Benaulim

Manas naktsmājas ir maza bambusu būdiņa Benaulim ciematā, kas atrodas Goa dienvidu daļā. Vieta populārā ar to, ka vēl nav paguvusi kļūt īpaši komercializēta, lai gan šeit tāpat pietiek visu to uzbāzīgo pārdevēju, kas klaiņo pa pludmali… Ciemata centrs ir 10 minūšu gājienā un tajā ir atrodams viss kas vien nepieciešams – pat normāls, eiropiešu stila lielveikals!
Pie apkārtējās vides un skaņām esmu pieradusi, un tās vairs netraucē man gulēt. Šorīt gan pamodos no tā, ka kāds sevišķi aktīvi rāpelējās pa būdiņas jumtu skrapstinot garos nagus. Mierināju sevi ar domu, ka tas ir tikai mīlīgais burunduciņš.

Izejot laukā, gan pavērās pievilcīgs skats – pa nakti kraukļi ir izārdījuši manu miskasti. Labi, ka tur tikai pāris, nepersonīgu iepakojumu bija.

Šeit beidzot var dabūt kafiju – melnu un bez cukura! Šķīstošo gan, bet vismaz  ir iespēja sajust kaut nedaudz kofeīna. Tā noteikti būs viena no pirmajām lietām, ko darīšu mājās – uztaisīšu lielu krūzi stipras kafijas. Otrā – nogriezīšu un sakopšu nagus, jo divas nedēļas tos neaiztiekot jūtos gandrīz kā bomzis.

Par naudu un visu to trādirīdi saistībā ar 500 Rs un 1000 Rs naudas zīmēm, man beidzot viss ir skaidrs. Astotajā novembrī (mans dzimšanas dienas datums šogad ļoti populārs – ASV, Indija...) Indijas premjerministrs oficiāli un bez brīdinājuma izņēma no aprites 500 Rs un 1000 Rs. Principā, tas, ka es vēl kaut kur ar tām norēķinājos pēc tam (piemēram, Taj Mahal), bija pretlikumīgi. Mērķis, vismaz oficiāli – cīnīties pret naudas zīmju viltošanu, kas Indijā ir ļoti populāri. Kāpēc tieši šīs naudas zīmes es nezinu. Es vēl saprastu, ka tikai 1000 Rs, jo tās patiešām bija vecas un interesanta paskata, bet 500 Rs  principā visas bija jaunas – izdotas 2015.gadā.

Bet patiesībā, šķiet cīņa vairāk vai mazāk tomēr ir saistīta ar nodokļu nemaksāšanu un ienākumu deklarēšanu, jo indiešiem naudu mainot viss bija sīki un smalki jāatčeko. Indija ir skaidras naudas darījumu valsts, lielākā populācijas daļa tiešām naudu slēpj zeķēs, vai pat aprok, kā rezultātā bankās līdzekļu nav. Ja tagad naudu mainot nav iespējams pierādīt, kur tā ņemta, to konfiscē… Šobrīd ir izdotas 2000 Rs naudas zīmes vienā gabalā, kas, ņemot vērā to, ka jau 500 Rs ir pietiekoši liela summa, kļūst nedaudz neparocīgi. Es vienkārši nespēju iedomāties, kā veikalā varētu nopirkt ūdeni par 20 Rs, maksājot ar 2000 banknoti. Bet, nu labi…

Devos uz banku, kas bija 20 min attālumā no mītnes vietas. Un, dabūju jau pirmo belzienu ar mietu pa galvu – viens cilvēks var tikai vienu reizi dabūt vienu 2000 Rs naudas zīmi, jo to nav tik daudz! Nuuu, man bija nedaudz vairāk kā 2000 uz rokas… Protams, atkal vajadzīgas pases kopijas, kuras uztaisu tā pavairāk, jo Benaulim ciematiņā ir sešas bankas – iešu uz visām, kamēr man izdosies samainīt. Bet izrādās, ka visās pārējās nauda beigusies jau no rīta. Es varot pienākt rīt, vai parīt, vai pēc nedēļas… Pamazām es kļuvu nedaudz dusmīga – kā var kaut kādu šādu gājienu veikt tik pēkšņi, bez brīdinājuma un bez normālas sagatavošanās. Dusmojos, ka izņēmu to naudu Shimlas bankomātā, lai gan vēlāk uzzināju, ka no bankomāta šobrīd izņemt vispār vairs nevar un ar karti Indijas pludmalēs nesamaksāsi. Respektīvi – dir*ā! Nauda man ir, bet ar to es varu dibenu slaucīt, nevis vairs samaksāt. Biju tik apskaitusies, ka izlēmu – nav variantu – iešu un meklēšu tik daudz banku, kamēr dabūšu atpakaļ lietojamu naudu.

