Ronda → Benalmadena

Divi tūkstoši septiņpadsmitā gada astotais novembris. Otro gadu pēc kārtas tas tiek sagaidīts ar kalnu ainavu aiz loga un ārpus dzimtās zemes robežām. Sajūta ir brīnišķīga!

Trešdien varējām celties ne tik agri kā iepriekšējā rītā un pārlieku nesteidzoties, lai arī plānu šai dienai bija daudz. Mani ceļabiedri pat paspēja uztaisīt man kapitālu pārsteigumu, par spīti tam, ka tiešām neko negaidīju! Bijām taču visu izrunājuši ko un kā darīsim – svētku vakariņas un viss. Dzīvoklis, kurā palikām bija visai liels ar garu gaiteni starp istabām. Spogulis, pie kura mierīgi gatavojos dienai, atradās tā, ka gaiteņa galu nevarēju redzēt. Tikai dzirdēju čubināšanos un pamazām arī dziesmu Daudz baltu dieniņu. Tālāk jau manam skatam pavērās arī trīs baloni – divi,  pieci un viens apaļš ar uzrakstu spāniski Daudz laimes un… Kūka! Ar divām aizdedzinātām ciparsvecītēm! Maksimums, ko gaidīju bija buča uz vaiga, tādēļ šis mani patiešām saviļņoja līdz sirds dziļumiem!! Lai arī, no vienas puses man nav svarīgi, kas notiek manā dzimšanas dienā, vai mani apsveic, vai nē un vai es to sagaidu viena, vai ar kādu kopā, šis trešdienas rīts bija ļoti, ļoti patīkams. 🙂

Tālāk devāmies aplūkot Rondu. Tā atrodas 750 metrus virs jūras līmeņa, kalnos ar 100 metru dziļu aizu tai apkārt. Tieši tādēļ, piekļuve pilsētai agrākos laikos bijusi visai ierobežota. To varēja manīt arī arhitektūrā – vecpilsēta maziņa un nevar lepoties ar lielu daudzumu brīnišķīgām mājām, kā citās pilsētās, ko apskatījām. Bet ne jau celtniecība šai pilsētai ir galvenais. Galvenais ir sirreālais skats, kas ieskauj Rondu un priecē acis. Tāda kā promenāde ir izveidota pašā kraujas malā un tā kā, pilsēta ir augstākā tuvējā apkārtnē, tad ir iespējams redzēt milzīgus attālumus. Citas mazas pilsētiņas ielejā, aizas stāvumu un monumentālo izskatu, un kalnu aprises tālu, tālu. Saule tik tikko bija aususi un viss kopā veidoja vienkārši neaprakstāmu atmosfēru. Kalnos man patīk būt. Es tur jūtos labi. Tie skati raisa tevī apjausmu par to, cik pats esi maziņš uz visuma fona. Cik daba ir spēcīga un daudzveidīga un cik daudz ir spējīgs paveikt cilvēks vai cilvēku grupa. Iedod citādu perspektīvu… Aplūkojām arī vienu no trīs tiltiem, kas pāri aizai uzcelts un skats lejā ir galvu reibinošs. Nu, nevar aprakstīt ne tās sajūtas, ne to skatu. Dziļi, dziļi lejā ir kalnu upe ar ūdenskritumu. Akmeņu krāvumi, veidojumi klintī – pilnīgi cita dzīves telpa putniem un rāpuļiem. Ak, visuma varenība!

Pēc šo brīnišķīgo skatu ieslēgšanas dziļi atmiņās, devāmies uz El chorro apvidu, kur atrodas viena no pasaulē bīstamākajām takām Caminito del Rey. Celta 20.gs pašā sākumā, lai nodrošinātu hidroelektrostacijas darbiniekiem ceļu uz to un varētu piegādāt materiālus un ēdienu. Vēlākā laikā taka kļuva par drosmīgu tūristu, kuri vēlējās izbaudīt iespēju doties gar pašas klints malu simts metru augstumā virs upes, objektu. Pamazām taka sāka brukt un vairāki cilvēki zaudēja savu dzīvību riskējot pāriet izjukušos posmus. 2000.gadā valdība slēdza abas posma ieejas un, izmantojot dinamītu arī sagrāva bīstamākās vietas pavisam. Bet neskatoties uz to, līdz 2015.gadam, kad taku pāruzbūvēja no jauna un atjaunoja, par savu atdusas vietu, tīši vai netīši, vēl pieci cilvēki izvēlējās tieši šīs klints pakāji.

