Panorāmas

Svētdienu nedaudz aizgulēju, savukārt daudz par ilgu centos izčammāties no mītnes vietas. Iepriekšējās dienas iespaidi un pilnums darīja savu. Gan prāts, gan ķermenis kliegtin kliedza pēc nelielas atpūtas. Paskatījusies pulkstenī sāku apjaust, ka neko vairs nepaspēšu no iecerētā izdarīt, jo pus piecos jau jābūt uz Šeherezades atskaņojumu. Tā nu, rakstīju blogu, sacēlusi kājas uz atvērtā franču balkona margām un malkoju kafiju.
No mājvietas izgāju četrarpus stundas vēlāk, kā bij iecerēts un devos uz Montmartre – augstāko vietu Parīzē.

Ja iepriekš rakstīju, ka šeit ir kārtīgs pavasaris, tad tagad ir iestājusies oficiāla vasara! Suta, +27° un tā. Sāku nožēlot vakardienas vēlēšanos: viss jau būtu labi, tikai varēja būt nedaudz siltāks. Ar smeldzošām kājām un sagurumu tveicē, rāpties stāvā ielā bija visai pagrūti. Katrā ziņā, biju droša, ka eju pareizi – jo uz augšu! Atsaucās atmiņās arī Shimla ar savām stāvajām ielām un tas, kā katru reizi ejot uz viesnīcu gandrīz aizgāju ar sirdi.

Čāpojot augšup, priecājos, ka nenožagojos un paņēmu rokas bagāžā līdzi trīs pārus apavu. Uzvilkusi otrus, glābu jau sapošās pēdu vietas, tomēr tagad dabūju citas. Nu, sāpēja vairs nevis atsevišķas tulznas, bet visi augšstilbi un trochantericas (gūžas kaulu locītavas). Man tas šķiet pārsteidzoši, jo noteikti savu darbu un ikdienu nevarētu nosaukt par sēdošu. Ir taču pieradums staigāt un ilgstoši stāvēt, bet tagad ir sajūta, ka pirmo reizi dzīvē eju. Sāku apzināties arī muskuļus un locītavas, kuras nekad iepriekš nebiju jutusi. Neminēšu Spāniju, jo tur irēju auto, bet Indijā taču es tikai gāju un gāju un gāju. Neatceros, ka būtu kaut noberzts kas. Pareizi apavi... Jā, tā būs bijusi atslēga! Bet loģiski taču, ka Parīzē botās un treniņtērpā nestaigāšu, ne? Tad nu teiksim tā – mode prasa upurus un jāredz ir viss iecerētais, tāpēc beidzu žēloties un pielieku soli, lai virsotne sasniedzama ātrāk.

