Benalmadena → Malaga

Dienu pēc manas jubilejas un brīnišķīgajām vakariņām, prokrastinējām nedarot neko. Tieši tik saguruši, no deviņām pilnajām dienām un piedzīvojumiem, mēs bijām.

Šajā reizē mums paveicās ar ļoti jauku un patīkamu dzīvokļa īpašnieku, kurš uz jautājumu par to cikos jāizvācas, atbildēja: “No problemo“! Mēs varot palikt cik ilgi gribam, kaut vai līdz vēlai pēcpusdienai. Nu, iedod tik velnam mazo pirkstiņu! Naktsmītnē dzīvojāmies līdz pēdējam un izmantojām maksimumu, ko vien varējām tā, ka pat diendusiņu daži pagulēja. Un loģiski, ka tā – plānu mums nebija (jo ar draudzeni Latvijā esot, mums vairs nebija spēka plānot un norunājām, ka Malagu izdomāsim uz vietas), mūsu dēļ baseinā bija pielaists ūdens, saule sildīja un mums tika dota oficiāla iespēja nesteigties. 😊

DSC_0711-01.jpeg

Malagā nonācām ap pulksten pieciem vakarā un saskārāmies ar milzīgo satiksmi, par kuru jau bijām paspējuši aizmirst. Miljons joslas vienā virzienā, divas pēkšņi aiziet pa kreisi, viena paliek taisnā virzienā, bet trīs aizbrauc pa labi. No tām trim, divas tomēr veic taisnāku ceļu, bet viena met milzīgu loku un dodas atpakaļ. Aptuveni tik traki tas bija! Aaaa, navigācija bija gandrīz bezjēdzīga, jo vārdi “turies pa kreisi” varēja nozīmēt tikpat labi, ka vienkārši ir nepieciešams izvairīties no aizbraukšanas pa labi, tikpat labi, ka jāiebrauc joslā, kas tiešām veic minimālu kreiso manevru, vai sliktākajā gadījumā – joslā, kas pēc cik tur tiem metriem arī nogriezīsies pa kreisi. Šums milzīgs, bet par laimi nenomaldījušies atradām auto stāvvietu, kas pienācās mūsu īrētajam dzīvoklītim. Uz šaura vienvirziena ceļa nācās gaidīt dzīvokļa īpašnieci, kas atvērs vārtus, tādēļ, lai neapturētu satiksmi es uzbraucu ar diviem riteņiem uz trotuāra, pāri dzeltenajai līnijai. Nenācās ilgi gaidīt, kad pie mums (jau otro reizi šī ceļojuma laikā) piestāja policija, šoreiz ar motocikliem. Domāju, ka mana sirds izleks pa muti! Prātā pārliku stāstu par to, no kurienes esam, uz kurieni braucam, cik mēs ļoti atvainojamies un acu priekšā redzēju vien ainu, kā drudžaini meklēju un nevaru atrast tiesības. Bet, ar laimi, nekas no tā nebija vajadzīgs, jo pietika vien ar manu, stresā saraustītu tekstu, ka gaidām parkingu. OK! Policijai bija pieņemama šī atruna un, vēl nedaudz uz atvadām uzsmaidot, viņi aizbrauca. Īpašnieci gan gaidījām, vēl pietiekoši ilgu laiku, lai atkal varētu sākt uztraukties, ka policija atbrauks vēlreiz. Bet nē – par laimi neatbrauca un mēs bez starpgadījumiem autiņu nolikām atpūtā.

Iekrāmējušies dzīvoklī, kas bija, šķiet, vislabāk un modernāk iekārtotais dzīvoklis, kādā šī ceļojuma laikā esam palikuši, devāmies vakara pastaigā pa pilsētu. Malaga jau nu patiesi ir lielpilsēta – sestā lielākā Spānijā! Tā īsti nevaru atsaukt nevienu vietu, kur esmu bijusi, kas man līdzinātos Malagas videi, jo šeit ir no visa pa druskai – milzīga dažādība sākot no promenādes līdz guļamrajoniem. Vecpilsēta atgādina kaut ko no Romas, zaļie parki no Madrides, bet lielā rosība industriālajā rajonā, atsauc atmiņā cilvēku pilnos laukumus naksnīgajā Toronto. Pludmales gan šim Andalūzijas reģionam ir savas un īpašas. Pat nezinu kādēļ, bet man neatsaucas atmiņās nekas līdzīgs no citām pilsētām un vietām. Un tagad tā domājot – okeānu un jūru krasti ir neatkārtojami un katrai vietai savi, jo mainās vide tiem apkārt un ainava blakus. Esmu bijusi salīdzinoši daudzos krastos, gan Itālijā, gan dažādās Spānijas vietās, gan Indijā un pat Kanādā, nemaz nerunājot par Latviju, un nemūžam šīs vietas nevarētu sajaukt vienu ar otru roku. Nevarētu sajaukt tos specifiskos aromātus, smilts vai akmeņu sajūtu zem kājām, viļņu sarunas un vēja šalkas. Jā, piekrastes ir tiešām īpašas. Tāpat kā kalni. 

