Shimla – Kalka – Delhi

 

Vakar, kā jau plānots nedarīju neko ievērības cienīgu. Mierā un nesteidzībā klaiņoju pa tuvāko Shimlas apkārtni un baudīju svētku dienu. Starp citu – sirsnīgs un mīļš paldies visiem, kas atcerējās! Lai arī esmu 6000 km attālumā no Latvijas tik jauki izjutu visus mājinieku sveicienus. :*
Izlēmu, ka beidzot iegādāšos indiešu sim karti ar iespēju piekļūt internetam, lai maldoties pa Agru, kārtējo reizi neaizietu ar sirdi..  Sagatavojos kārtīgi!

Uztaisīju pases bildes, kas iznāca vienkārši  briesmīgas. Nopietni! Latvijā mums vismaz parāda, ļauj izvēlēties pieņemamāko. Šeit – viens klikšķis, teikums: “It’s OK” un tālāk tu tās briesmas ieraugi tikai pametot veikalu un izņemot no aploksnes. Bet, labi. Kāda starpība… Tāpat arī uztaisīju pases un vīzas kopiju.

Aizgāju uz Airtel, bet tur man neprasīja neko no manis sagatavotā. Tikai naudu, pretī iedeva sim karti un viss. Nekādu formu, nekādu papīru. Oh, well…

Nodevu ķīmiskajā arī savas vienīgās siltās drēbes – treniņtērpu, kas pēc vakardienas kalniem bija netīras un putekļu pilnas. Kāpēc ķīmiskajā? Jo neuzticos viņu, ar netīru koku klapētajās, tuvējā peļķē mazgātajās, drēbēs. Un, pat, ja viņiem viesnīcā būtu veļasmašīna, ko es patiešām apšaubu, kur garantija, ka uzliks pareizo programmu? Nevēlējos dabūt bikses rotaļu izmērā…

Launagu baudīju mazmazītiņā kafejnīcā virs Shimlas jumtiem – pitas maizes ar humusu un asāku mercīti. Šis bija tieši manā gaumē.

Pēc tam visu dienu staigāju pa dažādiem tirdziņiem, ar cerību ieraudzīt kādu uzrunājošu suvenīru. Bet nu nekā… Galīgi! Viss ir vai nu drēbes vai tupeles, kas izskatās pēc ķīnas ražojuma, vai dažādas amerikāņu uzkodas – popkorns, frī un burgeri. Pāris saldējumu bodītes un nelaba paskata augļi. Tizlas bērnu rotaļlietas un citādi plastmasa sū*i. Ļoti daudz lētas bižutērijas, pāris garšvielu stendiņi, no kuriem nekā nesapratu un vīraki. Koka rokdarbu tirdziņā vismaz bijā kaut kas jēdzīgāks, tomēr viņi ir tik ļoti tendēti uz britu tūristiem, ka slikti metas… Pat uz kokgriezumiem teksti angļu valodā ar šķību-greizu gramatiku. Un magnēti – tādu te vispār nav. Nu, vismaz skaistu. Kaut kādi čīzburgeri, hotdogi un, iešļūcenes. Kur Shimla? Kur Indija? Nekā… Un, tā kā man liekas, ka no Indijas ir jāved kaut kas īpašs, nevis tāds, ko pat Latvijā varētu atrast, tad nevedīšu neko!!

Svētku vakariņas izvēlējos baudīt prestižā restorānā pašā The Ridge laukumā. Visās bolivudas filmās ar Shimlu, šim restorānam esot jābūt fonā.

Sēdēju pie galdiņa uz teresases no, kuras varēja vērot saulrietu. Pēdējo saulrietu kalnos…

Tā kā vienīgie kokteiļi, kas viņiem bija – džins ar toniku un asiņainā mērija, bet viskiju tīrajā es nebiju gatava dzert, tad paņēmu vīnu. Vietējo. Plūmju. Slikts nebija, sajūsmā neesmu. Bet, kas smieklīgi – pa glāzei nevar iegādāties. Jāņem visa pudele. Nu, neko – vienu “maziņo” jau var!

Ēdu rīsus ar sēņu mērci (nu, ne jau tādu kā Latvijā) un augļus ar saldējumu. Šķiet, tik daudz, kā vakar, neesmu ēdusi visu nedēļu.

