Goa

Lidmašīnu, protams, nenokavēju un nosēdos pēc trim stundām Goa, bez nekādiem sarežģījumiem. Lidojums gan bija ne pārāk baudāms, jo miegs nāca ļoti, aizmigt nevarēja krēslu neergonomikas dēļ, bet pati lidmašīna visu ceļu diezgan nejauki kratījās.
Goa, svaigu gaisu un jūru vēlējos sastapt pēc iespējas ātrāk, jo divas pilnas diennaktis ceļojot, putekļi un sviedri un nogurums aliktin alka pēc ūdens.

Vēl esot iekštelpās, bet jau izkāpjot no lidmašīnas, es jutu – būs labi! Nāsīs uzreiz iecirtās tveicīgs jūras gaiss. Savukārt, pametot lidostu es redzēju debesis! Yes!

Negribot vairs ķert nervu kutinošus piedzīvojumus es biju sarunājusi, ka man no viesnīcas atbrauks pakaļ. Patīkamais šoferis jau mani gaidīja pie izejas ar viesnīcas logo rotājošu tāfelīti un manu vārdu. Un, lai gan laikapstākļu prognozes bija paredzējušas vien +15°, pulksten divos naktī gaiss bija silts un džungļu mitrumam atbilstošs.

Ceļš līdz viesnīcai prasīja aptuveni 20 minūtes un es sāku saprast, ka man ir bijusi visai muļķīga doma – aizbraucot uz Goa, Indijas trakumi būs beigušies… Booking.com atkal nedaudz maldināja, un mana naktsmītne neatrodas gluži jūras krastā, bet gan uz mazas ieliņas iekšā džungļos, kas līdz jūrai ved. Bet labi – gājiens patiešām prasa mazāk kā minūti. Un wi-fi, vismaz uz doto brīdi nav pieejams, kā arī siltais ūdens tiek vārīts recepcijā.

Viesnīcas īpašnieks ir līdzīgs Bobam Mārlijam. Hipiju nēģeris ar drediem – ļoti atvērts un īpaši asprātīgs. Piemēram, uz manu izbrīnu par to, ka nav siltā ūdens, atbildēja, ka esot citi veidi kā sasildīties… Es cerēju, ka tas ir joks! Indiešu bērniņš vēderā ir viena lieta, bet nēģera – nu, noteikti nē!! (ha ha ha)

Istabiņa, jeb pareizāk sakot, bambusa būdiņa, ir visai omulīga. Ir normāls pods un gultu pārsedz moskītu tīkls. Apkārtnē esot gan čūskas, ko ēd kaut kāds dzīvnieks, ar man nezināmu nosaukumu, gan mazas ķirzakas. Divi burunduciņi dzīvo kokā, tieši virs manas mītnes, savukārt, pāris manītās žurkas  noķerot un apēdot suns, vārdā Tango. Ā, un jūrā esot mazas haizivis, kuras vietējie ķer un ēd kā delikatesi… Par laimi, no visiem minētajiem dzīvniekiem esmu satikusi vien suni, no rīta burunduku, bet naktī tualetē vardi. Par vardi bija divējādas jūtas – nevēlējos ar viņu pamosties vienā gultā (ja vien nav noburts, pievilcīgs princis), bet biju pateicīga, ka viņa manā acu priekšā apēda kaut kādu milzīgu mušu.

Līdz jūrai aizgāju jau naktī – tādi viļņi, gandrīz apaļš mēness un zvaigznes. Fantastiski! Biju plānojusi iet izpeldēties, bet nobijos to darīt tumsā, viena un nepazīstamā peldvietā.

Nežēlīgais pārgurums vērtin vēra ciet acis, tomēr apkārtējās skaņas mani ik pa brīdim nobiedēja. Vardes lēkāšana, suņu rejas, gaiļu dziedāšana un kaut kāds mistisks, ložņājošs troksnis visapkārt būdiņai. Atslēdzos aptuveni četros no rīta…

Šorīt no rīta sapratu, kāpēc par silto ūdeni nebija jākreņķē. +26° aukstais ūdens no krāna tek tikai nedaudz vēsāks nekā būtu vēlējusies dušai un es nespēju iedomāties kā atļautu savā budiņā ienest karsti kūpošu spaini ar varītu ūdeni.

Pludmale dienā izskatījās tieši tā,  kā jau vakar biju sapratusi – klusa, mierīga, ar vairākām laivām krastā un duci no tām jau pie horizonta. Kaut kas līdzīgs mūsmāju zvejnieku ciematiņiem. Un, patiešām, nekas daudz neatšķīrās no Latvijas pludmalēm. Saule nedaudz vairāk cepina, smiltis vairāk čirkst starp kāju pirkstiem, jūras ūdens krietni sāļāks un viļņi vairākkārt lielāki. Bet tas arī viss. Ūdens temperatūra gan nebija kā piens, tomēr sniedza patīkamu atveldzi. Un dziļāk par gurniem iet iekšā bīstami, jo notupjoties var just, kā straume velk tevi atpakaļ.

Vēl, es ātri sapratu, ka šo vietu ir iecienījuši krievu tūristi, jo man jau no rīta likās, ka dzirdu vēl kādu pazīstamu valodu, neskaitot angļu. Manas aizdomas apstiprinājās, kad ejot uz pludmali no vietējā veikaliņa izskrēja, pēc izskata, klasiska indiete un skaidrā krievu valodā pateica: “Dobroe utra!”. No šoka viņai atbildēju latvisku “Labrīt!”. Vēlāk, jau staigājot pa ciematiņu, krievu tūristus redzēju arvien vairāk, arī indiešus, kas valodu jau pārzināja, iespējams, labāk par mani un pat dažas izkārtnes krieviski.

Goa štats – nu, tā ir atkal pilnīgi cita Indija! Liekas tīrāka un sakoptākā. Beidzot parādās arī kāda arhitektūra, nevis tikai salmu būdiņas. Fantastiski asfaltēti ceļi, kuru kvalitāte noteikti pārsit jaunizcepto šoseju uz Siguldu. Dominē velosipēdi, motorolleri un moči, kas beidzot nepīpina kā traki. Un pilns ar hipijiem. Tāds chills, un ne par velti – Goa ir Indijas narkotiku galvaspilsēta. Viņi droši vien patstāvīgi atrodas lielākā vai mazākā eiforijā. Un, indiešu te viennozīmīgi ir mazāk, kā balto.

Manam ceļojumam atlikušas vairs tikai četras dienas, kas solās būt interesantas. 1000 Rs naudas zīmes tiešām netiek pieņemtas un būs jāmeklē banka, kurā tās samainīt. Un neskatoties uz to, ka wi-fi vēljoprojām nestrādā (un es domāju – nekad nav strādājis) no rīta pazuda elektrība, bet vakarā arī ūdens. Ik pa laikam, jau savienojums atgriežas. Tā kā – chill…

wp-1478872859068.jpegturpinājums sekos…
E.

Atbildēt

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com logotips

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out /  Mainīt )

Google photo

You are commenting using your Google account. Log Out /  Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out /  Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out /  Mainīt )

Connecting to %s