Vejer de la frontera → Ronda

Septītais novembris mūsu plānos bija saspringts un pilns. Modāmies vēl pirms saules lēkta, līdz ar pirmajām gaiļu dziesmām.

Pastāstot vēl nedaudz par mūsu rančo – tā bija viena no trijām saimnieka mājām un mūsu rīcībā bija arī patio ar galdu un krēsliem un mazs piemājas dārziņš. Ļoti omulīgi un stilīgi, jo apkārt vien citas lauksaimniecības ar lopiņiem. Sagaidot saulrietu baudījām vakariņas ārā, iemalkojot vīnu. Tas laikam man trūks visvairāk – lētais vīns, olīvas un siers. Arī siltais laiks, protams, bet šķiet, būšu jau pieradusi pie ikvakara Sangrias glāzes. Mums ar draudzenes vīru pat jau izveidojies rituāls – katru reizi, kad sasniedzam naktsmājas, no noguruma gribas izdzert kafijas krūzi un pēc tam arī sarkano dziru. Diez vai Latvijā šis kombo – kafija un vīns, strādās tikpat labi.

Otrdienas rītā tātad, cēlāmies agri un vēl paspējām pabaudīt saullēktu okeāna krastā. Pabraucām nedaudz uz priekšu pa zemes ceļu, pie kura atradās mūsu guļvietas, līdz kāpu zonai. Tur pa mazu laipiņu vajadzēja iziet cauri nelielai pļavai un radās iespēja ieraudzīt Atlantijas okeānu visā savā godībā! Manuprāt, brīnišķīgi iesācies rīts.

Pirmā mūsu pietura bija Tarifa. Kontinentālās Eiropas tālākais dienvidu punkts, ar aktīvu prāmju satiksmi uz Maroku un skaidrā laikā ir iespējams redzēt Āfrikas krastu. Mums paveicās! Lai arī bija dūmakainais, kalnu masīvus nebija grūti saskatīt. Pat pārāk viegli, jo līdz galam nespējām noticēt, ka tas vispār ir iespējams – redzēt, ar aci, pilnīgi citu kontinentu, kurā pat kāju neviens no mums nav spēris. Starpcitu, mēs kā tādi neticīgie Tomi, arī vairākkārt čekojām google maps, vai tad patiešām tur pāri, nu gandrīz rokas stiepiena attālumā, ir pati Āfrika. Tarifā izstaigājām bākas teritorijas daļu, kura nebija norobežota un palēkājām pa akmeņaino krastu, kas veidojies sevišķi interesanti. Bāka uzcelta tādā kā klints galā, bet klints paliekas veido to nepierasto, akmeņaino reljefu. Var redzēt alas klints sienās un pievilcīgus veidojumus pie kājām. Vējš, saule, jūra, Spānija! Ak, cik skaisti... Nedaudz realitātē mūs gan atsvieda, kad turpinot ceļu, apgriezām mašīnu un mūs apturēja policija. Diezgan nikna paskata vīri, kas kaut ko mahājās un runāja spāniski. Pieklājīgi prasījām, vai var angliski uz ko viņi: No English! Espanol!! Gala beigās sapratām, ka esam iebraukuši vien vienvirziena ceļā, bet viņu paskats likās nozīmē, esam izbēguši no cietuma un veikuši kādu laupīšanu (rolleyes).

Brokastpusdienas paēdām ēstuvē, kas atradās vienreizējā vietā. Ceļa malā, kalna galā, ar skatu uz Tarif(u), Āfriku un Spānijas kalnainajām ielejām. Īsta spāniska atmosfēra ar neskartu dabu vispakārt un plesējputnu bariem virs galvām. Interesanti, ka tieši tajā dienā biju visai sašutusi, ka nav izdevies redzēt nevienu gājputnu. Pēc aprēķiniem vajadzēja būt tā, ka šobrīd liela daļa jau ir Spānijā. Tarifa, starpcitu arī skaitās viena no lielākajām migrējošo putnu atpūtas un barošanās vietām, pirms pēdējā pārlidojuma uz Āfriku. Pāris stārķus gan izdevās ieraudzīt pa ceļam uz Cadiz, bet tas arī viss. Nelielo vilšanos atspēkoja redzētais – desmitien plēsēju, augstu, augstu debesīs. Vēl neesmu ieguvusi pārliecību tieši kas tie bija – ērgļi vai maitas putni, tomēr prieciņš vienalga neviltots.

Tālāk ceļš mūs veda uz Gibraltāru, Lielbritānijas aizjūras terotoriju, kas ir vienīgā vieta Eiropā, kur dzīvo savvaļas pērtiķi. Teikšu godīgi, ka bijām iedomājušies ko pilnīgi citu, nekā patiesībā tas viss izskatījās. Pirmo sajūtu, ka iespējams platības būs lielākas, nekā esam gaidījuši, ieguvām, kad braucām lejup pa vienu no kalnu ceļiem un priekšā ieraudzījām milzīgas klintis. Sākām diskutēt, ka diez vai tas ir Gibraltārs, liekas jau pārāk tuvu un vispār, tik liela taču tā slavenā klints nemaz nevar būt. Nu, kā izrādījās var gan! Šķērsojot robežkontroles punktu nokļuvām Lielbritānijā. Es, ja neskaita Mančesteras lidostu, Karalienes kontrolētā teritorijā atrados pirmo reizi un biju patiešām pārsteigta par platībām. Bijām gatavojušies, ka mierīgi aizdudināsim līdz pacēlājam, pie reizes apskatot pilsētu. Kā izrādījās, jau ar autobusu bija jābrauc kādas minūtes desmit. Un, ja pirms tam mēs bijām nesaprašanā, par to, ka internetā citi rakstīja – Gibraltāra apskatei vajag rezervēt vismaz piecas dienas, tad tagad sapratām kāpēc.

