Shaily peak

 

Vakar pēcpusdienā devos uz vienu tibetiešu templi, kas, protams atkal atradās  virsotnes pašā augšā. Viesnīcas īpašnieka pierunāta, biju piekritusi  paņemt pavadoni, kas aizvedīs uz Shimlas otru pusi.
Konkrētais vīrietis man ļoti patika, labi runāja angliski un interesējās no kurienes nāku. Bija lauzījis galvu, vai es esmu brits, velsietis vai skots, jo nevarējis saprast kā man var nebūt eiropieša akcenta. (ha ha ha).

Viņš arī bija pirmais cilvēks, kurš zināja, kur atrodas Baltijas jūra un mūsu kaimiņvalstis, jo ar tūristu izvadāšanu nodarbojās jau gadiem. Viņa draudzene no Rietumeiropas esot bijusi Latvijā un stāstījusi, cik ļoti skaisti tur ir. Savukārt, es, stāstīju par jūru un pludmali, par mežiem, ezeriem un līdzenumiem. Rādīju vecāku bildes ar sniegu uz Barona ielas, par ko viņš bija stāvā sajūsmā. Tik skaistas ēkas!

Es biju viņa pirmais tūrists no Latvijas, tādēļ viņam patiešām interesēja. Cik mēs esam cilvēki, kādas mums ir algas, kādas tradīcijas. Stāstīju par koru kultūru, ko viņš nespēja saprast, tādēļ solīju viņam parādīt video, kurā es diriģēju. Tā pat, viņš prasīja, kādi augi, koki, dzīvnieki mums ir. Stāstīju kā stārķi katru gadu atgriežas no Āfrikas, lai Latvijā dzemdētu mazuļus. Ka savvaļā mums dzīvo varbūt viens lācis un, kā ziemā mums ir arī -20°C.

Runājām par to, kā viņa trīs māsas ir izprecinātas pēc vecāku izvēles, bet jaunākā pateikusi, ka dzīvo 21.gs un precēsies mīlestības vadīta. Nu jau viņai ir divi bērniņi, savukārt, pārējās trīs māsas arī jūtas labi ar saviem vīriem. Stāstīja par kastu sistēmu un, kā tā joprojām pastāv. Par to, ka ceļu satiksmes noteikumi it kā esot, bet tos patiešām neviens neievēro. Par to, kā nav aizlieguma pārdot cigaretes un alkoholu bērniem. Par to, kas ir prestiži darbi – ārsts, inženieris, jurists, skolotājs. Par to, cik zaļa Indija kļūst lietus gāžu laikā. Ka tīģeri, leopardi un pumas vasarā iet augstāk kalnos, bet ziemā, kad nav cilvēku nāk atkal lejā. Ka, reti, un, ja nepaveicas, kāds cilvēks arī tiek apēsts. Un vēl un vēl… Tas patiešām bija interesanti mainīties pieredzē un zināšanās.

Viņš vēl prasīja vai esmu sportiste, jo nav redzējis nevienam eiropietim tik aktīvu gaitu (ha ha ha nr.2). Kad atbildēju, ka no sporta esmu tik tālu kā līdz mēnesim, teica, ka varbūt tad tā man ir dieva dāvana. Teicu, ka ar aktīvo gaitu, kompensēju savu tizlumu sporta veidos. 😀

Gājiens līdz otram Shimlas galam prasīja aptuveni stundu un mēs nonācām atkal pilnīgi citā vidē. Dārzeņi, augļi uz katra stūra, sikhi un budisti. Ainavās pavērās, vairāk vai mazāk, lauki, kur iedzīvotāji paši visu audzē. Daudz neskartas dabas un meži, kas līdzinās džungļiem.

