Cordoba → Seville

Cordobas apskati, izgulējušies, paēduši un mantas atstājuši mašīnā, iesakām īpaši svaigā rītā, jo bija lijis gan iepriekšējā dienā, gan naktī un gaiss bija pavasarīgi smaržojošs.

Naktsmītne atradās tādā kā Pārdaugavā, bet atgādināja nedaudz Pļavniekus. Desmitos no rīta sestdienā, ielas bija tukšas un klusas. Cītīgi darbojās vien baloži, kas Spānijā šķiet, ir daudz pievilcīgāki un mīlīgāki kā Latvijā. Vairumā – gaiši pelēki, balti vai ar rūsganiem, elegantiem pleķīšiem. Es gan nezinu, ko viņi var ēst, jo uz ielas nav ne miņas no jelkādiem atkritumiem. Viss tīrs un sakopts, pat Pļavniekos. Pat sestdienas grūtajā rītā! 😀

Par mēsliem runājot, saskarāmies gan ar vienu problēmu. Cordobā pamanījām, ka spāņi ir ļoti iemīļojuši suņus. Uz katra stūra varēja redzēt cilvēkus, kas savus mājdzīvniekus izveduši pastaigāties, vairākkārt, pat divus. Suņi atradās arī māju iekšpagalmos un restorānos sēdēja blakus saviem saimniekiem. Esmu suņu cilvēks un man katrreiz, kādu  mīluli ieraugot, uzreiz vēl priecīgāk ap sirdi palika, tomēr izkārnījumi gan aiz viņiem netiek savākti parāk cītīgi… Tā iemesla dēļ, gandrīz pusi pilsētas apstaigājām regulāri skalojot apavus peļķēs, tīrot tos zālē un uz priekšu kustoties piespiedu pozā, lai spēcīgi berzētu pēdas pret asfaltu un bruģītī. Smējāmies, ka tas nu laikam mums no šīs pilsētas paliks visspilgtākajā atmiņā.


Autostāvvieta bija visai izdevīgā vietā, lai mēs varētu izmest palielu loku cauri vecpilsētai un pirmais apskates objekts bija Meskita. Slavenā Cordobas mošeja – katedrāle, kas ir viena no lielākajām sakrālajām celtnēm pasaulē. Aptuveni 7.gadsimtā tur atradās neliela katoļu bazilika, ko pēc gadsimta nojauca un uzcēla tagad esošo mošeju, bet Rekonkistas laikā ēku pārveidoja par kristiešu templi. Vēl līdz šim brīdim musulmaņi veic pārrunas ar Vatikānu, lai viņiem tiktu dota iespēja Meskitā noturēt lūgšanas. Tomēr, ne pati Spānijas valdība, ne Vatikāns šādu ideju neatbalsta.

Ēka ir monumentāla! Galvenajā hallē ir vairāk kā astoņsimt kolonnas, veidotas no jašmas, oniksa, granīta un marmora. Visapkārt, pa perimetru ir desmitiem kapelu un katra vieta ir izrotāta citādāk. Kur vien griez galvu ir netverams skaistums un pārsteigums aiz katra stūra. Tur marmorā ir izkaltas skulptūras un sienu rotājumi, te – vesela kapela izgrebta no koka. Veidotas tādas, kā mazas situāciju glezniņas, un neviena nav vienāda. Fiziski nav iespējams aprakstīt to sajūsmu un apbrīnu  – cik liels un mežonīgs darbs ir ieguldīts, lai izveidotu kaut ko šādu! Izlikti bija arī dažādi eksponāti – zelta skulptūras, krāsainas flīzes no desmitā gadsimta un interesanti arābu grebumi. Bijām liecinieki arī kāzām. Teikšu godīgi, aktīvi nepārstāvot nevienu konfesiju, es arī gribētu precēties tik brīnišķīgā vietā. Eja uz altāri noklāta ar rožu ziedlapiņām. Līgavu un līgavaini pavada vairākas mazas, vienādi ģērbtas meitenītes. Un apkārt, viena vienīga māksla! Starpcitu, ceturtais novembris laikam ir visai populārs datums, lai vienotos laulībā, jo arī pēcāk redzējām vairākus jaunos pārus. Sievietēm ļoti vienkāršas, bet elegantas kāzu kleitas. Savukārt, sieviešu kārtas viesēm topā bija cepures. Tādu dažādību galvas rotās, simtu gadu nebiju redzējusi.

Mošejas pagalms, lai arī vienkāršs un neliels, tomēr mieru ienesošs, zaļš un pārdomāts līdz pēdējai niansei. Par spīti tūristu un kāzu viesu burzmai, nebija sajūtas, ka kaut kas būtu par daudz. Un tāda bija arī pārējā Cordoba, ko redzējām. Klusas, tukšas ieliņas, zaļi mandarīnu koki visapkārt, rododendri ziedos, parki un soliņi. Baltā arhitektūra, izrotātie balkoni, pievilcīgais bruģītis un māju pagalmi kā privātais botāniskais dārzs. Šī pilsēta mums patiešām ļoti patika!

