Shimla

 

Vakar man beidzot bija iespēja nesteigties un visu dienu, bez liekiem satraukumiem, baudīt.
Viesnīcas īpašnieks teicās, ka iešot lejā uz centru un var mani pavadīt. Es domāju, cik jauki, pa ceļam parādīs uz kuru pusi, kas atrodas. Nu, beigās laikam tik nevainīgi tas vis nebija. Sākumā ticīgi viņam sekoju, kamēr viņš stāstot, skrēja garām ievērojamām vietām. Pēc apmēram minūtēm 20 man sāka apnikt viņa sabiedrība. Ne par velti, es izvēlējos ceļot viena – nav ne ar vienu jārēķinās un tu vari iztikt bez kompromisiem, bet darīt tieši to, ko pati vēlies. Jo ilgāk gājām, jo vairāk es apjautu, ka viņš nedodas nekādās darīšanās, bet mani speciāli ved. No vienas puses labi, bet no otras – kaitinoši.

Tikām līdz Visceral lodge, kur viņš atkal skrēja visam cauri un teica, ka kamēr piedalīšos iekšas apskates tūrē, tikmēr viņš mani pagaidīs laukā. Un tad man pietika!

Man nevajag kompanjonu! Teicu, ka gaidīt nevajag, atpakaļ tikšu pati (vieta bija tālākais šīs dienas gājiena punkts) un pa ceļam ieiešu vēl pāris apskates vietās. Viņš uzreiz, bet kā nu tā, kā es viena. Uzmeta lūpu, sāka stāstīt, ko rīt varētu parādīt, ka man vajadzētu atteikties no Shali hike (kāpšanas tajā virsotnē, par ko iepriekš rakstīju), jo daudziem tas sagādā grūtibas, ka parādīs vieglākus maršrutus. Zinu, ka daži lasītāji pie sevis nodomās: “Re, cik forši! Kāds jauks un izpalīdzīgs vīrietis!” Bet, pirmkārt, viņš vienkārši vēlas nopelnīt. Un, otrkārt, nav jau runa pat par naudu. Es gribu baudīt. Nesteidzīgi, mierīgi un PATI! Un lielāko daļu no vietām, es esmu spējīga atrast pati!! Un, vai neliekas smieklīgi, ka es pati esmu mērojusi visu šo tālu ceļu, lai tagad apmaldītos Shimlā? Tikai nevajag…

Visceral lodge ir 19.gs ēkas komplekss ar dārzu, kas Britu valdīšanas laikā bijusi viņu rezidence. No 1965.gada tajā atrodas prestiža Indijas mācību iestāde Indian Institute of Advanced Study.  Tā pat, ēkas telpās norisinājušies arī vairāki vēsturiski nozīmīgi kongresi, piemēram, Shimlas konference 1945.gadā, kuras laikā apstiprināja Indijas pašpārvaldi.

Atrodoties tur, pavisam aizmirstas, ka esi Āzijā. Ēka un tās dārzs ir patiešām monumentāls, savukārt iekštelpās paverās grandiozi skati, kas diemžēl paliks tikai manās atmiņās, jo fotografēt bija stingri aizliegts. Iekšējā apdare bija viscaur no koka, bibliotēkas telpas griesti bija veidoti no īpaša riekstkoka, lustra bija vesta no Beļģijas, savukārt galvenās ieejas halle stiepās trīs stāvu augstumā!

Pēc šīs ievērojamās vietas apskates devos atpakaļ un pa ceļam iegriezos Himalayan bird park. Nosaukums, gan nedaudz kļūdains, jo parks tas nebija. Vismaz klasiskā izpratnē. Salīdzinoši maza izmēra laukums, kas norobežota ar sietu, laika putni neizlidotu, tomēr pa visu teritoriju viņi varēja brīvi pārvietoties. Sajūtas interesantās, kad bez ierobežojuma šķērso ceļu ar kādu putnu. Tur kopā dzīvojās zosis, meža gaiļi un trīs veidu pāvi. Skaisti!

Tālāk, pa kalnainajām ieliņām turpināju ceļu atpakaļ un apmeklēju Shimla state museum. Necila paskata mājiņa, bet cik milzīgas telpas un cik daudz ekspozīciju tur bija! Šeit noteikti iederas: “Neskati vīru pēc cepures”! Varēju apskatīt visu Indijas vēsturi no akmens laikmeta līdz mūsdienām. Arheoloģiskie izrakumi, darbarīki, naudas veinības, simtiem indiešu dievu skulptūras – no akmens un kokgriezumos. Rotaslietas, zīmējumi, gleznas! Sajutos kā īsts tūrists un uzsūcu sevī visu, kas bija apkārt. Un, starpcitu, modernā māksla viņiem ir ļoti uzrunājoša.

Tālāk jau tuvojos slavenajam Mall road, kas ir pilns ar dažādiem veikaliņiem, bet tā kā es nogāju tikai pusi no tā, tad neko ievērības cienīgu tur neredzēju, izņemot ūdeni, saldējumu un pāris saldumus.

Mall road sazarojuma vietā atrodas Scandal point, kas savukārt pāriet The Ridge. Scandal point ir mazs skvēriņš, kas savu nosaukumu ieguvis pateicoties 1891.gada notikumiem. Tā laika Shimlas “karalis” apprecēja britu meiteni, ko bija saticis konkrētajā skvērā. Nu, tas tad patiešām bijā skandāls – indietis ar baltādaino!!

Savukārt, The Ridge, ir vieta, kuru var redzēt uz visām Shimlas pastkartītēm un arī lielas daļas Indijas pastkartēm. No tā paveras fantastiski skati un laukuma vidū lepni mastā plīvo Indijas karogs.