Pa mazām un šaurām ieliņām līkumojām augšup uz templi. Vienā brīdī ceļš sazarojās – kāpnītes veda uz templi, bet akmeņains celiņš, kuru vispār būtu grūti definēt, kā celiņu, uz kalna virsotni, kuras galā sakārti simtiem tradicionālo karodziņu. Celiņš tiešām bija briesmīgs. Pašā kraujas malā bija jāiet neiedomājamā stāvumā starp sakaltušu zāli, akmeņiem un putekļiem. P.s. Atpakaļ ceļā man paslīdēja kāja un es būtu no klints noripojusi, ja vien nepaspētu pieķerties savvaļas rozes zaram. Nenovēlos, bet dabūju ērkšķi plaukstā.

Nu, un kā jau jūs varat iedomāties no mana iepriekš stāstītā, virsotnē bija fantastiski. Pavērās plašs skats uz apkārtni. Un es beidzot redzēju sniegu! Tuuuur – tālumā, kalnu virsotnes ar sniegu. Neaprakstāmi!!

Tad, pa tādu pašu saušalīgu ceļu gājām uz templi. Viņš teica, lai eju iekšā, bet es atteicos. Lai kā man arī interesētu kultūra, man nešķiet, ka nezinot ko un kā pareizi darīt es drīkstu saņemt viņu svētību un piedalīties viņu rituālos. Nu, tāda es esmu…

Nedaudz pavēroju notiekošo, baudīju vidi un tad, jau devāmies atpakaļ, pa ceļam paēdot pusdienas.

Vakarā, savukārt, es beidzot atļāvos iziet no viesnīcas pēc saulrieta un pastaigāt pa Mall road. Biju rakstījusi, ka aizvakar izstaigāju pusi. Muļķības! Es pat tagad līdz pusei netiku. Veikaliņi vairāk tiešām tendēti uz tūristiem. Dažādas bērnu plastmasa rotaļlietas, siltās cepures un šalles. Bet tā kā šalles jau iegādājos Deli, tad nekādus citus uzrunājošus suvenīrus nemanīju.

Atkal nopirku nedaudz saldumu un jāatzīst, ka viņiem ir ļoti garšīgs saldējums un popkorns (no judgment – popkorns bija  lēts un man gribējās grauzt).

Savukārt, šorīt astoņos man pakaļ atbrauca gids, kurš mani pavadīja sen norunātā un ilgi gaidītā trekkingā kalnos! Ejot uz mašīnu viņš man radīja virsotni, kuras galā es šodien pēcpusdienā atradīšos. Neiedomājami! Un šorīt atkal var manīt sniegotas kalnu virsotnes – man ļoti paveicies ar skaidro laiku.

Pa ceļam iebraucām paēst brokastis, tā kā vakar biju jutusi savādu sajūtu vēderā pēc asajām pusdienām, tad šorīt baidījos ēst indiešu ēdienu, tieši pirms kāpšanas kalnā. Un, lai gan (tpfu tpfu tpfu) līdz šim ar gremošanas sistēmu īstas problēmas nav bijušas, tomēr atkal braucot pa viņu trakajiem ceļiem nejutos sevišķi labi, tādēļ, drošības labad, izvēlējos tostermaizītes ar sviestu, kuras viņiem, starp citu, ir pat ļoti garšīgas. Un klāt, protams, viņu tradicionālo chai ar ingveru. Paņēmu arī pepsi pudeli, jo iepriekš tas man palīdzēja pret slikto dūšu.

Jo dziļāk braucām kalnos, jo briesmīgāki kļuva ceļi. Es patiešām apbrīnoju šoferi, kā viņš bija spējīgs izmainīties ar autobusu uz tik šaura ceļa, uz kura mēs paši knapi turējāmies. Vienā pusē klints, otrā krauja. Tālāk sekoja zemes ceļš ar 180° pagriezieniem, pa kuru es nevēlētos ar riteni braukt. Ļoti biedējošs brauciens! Kad pēc trīs stundām sasniedzām kalna pakāji, no kuras uzsākt gājienu, redzot to virsotni kurā gatavojāmies kāpt es tiešām neticēju, ka tas būs iespējams. Nopietni! Es neesmu spējīga neaizelsusies darbā uzkāpt uz trešā stāva garderobi. Kāda iespēja, ka limitētā laikā es sasniegšu virsotni, ko pat knapi saredzēt varu?