Interesants bija arī Plaza de la Corredera laukums, kas kalpojis zirgu skriešanās sacīkstēm, dažādiem uzvedumiem, un publiskai sadedzināšanai inkvizīcijas laikos. Milzīgs, kvadrātveida laukums, ko norobežo pilnīgi vienādas, sarkanas ēku sienas. Vienādi ir arī visi logi, to balkoni un zaļās koka žalūzijas. Nevarējām vien beigt  apbrīnot, cik spāņi ir kopti un glauni… Launagā iestiprinājāmies ar saldumu, ko no skatloga ievērojām, dēvēja par “tipico de Cordoba“. Loģiski, ka vajadzēja nobaudīt kaut ko no spāņu virtuves, it sevišķi, ja tas skaitās tipisks ēdiens. Tikai vēlāk pamanīju, ka beķerejā visiem gardumiem ir tāds nosaukums. 😀 Iegādājāmies visai palielu pīrāgu no smilšu mīklas ar šokolādes un ābolu ievārījuma pildījumu un to garšīgi notiesājām uz soliņa iepretim romiešu tempļa paliekām, kas tikušas atklātas vien 1950.gadā.

Priecīgi, sasūkušies daudz D vitamīna un siltuma, pēc vecpilsētas apskates devāmies tālāk. Lai arī bija tikai +18°, no rudens gaisa nebija ne miņas. Saule cepināja tā, ka vietas, kuras nebija drēbju segtas vai apsmērētas ar krēmu iekrāsojās nedaudz sarkanas. Bet tā kā mācību, ko ieguvu pagājušajā reizē, maksimāli iedvesu arī pārējos ceļabiedros, tad laicīgi viss tika novērsts. 🙂

Rudens sajūtu gan ieguvām dodoties uz Hueznar ūdenskritumu, kas atradās kalnos. Ceļš veda pa līkumotiem, šauriem ceļiem, cauri mazām mini pilsētiņām – iekšā pilnīgos laukos. Gaisa temperatūra noslīdēja līdz +13° un arī lietus mākoņi savilkās virs mūsu galvām. Apkārt lauksaimniecības zeme, aitas, melnas pievilcīgas cūciņas un govju ganāmpulki. Koku lapas iekrāsojušās dzeltenākos toņos, tādi kā bērzi, kā ozoli apkārt. Sajūtas, kā tadā meksikāņu seriālā, jo zemes ceļi ar milzu rančo vārtiem to galā, atgādināja kādu “Mežonīgā kaķe”

Ūdenskritums gan internetā likās iespaidīgāks, tomēr kopējā sajūta vienalga bija visai stilīga – kā Amazones džungļos. Kalnu ainavas visapkārt, zaļi mūžameži, vīteņaugi,  saliekušies  koki. Atkal cita Spānija! Iespējams, uz lielo  ūdenskritumu bija  jāiet vēl tālāk,  bet  pamazām satumsa, tādēļ turpat vēl pabaudījām vakariņas un priecājāmies, ka lietus jau bija mitējies un gaiss  patīkami silts un svaigs. Izskatījāmies gan mēs, kā no pampāļu pagasta – iedomājieties cilvēkus, kas no +20° nonāk +10°. Kājās sandeles un šorti, mugurā uzvilktas siltās jakas. Kādam vēl uz acīm saulesbrilles aizsēdējušās. Citam lietusmētelis pa virsu, citam šalle ap galvu aptīta, bet vēl kādam maisiņš, ar zaļiem mercadona burtiem, galvā uzlikts, lai matus saudzētu no lietus. Kolorīta kompānija, sasēdusi nekurienes vidū, pie akmens galdiņa, vakariņas paēst!

Saulrieta atblāzmu, pāri maziem, baltiem ciematiņiem, vērojām braucot atkal lejup pa serpentīnu – ceļā uz Sevillu. Tur mūs gaidīja naktsmītne visai stratēģiski labā vietā – triane rajonā, tomēr atkārtoti saskārāmies ar stāvvietas neveiksmīgiem meklējumiem, līdzīgi kā Granadā. Satiksme nedaudz mazāk intensīva, tomēr ielu malās bija mašīnu jūra, līdz ar ko, pēc piecreizējas kvartālu apbraukāšanas savu škodiņu novietojām maksas pazemes stāvvietā. Siltums atkal bija atgriezies ap +20° un novakare bija patīkama.

E.

Komentēt

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com logotips

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out /  Mainīt )

Google photo

You are commenting using your Google account. Log Out /  Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out /  Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out /  Mainīt )

Connecting to %s