Brauciens ar pacēlāja vilcieniņu bija visnotaļ nepatīkams, tīri tādēļ, ka cēlāmies augstu virs koku galotnēm un nav gluži tā, ka manī nav baiļu no augstuma. Pat par spīti tam, ka cenšos tās, visai regulāri pārvarēt. Bet sasniedzot klints augšu, skati bija elpu aizraujoši. Netverami jūras plašumi, pilsētas mājas kā skudriņas un kalni, kur vien skaties, kalni. Daba skaista, bet pati organizācija zem katras kritikas. Pirmkārt, biļete maksā pietiekoši dārgi un tūristu apgrozība ir visai liela, lai takas uzturētājiem pietiktu naudas tās uzlabot. Norauti norobežojumi, izlauzti sētu posmi, nesaprotamas kartes un maldinošas norādes. Var jau būt, ka mēs būtu bijuši apmierinātāki, ja laika būtu pārpārēm, bet no pacietības reāli izveda tas, ka nav skaidrības uz kuru pusi jādodas. Pilnīgi par velti nokāpt minūtes desmit no kalna lejā, lai pēc tam atkal kāptu trīsdesmit minūtes atpakaļ uz augšu ir nereāli kaitinoši, un tas viss tikai tāpēc, ka karte nav nolasāma. Mūsu mērķis bija konkrētā laika posmā redzēt maksimāli daudz, nevis bezmērķīgi klejot turpu šurpu. Un, starpcitu, pa taku drīkst pārvietoties arī auto, kuri brauc vienkārši nenormāli –  ātri  un neņemot vērā gājējus. Jā, bija skaists tas skats augšā. Jā, bija labi, ka to redzējām un izbaudījām, bet vismaz man nu noteikti, tas nešķita nekas wow! Ne jau pēc visa tā, ko esmu redzējusi  Iespējams, ka apetīti nosita arī alas –  līdzīgas kā Nerja, tomēr to skaistums tika sabojāts ar tuctuc mūziku un krāsainām mirgojošām gaismām. Nu, nevaru atbalstīt to ultramodernismu. Tik tālu, ka zūd pats autentisms. Kāda tad vairs tam visam ir jēga?

Vispār Gibraltārs mums tiešām atstāja ne sevišķi jauku iespaidu. Tā bijām pieraduši pie spāņu mentalitātes, sakārtotības, skaidrības un nesteidzības, ka britu vide mūs galīgi vairs nesaviļņoja. Un kopīgi nospriedām, ka nē, šeit mēs negribētu palikt piecas dienas. Vēl, šai vietai uzticību man nedeva fakts, ka lidlauka vidū ir iela, caur kuru regulāri pārvietojas cilvēki un mašīnas. Arī zīmes ar tekstu – nemēslot, var apdraudēt drošību, ieviesa visai pamatotas bažas.

Kopā nostaigājuši piecas stundas augšup un lejup pa kalnu, parguruši, izkarsuši un mērkaķu nobiedēti (vesels grupējums, mums – vienīgajiem cilvēkiem ejot garām viņu uzturēšanās vietai, sāka izdot pēkšņas, skaļas, kliedzieniem līdzīgas skaņas tā, ka es pārbijusies bļāvu kā traka!), uzkodām vakariņas un devāmies uz mūsu apmešanās vietu Rondā.

Man nebija pilnīgi nekādu ilūziju par to, kāds ceļš mūs sagaida, ja navigācija rāda, ka 80 km ir jābrauc divarpus stundas. Tomēr mani ceļabiedri nebija padomājuši, ka tas visticamāk būs diezgan šaubīgs serpentīns (jeb terpentīns, kā to devējam mēs). Tā nu mēs pa tumsu, redzot tikai kriminālus, auto lukturu apspīdētus līkumus un melnu pekli sānos, devāmies augšup, kā likās, mūžību. Man tā īsti bail nebija, jo nebiju ne pie stūres, ne blakussēdētāja vietā un kaut ko līdzīgu, viena pati biju piedzīvojusi braucot uz Mirador de Astronomico, šī gada pavasarī. Un, ja tev jau vienreiz ir nācies tās bailes norīt (un ar uzviju), tad pārsteiguma moments atkrīt. Tāpat, es pietiekoši uzticējos tās dienas šoferim, draudzenes vīram, ka brauks uzmanīgi un droši, un centīsies nenobraukt no ceļa aizā, vai smagi neriskēt ar mūsu visu dzīvībām.

Protams, taisnība gala beigās bija man – sveiki un veseli sasniedzām galamērķi Rondā, jeb, kā mums likās, debesīs. Nu, katrā ziņā bija sajūta, ka augstāk par mums vēl var atrasties vien visums un esam izbraukuši visas pasaules garāko serpentīnu.

E.

Atbildēt

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com logotips

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out /  Mainīt )

Google photo

You are commenting using your Google account. Log Out /  Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out /  Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out /  Mainīt )

Connecting to %s