Starpcitu, iepriekšējā diena salīdzinoši gāja čābīgāk. Gāju nepareizos virzienos, pārāk paļāvos uz tehnoloģijām un pati nesekoju līdzi kur eju, tāpēc gandrīz pie katra krustojuma čekoju navigāciju, bet kad visas ierīces dabīgā nāvē nomira, jutos kā no laivas izmesta! Šajā dienā biju gudrāka, jau pirms tam kārtīgi izpētīju karti, vajadzīgos krustojumus un ielu nosaukumus. Atsaucot atmiņā, kā tas ir klejot apkārt lasot karti, apzinājos, ka man tas taču tīri labi padevās! To pierādīja arī vēlāk naktī sastaptā meitene, kas netālu no mans naktsmītnes – meklēja savējās. Rādu viņai navigāciju, jo man izdodas pieslēgties wifi, atrodam vajadzīgo ielu – viss ļoti vienkārši: taisni, pirmajā pa labi, otrajā pa kreisi! Saku, lai nofočē, tas taču knapi kvartāls. Šī tur kaut ko minstinās, nevar pieslēgties internetam un tamlīdzīgi. Es vēlreiz viņai saku, lai nofotografē telefonā to manu karti un skatās uz ielu nosaukumiem. Viņa tikai atkārto – bet man nav interneta... Stāstu viņai vēlreiz ko un kā, kādas minūtes desmit. Gala beigās viņa apjukusi pateicās un uz atvadām teica, ka paprasīšot citiem. Man, protams, viņas žēl, jo es ļoti labi zinu, ko tas nozīmē – izmisums, nogurums, jauna vieta, nakts, BET… Nu, kaut kādā brīdī ir jāsaņemas un jāpieslēdz kripatiņa saprāta un kritiskās domāšanas. Šis nu tiešām nebija sarežģīti, pat tagad es vēl atceros: pirmajā pa labi, otrajā pa kreisi… Jāatzīst gan, ka pati jau arī tajā pat laikā biju nedaudz nomaldījusies, jo izkāpu neierastā izejā no metro uz aizgāju nepareizā virzienā. Tāda pastulba vieta tam metro – nevis vienkārši klasisks krustojums, bet krustojums, kurā kopā saplūst sešas ielas. Nevar tak’ vienmēr atcerēties pa kuru no tām mazajām jādodas. Piedevām, tieši šajā krustojumā nav pieliktas ielu nosaukumu zīmes… Tagad esmu iemācījusies –  jādodas starp CIC banku un kafejnīcu Brasserie.
Atgriežoties pie tēmas: “kalna” virsotni un Sacre Cour baziliku sasniedzu pārsteidzoši ātri un viegli. Cilvēku viennozīmīgi daudz, jo ir arī brīvdienas, tomēr mani tas galīgi netraucēja. Ļoti patika mākslasdarbi, kas turpat uz ieliņām tapa. Pati bazilika fenomenāla un skati apkārt brīnišķīgi. Atmosfēras iedvesmota uzņēmu apgriezienos un izlēmu – nē! Es šodien paspēšu visu!! Kaut kur prāta nostūrī atbalsojās kolēģes teiktais, ka ceļojot solo vai uz savu roku nevar tik daudz apskatīt, kā braucot ar tūrfirmu, jo zūd organizētība. Vēl tieši tika pieminēti rīti, kur astoņos jau jābūt uz strīpas. Šīs atmiņas vēl vairāk uzsita asinis, tādēļ ieliku piektajā ātrumā, pilna apņēmības redzēt visu!  Nedaudz paklejoju pa tuvējo apkārtni, baudīju skaistās ainavas kalna parkā, iečekoju vīna dārzu pilsētā, kas dod aptuveni 1700 vīna pudeles gadā un redzēju 1622.gada dzirnavas, kas sniegušas iedvesmu pat Van Gogam.

Priecīga par to, ka visu fantastiski spēju atrast un, protams, pārkarsusi kā zvērs, atalgoju sevi ar patiesi milzīgu saldējumu. Tas, ko es tiešām nesaprotu – kāpēc tikai šajā pusē viņi spēj pagatavot tik garšīgi! Veselas zemenes, kokosriekstu skaidiņas un citrona garša tā, ka muti velk kopā. Pilnīgi atmiņā atausa diena pie Kolizeja, kad pirmo reizi baudījām šo gardumu.
Iesēdusies pretī Moulen Rogue nesteidzīgi baudīju saldējumu un domās situ sev uz pleca, ka visu būšu paspējusi. Līdz brīdim, kad saliku kopā laikus. Cik ir pulkstenis un cik ilgi man jābrauc ar metro, lai sasniegtu Filharmoniju. Tad nu sākās īsts skrējiens pēc miljona un es tesos cauri Parīzei uz metro. Uz vienu konkrētu metro staciju Abesses, kas noteikti jāredz, ja esi filmas Amelia fans. Pati es neesmu, bet jāredz ir! Nekādā gadījumā nedrīkstēja izvēlēties tuvāku staciju, kas, starpcitu, būtu bijusi stratēģiski izdevīgāka…

Nu jau galīgi jutos kā vietējais – pa labi, pa kreisi, shortcut te cauri tam mājas pagalmam. Oo, metro staciju atradu – aši bilde. Biļete caur automātu, skrējiens. Vienas kāpnes riksītī uz leju, otras, trešās… Fuf, esmu iekšā. Divas pieturas, meklējam nākamo līniju, skrējiens uz augšu, minūte jāgaida. Viena pietura. Piecas trepes pa labi uz augšu, vienas uz leju, tas tunelis, šis tunelis, jāgaida trīs minūtes. Pulkstenis, biļete, karte. Ielecam, izlecam, atrodam orientieri – deformētais, spīdīgais jumts, skrienam!!