DSC_0880-01.jpeg

Nākamajā rītā atkal sadalījāmies, jo katram bija savas vēlmes pēdējai pilnajai dienai Malagā un, principā – arī Spānijā. Es izmetu tādu lielāku loku apkārt vecpilsētai un pabaudīju to brīnišķīgo, seno arhitektūru. Baznīcas un lūgšanu namus aiz katra stūra, skvēriņus un strūklakas, ielas, kas klātas ar marmoru, simetriju un sakārtotību. Šajā reizē nekur iekšā negāju – ne bazilikās, ne muzejos, jo man gribējās vēl sasūkties maksimāli daudz sauli un spāņu atmosfēru, un mana galva jau bija visai pilna ar dažādu interjeru spilgtiem iespaidiem. Bet tās vecās vecpilsētas Dienvideiropā es tiešām die-vi-nu! Es varētu nedēļām to vien tikai darīt, kā staigāt pa vecajām ieliņām un pētīt balkonus, piemēram. Vispār, šeit laikam būs jāatgriežas… Tāpat, kā ir lietas, kas palika neizjustas Fuerteventura, tāpat arī šeit – es vēl gribu atkārtoti redzēt Seviļu, uzkāpt augstākajā virsotnē El Chorro apkārtnē (kas prasa aptuveni astoņas stundas vienā virzienā) un atgriezties Malagā, jo visvairāk man sāp sirds, ka nepaguvu tikt līdz botāniskajam dārzam.

DSC_0995-01.jpeg

Pēc vecpilsētas loka devos uz molu un pastaigāju pa piekrastes promenādi. Un, kur nu es paliktu, ja neiekultos kārtējā, aptiekas apmeklējuma cienīgā, atgadījumā. Pie pludmales auga palmas un asa zāle. Šķērsojot to, skatījos, kā koka galotnē rosas zaļie papagaiļi un pēkšņi mani pārņēma asas sāpes. Domāju, ka esmu uzkāpusi kaut kādam asam augam, stiklam vai stieplei, jo labās kājas otro pirkstu dedzināja kā ugunīs. Nesapratu un vēl līdz šim brīdim neesmu ieguvusi skaidrību, kas tas bija – sākotnēji vienkārši sāpēja, pēc brīža parādījās arī mazs sarkans punktiņš, bet vēl pēc kāda brīža – pirksts uzpampa trīs reizes lielāks. Ar cerību, ka tā bija tikai tipico lapsene aizgāju uz aptieku meklēt kaut ko spirtveidīgu, jo atcerējos, ka to varēja izmantot kā kompresi, kas velk laukā pampumu. Neko jēdzīgu nedabūjusi turpināju ceļu, jo izvēles tāpat nebija. Pēda turpināja pampt un nejēdzīgi sāpēt, bet vakarā šķita, ka tūska ir vairāk vai mazāk lokalizējusies pēdas virspusē.  Nākamajā rītā gan sajūtas bija izplatījušās tā, ka botu knapi varēju aizsiet. Lidojumi tāpat nav visai patīkami, bet sāpoša, smeldzoša un uzpampusi kāja visu padara vēl sliktāku. Nu jau apritējušas trīs pilnas dienas un savu labās kājas potīti es redzējusi neesmu vēl joprojām. 😦 Galvenais, lai tas nebūtu bijis kāds, no Āfrikas atlidojis, Malārijas ods…

Ar sāpošiem kāju muskuļiem, no iepriekšējo dienu staigāšanas un uzpampušu pēdu no, cerams lapsenes, kodiena vēl apskatīju tuvējos parkus un uzrāpos arī Gibralfaro kalnā, no kura pavēras fantastiski skati pāri visai pilsētai. Tādos brīžos liekas, ak, kā varētu te dzīvot. Bet tai pat laikā, es katrreiz ar saviļņojumu sirdī nolaižos Rīgas lidostā… Apskatījusi cietokšņa mūrus un baudījusi vēl pēdējās Andalūzijas ainavas, devos, cauri vecpilsētai, atpakaļ uz dzīvokli kravāt koferi. Te vēl gribas pieminēt, cik spāņi ir laipni un izpalīdzīgi. To jau biju novērojusi savos divos iepriekšējos braucienos uz Spāniju un arī mūsu ceļojumā šoreiz, to atkārtoti pierādīja gan policisti, gan cilvēks degvielas uzpildes stacijā, kas nesaprotot angliski spēja mums parādīt, kā jāpilda degviela, gan visi naktsmītņu īpašnieki pie kuriem palikām. Bet tas, ko es redzēju Malagā – pārspēj visu! Pilsētu aktīvi remontēja un vienā tādā remondarbu vietā bija noņemts vecais bruģis, atstājot vien smilšainu, grūti pārejamu, šauru ceļu. Man pretī nāca ļoti veca spāņu kundze ar spieķīti un, pēc sejas izteiksmes spriežot, vaimanāja kā nu tagad te varēs iziet. Pēc neilga brīža, viens no strādniekiem, nometis zemē visus savus darbarīkus, pieskrēja tantiņai klāt, paņēma viņu zem elkoņa un palīdzēja šķērsot grūto ceļa posmu! Nopietni? Man laikam žoklis uz brīdi atkrita, kad ieraudzīju šo aizkustinošo skatu. Starpcitu, kaut kad nesen manīju arī, ka viena sieviete citai nepazīstamai vecai kundzei palīdz tikt laukā no autobusa. Bet ko mēs? Mēs te Latvijā strīdamies par sēdvietām sabiedriskajā transportā un bubinam par to, ka reti kur ir iespējams piebraukt ar bērnu ratiņiem. Spāņiem pat pie tualetēm ir zīdīšanai paredzētās telpas, bet es, savukārt, redzēju vairākas sievietes lielveikalos, kurām bērni tāpat, uz vienas rokas atbalstīti, karājas pie krūts bez liekām ceremonijām! Nofotografēt to skatu gribējās ļoti, bet nevēlējos lai mani notur par kaut kādu slimo, kas fočē zīdošas māmiņas un to, cik normāli pret to attiecas pārējā Spānijā.

