Delhi – Agra – Delhi

..that was quite a ride..

Šorīt vilciens stacijā ieradās pat 15 minūtes ātrāk kā plānots, savukārt izbrauca tieši 2:00 – precīzi laikā! Iekārtojos savā augšējā lāvā un pat pāris stundas labi nosnaudos. Tik labi, ka noskanot modinātājam pulksten piecos no rīta, celties galīgi negribējās… Nedaudz paturpinot par vietu izvēli – pirms brauciena pastiprināti studēju, kas tad ir labāk. Apakšējā vai augšējā gulta. Apakšējā, varot skatīties pa logu un ir ērtāk novietot mantas, bet dienas laikā uz apakšējās gultas var gribēt sēdēt arī augšējie ceļotāji. Savukārt, esot uz augšējās gultas tevi neviens netraucē, bet esot ļoti maz vietas un nevar neko redzēt pa logu. Visos braucienos izvēlējos augšējo – un pareizi darīju! Vismaz manā gadījumā tā viennozīmīgi bija atbilstošā izvēle. Pirmkārt,  loga stikls tāpat ir necaurredzams. Otrkārt, ainavas lielākoties priecē tikai ar mēslu kaudzēm,  putekļiem un sausu zāli. Tātad – diezgan bezjēdzīgi. Augšējā gultā pietika vietas gan man, gan manai mugursomai un es tur jutos kā uz drošas saliņas. Iespējams, garam vīrietim ar vairākām somām, tā nebūtu pareizā izvēle.

Agras stacijā mēs tomēr piestājām 30 minūtes vēlāk, par ko šajā reizē nedaudz bēdājos – būtu varējusi snaust vēl pusstundu ilgāk. Bet, tā kā Agra nebija pēdējā pietura, tad labi vien, ka laicīgi varēju noorientēties uz kuru pusi būs jākāpj laukā un saprast kā vispār ir jāatver durvis.

Gaidīju Agru ļoti. Cerēju, ka varēs redzēt debesis un beidzot sagaidīt saullēktu, tomēr vīlos. Jau izkāpjot no vilciena sajutu ierasto lielpilsētas aromātu, bet izejot no stacijas pavērās līdzīga aina kā Delhi – migla, smogs un putekļi. Varbūt gaiss bija par kripatiņu tīrāks, bet no saules ne miņas.

Izejot no stacijas, savā, nu jau ierastajā tonī, visus piedāvātājus pasūtīju simts mājas tālāk un meklēju, jebko, kur pussešos no rīta dabūt niecīgu kofeīna devu. Atradu mazu automātu pie kaut kādām “super-klases” maksas tualetēm. Izlēmu, ka nav kur steigties, jo uz saullēktu Taj Mahal tā pat nav ko cerēt, tādēļ nesteidzīgi, turpat uz ielas stūra dzēru kafiju. Kafiju, kas garšo tieši tā pat kā tēja, tikai vēl miljons reižu saldāka. Biju priecīga arī par to.

Mierīgi savācoties sekojošai dienai un pārdomājot savu plānu, manu skatu novērsa netālā situācija uz ielas. Nāk viens baltais vīrietis ar divām mugursomām, pēc izskata 100% tūrists – ar to, neēduša suņa apjukušo skatienu, un viņam apkārt pieci indiešu vīrieši – katrs kaut ko piedāvā. Vīrietis neveiksmīgi centās piedāvājumus atteikt un ar katru brīdi izskatījās aizvien izmisušāks. Skats man tik ļoti atgādināja mani pašu otrā novembra pēcpusdienā, ka nevarēju nesmaidīt. Tas pats izbiedētais skats, izbrīnā ieplestās acis un pārāk pieklājīgā atteikšanās, no kuras nav nekādas jēgas. Kad šī visa jezga gāja garām man, es puisi pasveicināju un izlikdamās, ka esam pazīstami, visiem indiešiem, savā ierastajā tonī, atteicu. Katrs nozuda kur nu kurais… (esmu kļuvusi profesionāle)

