Seville → Vejer de la frontera

Pēc četrām dienām iekšzemē, pirmdienas rītā devāmies atpakaļ uz Atlantijas okeāna piekrasti, no Seviļas atvadoties ar brīnišķīgo, svaigi spiesto apelsīnu sulu brokastīs.

Ceļojumā laikā izmantojām veco, labo waze un uzlikuši navigāciju uz Cadiz, devāmies ceļā. Jau esot uz šosejas es, braucot pie stūres, sāku brīnīties, ka lielā šosejas sazarojumā visi aizbrauc pa labi un arī tur ir norāde Cadiz. Kopīgi vienojāmies, ka tas noteikti ir kaut kāds mazāks ceļš un mums taču tādu nemaz nevajag! Iepriekš lasījām, ka vispār ir arī maksas ceļi šajā Andalūzijas reģionā, bet bijām pārliecināti, ka navigācijā ir atzīmēta opcija no tiem izvairīties. Ironiski, ka pašā ceļojuma sākumā, pētot ceļa apzīmējumus, draudzene prātoja, vai tikai “Autovia” nebija tā maksas šoseja, par kuru lasījām. Ātri vien gan sapratām, ka tā viņi apzīmē jebkuru ātrgaitas ceļu un vairāk par to nedomājām. Kā izrādījās, waz(ē) nekas pie maksas ceļiem nebija atzīmēts un ieraugot norādi “Autopista” (jā, mani šis vārds uzjautrina tieši, kā tādu pubertātes vecuma čali ar piņņu klātu seju) uzreiz sapratām – esam nokļuvuši tieši uz tā vienīgā maksas ceļa, no kura bijām plānojuši izvairīties. Vienīgais, kas satrauca mani – kā notiek maksājums. Vai būs tā kā pie cilvēkiem, ka ir barjera un tu nemaz nevari aizbraukt nesamaksājis, vai būs kā Čehijā – pašam jāizzīlē, kur ir jāmaksā, kur nav un benzīntankā jāiegādājas uzlīme… Tā nu, pirmajā degvieglas uzpildes stacijā uzreiz arī piestājām, lai iegūtu skaidrību un pabarotu mūsu škodiņu. Uzzinājām, ka pēc pāris kilometriem būs barjera, kur iekasēs astoņus eiro. Fuf, viss normāli un jēdzīgi!

Te beidzot arī uzzinājām, kā jāpilda benzīns Spānijā. Iepriekš jau draudzenes vīrs brīnījās, kāpēc degvielas pistole nemitīgi sit atpakaļ, tā itkā būtu jau pilna bāka (starpcitu, neatceros, ka Fuerteventura man tā būtu bijis). Šajā degvielas stacijā atkal notika tas pats. Mēģinājām pa abiem saprast, kāpēc tā, līdz es neizturēju un izlēmu – pajautāsim kādam vietējam. Nebijām pamanījuši, ka viņiem tās pistoles nav gludas, bet gan ar robiņiem lejpusē (un iespējams, pat ja būtu to piefiksējuši, diez vai tas būtu ko mainījis). Robiņi, savukārt, pret bāku ir jāatstutē tā, ka pistole ir gandrīz laukā no bākas un tad uzpilde iet bez aizķeršanās (lol).

Turpinot par waz(i), līdz šim braucām ar Jāni, kā balss norādi un ik palaikam jokojoties vainojām viņu, ja aizbraucām kaut kur nepareizi, vai ja, mūsuprāt, viņš par vēlu vai nesaprotami deva norādes. Pēc uzpildes benzīntankā nomainījām balsi uz Robertu, kurš bija daudz pārliecinošāk un drošāk ierunājis tekstu. Tā smejoties, ka mūsu bailīgais un kūtrais Jānis vairs nav šajā ceļojumā un, ka Roberts tagad ir tas, kas iebiedē mūs ar savu tekstu “griez pa labi” tā, ka šķiet, nedod dievs nenogriezīšos, jo dabūšu ar kulaku pa seju tieši no telefona ekrāna, gandrīz pabraucām garām nobrauktuvei no šosejas. Ar gandrīz es apzīmēju brīdi, kad man sevišķi strauji nācās bremzēt jau uz sadalošās joslas, lai veiktu vēl straujāku manevru pa labi. Craaazy, kā amerikāņu kalniņos. Vakarā vēl divas reizes aizbraucu nepareizi, bet domāju, tas vairāk saistīts ar to, ka nu jau esam apraduši ar ceļu, nekā ar to, ka nemitīgi smejamies par Roberta pavēlošo balsi. Esam pieraduši, ka ainava ir tik dažāda. Ka ir kalni, tad lejas,  strauji līkumi, vēja ģeneratori visapkārt un brīnišķīgi dabas skati, kur vien griez galvu. Arī modrība ir nedaudz pieklususi, jo vairs neesi iekrampējies stūrē, kad brauc uz 120 km/h un vari vienlaicīgi klausīties radio, kad apdzen kādu, kas velkas uz 100, piedevām sarunājoties ar blakussēdētāju.