Nokavēju kādas minūtes trīs no biļetē rakstītā sākuma laika, tādēļ pēc kārtējās drošības kontroles (Parīzē tādas ir visās bieži apmeklētajās vietās, brīžam pat nopietnākas kā lidostā) mani aktīvi steidzināja uz zāli. Izrādās, parādīja nepareizo virzienu, bet (atkal laipnie francūži) mani nosēdināja priekšpēdējā zāles rindā, pašā vidū. Lieki bilst, ka manis iegādātā biļete par 7€(!!) bija krietni sliktākā vietā.
Uhh, tā filharmonija! Man patiešām trūkst vārdu. Pati ēka jau vien ir monstrs (tā arī neesmu atradusi citu piemērotu apzīmējumu)! Īsts modernās mākslas paraugs. Viss pārdomāts līdz sīkumam un uz jumta, kas ir speciāli paredzēts apmeklētājiem, paveras debešķīga Parīzes panorāma.

Pier Bolez zāles skanējums ir izcils! Vienotā ansamblī ir iespējams dzirdēt katru orķestra instrumentu arī atsevišķi. Nav tā, ka kāda grupa skanētu klusāk, vai silktāk. Piano pianissimo skanējums ir izsmalcināts, bet skanot forte fortissimo ceļas zosāda! Arī ar orķestri un pašu diriģentu biju bezgala apmierināta! Tik filigrāns​, bet konsekvents žests! Tik precīza saspēle un korekts štrihs!

Filharmoniju pametu vājprātā pacilātā garastāvoklī un tālāk devos apskatīt pāris parkus.

Par parkiem runājot – tie viņiem ir neaptverami skaisti un vairumā gadījumu arī lieli. Francūži tos nebaidās izmantot un, piemēram, Parc des Buttes Chaumont bija simtiem cilvēku, kas atlaidušies zālītē sauļojas, vai uzvilkuši sporta drēbes vingro, vai nopietni lasa grāmatu, sēžot uz soliņa. Vispār viņi tiešām ir arī ļoti aktīvi – non stop var redzēt skrējējus, neiedomājamās vietās ir izveidoti mini sporta laukumi, kas tiek arī nopietni izmantoti. Piemēram, šodien tādu vienu labiekārtotu – ar klinšu sienu, āra trenažieriem un vingrošanas stieņiem, redzēju zem tilta.
Tā pat man šķiet, francūži māk baudīt mirkli. Uz katra soliņa, pat pilsētas centrā, var redzēt ap pusdienlaiku sasēdušos, dažāda vecuma cilvēkus. Neko nedarot. Vienkārši sēžot, vai klausoties mūziku, kas ir nākamā populārā lieta visa vecuma cilvēkiem – austiņas un mūzika. Diez ko gan viņi klausās? Jaunieši noteikti franču repu, to esmu dzirdējusi vairākkārt.

Pašā vakarā vēl iemetu aci Republikas laukumā un devos “mājup”, kad jau atkal pulkstenis nepielūdzami rādija pusdivpadsmit naktī.