Puisis bija no Austrijas un ieradies šeit, neko iepriekš neplānojot, uz četrām nedēļām, ar mērķi Indijā tikt cik vien iespējams tālu. Viņš man pateicās par indiešu aizgaiņāšanu un prasīja cik ilgi jau šeit esmu, jo izskatoties tik mierīga un relaksēta uz visa notiekošā fona. Teicu, ka pirmajā dienā man negāja tik gludi un, ka ļoti labi viņu saprotu, jo skatoties uz viņu, redzu sevi pirms nedēļas. Tomēr, pateicoties par komplimentu (jo, mājinieki zinās, ka es vispār reti esmu mierīga vai relaksēta), pajokoju, ka to ar cilvēku nodara deviņas dienas Indijā. Kopā pasmējāmies un, es viņam pastāstīju dažādus knifiņus, kas man pašai noderējuši – gan par policijas piedraudēšanu, gan sim karti, gan to, ka jāsaka stingrāks vārds un, ka uzlikt lietus pārsegu mugursomai varētu būt visai gudra doma. Viņš man jautāja par krāpšanas veidiem, vilcienu biļetēm un naudas izņemšanu. Viņam esot teikts, ka naudu no bankomāta nevarot izņemt, vai ir taisnība? Stāstīju, ka tas varētu būt saistīts ar Indijas premjerministra astotā novembra lēmumu izdot jaunas 500 un 1000 rūpiju naudas zīmes, kā rezultātā vecās naudaszīmes neesot lietojamas. Bet, nu šajā jautājumā ir baigās neskaidrības – citās vietās pieņem, citās pieņem tikai jaunās naudaszīmes, citās vispār jānorēķinās tikai ar karti. Un arī par ilgumu domas dalās. Citas vietas nepieņēma 500 Rs un 1000 Rs vakar, citās – tikai šodien, bet indiešu aviokompānija ar ko lidoju atsūtīja sms, ka tādi ierobežojumi būs līdz 11.11. Visu, ko zināju viņam izstāstīju un novēlēju veiksmi, citādi – viņam šobrīd uz rokas ir 10€. Nedaudz parunājām arī par citām sadzīviskām lietām un stāstot es sapratu, ka vispār – jau dziezgan daudz zinu. Esmu nedaudz uzkodosi Indiju. Tā padalījušies iespaidos pēc minūtēm 15, katrs devāmies savā virzienā. Es uz Taj Mahal, bet viņš – meklēt banku un bankomātu.

Šoreiz pie sevis negaudoju par izmaksām, bet paņēmu tuk-tuk, kurš mani aizveda uzreiz pie Taj Mahal ieejas vārtiem. Brauciens atkal bija crazy, bet vismaz es kārtīgi pamodos. Mugursomu es atsāju skapītī un devos uz vietu, par kuru biju tik daudz dzirdējusi, pati lasījusi un bildes skatījusies… Un man patiešām aizrāvās elpa. Tieši tāds tas Taj Mahal bija un ir. Mirdzoši balts, spēcīgs un tajā pašā laikā – trausls. Staigāju un uzsūcu mākslu aptuveni trīs stundas. Satiku vienu kanādieti, arī solotraveler un kādu brīdi viena otru izmantojām taisot bildes. Viņa, savukārt, bija bijusi klusēšanas retrītā, pēdējās divas nedēļas. Bet vispār, kad tā mierīgi ceļo (paldies navigācijai manā telefonā) uzreiz var redzēt daudz vairāk “savējo”. Tādus pašus mugursomniekus, solo – ceļotājus, vietējos tūristus. Kad skaties – redzi! Un ir interesanti padalīties pieredzē.

Tā pat biju ļoti pateicīga savai izvēlei Taj Mahal apciemot līdz ar saullēktu, jo tad vēl tūristu teritorijā bija pavisam maz. Visi milzīgie pūļi lauzās iekšā brīdī, kad jau no Taj atvadījos.

