Granada → Cordoba

Lai arī iepriekšējā vakarā un naktī Granada mūs sarūgtināja, tomēr no rīta viņa bija spējīga spēcīgi reabilitēties.

Vecpilsētas apskati, bruņojušies ar koferiem un visām mantām, apvienojām ar došanos pēc auto. Šeit varbūt ir jēdzīgi paskaidrot, ka mūsu ceļojums ir visai intensīvs. Desmit dienu laikā ir plānots apskatīt deviņas līdz vienpadsmit dažādas apdzīvotas vietas un galvenos apskates objektus. Gandrīz katru vakaru esam citā pilsētā un nākamajā dienā cenšamies ieraudzīt cik nu maksimāli daudz ir iespējams, jo galvenā ideja bija aptvert iespējami lielu Andalūzijas reģionu un sajust to Spānijas dažādību. Pagaidām šķiet, mums viss izdodas diezgan veiksmīgi, lai gan, loģiski, ka nevaram paspēt ieraudzīt pilnīgi visu! Bet esam jau pārsprieduši, ka jebkurā no mūsu apstāšanās vietām pilnīgi mierīgi var pavadīt arī vairākas dienas. Viss atkarīgs no tā, kāds ir ceļojuma mērķis. Dzīvs piemērs – manas septiņas dienas Parīzē, kas dažiem likās daudz par daudz, bet man galīgi nebija sajūta, ka esmu tur pavadījusi pārlieku ilgu laiku. Vēl vairāk – man bija par maz!

Atgriežoties pie Granadas –  tā pēc iedzīvotāju skaita ir astoņpadsmitā lielākā pilsēta Spānijā, neskaitot visas tūristu masas, kas tur regulāri uzturas. Ja man būtu jānosauc pirmais vārds, kas asociējas ar Granadu, tas nešauboties būtu – “daudz“. Uz ikkatra stūra kūsāja dzīvība un satiksme, neatpaliekot no iepriekšējā vakarā piedzīvotā, vēljoprojām bija intensīva. Šajā reizē, gan bijām paēduši, pagulējuši un bez auto, tādēļ oma viennozīmīgi bija pozitīva un iedvesmojoša. Ar pavērtu muti, atgāztu galvu un augšupvērstu skatienu baudījām pirmos, īstas spāņu vides, iespaidus.

DSC_8136-01

Kā jau lielākā daļa Dienvideiropas vecpilsētu, arī Granada izceļas ar sakārtotību. Skvēriņi ik pēc pārsimts metriem, mandarīnu koku alejas, smalks bruģītis un sirreāli skaista arhitektūra. Un arhitektūra, ak manu tētīt, arhitektūra! Kā mākslas darbs ir katra māja. Balkoni, puķu kastes, rotājumi un saskaņotas žalūzijas. Mazās ieliņas, kas ir tik šauras, ka vari aizsniegt katru ielas pusi ejot pa vidu, ir piekrautas ar mazām suvenīru bodītēm. Tomēr ne miņas no kaut kādas uzbāzības, vai produktu reklamēšanas, tieši otrādi – šaurība piedeva tādu patīkamu omulības sajūtu. Izņēmums vienīgi, čigānieties, kas ar kaut kādu augu zariņiem, ko tirina tev sejas priekšā, bāžas virsū un grib, vien dievs zini, ko.

Viens no, mūsuprāt, galvenajiem apskates objektiem vecpilsētā bija Basilica San Juan de Dios, kas celta 18. gadsimtā, divdesmit gadus bez pārtraukuma. Visas ēkas būvniecībā izmantots marmors, jašma, koks un zelts. Un iekštelpu interjera atslēga patiešām ir zelts. Zelts visur, līdz sīkākajai detaļas, tā ka acis žilbst. Arī platība ir milzīga. Doma kupols sniedzas piecdesmit metru augstumā un tiek balstīts uz četriem piloniem starp kuriem, savukārt, ir ievietotas astoņas eņģeļu figūras, kas tur reljefotas lampas. Aprakstīt to skaistumu man neizdosies. Nespēju ievērpt vārdos cik brīnišķi zelts mirguļoja daudzajos spoguļos, kā marmorā atspīdēja vitrāžu krāsainās gaismiņas un cik liela bijība ielija līdz sirds dziļumiem. Interesanti bija arī, ka bazilikas otrais stāvs ar dažādiem eksponātiem, greznumlietām, goda vietā izvietotiem izpušķotiem galvaskausiem un skeleta kauliem, bija pieejams apmeklētājiem. Līdz ar to, bija iespējams stāvēt aiz paša altāra un redzēt nedaudz citu bazilikas skatu. Līdz šim Spānija mūsu ar katru brīdi pārsteidz un iedvesmo arvien vairāk un vairāk!

