnā sašutumā prasīju: Nopietni? Jūs nevarat izdomāt, kas varētu būt ceturtais? Helooooo! Esmu tepat blakus! Tā nu, pati neapzinādamās, ko vispār varētu nozīmēt ceļot ar kādu kopā un cik brīžiem sarežģīti būs izplānot ceļojuma detaļas, es nedomājot uzprasījos šai avantūrai.

Ak, ja vien es spētu aprakstīt visas ne-vieglās detaļas, cik mums dažbrīd bija grūti vienoties, kalkulēt un plānot, pirkt lidojumus un rezervēt naktsmītnes. Rēķināt kilometrus, nokļūšanas laikus un veikt pētījumus par auto nomas kompānijām, apskates objektiem, laikapstākļiem. Par laimi mūsu viedokļi un idejas vairāk vai mazāk sakrita, tomēr ceļojuma maršruta uzmetumi, līdz nonācām pie galējā varianta, bija vismaz četri. Visu apgrūtināja arī tas, ka darba slodze un ikdienas plāni mums abām bija pārāk piepildīti, lai mēs varētu tā –  kopīgās brīvdienās visu izplānot. Neskaitāmas reizes tikāmies pēc dežūrām, pa pusei aizmigušas un ar mazu spēju tolerēt citu viedokli un rast kompromisus. Spilgti atceros, kā naktsmītnes rezervējām ar telefonsarunas palīdzību triju stundu garumā, katra savā pusē čekojot piedāvājumus, ko otra ir atradusi. Domāju, neviena no mums pirms tam nedomāja, ka tas būs tik sarežģīti – kopīgi izplānot ceļojumu četriem cilvēkiem. Bet mūsu galvenā motivācija un dzinējspēks bija nebeidzamā vēlme piedzīvot visforšāko ceļojumu, kāds ir iespējams!

Jāteic, ka galu galā, tas mums izdevās visai veiksmīgi, bet par to, protams, varēs spriest vien ceļojuma noslēgumā.

Atgriežoties pie novembra pirmās dienas – tā tika pavadīta visai mokošos pārlidojumos un piecas stundas gaidot Stanstedas lidostā. Te iederas stāsts arī par manām pasēm. Jā, pa-SĒM – daudzskaitlī! Tātad, pirms kāda laika nozaudēju pasi, vismaz man tā likās, jo nevarēju nekādi to atrast, par spīti tam, ka biju vairākkārt izrakājusi visu dzīvokli (pie kam, tas nav sevišķi liels) un apskatījusies visos pakšos. Gaidīju aptuveni divas nedēļas, ar cerību, ka pase tomēr uzpeldēs, līdz neizturēju un devos izgatavot jaunu. Dienā, kad devos mājup no PLMP un meklēju teātra biļeti somiņas mazākajā kabatā, uzdūros… Kam? Jā, jā – manai, nu jau nederīgajai un vecajai pasei (facepalm)! Tā, nu tiku pie diviem vienādiem personas apliecinošajiem dokumentiem, tikai ar divām dažādām sejām. Loģiski, ka nederīgo tā vienkārši mest ārā nevarēju, tādēļ tā neaiztikta gulēja vienā no dzīvokļa plauktiņiem. Iepriekšējā dienā pirms izlidošanas visi tikāmies, lai pārrunātu organizatoriskās detaļas un, par laimi es uzmetu acis savas pases bildei. Mani pāršalca pēkšņs izmisums, kad nāca apjausma – esmu biļeti iečekojusi ar vecās pases numuru! Čekojos pēc dežūras, visai lielā steigā un nebiju pamanījusi, ka esmu paņēmusi nepareizo dokumentu. Tā nu uz lidostu devos ar abām, jo mēģinot iziet pasu kontroli ar, uz lidojuma biļetes norādīto pasi, mani visticamāk ar lielu pompu izmestu laukā, ja vēl neizturētu, kā kaut kādu bēgli ar nederīgu dokumentu. Savukārt, bez vecās netiktu iekšā lidmašīnā. Labi, ka viss tomēr beidzās labi un par bēgli vai identitātes zagli mani neviens nenoturēja, bet varējām vien kopīgi pasmieties, ka tā jau nebūtu Elīza, ja neiekultos dažādās, visai interesantās situācijās!

Nīkšana lidostā un pēdējais lidojums no mums visiem prasīja pēdējos spēkus, tomēr nolaišanās Malagā atspēkoja pilnīgi visu! Arī ielidošanas aizkavēšanos par pusstundu, nereālo besi un nogurumu atrodoties bezgaisa telpās gandrīz divpadsmit stundas, kā arī biedējoši ilgo caruceļošanu biezajiem mākoņiem, kas saveidojušies starp kalnaino reljefu. Vēlā vakarā gaisa temperatūra bija vairāk kā +20°, kur vien skaties slejas palmas un zied dažāda veida rododendri! Pēc garās dienas tas tiešām bija pilnīgs kultūršoks – Latvijā snieg sniegs, bet šeit mēs staigājam krekliņā vienos naktī.