Agra man šķita nedaudz sakoptāka un mākslinieciskāka kā Delhi, tomēr nomācošais sauso putekļu daudzums lika manām acīm nemitīgi asarot…

Ironiski – šorīt stacijā domāju – un re, kā neesmu satikusi nevienu bērnu, kas prasītu 10 Rs. Tad, nu Agra bija vieta kur satiku. Daudz katinošu, uzbāzīgu, mazu bērnu, kas var pat 10 minūtes tev sekot un sīkā žēlīgā balstiņā atkārtot vienu un to pašu atkal un atkal: “Mem, ten rupees, mem, ten rupees, mem, ten rupees”. Kā veca, veca plate, kas uzkārusies un vēl nejauki čerkst… Piedevām, mans stingrais un profesionālais tonis uz bērniem neiedarbojās, diemžēl.

Pēc negribīgās Taj Mahal pamešanas, ar kājām devos uz Agras fortu. 11. gs  cietoksni 38 ha platībā. Milzis!! Un apjautu, ka, ja Shimlā populāri bija mērkaķi, tad šeit tie ir chipmunki . Mazi, jauki burunduciņi, kas Tev reāli, bet mīlīgi uzbrūk, cenšoties uzrāpties augšā pa kāju, ar vēlmi dabūt ko ēdamu.

Izstaigājot fortu, nu jau ar mugursomu plecos, es jutos piekususi, izsalkusi un netīra, tādēļ ļoti vēlējos saldējumu eiropeiska stila kafejnīcā. Vietiņu, kur skaisti pasēdēt (ak, muļķa itālis manī), jo šodien es nebiju gatava stāvot ēst uz ielas stūra. Mani meklējumi izrādījās nožēlojami neveiksmīgi. Iemaldījos tādā Agras nostūrī, kurā šķiet baltais nav savu kāju nekad spēris. Uz mani skatījās kā uz aborigēnu un te tad arī tie izslavētie govju mēsli bija krietni vairāk. Tā nu pieķēros stingrāk svilpei, lai gan apzinājos, ka šajā troksnī tā galīgi neglābs, jo apkārt – tikai  tumši, tumši indieši, kuriem mana labklājība noteikti ir vienaldzīga. Centos no tā rajona tikt laukā, un brīdī kad patiešām ļoti alku pēc tuk-tuk(a) neviens neradījās. Pie sevis domāju- nu, ja Elīza! Tas Tev par visām tām reizēm, kad rupji atteici. Bet, ja godīgi, sevišķi satraukusies nebiju, aptuveni kartē redzēju kur esmu (kas noteikti deva mierinājumu) un gāju ar domu – jāredz un jāizbauda visa veida Indija.

Pēc aptuveni 10 minūtēm pie manis beidzot piestāja viens laipns tuk-tuk(s) un, es atmetu ar roku itāļu kafejnīcai, bet lūdzu, lai viņš mani aizved uz Mehtabh Bagh – vietu otrpus Yamunas upei, no kuras redzēt citādu Taj Mahal. Tas it kā bija tikai kādus trīs km no mūsu atrašanās vietas, bet braucām mēs kādas minūtes 20. Es nespēju saprast, kādēļ Indijā attālumi izjūtas citādāk…

Mehtabh Bagh principā ir dārzs, par kura apmeklējumu, protams, ir jāmaksā. Noteikti, ne liela summa, bet šoferis man ieteica, ja vēlos tikai redzēt Taj Mahal, lai neiegriežos dārzā, bet eju taisni līdz upei. Paklausīju viņu, un nenožēloju – klusa, mierīga vieta, no kuras atkal nedaudz pabaudīju. Tomēr putekļu līmenis tur sasniedza maksimumu un man nācās raudāt Indijā trešo reizi. Ne aiz bēdām, ne aiz prieka, bet no grūtībām paturēt acis vaļā. Un, patiesībā, pat jau deviņas stundas vēlāk, manas acis turpina riebīgi surstēt.