Tomēr jāatzīst, ka gājiens bija daudz vieglāks nekā tikt no The Ridge uz savu viesnīcu (kas prasa divas minūtes), nerunājot par Jakhoo hill, vai to trako gājienu uz templi… Ceļš bija kā meža taka – salīdzinoši lēzens, bet akmeņains. 7km gājām 3,5 stundas. Redzējām savvaļas vistas, pāris tītarus un ļoti skaistus mērkaķus. Pelēkus ar baltu “bārdu” un ļoti kautrīgus. Pilnīgu pretstatu ierastajiem mežoņiem pilsētā.

Kāpiens bija patiesi baudāms, ar skaistiem skatiem apkārt un klusu mierīgu vidi. Daba, mežs, kalnu gaiss. Burvīgi!

Gandrīz jau pie pašas virsotnes (3208m) uz kuras atkal atrodas kāda lūgšanu vieta, bija iespēja uzkāpt uz pašas klints malas un redzēt no kurienes tu esi sācis. Jā, es zinu, ka bieži rakstu – neaprakstāmi, prātam neaptverami utt. Bet šis… man patiešām trūkst vārdu!

Tas bija tik ļoti emocionāls un īpašs brīdis, jo gaidīju to gandrīz pusgadu un tādēļ vispār mēroju visu šo ceļu no Latvijas! Tas bija labāk  nekā biju cerējusi. Būt tur, kur debesis ar zemi tiešām satiekas. Redzēt cik spējīgs un varens un izturīgs tu vari būt. Cik patiesībā mazs tu esi uz pasaules fona. Es raudāju! Patiešām! Jau otro reizi Indijā, tikai šoreiz no laimes. Pilnīgas un visaptverošas laimes. Tik ļoti saviļņota es biju un esmu vēljoprojām. Es pārvarēju savas spēju robežas un es to izdarīju tik viegli un nepiespiesti, ka pati sevi pārsteidzu. Es beidzot pa īstam sajutu, ko nozīmē «elpo viegli» uz manām delnām. Es sasniedzu savu galveno šī ceļojuma mērķi!

Pakāpjoties vēl nedaudz augstāk, sasniedzām lūgšanu vietu ar 360° skatu un baudījām to gandrīz stundu.

Vienā brīdī, manī gan ienāca nožēla, par to, ka kāpu šodien nevis rīt. Bet, kas gan ir datumi!  Gan jau kaut kur pasaulē jau ir arī astotais novembris…

Šodien aprit tieši nedēļa kopš ceļojuma sākuma un es jūtu, ka būs par īsu. Es varētu vēl šeit baudīt un būt. Vēl noteikti kādu laiku… Viena, jo atkal prasās pēc vienatnes un nekā-nedarīšanas, tādēļ, ka pēdējās dienas esmu nemitīgi runājusi angliski. Stāstījusi, klausījusies un galvā tulkojusi, kas ir bijis patiešām nogurdinoši. Un tagad es redzu atšķirību, kā tas ir – ceļot tūristu grupā, ceļot ar pavadoni un ceļot viena. Indija noteikti ir vieta, kur vismaz kāds brīdis ir jāpavada tikai ar sevi un apkārtējo vidi. Tikai tad, manuprāt, var iegūt to īsto garšu.

Tādēļ rīt es esmu jau uzdāvinājusi un uzdāvināšu sev labāko dāvanu pasaulē – mieru, nesteidzību, būšanu, sajūtas un atmiņas. Atmiņas par to, kā ir izprast savu vietu šajā pasaulē. Kā ir justies pasaules virsotnē. Un, ko patiesībā nozīmē “šeit un tagad”.

Paldies, ka man bija iespēja šo pieredzēt.

Paldies!

turpinājums sekos…
E.

Atbildēt

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com logotips

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out /  Mainīt )

Google photo

You are commenting using your Google account. Log Out /  Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out /  Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out /  Mainīt )

Connecting to %s