Nezinu, vai vispār ir jēga teikt, ka nākamajā rītā atkal nepiecēlos iecerētajā laikā…

Vispār, man jau pamazām veidojas “melnais” saraksts ar vietām, kuras nepaspēju apmeklēt un uz kurām noteikti ir jāaizbrauc citā dienā (tikai nezinu kurā no tām pārējām pilnajām dienām, varēšu vel ko iespiest).
Sarakstā noteikti ir Rodin muzejs, kuru sestdien neatradu, jo dēļ kaut kāda rallija bija slēgtas ielas un es tikai maldījos un maldījos. Tad gribētu tomēr redzēt pasaulē lielāko Zinātnes muzeju, kas atrodas netālu no Filharmonijas, kuram nepaspēju pat pietuvoties, to četrarpus nokavēto stundu dēļ. Vēl prātoju vai vajag aiziet uz Antropoloģijas muzeju (jāpapēta mazliet vairāk). Katrā ziņā, kad gāju tam garām, neatradu durvis, kas nebūtu slēgtas.  Un uz tādas pašas jautājuma zīmes ir Galeries Lafayette. Vajag, nevajag… ? Šķiet, konkrēto ēku biju pielikusi mustsee vietu sarakstā panorāmas dēļ, bet tagad man šķiet, ka daudz tādu skaistu panorāmu esmu jau redzējusi.

Nākamā, jeb ceturtā diena Parīzē iesākās daudzsološāk, piecēlos tikai nedaudz vēlāk, kā bija plānots un arī augstāk minētais “melnais” saraksts mani mudināja kustēties un neļaut slinkumam un nogurumam uzvarēt.

Dienas galvenajā plāna bija beidzot pietuvoties slavenajam tornim.

Iesākumā devos uz Montparnasse “debesskrāpi”, par kuru rodas arī daudz diskusiju, jo tā augstums īsti neiederas kopējā arhitektūrā. Pēc tā celtniecības tika arī aizliegts turpmāk veikt šāda veida apbūves. Jāteic, ka tur esot, man tornis netraucēja. Izskatījās savdabīgi un, manuprāt, visai pieklājīgi iederīgi…

Galvenais apmeklējuma iemesls bija tas, ka visos aprakstos, ko gatavojoties Parīzei lasīju, bija kā viens rakstīts: uz jumta terases paveras fantastiska Parīzes panorāma! Tā taču man jāredz, it īpaši, ja tie, kas tur bijuši arī iesaka!

Teikšu pavisam atklāti, ka tā sauktā “terase” mani nesaviļnoja vispār. Pat sliktāk – tā nedaudz pabojāja manu omulīgo garastāvokli un tam bija vairāki iemesli. Pirmkārt, augšējais stāvs ir iestiklots tā, ka tikai paša “jumta” daļa 4×4 izmērā ir atvērta. Iedomājaties kā tas ir – stāvēt saulē starp un zem stikliem – kā siltumnīcā! Vēja brāzmu, protams, nav un par spīti tam, ka telpa itkā nav slēgta, man sākās neliela klaustrofobijas lēkme un trūka gaisa. (Starpcitu, atkāpjoties no tēmas: šajās dienās esmu pamanījusi, ka man ļoti vajag svaigu gaisu, citādi sākas tāda kā iekšēja panika. Pāris reizes lielajās metro stacijās esmu to novērojusi, kad nespēju atrast izeju, bet ir tikai jāiet un jāiet cauri pazemei). Stiklotajās sienās ik pa kādu pusotru metru ir atvērta šaura bezstikla josla aptuveni metrs septiņdesmit, astoņdesmit augstumā. Visticamāk paredzēts normāla garuma cilvēkiem (nevis tādiem īkstīšiem kā man), lai acu augstumā brīvi vērotu panorāmu. Man nācās nemitīgi celties pirkstgalos, lai redzētu kaut nedaudz no brīva gaisa. Šāda tipa “panorāmas” nav mans. Galīgi, galīgi nē! Varbūt, ja pirms tam nebūtu bijusi uz Parīzes filharmonijas jumta, kur varēja justies kā pašā pilsētas virsotnē – brīvi un nepiespiesti, sajūtas būtu citādas… Bet, loģiski, ka pati panorāma gan no torņa tiešām paveras labāka, jo vieta ir stratēģiski izdevīgāka.
Savu neapmierinājumu apēdu brokastīs, kopā ar sāļo krepi un devos uz Invalīdu apgabalu. Šajā rajonā beidzot sapratu, ko nozīmē, ka Eifeļtorni var redzēt no gandrīz jebkuras vietas.