Ceļā uz viesnīcu, ielas malā pamanīju kaut kādus ratiņus, kur kaut ko cepa. Tā kā biju jau dziezgan sagurusi un izsalkusi ilgi stāvēju un pētīju, kas tas ir. Blakus ratiņiem uz soliņa sēdēja divas meitenes un vaicāja, vai es kaut ko vēloties. Prasīju, vai ir labs? Viņas atbildēja, ka jā, lai noteiktu pamēģinot. Uzlika un ierastā mazā metāla sķīvīša kaut ko starp čipsiem un plānu pitas maizi, kas  aplieta ar kaut ko līdzīgu krējumam un kečupam, kurā iemaisīti tie viņu tradicionālie zirņi. Un, te pa kāju aizgāja mana apņemšanās neēst no ielas, neēst neko, kas tiek pasniegts ar rokām un noteikti neēst sēžot uz netīra soliņa blakus divām indietēm un mērkaķim… Bet bija forši. Garšoja saldeni asi – tāds labs savienojums.

Meitenes arī bija tūristes, kas atbraukušas uz brāļu kāzām. Medicīnas studentes. Viena mācījās par ārstu, bet otrā par māsiņu. Un, jā! Protams, ka es pajautāju par dzemdībām. Lauku reģionos, vēljoprojām, dzemdības notiek mājās. Un tā pat, dažreiz mājās notiek arī atkārtotas dzemdības, bet principā, pēdējos 20 gadus, lai cīnītos ar milzīgajiem mātes mirstības rādītājiem, dzemdībām oficiāli ir jānotiek stacionārā. Un lielākoties, visi, kas vien var, brauc dzemdēt uz lielajām pilsētām. Tā pat, noskaidroju, ka vecmāte kā profesija viņiem ir, jo pēc vairākiem mēģinājumiem visiem izstāstīt par ko es strādāju, man bija sajūta, ka nevienam nav nejausmas. Bet, protams, Indijā vecmāte ir ārsta asistents.

Neilgu laiciņu parunājām un es nevarēju nepamanīt cik skaisti hennas tetovējumi klāj viņu rokas. Tie tapuši par godu kāzām. Un,  iedomājaties, kā es varu būt Indijā un, ņemot vērā, ka uz darbu vēl kādu laiciņu nav jāiet, neapgleznot arī savas rokas ar to skaistumu? Jautāju, vai viņas zina, kur es varētu uztaisīt hennu. Un izrādās, te pat pie stūra, sēž mākslinieks, kas tās zīmē. Biju ekstāzē. Šodien plānoju apgleznot arī otru, ja izdosies.

Un, vēl par mērkaķiem. Varu teikt, ka man beidzot viss ir skaidrs. Pareizi biju domājusi, ka viņi zina, kurš ir tūrists. Viņi māk lasīt ķermeņa valodu un saost bailes… Bet kā tu vari nebaidīties, ja Tev pretī nāk, gandrīz orangutāna lieluma, mērkaķis ( vai pērtiķis… nezinu atšķirību, neesmu zoologs, bet šeit viņi ir dažāda lieluma). Pirmkārt, viņiem nedrīkst skatīties acīs un arī cīnīšanās ar viņiem tikai visu pasliktina. Acīs neskatīšanās ir pats galvenais, lai izvairītos no viņu uzbrukuma. Bet ko darīt, ja viņš tomēr sāk Tevi medīt? Strauji pieliekties un izlikties, ka celsi akmeni no zemes. Un ar to tiešām pietiek! Viņš sabīstas, tu gūsti pārsvaru un vari iet tālāk. Ja viņš pietiekoši nesabīstas, tad var vēl tēlot, ka atvēzējies. Ja esmu jau tikusi līdz atvēzēšanās kustībai, tad parasti sāku arī stingri un dusmīgi teikt: “Izbeidz! Liec mieru!!”. Tas gan vienkārši no izmisuma nāk pats pār lūpām, jo tie milzīgie patiešām ir biedējoši un es kaut kā nekāroju viņa zobu nospiedumus savā miesā.

Savukārt, šorīt es biju izlēmusi beidzot redzēt saullēktu un, lai gan es pamodos sešos es nevarēju sevi piespiest izkāpt no iesildītās gultas. Rīti un vakari ir patiešām vēsi. 4 – 8 °C. Arī tagad, rakstot, es knapi varu pakustināt nosalušos pirkstus, jo rīta pusē atrodos ēnā.

Izrāpos kaut kur ap septiņiem un drīzumā biju gatava doties ceļā uz slaveno Jakhoo hill, kura virsotnē atrodas pasaulē lielākā dievības statuja Hanuman. Aptuveni 1,5 km no viesnīcas, 2,445 m.v.j.l. augstumā. Gāju pus stundu un domāju, ka nomiršu, jo sirds nejaudās tik ātri sisties. Ceļš bija ārprātīgi stāvs un ejot tu esi saliecies gandrīz 45° leņķī uz priekšu. Nemitīgi apstājos, lai atelpotos no aizdusas un prātoju, kā rīt es vispār būšu spējīga uzkāpt 12 km augšup kalnā.

Bet, atkal – tas bija to vērts! Kaut kas prātam neaptverams un pārpasaulīgs! Statuja ir 32,9 m augsta un tā ir par 3 m augstāka, kā Kristus Pestītāja statuja Brazīlijā. Vienlīdz, tā atrodas arī trīs reizes augstāk virs jūras līmeņa. Fantastiski!

Atpakaļ ceļš jau bija ieverojami vieglāks un nesarežğītāks, ceru, ka būšu uztrenējusi savus augšstilbus. 🙂

turpinājums sekos…
E.

Komentēt

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com logotips

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out /  Mainīt )

Google photo

You are commenting using your Google account. Log Out /  Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out /  Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out /  Mainīt )

Connecting to %s