DSC_8223-01

Auto atradām pavisam viegli, bez aizķeršanās un dienas gaismā arī pilsētas nomale mums vairs nešķita tik drūma un biedējoša kā iepriekš. Tālāk devāmies uz Alhambra cietoksni, kas iekļauts UNESCO mantojumā, bet te mums bija neliels čē-pē. Man jau gribētos teikt, ka braucienam nepieciešamos pētījumus veicām tiešām apzinīgi un centāmies noskaidrot visu līdz pēdējam sīkumam – pat ar google ielas skatu daudzviet izbraukājām. Tomēr, ar Granadas cietoksni bija dažādas neskaidrības, itkā biļetes ātri izpērk, itkā astronomiskas ieejas maksas. Var jau būt, ka šoreiz tiešām nolažojām, jo kaut kā bijām Latvijā esot, palaidušas garām oficiālo Alhambras mājaslapu. Man likās, ka būs līdzīgi kā ar Eifeļtorni – viss izrunāts, lai apkarāptu tūristus, jo ne nu rindas toreiz bija garas, ne ieejas maksa sevišķi dārga. Šoreiz biju kļūdījusies… Lai arī biļešu cenas ievērojami atšķīrās no tā, ko par Alhambru rakstīja internetā, tomēr biļetes tiešām bija izpirktas!! Vilšanās garša mutē… Bet ilgi nenācās skumt, draudzene mistiskā kārtā atrada hop on / hop off busiņu, kura maršruts pusotras stundas garumā veda cauri visai Granadai. Arī tādai, kuru vispār nebija mūsu plānos apskatīt. Tad nu, ātra plānu maiņa un, kā saka – ja dod laimu, tad dzer mohito!

Ekskursija bija tiešām forša un austiņās varēja klausīties arī interesantus faktus par svarīgākajām vietām šajā pilsētā. Apskatījām dažādus rajonus, redzējām, kā mainās arhitektūra atkarībā no etniskās grupas ietekmes, kas tur pastiprināti uzturējušies. Ieguvām pilnīgi citus šīs pilsētas iespaidus. Un atkārtoti nobaudījām cik pārliecinoši šoferi spāņi ir. Jau  iepriekš, kad ar taksi devāmies uz viesnīcu, visi kā viens bijām izbijušies, kad auto pat nesamazinot ātrumu traucās garām citām noparkotām mašīnām ta, ka starp spogulīšiem palika, kā mums šķita, tikai pieci milimetri. Šeit ceļā devāmies ar ļodzīgu braucamrīku divos sastāvos, kas līdzinājās kaut kam starp busiņu un vilcieniņu un riteņiem. Crazy sajūtas, kad braucot cauri šaurajām un stāvajām ieliņām, braucamrīks rēc nelabā balsī un šķiet, ka tūlīt pirmais ātrums vairs neizturēs un mēs noslāpstot riposim ar lielu švunku lejā. Vai otrs variants – vienkārši bremzēm būs kļuvis par daudz un tās atteiksies strādāt. Protams, viss jau beidzās labi, ja jau varu šajās sajūtās dalīties… 🙂