Naktsmītne bija Torremolinos daudzdzīvokļu nama desmitajā stāvā ar fantastisku skatu uz naksnīgo pilsētu un jūru. Tikai no rīta, kad pa logu pavērās skats uz brīnišķīgu saullēktu, skatam atklājās arī kalni. To grēdas mūs ieskāva no visām pusēm. Debešķīgs skats!

DSC_7850-01

Otrā novembra rītā, manuprāt, visi bijām priecīgi satraukti par gaidāmo dienu, par to, ka laiks mūs patiesi lutina un apkārt ir tik elpu aizraujoša daba. Arī par to, ka pagaidām esam tikai pašā ceļojuma sākumā un, ja pavisam godīgi – vēl pat neko tā īsti redzējuši neesam.

Īres auto paņēmām jau naktī, uzreiz pēc ielidošanas, tādēļ pēc nākamā rīta kafijas iemalkošanas un koferu atkal-sakrāmēšanas (kas noteikti uzskatāms par galveno minūsu, ja katru vakaru maini naktsmītnes) uzreiz metāmies īstajos piedzīvojumos. Pirmo apskatījām pilsētas promenādi un Albērijas jūru, kuras viļņi brīžiem mums sniedzās pat līdz krūtīm (neesam gan arī garākie cilvēki uz pasaules, izņemot draudzenes vīru). Saule, tirkīzzils ūdens un +24°! Lieki teikt, ka bijām ekstāzē. Nākamais lielais galamērķis bija Nerja alas, bet pa ceļam piestājām dabas parkā, kur varēja vērot dažādu šķirņu olīvkokus.

Spānija un spāņi ir tieši tādi, kādus tos atceros no iepriekšējā brauciena. Nesteidzīgi ikdienas gaitās, bet visai nenormāli uz ceļa un pie veikalu kasēm. Arī tas, ka viņi uzsāk sarunu ar pilnīgi jebkuru cilvēku un to turpina, par par spīti tam, ka esi jau vairākkārt iebildis, ka nerunā spāniski, man atmiņā ataust kā visai loģiska klasika. Tomēr laipni un izpalīdzīgi viņi ir viennozīmīgi. Konkrēts piemērs – izbraucot no veikala stāvvietas, kur iepirkām pusdienas, draudzenes vīrs (kurš tobrīd šoferēja) pēkšņi apstājās un izkāpa no mašīnas. Izrādās, ka aizmugurē braucošā auto pasažieri, bija midžinājuši un radījuši zīmes, lai pievērstu mūsu uzmanību faktam, ka esam atstājuši nopirkto bulciņu kastīti uz mašīnas jumta! Nu, tieši tā kā kādā lētā un sliktā komēdijā. 😀 Visai ironiski, ka tieši pirms pāris minūtēm nedaudz apsmējām vienu spāņu sievieti, kas iebāzusi apavu kasti un kaķu barību starp kājām, uzkāpa uz rollera un ātrā tempā aizbrauca. Prātojām cik amizanti būtu, ja viņai traucoties caur apli, kaķu barība izbirtu uz ceļa. Izrādās, ka tādā amizantā situācijā būtu nonākuši mēs paši ar savām bulkām.

Pusdienas ēdām vietā, kur zemestrīcei iznīcinot 15. gadsmita pili, uz drupām ir izveidots brīnišķīgs skatu laukums. Saule cepināja, ziedi plauka, mandarīni gatavojās kokos un palmās čivināja zaļi papagaiļi. Saldajā nobaudījām arī lielisko dienvidnieku saldējumu, kurš, nebeigšu atkārtoties, garšo de-beš-ķī-gi!

DSC_7979-01

Alas Nerjā pārsteidza mūs nesagatavotus. Visi kā viens, bijām iztēlojušies mazu aliņu ar vienu telpu, kurā ielaiž tūristus. Patiesībā alas sniedzas pat piecu kilometru garumā un ir veidojušās laika posmā no 25 tūkstošiem gadu pirms mūsu ēras, līdz Bronzas laikmetam. Tūristiem ir pieejamas četras milzīgas telpas, ka pat Arēna Rīga nobāl, un ir jāmēro 400 pakāpieni, lai tās izstaigātu! Teikšu tā – skati bija netverami! Dažādie stalaktītu un stalagmītu veidojumi ir cilvēka prātam neizprotami – to milzu lielums, dažādība izskatā un plašums vienkārši rauj nost jumtu, nepārspīlējot! Tur atrodoties tu jūties melns uz maziņš kā laikā, tā telpā. Un tieši tādi jau arī mēs esam uz visuma fona. Kas gan, salīdzinājumā, ir mūsu dzīves ilgums? Vien niecība…