Vispār es nevaru to Parīzi! Tik daudz skaistu vietu, lietu un ēku. Gandrīz katra māja kā mākslas darbs. Uz katra stūra kāds mini parciņš vai strūklaka. Koki, zaļumi un puķu kastes zem māju logiem. Starpcitu, par kokiem runājot, beidzot sapratu kāpēc gan Francija, gan Spānija man šķitušas tik zaļas – aptvēru, ka viņu koki nav griezti. Ne garumā, ne platumā. Tie var stiepties līdz pat māju jumtiem un zari liekties logos. Nevienu tas neizskatās traucējam…

Doma baznīca un Invalīdu nams bija elpu aizraujoša. Es nespēju vien beigt apbrīnot cik skaists ir baznīcas kupols.

Tāda, nu jau ļoti pacilāta devos tālāk uz pašu Eifeli! Ak… Redzēt dzīvē tieši to skatu, ko drukā uz visām pastkartēm ir neaprakstāmi. Un viņš ir tik milzīgs!!
Caur Marsa laukumu tam tuvojos un apbrīnoju. Vienīgais –  traucēja melnie, kas kā apmāti žvadzināja metāla Eifeļus dažādos izmēros. Uz beigām jau sāku apakaisties, jo neesmu taču nekāda žagata, kuru pievelk spīdīgas, skanošas lietas. Un, kurš gan ir? Varbūt vienīgi tiek trakie ķīniešu tūristi! Bet par viņiem būs cits stāsts, citā reizē…

Pašā Eifeļtornī biju izlēmusi nekāpt. Negribēju kavēt dārgo Parīzes laiku stāvot milzīgās rindās (par kurām rakstīja visās iespējamās vietās). Un, kā pati smējos iepriekš: kāda jēga no Parīzes panorāmas, ja tajā nebūs slavenais tornis. Pietuvojoties redzēju, ka rinda, lai tiktu zem torņa ir smieklīgi īsa, katrā ziņā īsāka nekā uz Luvru vai d’Orsay muzeju. Kāpēc neziedot tās desmit minūtes, lai nokļūtu arī apakšā un iegūtu vēl tuvākus iespaidus? Iekļūstot slēgtajā teritorijā, saprotu, ka runas par rindām ir bijušas pilnīgas muļķības! Vai arī man ļoti paveicās… Bet domāju, ka rakstus sponsorē uzņēmumi, kas pārdod biļetes internetā, jo arī maksa bija norādīta krietni vien dārgāka.

Teikšu tā – Eifelis mani paņēma, par ko, visticamāk pats Gustavs nesistu priekā plaukstas. Esmu jau gandrīz turpat, kāda vairs kavēšanās? Rindu nav un cena personai zem divdesmitpieci, ja atceros pareizi ir 14,50€, ja brauc līdz pašai augšai. Šķiet, brauciens līdz otrajam stāvam maksāja vien 9€ (!!). Nopietni??? Salīdzinoši ar Montparnasse tā šķiet smiekla nauda. Uzbraukt pašā Eifeļa tornī!! Gandrīz vai vēstures piemineklī. Piedzīvot to nenormālo liftu un pēc tam kreizī bailīgās kāpnes. Tieši brīdī kad maksāju par šo piedzīvojumu, sapratu, ka tā debesskrāpja cena bija neadekvāti augsta. Nejēdzīgi augsta!

Iestarpinot vēl par to, cik ļoti ļoti man Parīze. Vairums vietās, bet to jau laikam minēju iepriekš, zem divdesmitpieci ir samazināta maksa, vai vispār ieeja par brīvu. Man tagad žēl, ka šo ceļošanas ieradumu nevarēju uzsākt ātrāk. Apskatītu visus muzejus un ievērojamās vietas vēlreiz!!
Kā jau teicu, brauciens bija bailīgs, nemitīgi domāju par to, vai vispār viņi zina cik cilvēku jau tornī atrodas un, vai ir veikti pētījumi un pārbaudes, kādu daudzumu  tas vispār var izturēt? Manām bailēm no augstuma noteikti nepalīdzēja arī tas, ka stāvēju pie lifta loga un redzēju cik caurspīdīgas ir Eifeļa kājas.