DSC_8124-01

Hop off iespēju neizmantojām, jo laika nebija pārpārēm un no visiem iespaidiem un informācijas gandrīz divu stundu garumā jau tāpat jūtāmies piekusuši. Izlēmām, ka pirms pārbrauciena uz Cordobu paēdīsim pusdienas. Atradām fantastisku skatu laukumu, serpentīna malā, netālu no Alahambras. Visa Granada mums pie kājām un skatam pavērušies neaptveramie kalnu masīvi! Tieši tik tuvu, ka šķita, ar roku var aizsniegt, bija redzama arī Pico de Veleta klāta ar sniegu. Baudījums daudzpusējs – gan kuņģis apmierināts, gan acis! 🙂

DSC_8468-01

Braucot garākā ceļā jau trešo reizi, nespējam vien beigt brīnīties, cik ļoti dažāda spāņiem ir daba un cik krasi ainavas viena otru nomaina. Šosejas, protams, brīnišķīgas. Neviena šuve vai bedre asfaltā un lielākoties atļautais braukšanas ātrums ir 120km/h. Principā – tu lido nevis brauc ar mašīnu. 😀 Braucot gar piekrasti, gandrīz vienmēr bija redzama jūra un otrā pusē dažāda augstuma pauguri un kalni. Zeme visai sausa, smilšaina un klāta ar olīvkokiem. Dodoties uz Granadu skati kļuva netveramāki, jo kalni auga lielāki un klintis bija daudz tuvāk. Likās arī, ka parādās cita flora – vairāk zaļuma un daudzveidības augos. Sirreālās aizas, pārvadi, tuneļi. Līkumi virsotnes malās tā, ka šķiet – vēl mazliet un esam pasaules galā! Atbildot uz jautājumu par to, vai tad Fuerteventura arī tā nebija – bija, bet daudz mazākā mērā. Te tie plašumi ir milzīgi un lielceļi arī izbūvēti augstāk, satiksme intensīvāka un populācija lielāka. Apmēram tā – Fuerteventura reiz simts!

Laiks mūs šajā ceļojumā tiešām ir lutinājis, jo plānāku jaciņu prasās tikai vēlos vakaros, bet ja tādas nebūtu, iztikt varētu arī tāpat – pilnīgi mierīgi. Iepriekš jau gatavojāmies lietus iespējamībai, jo tomēr ir novembris, un tas šim reģionam būtu piederīgi. Tā nu, dodoties uz Cordobu redzējām, ka tālumā ir savilkušies milzīgi, melni lietus mākoņi. Lai gan “lietus” būtu maigi teikts – patiesībā izskatījās pēc briesmīga negaisa un vētras apvienojuma. Tālumā zibeņoja un tā, ne pa knapo! Latvijā, manuprāt, tik efektīvu – reizē biedējošu, reizē sajūsminošu, skatu neredzēt. Mums nav tādu augstumu un spējas redzēt tik tālu, kā ir iespējams kalnos. Neilgi un lietus sasniedza arī mūs, vai pareizāk – mēs sasniedzām lietu! Visai patīkami nebija – braukt pa šoseju uz simtdivdesmit, darbināt logu tirītājus uz ātrāko un tā pat neredzēt vairāk par pārdesmit metriem. Tad nu apstākļi spieda mazināt ātrumu un priecāties par to, ka esam sausā mašīnā un, ja vien mums tas lietus ir jādabū, tad šis nav pats sliktākais veids.

Starpcitu, Cordobā iebraucot tas bija jau mitējies, gaiss bija pavasarīgi svaigs un silts, un pat pārkingu atrast mums nebija grūti. Punktiņu uz “i” vēl pielika brīnišķīgais un plašais dzīvoklis, kurā palikām. Ceļabiedri devās vakariņās, bet es paliku naktsmītnē, jo biju apņēmusies beidzot pabeigt pirmo bloga ierakstu, kas man uz nerva sēdēja jau gandrīz diennakti. Tā nu, ieguvusi mieru sirdī par labi padarītu darbiņu, balvā vēl saņēmu garšīgu Sangriu, ko malkoju jaukā kompānijā!

DSC_8293-01

E.

 

Atbildēt

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com logotips

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out /  Mainīt )

Google photo

You are commenting using your Google account. Log Out /  Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out /  Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out /  Mainīt )

Connecting to %s