Goa – Helsinki

​Nesaki “hop”, pirms neesi pārlecis…
Ceļojums vēl nav līdz galam beidzies, tomēr nu jau, pavisam lēnītēm dodos Latvijas virzienā. Un laikam jau, iepriekš bija too good to be true. Jo tagad ar pāris sīkumiem, kas spēlē uz manām pēdējām nervu stīgām, esmu izvesta līdz baltkvēlei. Jūtos gandrīz tikpat slikti kā otrā novembra pēcpusdienā. Laikam aplis būs noslēdzies un Indija uz atvadām vēl atgādina: “Nu, neesmu, neesmu es tik forša!”  Bet par visu no sākuma.

Šorīt, agri no rīta, kopā ar vāciešu pāri devāmies mini tūrē, lai redzētu dažas ievērojamākās vietas Goa. Jāatzīst, ka izbraukt laukā no pludmales bija visai patīkami. Pavērās skats uz to īsto Goa štatu, nevis tikai jūru un smiltīm. Zaļi! Tropiski zaļi! Un kontrastam – sarkana, sarkana, mālaina zeme.  Upes, purvi, palmas, džungļi un salīdzinoši nelieli kalni (Gaiziņu tāpat pārsit). Un, jo dziļāk brauc, jo mitrāks un karstāks gaiss paliek. Ik pa brīdim, jutāmies kā pirtī.

Goa – ļoti pieklājīgs un kopts štats ar fantastiskiem ceļiem un adekvātāku satiksmi, kā Delhi! Pīpināšanu, protams, arī viņi izmanto, bet pieņemamās robežās. Sapratu, ka tā var kalpot dažādi – kā brīdinājums pirms līkumiem, kā sveiciens vai paldies par to, ka palaida garām, vai kā dusmīgs rīkojums pavākties nost! Bet  termini “intervāls” un “distance” viņiem šā vai tā nepastāv. Galvenais priekšnoteikums – nesaskrieties! Pilnīgi vienalga cik un kā mašīnas ietilpst vienā joslā.

Vispirms devāmies uz Dudhsagar ūdenskritumu, kurš ir viens no augstākajiem ūdenskritumiem Indijā – 310 metri un atrodas Karnatakas un Goa štatu robežpunktā. Līdz ūdenskritumam veda 10 km garš bezceļš. Maksā par ieeju ietilpa 4×4 džips septiņiem cilvēkiem un brauciens bija ekstrēms. Devāmies pāri dubļiem, māliem, izkaltušam mežam, saulaztiem kokiem, akmeņiem un vairākkārt arī cauri upei. Turpceļā  biju iekrampējusies durvju rokturī un priecājos, ka neesmu ēdusi brokastis. Nosacītā ceļa beigās cauri džungļu akmeņanai takai ar kājām devāmies uz ūdenskrituma pakāji. Neskarta daba, cita veida veida merkaķīši – tādi maziņi un ar milzīgu veidojumu kaklā, kas izskatījās pēc vairogdziedzera strumas, milzīgas zivis – katra makšķernieka sapnis un ledusauksts, bet veldzējošs ūdens. Tā tur brīdi plunčājāmies un tad atkal devāmies atpakaļ.

Nākamais galamērķis bija Sahakari garšvielu audzētava, kas tur atrodas no 1979.gada un kopā aizņem 130 ha. Ekskursijas ietvaros redzējām tikai pavisam mazu daļu no teritorijas un varējām aplūkot kā tiek audzēta kafija, vaniļa, pipari, karijs, piecu garšvielu koks un vēl un vēl. Bija interesanti, vienīgi ļoti ātri devāmies visam cauri un, tā kā šeit nu bija tā vieta, kur jūtamies kā reālā pirtī, tad bija grūti koncentrēt uzmanību. Noslēgumā mūs nedaudz atvēsināja uzlejot uz muguras vienu karoti ledaina ūdens ar lavandas ekstraktu, bet pēc tam sekoja pusdienas no banānkoka lapu šķīvja un bija iespēja pagaršot Indijas riekstu šņabi, kas ir Goa štata nacionālais dzēriens, un, kuru ārpus štata iegādāties nav iespējams. Neesmu šņabja piekritēja, tādēļ šis arī nelikās mans dzēriens. Ļoti stiprs, rūgts un ar spēcīgu pēcgaršu.

Tur pat, garšvielu audzētavā arī pirmoreiz ieraudzīju trīs Indijas ziloņus. Apbrīnojami dzīvnieki. Bija iespēja arī uz tiem nedaudz pasēdēt un apiet loku. Pieredze laba, bet atkārtot negrasos. Šeit attieksme pret ziloņiem man nešķita pieņemama un man viņu pārāk žēl, lai vēl kādreiz sēdētu viņu mugurā.