Uhh, bet nokļūstot augšā! Pirmkārt – gaiss! Pašā augšā ir tikai restes un tās man galīgi netraucēja! Otrkārt, skati! Muļķīgi biju smējusies, ka Parīzes skati bez Eifeļtorņa nav nekāda Parīzes panorāma. Bija brīnišķīgi!! Savukārt, otrajā stāvā nožogojuma nav vispār. Tikai margas man pieņemamā augstumā. Respektīvi, biju ekstāzē un galīgi negribēju kāpt lejā! 💗
Atpakaļceļā izvēlējos kāpnes. Nezinu, kas bija trakāk – lifts, vai šis. Tās ik pa laikam šūpojās un man nedaudz reiba galva, bet piedzīvojums, protams, superīgs!

Tālāk devos gar Sēnas krastu, lai redzētu Brīvības statujas repliku un tad, atkal atpakaļ pie Eifeļa, tikai no otras puses, uz Trocadero dārziem. Tajos, protams, tapa vairākas klasiskās tūristu bildes ar slaveno simbolu!

Tāpat, izmantoju iespēju un iemērcu kājas aukstajā baseina ūdenī. Trešais apavu pāris itkā bija ļoti ērts, tomēr (varbūt too much  information) zem labās pēdas trešā pirksta bija izveidojusies tulzna divu centimetru diametrā, kas nereāli smeldza, bet plānu vēl bija pietiekoši daudz un jāiet vēl kādas stundas trīs. Tā nu kādu brīdi savas nabaga pēdiņas arī atpūtināju.
Trimufa arkas apmeklējums man izrādījās par brīvu (nebeigšu cildināt šo iespēju personām zem divdesmitpieci), kas mani loģiski atkal saviļņoja! Plānā gan bija vēl aizbraukt atpakaļ uz pašu centru un nodarboties ar sight-seeing, bet nolēmu, ka esmu jau labi pastrādājusi, tādēļ uzdāvināju sev saulrietu no arkas skatu laukuma. Līdz tam gan bija jāgaida vēl stundas divas, tādēļ “melnajam” sarakstam pievienojās vēl pāris vietas, tomēr skats bija to vērts! Triumfa arka noteikti iekļuva TOP Parīzes panorāmas sarakstā.

Dienas beigās biju tik sajukusi ar tiem plāniem, jo diezgan brīvi biju samainījusi dienas vietām, ka aizgāju gulēt vien ap diviem naktī (atkal…).
Ceļojumu plānošanu veicu ar Sygic aplikāciju (diemžēl, šis nav reklāmraksts), kuru mēs ar kursabiedreni atklājām Čehijā, plānojot Vīni. Tajā ir interaktīva karte ar atzīmētiem objektiem dažādās kategorijās. Ir iespējams pašam salikt dienu plānu ar vietām, kuras gibi apmeklēt un tiek izveidota karte kur un kā doties. Izdrukātajā versijā vēl parādās arī konkrēto vietu apraksts par to, kas tieši ir ievērojams. Tā pat ir pieminēti darba laiki un ieejas maksas, ja tādas ir. Ļoti pārskatāmi un efektīvi!

Iepriekš, tātad, pati biju starp tiem plāniem jaukusies – kaut ko apskatot ātrāk, kau ko atstājot vēlākam, līdz ar ko vairs nesapratu, kāds būtu stratēģiski pareizs plāns…Tā arī līdz diviem naktī plānoju, bet ko gan saplānoju – nākamreiz. 🙂

E.

Komentēt

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com logotips

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out /  Mainīt )

Google photo

You are commenting using your Google account. Log Out /  Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out /  Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out /  Mainīt )

Connecting to %s