Šobrīd, šis karaļa ceļš skaitās relatīvi drošs. Taka no koka dēļiem ir uzcelta virs vecā ceļa paliekām un tiek balstīta ar 45° leņķī izvietotām sijām, kas piestiprinātas klintī, principā – uz ieķīlēšanās mehānismu. Manuprāt, tas tomēr nav visai pārliecinoši droši, jo vienīgā cerība ir, ka fizika nebūs kļūdījusies. Tāpat, starp takas dēlīšiem var redzēt klints malu, stiprinājumus un akmeņaino upes gultni. Lendere veidota no metāla trosēm, kas ir visai zemas un plati novietotas viena no otras, bet posmā, kur jāiet cauri mežam – norobežojumu nav vispār. Teikšu tā – visnotaļ biedējoši! Protams, izveidotais ceļš ir skaists un ar jauniem, glītiem materiāliem veidots. Nekas nekustējās vai neļodzījās, izņemot tilts, kas savienoja abas klints puses un veda pāri dziļai aizai jau pašās beigās. Tas bija iekārts trosēs un ļoti nepatīkami šūpojās, gan uz sāniem, gan uz augšu un leju. Draudzene, pirmajā brīdī ieraudzīdama tieši kas mums būs jāšķērso, pagriezās pret mani un pilnīgā nopietnībā teica: “Nop, es tur neiešu!”. Bet variantu jau nebija un tā mēs lēnītēm sākām tam pietuvoties. Par laimi mūsu gids arī bija netālu, tādēļ draudzene palūdza viņam, vai viņš var pārvest mūs pāri. Tagad izklausās smieklīgi, bet gala beigās bija visai patīkami justies kaut kripatiņu drošāk, ka ir kāds stabils, vīrišķīgs elkonis kurā pieķerties. Esam gan ar draudzeni runājušas, ka ar kādu kopā es arī kļūstu daudz bailīgāka, nekā esot viena. Bet tas jau loģiski – vienai esot man nav variantu! Nav neviens kam pasūdzēties un ar ko šīs bailes sadalīt. Tas jau nenozīmē, ka bail ir mazāk – ja jūs būtu redzējuši mani, kad lecu ar izpletniEs biju pilnīgi pārliecināta, ka man krītot apstāsies sirds!

Bet pirmais drosmes pārbaudījums, šajā ceļā, bija nokļūšana uz takas sākumu. Lai arī iepriekšējā vakarā draudzenes vīrs brauca pa, manuprāt, daudz briesmīgāku serpentīnu, piedevām vēl tumsā, tomēr arī konkrētais nebija sevišķi patīkams! Joslās dalījuma nav, ceļš brīžiem ļoti stāvs, tā ka autiņš otrajā ātrumā rēc, bet trešajā – nevelk un līkumi ir tik šauros leņķos, ka pat esot jau gandrīz to izņēmis uz priekšu neredzi tieši neko! Vienā pusē klints, otrā – krauja ar tirkīzzilu, dzidru ūdeni. Brīžiem vēl pārņem ārpus ķermeniskas sajūtas, kad acu priekšā paceļas milzu kalns un lēnām slīd uz pretējo pusi, līdzi līkumam. Man gan patīk šīs asās izjūtas! Uz aizmugurē sēdošo, bailes pilnajām nopūtām, varēju vien komentēt – Bet vai nav stilīgi? Un ir taču! Mašīnu atstājām tam paredzētā laukumā un kopā ar draudzeni devāmies piedzīvojumā. Draudzenes vīrs un mamma taku nebija gatavojušies iet, tādēļ palika apskatīt apkārtni turpat pie auto. Izrādās, ka meklējot pusdienu vietu arī viņi aizmaldījās kalnos un pat neplānoti sasniedza tuvējā kalna virsotni.