Tad šoferis mūs aizveda uz Old Goa – 16.gs Portugāļu kolonijas galvaspilsētu. Galvenais mērķis bija mums parādīt cik skaistas un vecas baznīcas tur atrodās. Mums, eiropiešiem, parādīt skaistas baznīcas? Nopietni? Eiropiešiem, kuriem pašiem ir skaistas baznīcas un, kuri ir bijuši Itālijā, Spānijā, Čehijā un redzējuši tiešām monumentālas ēkas? Lieki teikt, ka Goa redzētais mūs sevišķi nepārsteidza. Jā, bija skaisti, bet nekas īpašs.

Ar to arī mūsu tūre bija noslēgusies, jo ļoti daudz laika nācās pavadīt meklējot strādājošu bankomātu un stāvot milzīgās rindās uz to. Ak, jā! Atceraties, ka teicu, ka tūristi ir nonākuši neapskaužamā situācijā, jo bankomāti nestrādā? Nu, arī es to izbaudīju!

Tā kā tūre sākotnēji nebija manos plānos, tad, saprotams, vajadzīgā summa atradās bankas kontā un skaidra nauda man bija tikai taksim uz lidostu. Iepriekšējā vakarā ar vāciešiem runājām, ka arī viņiem uz doto brīdi skaidras naudas nav, jo mūsu ciematiņā tā beidzās jau piektdien, bet tūre būs pirmdienā un mums būs šoferis, kas gan jau caizvedīs uz strādājošu bankomātu. Pavisam vienkārši? Ha! Ne jau Indijā!

Jau no rīta dodoties ceļā visi trīs bankomāti pie kuriem piestājām – nestrādāja… Tālāk jau skatījāmies bankomātus, kur veidojas rindas, nevis vienkārši skrējām un jebkuru, jo ātri vien mēs sapratām likumsakarību – “nav rindas, nav naudas!”. Pusceļā vienu tādu izdevās atrast. Vāciešu problēma bija tā, ka no viena bankomāta, viens cilvēks var izņemt tikai 2000 Rs un ar to ir krietni par maz, lai samaksātu par viesnīcu, it sevišķi, ja viņu nākamajā galamērķī bankomātu nebūšot vispār. Plus, mums ir jāmaksā par tūri un vēl ieejas biļetēm.

Mana problēma bija nedaudz lielāka – man ir MasterCard… Dienu, pirms es devos ceļā es iedomājos, ka ar MasterCard ceļot var būt riskanti, jo tā nav populārākā karte uz pasaules. Bet manai Visa bija beidzies derīguma termiņš. Bankā mani mierināja, ka viss būs labi. Un līdz šim jau arī ļoti daudz problēmu man nerādās. Jā, bija bankomāti, kuros karti atteica, bet turpat aiz stūra ir nākamais un nākamais, un nākamais… Bet ne šobrīd. Kad Indijā principā ir vājprātīga naudas krīze. Kad lielākā daļa banku nestrādā, strādājoši bankomāti ir uz vienas rokas pirkstiem saskaitāmi un visur ir nepārspīlējot, milzīgas rindas.

Tā nu mūsu tūri caurvija nemitīgi bankomātu meklējumi, rindās stāvēšana, kartes atteikšana un divreiz mēs piedzīvojām arī visstulbāko situāciju, kāda šajā sakarā iespējama. Stāvējuši rindā jau vismaz pusstundu, pie bankomāta, kuram vajadzētu pieņemt manu karti, brīdī, kad priekšā ir vairs tikai kādi četri cilvēki, atskan teikums: “No cash!”. Visbriesmīgākie divi vārdi, kurus šādā brīdī izdzirdēt. Bankomātā beigusies nauda! Man likās, ka Indija ir sazvērējusies pret mums. Vakarā es jau biju uz izmisuma robežas, jo biju parādā šoferim gan par tūri, gan vāciešiem par ieejas biļetēm.

Drausmīgi pretīgi briesmīga sajūta.

Man bija vēl 20€ skaidrā naudā, izlēmu, ka tos tad atdošu vāciešiem, lai nepaliktu parādā, bet šofera summu izņemšu lidostā. Labi, ka vācieši tomēr ieteica, tad viņu summu pārskaitīt uz kontu, un 20€ atdot šoferim, jo nav garantijas, ka lidostā bankomāti strādās… Un tieši tā arī bija. Nevienā nebija līdzekļu. Atdevu šoferim visu savu skaidro naudu, atstājot vien nedaudz, kas paredzēts transportam no iekšzemes termināla uz starptautisko.