Šorīt kārtējo reizi rullēju drēbes un centos kompakti salikt visas mantas, lai atkal ar mugursomu plecos, atvadītos no Indijas ziemeļiem un kalniem, un dotos baudīt cita veida Indiju. Bet, ak… Pa šīm četrām dienām biju veiksmīgi aizmirsusi, kā tas ir  – staigāt pa kalniem un lejām ar liekiem 11 kg uz muguras. Un, lai gan ceļš no viesnīcas uz staciju pārsvarā gāja lejup, pie katra soļa mugursomas lences neciešami sāpīgi lēkāja uz pleciem. Manas vienīgās domas bija par to, ko es varētu izmest! Biju gatava atvadīties no mikrošķiedru dvieļa, botām, fēna un visas elektronikas… Lai tikai padarītu gājienu ciešamāku, bet, protams, neko no tā neizdarīju.

Tālāk sekoja, vairāk kā piecu stundu garš brauciens, atpakaļ uz Kalku, kas solījās būt visai neērts. Divvietīgi beņķi uz, kuriem mans dibens vispār knapi ielien, un par pozu, kurā var pārlikt vienu kāju pāri otrai, var uzreiz aizmirst – nav vietas! Bet man paveicās, ka ne blakus, ne pretī neviens nesēdēja. Kāda iespēja? Too good to be true… 

Kalkā vilciens ieradās ar kavēšanos, kas mani nu nepavisam nepārsteidza. Bet tikai ar pusstundas, kas ir pat ļoti pieņemami! Un, man tā pat nācās gaidīt vēl stundu, līdz vilcienam uz Delhi.

Oi, bet šis vilciens – nu, beidziet!! Labāks, nekā lidmašīna ar ko lidoju uz Helsinkiem. Plati, ērti, atlaižami krēsli. Tualete ar podu un tualetes papīru. Kondicionieris un rozete. Un, uzsākot braucienu mums atnesa vakariņas (!). Spējat iedomāties? Esot Indijā man tas nācās grūti, bet tomēr – sviestmaize, garšīgais mīklas pīrāgs ar kartupeļu pildījumu, salīti zemesrieksti un mini muffins ar tēju. Neiedomājami… Pēc tam zupu, pēc tam rīsus ar mērci, pēc tam vēlreiz tēju un pēc tam saldējumu… Četru brauciena stundu laikā mūs baroja trīs reizes. Kur tas redzēts?

Pamazām atkal nāk virsū tā sajūta – viss ir pārāk labi. Tūlīt kaut kas plīsīs un es jau varu iedomāties kas… Bet pagaidām es angļu mierā malkošu tēju.

Delhi iebraucām ar 15 minūšu aizkavi – pat pārāk pieņemami, jo mans nākamais vilciens, kas vedīs uz Agru uz doto brīdi plāno ierasties apmēram divos naktī. Ļoti iespējams, ka arī vēlāk… Bet šoreiz kaut kā esmu iemācījusies to pieņemt, iespējams, ja man būtu jāsteidzas uz lidmašīnu, tik mierīga nebūtu. Tomēr omu uzlabo arī mana gudrā izvēle  iegādāties indiešu sim karti. Lielākajai daļai pieejamo wi-fi tīklu izmantošanai jāievada indiešu numurs un tagad man tāds ir! Yes!!

Bet Delhi, ak, Delhi… Saldsērīga sajūta atgriezties pazīstamā vietā. Atgriešanās Delhi arī nozīmē, ka ceļojums pamazām tuvojas noslēgumam. Ar dievu, mani mīļie kalni…

Sēžot uz stacijas soliņa pamazām sāk kost un asarot acis no nesvaigā un piesārņotā gaisa, kā rezultātā gribētos nedaudz pagulēt. Bet apkārt atkal ir ierastā lielpilsētas kņada – simtiem cilvēku, desmitiem takšu piedāvājumu un vēl visādi citi labumi, kas bija jau piemirsušies. Un pirmajās desmit stacijā pavadītajās minūtēs esmu jau divreiz draudējusi ar policiju vienam un tam pašam bomzim, kas nekautrējoties, ar saviem netīrajiem, gadu-desmitus-ūdeni-neredzējušajiem pirkstiem, skaras man klāt un prasa naudu.

Bet apdraudēta es nejūtos, te ir pilns arī ar normāliem cilvēkiem un netālu atrodas apsargi! Bet miegam, gan jāsaka uzstājīgs “nē”.

turpinājums sekos…
E.

Atbildēt

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com logotips

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out /  Mainīt )

Google photo

You are commenting using your Google account. Log Out /  Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out /  Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out /  Mainīt )

Connecting to %s