Lai tiktu uz takas sākumu, vispirms vajadzēja iziet cauri mazam, šauram, atvērtai alai līdzīgam tunelim (visai garam), kurā nebija nekāda apgaismojuma un vienīgais, ko varēja redzēt, bija sīka, sīka gaismiņa tuneļa galā. Tālāk bija jāmēro gandrīz divi kilometri pa meža ceļu, kas jau pamazām sagatavoja gaidāmajam. Tik ļoti skaisti! Gaiss tik svaigs, smaržojošs un spirgts. Pa labi ceļas, ar mežu apaudzis kalnu masīvs, pa kreisi – čalo strauja, gaiši zilas krāsas upe un zem kājām ir klinšains, akmeņaini pelēcīgs ceļš. Pie ieejas saņēmām zaļas ķiveres un radio uztvērēju ar austiņām, jo bijām iegādājušās biļeti, kas paredz gidu. Labākā izvēle ever! Pirmkārt, uzzinājām daudz jauna par pašu taku un mums deva iespēju arī pievērst uzmanību dažādām detaļām, kuras nebūtu pamanījušas, ja ietu vienas. Pats ceļš gar klinti ir nedaudz vairāk kā trīs kilometru garš un iedalās tādos, kā trīs posmos. Pirmā daļa ir jāmēro ejot pa laipu. Nav tik bailīgi, jo liekas ka klints ir lezenāka un lielākoties zem takas ir arī saglabājies vecais, akmenī kaltais ceļš. Redzēt varēja upes ūdenskritumu, tādu kā vecmodīgu HES, ērgļu milzu baru, klints dažādos veidojumus, materiālus un krāsas. Otrais posms veda cauri mežam, kraujas malā. Bija iespējams apskatīt kādreiz izmantoto ūdens līniju, vecu māju drupas un iegūt priekšstatu par to, kā kādreiz tur cilvēki strādāja un dzīvoja. Kā bērni katru rītu gāja pa šo ceļu uz skolu. Neiedomājami! Trešais posms bija visbiedējošākais un, līdz ar to, arī visskaistākais. Klints bija stāva, gandrīz vertikāla un aiza starpā daudz šaurāka. Arī kalni augstāki un upe likās zemāk. Tam visam pa vidu tu tiešām vari justies vien galīgs knipucītis. Baiļu sajūtu nepalīdzēja pārvarēt arī gida (kas vispār bija ļoti foršs, jauks, atraktīvs un pieklājīgs) pilnīgi nopietnā intonācijā, sāpju pilnā sejā, nemitīgi atkārtotais teikums: “Twenty people had died here!”. Un te viņš runā par (labi ja) vienu desmitgadi un tikai par tiem cilvēkiem, kurus kāds arī meklēja. Nevis par visiem tiem vientuļajiem piedzīvojumu meklētājiem – klintī kāpējiem, kuri, es nešaubos, ir šo dabas un cilvēka brīnišķīgās sadarbības veidojumu izbaudījuši. Un, starpcitu, redzējām arī īstus alpīnistus, kas pretējā klints pusē, mazu skudriņu lielumā, rāpās augšup. Es teikšu – traki!!

Bet nu neskatoties uz visu augstāk minēto, es biju sajūsmā! Un, ar izpletni lekt, bija simtu reižu biedējošāk, starp citu. Ja godīgi, nezinu, kur ir mana problēma un kāpēc man nemitīgi sevi vajag izaicināt, kāpēc es izjūtu to nepieciešamību atkal un atkal parvarēt savas bailes un savu spēju robežas. Darbā meitenes smējās, ka man laikam ir atkarība no adrenalīna. Varbūt tā, vai varbūt es ļoti labi apzinos, ka visbrīnišķīgākās ainavas, visburvīgākos skatus un elpu aizraujošākās situācijas, reti kad var iegūt pavisam vienkārši, bez piepūles. Arī uz saullēktu, tomēr ir jāpaspēj agri piecelties… 