DSC_8040-01

Tādi mazlietiņ apburti, mēs devāmies tālāk un pie stūres sēdos es, jo atzīšos, man tiešām niezēja pirksti nedaudz pabraukāties. Tālāk plānā bija doties iekšzemē, līdz ar ko, jūru atkārtoti redzēt tikai pēc četrām dienām, tādēļ vēl gribējām izmantot iespēju un pie tās piebraukt. Atradām klusu daudzdzīvokļu rajonu pašā jūras krastā un nedaudz pabaudījām atmosfēru tur. Arī jūra šeit mainās. Pie Malagas krasts bija smilšains un stāvs, veidojot iespēju rasties milzīgiem viļņiem. Šeit piekrasti veidoja akmentiņi un gliemežvāki, krasts bija lēzanāks un jūra mierīgāka. Bija doma arī peldēties, bet tā kā vakara saule jau pamazām zaudēja savu spiedošo svelmi, tad šai idejai atmetām ar roku.

DSC_7889-01

Tālāk ceļš mūs veda gar Sierra Nevada kalnu masīvu, kas var lepoties ar trešo augstāko virsotni Spānijā – Pico de Veleta un uz to ved arī augstākais asfaltētais ceļš Eiropā. Skati, protams, brīnišķīgi. Un man, kā tiešām lielam kalnu mīļotājam, tas viss likās burvīgi – kā vakara saule iekrāso ainavas un skatam paveras ielejas un kraujas. Nevarēju gan līdz pilnībai izbaudīt, jo pati biju pie stūres un vedot vēl trīs cilvēkus ir diezgan svarīgi padomāt par drošību un saglabāt modrību, bet tā kā arī šoferēt man patīk, maigi sakot, ļoti, tad biju visai lielā sajūsmā.

Granadu, kas bija mūsu nākamā pieturas un nakšņošanas vieta, bijām iztēlojušies kā mazu, mīlīgu pilsētiņu. Tajā iebraucot sajūsma strauji beidzās, jo satiksme bija milzīga un visai stresaina. Naktsmītne atradās pašā vecpilsētā, kur ar auto nepiebraukt. Visas stāvvietas pilnas, pat tās, kas par maksu. Savukārt, informācija no vietējiem avotiem apgalvo, ka iespējams mašīnu nolikt stacijas rajonā un par brīvu. Vakars, nogurums, tumsa. Spiežamies cauri mazajām ieliņām, kas piebāztas ar citiem auto, cilvēkiem, lielajām miskastēm un motorolleriem. Visiem besis un īgnums, jo nav nekādas skaidrības par to, kur noparkosimies, kā tiksim uz naktsmītni un, kādā ellē vispār atrodamies. Vienvārdsakot, haoss. Haoss, kuru viennozīmīgi nepalīdz balansēt vājprātīgā satiksme. Un vispār, lai arī apļi itkā ir laba lieta, tomēr tas, kā spāņi viņos brauc ir nenormāli. Apmēram – kā gribu tā izbraucu, kaut no trešās joslas pa taisno. Beigu galā uzvar tas, kurš pārliecinātāks! Lai arī es sevi tomēr uzskatu par visai normālu šoferi, jo esmu mērojusi ceļu līdz Čehijai un pie stūres jau pabijusi arī uz Spānijas salas, šeit jutos kā pēdējā idiote, kas pat jēdzīgi nemāk noparkoties. Un tas nu bija sitiens zem jostasvietas, jo paralēli gandrīz vienmēr esmu spējīga ielīmēties.

Beigu galā mums nereāli noveicās, jo atradām bezmaksas stāvvietu un uz mītnes vietu devāmies ar taksi – jā, tieši tik piekusuši mēs bijām. Pat nezinu, vai mūs no šāda komforta būtu varējusi atturēt pat kāda astronomiska summa. Veiksmi par to, ka beidzot esam naktsmājās, nosvinējām ar vīnu, picu, olīvām, prošuto un sieru. Lieki teikt, ka viss garšoja debešķīgi!

Gulēšanai pašā pilsētas centrā ir arī savi mīnusi – nebeidzamas nakts ballītes tieši zem mūsu logiem un entās tīrīšanas, mēslu un stiklu savākšanas mašīnas, kas gandrīz cauru nakti trokšņoja uz ielām. Manu ceļabiedru naktsmiers tika vairāk vai mazāk traucēts, bet es, bruņojusies ar mūziku austiņās un ausu aizbāžņiem, ko pēdējā brīdī negaidītā veidā atradu vēl mājās esot, gulēju kā dieva ausī. Šoreiz laikam esmu ceļojumam nokomplektēta pareizi! 🙂

DSC_7924-01

 

E.

Komentēt

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com logotips

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out /  Mainīt )

Google photo

You are commenting using your Google account. Log Out /  Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out /  Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out /  Mainīt )

Connecting to %s