Cadiz iebraucām šķērsojot vājprātīgu vanšu tiltu. Milzīgi garu, augstu un šķībi izliektu, kas no tāluma izskatījās nereāli biedējoši. Pati pilsētiņa, atkal pilnīgi citādāka ar brīnišķīgu promenādi pašā okeāna krastā. Nolēmām aizdoties līdz tādam kā mini molam un saprotot, cik fantastiski silts un patīkams laiks bija, izlēmām nedaudz pasauļoties. Par brīnumu tam, ka ir novembris un vietējie vairāk vai mazāk apgalvo, ka ir auksts, nebijām vienīgie pludmalē. Vairāki spāņi baudīja saules starus tā pat kā mēs. Varbūt tie arī bija tūristi? Nop, nav iespējams, jo pārējie bija skaisti brūni un pat melni iedeguši, bet mēs – kā balti palagi, uz kuriem visi vecie opji aktīvi skatījās. Piedzīvojām arī peldi okeānā, kas bija fan-tas-tis-ka! Ūdens dzidrs, atvēsinošs un nereāli sāļš. Krastā bija palikusi draudzenes mamma, kas, kā redzējām no ūdens, kaut ko aktīvi vicinoties runāja ar vietējo sievieti. To pašu vietējo – vecāka gadagājuma kundzi, kas bija tāda ļoti bez kompleksiem. Kad tikko bijām atnākuši un viņas suns mums bija pieskrējis klāt, kundzīte, ģērbusies vien šaurās apenītēs, to lamāja tik izjusti un ekspresīvi, ka viņas kailās krūtis šūpojās no vienas puses uz otru. 😀 Šajā reizē viņa draudzenes mammu brīdināja, ka tuvojas paisums un ūdens līmenis strauji celsies, sasniedzot akmeņu krāvumu, gandrīz pašas promenādes pakājē. Tādas ūdens līmeņa svārstības biju pamanījusi arī Goa, kad no rītiem jūra bija pavisam tālu, bet vakaros pietuvojās bīstami tuvu.

Teikšu, ka Spānijas saule novembrī patiesi ir visai spēcīga, jo pabūstot vien minūtes četrdesmit okeāna krastā, bijām visi ieguvuši par militonīti tumšāku ādu. Tad priecīgi, ka vairs nebūsim sniegbalti, bet vismaz nedaudz bēšīgā krāsā devāmies meklēt pusdienu vietu. Tā kā pilsētā, kā pamanījām, bija vien divas galvenās lielās ielas, tad neuzlikuši navigāciju devāmies virzienā atpakaļ. Nu jau vairs neatceros īsti kāda bija secība. Vai patiešām es jau biju paspējusi veikt muļķīgu pagriezienu iekšā vecpilsētā, bet atceros, ka labā omā dungoju – ceļš pats mani ved pa labi, pa kreisi (un nē, es nebiju zem grādiem, jo biju pie stūres). Vai arī, mēs jau stellējām kartē veikala adresi, tomēr rezultāts bija viens. Tādi priecīgi un smejoši lauzāmies ar auto cauri šaurajām vecpilsētas ieliņām un komentējām, ka esam paši savā hop on / hop off busiņā, jo redz – te tāda baznīca rokas sniedziena attālumā, te tāda māja, te redz kur blakus kafejnīcu galdiņi, te re kur suvenīru veikaliņš tik tuvu, ka atverot logu vari iepirkties… Paga! Kur esam iekūlušies? Apjausma nāca strauji un negaidīti brīdī, kad uz vienas no tādām vienvirziena šaurām ieliņām galā ieraudzījām tupiku – kāda restorāna krēslus un galdiņus. Laikam esam nokļuvuši uz gājēju ielas! Variantu nav daudz – atpakaļ vairs netikt, bet galdiņi ir tieši tādā attālumā viens no otra, ka mūsu mazā sarkanā mašīnīte varētu izspraukties cauri. Ok, galvenā taču ir pārliecība! Es, pie stūres izlikos, ka nezinu, kādēļ visi cilvēki uz mums skatās un turpināju ceļu augsti paceltu galvu, savukārt, draudzene to nolieca tik zemu, ka likās – viņa pēkšņi ir sarāvusies garumā. Tikām uz normālākas ielas, atradām veikalu, bet dodoties no tā prom atkal aizbraucām uz nepareizu pusi un nonācām kaut kādā laukumā ar strūklaku vidū. Šajā brīdī man jau likās, ka tūlīt vietējie izsauks policiju ar sūdzību par to, ka kaut kāda trakā pie stūres mauc ar mašīnu cauri visai vecpilsētai.

Kaut kā, kauna pilni tikuši laukā no Cadiz, devāmies gar piekrasti uz savu naktsmītni. Tā atradās pilnīgā nekurienes vidū, dziļos laukos, rančo tipa mājā, vietā ar nosaukumu Vejer de la frontera. Uz turieni veda zemes (!) ceļš un apkārt skraidīja mazas vistiņas, kuras gandrīz, gandrīz nobraucu. Izkāpjot no mašīnas, sejā iesitās okeāna smarža un mitrais gaiss. Apkārt dziedāja gaiļi un vakarā arī sisināja sienāži dažādās frekvencēs. Neticami, cik daudzās dažādās vietās esam bijuši!

E.

Komentēt

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com logotips

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out /  Mainīt )

Google photo

You are commenting using your Google account. Log Out /  Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out /  Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out /  Mainīt )

Connecting to %s