Pēc tam lūdzu šoferim mani aizvest uz rajonu, kur rietumnieciskas viesnīcas ir tā pavairāk. Vienā no tādām paēdu, palādēju mobilās ierīces, pārģērbos un sagatavoju mugursomu un tās saturu lidošanai.

Ap pulksten diviem sāka nežēlīgi nākt miegs, jo divu diennakšu laikā biju gulējusi maksimums trīs stundas, braukusi ar trīs dažādiem vilcieniem un intensīvi staigājusi putekļos un karstumā.

Izlēmu pamazām doties uz staciju, un labi vien – biju sajaukusi vilcienu laikus par stundu uz priekšu. Tā arī vien bija.

Savā ceturtajā vilciena braucienā divu dienu laikā, nekad nebiju tik laimīgi rāpusies uz savas augšējās gultas. Aizmigu uz sitiena!

Vienā kupejā braucu ar diviem indiešiem, bet pretī sēdēja divi tādi paši backpackeri tūristi kā es. Pāris no Singapūras un Malaizijas. Tuvojoties gala pieturai sākam dalīties iespaidos. Smējāmies, ka arī viņi ir lasījuši ceļotāju blogus un skatījušies youtube video par to, kā jākrāmē mugursomas. Stāstījām kā viens otram ir gājis. Brīdināju viņus par dažiem jaukajiem cilvēkiem Delhi un ieteicu no kā izvairīties. Viens no indiešiem manā kupejā bija ļoti jauks un izpalīdzīgs puisis, kas patiesībā jau deviņus gadus strādā un dzīvo Toronto. Kad teicu, ka tālāk došos uz lidostu, piedāvāja braukt kopā, jo arī viņa galamērķis ir lidosta. Sākumā biju ļoti skeptiska (nu, jūs jau zināt mani), tomēr beigās viņš ieguva manu uzticību un es piekritu. Un, labi, ka tā, jo es nebūtu iedomājusies, ka vietējie reisi izlido no mazliet citas vietas, par ko viņš mani laipni informēja. Īso brīdi, ko devāmies kopā es varēju izbaudīt, cik fantastiski ir meklēt vajadzīgo, kopā ar kādu, kas pārzina indiešu valodu. Un šis teikums, būs veltīts tieši Tev Kush (jo viņš solīja ar google tulkotāju lasīt manu blogu) – paldies, bija ļoti forši ar Tevi kopā paceļot!! 🙂 [Don’t forget the idea about the buisness card: «The place where we catch the babies, not you!»]

Jau pie metro Kush sāka jautāt apkārtējiem, kur man būs jākāpj laukā, ja man vajadzīgs vietējais reiss. Satikām vienu horvātu sievieti, kas teica, ka viņai jākāpj tajā pašā pieturā laukā un viņa man parādīs, kur vēl jānoķer autobuss uz lidostu.

Kas interesanti – man nemaz nebija vairs tik daudz laika līdz lidmašīnai. Nu, vismaz ne tik daudz, cik parasti es vēlētos, bet manī nebija ne miņas no stresa. Itin nemaz. Kas ir ļoti neraksturīgi man. Par to runājot, atkal nonācām pie secinājuma – Indija un tās vide iemāca Tev uztvert visu vieglāk… Jo, man tiešām vienīgās domas bija – pirmkārt, es noteiktu nenokavēšu lidmašīnu. Bet, pat ja nokavēšu – gan tikšu uz Goa ar citu.

Ar cerību, ka spēšu šādas sajūtas noturēt arī Latvijā…

picsart_11-11-03.03.35.jpg

turpinājums sekos…
E.

Atbildēt

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com logotips

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out /  Mainīt )

Google photo

You are commenting using your Google account. Log Out /  Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out /  Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out /  Mainīt )

Connecting to %s