Bet Incdredible India ar to nebeidzās… Biju cerējusi Goa lidostā paēst, jo gan jau varēs maksāt ar karti. Protams, viss naktī bija slēgts, strādāja vienīgi maza bodīte, kur var norēķināties skaidrā naudā. Ar cerību, ka gan jau Delhi lidostā būs strādājoši bankomāti, pēdējo naudu atdevu par ūdeni un čipsiem. Nolaižoties Delhi, smagi vīlos lielpilsētas lidostā. Skaidras naudas nav! Kad devos uz iekšzemes terminālu braucu ar metro un autobusu, tādēļ domāju, ka tāds pats ceļš būs jāmēro arī atpakaļ un būs nepieciešama skaidra nauda. Par laimi bija autobuss, kurš pa taisno aizveda uz vajadzīgo terminālu. Un pat par brīvu, ja vien uzrādi visas biļetes. Priecīga par to, ka vismaz kaut kas ir nokārtojies, devos lidostā pavadīt savas sešas stundas līdz nākamajai lidmašīnai. Sapņoju kā aši iziešu security check, sameklēšu savus geitus un guļamo krēslu. Atlaidīšos slīpi un viss būs bumbās!

Nekas nebija bumbās… Lidojot ar Finnair var internetā iečekoties tikai 36 stundas pirms lidojuma, kā rezultātā, savu biļeti dabūju jau esot Indijā. Nobrīnījos kāpēc nevar dabūt Delhi-Helsinku lidojumam mobilo biļeti, tādēļ lejuplādēju elektronisko ar domu kaut kur izprintēt. Protams, ar visu to naudas būšanu – pilnīgi aizmirsu to izdarīt. Izgāju vienu pārbaudi, lai tiktu iekšā terminālī, pēc tam otru, kur pārbaudīja visas somas, it sevišķi nododamo bagāžu. Devos uz pasu kontroli un STOP! Man ir vajadzīga papīra formāta biļete, uz kuras viņi varēs uzspiest  visus tos miljons zīmogus. Eju uz informāciju prasīt, kur Finnair check-in lodziņš. Izrādās būs pieejams tikai trīs stundas pirms lidojuma. Uz to brīdi ir atlikušas piecas stundas. Piecas stundas vietā, kur nekā prātīga ēdama nav, kur nevar norēķināties ar karti un kur ir neaprakstāmi neērti krēsli. Pamazām, no noguruma, no pilnās dienas, no tā, ka plānotais nav piepildāms, man sāka uzmākties izmisums. Iedomājos, varbūt varu kaut kur izprintēt. Aiz visiem lodziņiem redzami printeri. Bet šie man saka, ka nav autorizēti izsniegt man biļeti! Nopietni? Es neprasu no viņiem biļeti es prasu izdrukātu papīra lapu! Aptuveni desmit minūtes centos ar viņiem  diskutēt. Bez panākumiem…

Tad domāju, labi! Lai neaizmigtu – iešu laukā, paelpošu gaisu, kurš beidzot bija kļuvis nedaudz svaigāks un arī migla bija atkāpusies. BET, es vairs nedrīkstu iziet no termināla! Ap mani saskrien pieci apsargi un stāsta, kādi ir noteikumi. Tad man sakāpa viss dienas besis un es sāku caur asarām kliegt kaut ko par cilvēktiesībām. Nesekmīgi… Tā kā nevēlējos, lai mani beigās arī vēl arestē – izmisusi un pārgurusi piekāpos. Iekārtojos uz neērtajiem krēsliem un centos kaut nedaudz pagulēt. Laikam pavisam nedaudz iesnaudos un pamodos no tā, ka man pirmo reizi visā ceļojuma laikā bija sagriezies vēders. Visticamāk, no dīvainās asās vistas, ko ēdu lidmašīnā. Detaļās neieslīgšu, bet bija diezgan slikti…

Toties tad ātri pagāja laiks un varēju doties caur pasu kontrolei un vēl vismaz piecām pārbaudēm, kur katrā tika uzlikts jauns zīmogs citā vietā. Un par spīti tam, ka man likās visa Delhi lidosta mani jau redzējusi, iekāpjot lidmašīnā manu vārdu izsauca stjuartes, lai aizejot pie viņām un parādot biļeti. Es neesot sistēmā!?

Uhh, kā Indija no manis atvadījās….

P.S. Un, protams, ka šis bija depresīvais raksts, jo neesmu gulējusi un pacietības vairs nav palicis ne kripatiņas, tomēr – nevienā brīdī nenožēloju ceļojumu un nu, vairs nesaku, ka Indijā ne kāju nesperšu. 🙂

wp-1479217442162.jpeg

E.

Atbildēt

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com logotips

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out /  Mainīt )

Google photo

You are commenting using your Google account. Log Out /  Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out /  Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out /  Mainīt )

Connecting to %s