Takas noslēgumā mūs gaidīja tilta šķērsošana (par kuru rakstīju jau iepriekš) un tad vēl kādu divu kilometru gājiens cauri izkaltušām meža taciņām uz autobusu, kas gatavojās mūs aizvest līdz autostāvvietai pie takas sākuma. Saule bija sagriezusies tā, ka mūs nereāli cepināja, tādēļ sevi apbalvojām ar izcili garšīgiem, saldējuma sorbertiem, ko varēja nopirkt pusceļā līdz pieturai. Pārspriedām, ka pēc vakardienas Gibraltāra izstaigāšanas, lai arī kāju muskuļi ir sevišķi jūtami, tomēr Caminito nav mūs piebeidzis un jūtamies visai labi. Nuuu… Ja Caminito mūs nepiebeidza, tad pēdējie 300 metri augšup kalnā līdz autobusa pieturai, svelmējošos saules staros, to izdarīja gan! Un ceļš pa kriminālu serpentīnu augšup ar autobusu bija vēl briesmīgāks, kā pats septiņu kilometru garais Karaļa takas posms, ko pieveicām! 😀

Tad jau devāmies uz pirmspēdējo naktsmītni Malagas piepilsētā Benalmadenā – pilnīgā tūristu apdzīvotā rajonā. Vairumā naktsmītnes bij veidotas tādās kā vairākstāvu vasaras mājās, ar slēgtiem iekšpagalmiem un baseiniem tajos. Vienā no tādiem brīnišķīgiem dzīvokļiem uzturējāmies arī mēs un domāju, visiem bija žēl, ka tur pavadījām tikai vienu nakti, it sevišķi tādēļ, ka mūsu rīcībā bija pašiem savs milzīgs baseins un ar zāli klāts pagalms, kā arī burbuļvanna vannasistabā. Svētku vakariņām galdiņu, daudzene bija no rīta paspējusi rezervēt restorānā “Lime&Lemon“, par kuru bija vienkārši fantastiskas atsauksmes. Tur pasniedza tradicionālās tapas un mēs beidzot gribējām izmēģināt, kā tad nu tas ir – ēst ar tiem mazajiem ķobīšiem. Izsalkuši visi bijām ļoti un par spīti tam, ka gan lasījām internetā, gan oficiante apstiprināja – ar trīs, četrām tapām ir pilnīgi pietiekoši, lai iegūtu sāta sajūtu, spītīgi pasūtījām katrs piecas (!) tapas. Noteikti jāpiezīmē, ka izvēle ir ļoti dažāda, gan jūras veltes, gan gaļa, gan patiešām baudāms veģetārais piedāvājums. Atzīstos, ka tagad šo rakstot man mutē siekalas saskrēja, cik nereāli garšīgi tur bija! Viss tā gaumīgi pasniegts, savienotas tādas garšas, kas liekas neiet kopā, bet beigās garšo debešķīgi un kokteiļi… Pasūtījām pārsteiguma kokteilīti un mums atnesa Daikiri vienreiz un Mango Mojito otrreiz. Nekad dzīvē nebiju dzērusi kaut ko tik, tik, tik garšīgu! Mmm, dzimšanas diena atzīmēta godam! Ā, un tas jau nekas, ka ar savām piecām tapām mēs kuņģus varējām likt arī uz blakus krēsla, mēs vēl pasūtījām saldās tapas, jo loģiski, ka vajadzēja nobaudīt arī tādus brīnumus. Un ne jau vienu katrs. Visas!! 😀 Pēc šīm gastranomiskajām izvirtībām knapi spējam tikt mājās un nākamo reizi tāda kārtīga apetīte parādījās vien, pēc gandrīz divdesmit četrām stundām.

E.

Atbildēt

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com logotips

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out /  Mainīt )

Google photo

You are commenting using your Google account. Log Out /  Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out /  Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out /  Mainīt )

Connecting to %s