Variants bija iet uz nākamo ciematiņu – Colvu. Kad prasu garāmgājējiem, kur ir banka, man ik pēc 20 gājiena minūtēm atbild – pēc viena kilometra… Es tak saku, ka viņiem ar attāluma izjūtu slikti! Nu, vienā reizē tas, protams, tiešām bija vairs tikai viens kilometrs.

Šī, par laimi bija valsts banka, līdz ar to – mainīja līdz 4000 Rs, ar ko man nu jau pilnīgi pietika. Rinda stāvēja pat ārā pa durvīm,  jo no trim darbiniekiem strādāja tikai viens, bet pārējie skatījās. Gaidīju trīs ar pusi stundas!!! Trīs ar pusi! Starp desmitiem indiešu, dzīvajā rindā. Bez telefona, jo biju rēķinājusies, ka būšu prom pusstundu, nu maksimums stundu, bez jebkādām izklaides iespējām…

Pulksten četros mūs visus palikušos ieslēdza bankā, jo darba laiks bija beidzies. Labi, ka neizdzina laukā, tādā gadījumā gan es būtu taisījusi scēnu! Nopietni! Jo man samainīt naudu prasīja 2 minūtes, bet indietim, ar visu dokumentu aizpildi, vismaz 15.

Kad pulksten piecos izgāju laukā, bankā palika vēl tikpat liela rinda, kā, kad es atnācu…

Šodien es sapratu, ka man patiesībā ir paveicies, gan tādēļ, ka biju jau izņēmusi naudu, gan tādēļ, ka lūdzu, lai summu dod simtniekos, gan tādēļ, ka reaģēju pietiekoši strauji. Lielākā daļa tūristu ir nonākuši neapskaužamā situācijā – naudu samainīt uz doto brīdi vairs nav iespējams, bankomāti nestrādā un 2000 Rs nekur nepieņem, jo nav ko izdot! Paldies, Indijas premjerministr!!

Bet neskatoties uz to, Goa ir oāze. Mazs Ēdenes dārzs, kur cilvēki nesteidzas, ir laipni un bezrūpīgi.

Man ir aptrūkušies visi epiteti, tādēļ nevaru jums aprakstīt, cik jauki te ir.

Ja varētu, tad stāstītu par to kā smiltis ir trīs dažādās krāsās un četrās struktūrās. Kā oranžu nomaina balts un otrādāk. Kā citreiz tās slīd zem kājām, bet citreiz gurkst, kā tas tikko uzsnigušais biezais sniegs. Ja varētu, ļautu saost to gaisu, kas smaržo pēc tveices, jūras un mitra meža. Stāstītu, kā mēness redzams cauru diennakti, bet saule neiegrimst ūdenī dienas beigās – tā vienkārši sarkana pazūd vēl kaut kur starp debesīm un jūru. Es stāstītu par skaņām visapkārt, par suņu rejām, kraukļiem un papagaiļiem. Par to kā vistas tālumā klukst un gaiļi dzied četros no rīta. Par to kā burunduki lēkā no zara uz zaru, bet vējš maigi glāsta vakaros. Stāstītu, kā jūra pusdienlaikā ievērojami atkāpjas un ļauj lasīt tūkstošiem lielāku un mazāku gliemežvāku dažādās krāsās. Bet saulrietā tā atgriežas atpakaļ kāpās. Nu, skaisti…

Tā nu pēdējās divas dienas tiešām tikai pūšos un nedaru neko. Cepinos saulē un ļaujos jūras valdzinājumam. Tomēr, pēc tik intensīvas ceļošanas desmit dienu garumā ir grūti palikt uz vietas. Cenšos sev atgādināt, ka tūlīt jau atgriezīšos sniegā, aukstumā un reālajā dzīvē ar darbu un pienākumiem. Cenšos atgādināt, ka jāuzņem tik daudz D vitamīna, cik nu vien iespējams, jo tuvākā pusgada laikā es neredzēšu ne cepinošu sauli, ne tveici, ne siltu jūru.

Un, tā nu staigājot gar jūras malu, es vienalga nevaru aptvert, ka ir novembris. Es esmu Indijā. Ir silts. Un ceļojumam nepielūdzami tuvojas gals. Nespēju aptvert, ka  šeit nonācu pati saviem spēkiem un vien ar mugursomu. Ka tas, ko plānoju gan līdz nervu stresam nopietni, gan līdz smieklu asarām nenopietni ir piepildījies…Viss piepildījies…

Un vēl, es sapratu, ka nemūžam nebūtu varējusi aizbraukt tā vienkārši uz kūrortu un divas nedēļas neko nedarīt, jo šo divu dienu nogarlaikota izlēmu rīt neplānoti, kopā ar vāciešu pāri doties dienas ekskursijā pa Goa! Rīt pēdējā ceļojuma diena – izbaudīšu to ar uzviju!!

turpinājums sekos (vismaz vēl viens)…
E.

Atbildēt

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com logotips

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out /  Mainīt )

Google photo

You are commenting using your Google account. Log Out /  Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out /  Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out /  Mainīt )

Connecting to %s