DSC_0853-01.jpeg

Toties, ja spāņi manī izraisīja siltas jūtas, tad britu tūristi, ko bieži manījām mani izveda līdz baltkvēlei. Tas viņu pareizums, tā vīzdegunība un pamācošais tonis! Tad es esmu nepareizā rindā nostājusies, tad pa Caminto mēs ar draudzeni lūk, ejam nepareizā  virzienā un vēl kāda britu dāma izlems mācīt visus pārējos kā jāšķērso tilts. Teikšu tā, ka man radās iespaids –  briti uzskata, ka tikai viņi dzīvo pareizi, tikai viņi zina, kā vajag darīt lietas, bet visi pārējie ir pēdējie muļķi un barbari. Var jau būt, ka tas viņu tonis, ko es noturēju par vīzdegunīgu, vienkārši nskaitās ekstra pieklājīgs. Var jau būt, ka man nepaveicās, uzskrienot tieši sliktākajai populācijas daļai, bet plāns redzēt Londonu ir atlikts uz vēl kādu laiku.

Vakariņas bijām izlēmuši kopīgi paēst vecpilsētā un, lai arī kādu pusstundu meklējām īsto vietu, vienunpat pametot ieraudzīdami ēdienkarti, tomēr beigu galā izvēlē, šķiet kļūdījāmies. Vispār iespaids ir palicis, ka restorānos viņiem trūkst apkalpotāju un arī šajā reizē tā bija. Un tas pats viens, vēl nemitīgi, kā man likās, čatoja facebook. Dzērieni bija labi un es, pēdējo reizi nobaudīju viņu populāro dzērienu – vīnu, kas sajaukts ar gāzētu limonādi. Tomēr olīvas, ko lūdzam jau pašā sākumā tā arī līdz mums neatceļoja un paelju nesanāca pagaršot, jo pie viņiem nevarēja iegādāties atsevišķu porciju. Uzēduši starterīšus, vai kaut ko līdzīgu tapām lūdzam rēķinu, bet tā vietā lai to atnestu oficiants mums uzsauca šampanieti (?). Nē, es nezinu kāpēc, varbūt, ka jutās vainīgs par to, ka slikti runāja angliski, varbūt tādēļ, ka redzējām vairākus cilvēkus neapmierinātus, nepareizu pasūtījumu dēļ, vai varbūt cerēja, ka pasūtīsim vēl kaut ko. Pasūtīt gan vairs nkeo nesūtījām, samaksājām rēķinu, izdzērām šampi un nu jai vairs, ne-badā, devāmies mājup, pa ceļam vēl apēdot pa TGB burgerim (kas, starpcitu, gatavo brīnišķīgi un viņiem ir vislabākais Vino de tinto, kādu esmu dzērusi.)

DSC_1043-01.jpeg

No rīta vēl sanāca lēnām padzert kafiju piemājas skvēriņā, izstaigāt pēdējos 800 metrus pa Spānijas ielām līdz autostāvvietai, saņemt pēdējos siltos saules starus ejot iekšā lidostā un tad jau viss. Kārtējie security check, pasu kontroles, rindā stāvēšanas un lidmašīnā iekārtošanās.

Uz redzēšanos Spānija – Tevī atgriezties vēl un vēl!

DSC_0958-01.jpeg

P.S. Ja nu kādam interesē statistika, tad šī ceļojuma laikā nobraucām 1260 km (!) 😱

E.

 

Atbildēt

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com logotips

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out /  Mainīt )

Google photo

You are commenting using your Google account. Log Out /  Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out /  Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out /  Mainīt )

Connecting to %s