Klasika

Aizritējusi jau piektā diena Parīzē un es varu pilnīgi viennozīmīgi teikt, ka astoņas dienas šajā brīnišķīgajā vietā noteikti nav par daudz! Šeit ir tādi muzeji! Tādas vēsturiskas ēkas! Tādi parki! Uhh!! Veselu dienu varētu veltīt vien sēdēšanai uz soliņa un apkārtnes vērošanai, kas stapcitu, ir pat ļoti interesanti. Nu, ir kaut kāds šarms tiem francūžiem, ir…
Luvru nemaz nepieminēšu, par kuras pilnvērtīgo neredzēšanu man reāli sāp sirds! Diemžēl, laika veltīt tai vairāk man vairs nebūs. Tomēr, esmu ārkārtīgi priecīga, ka vismaz apostīju tās gaisu, par ko arī paldies Muzeju naktīm, jo līdz sešiem vakarā (kas ir ierastais darba laiks) tas nebūtu bijis iespējams.

Jāteic gan, ka manos plānos bija / ir arī pāris izbraucieni ārpus Parīzes robežām (kuru dēļ veidojas “melnais” saraksts). Un, Jūs jau zināt – man vajag visu un uzreiz! Šoreiz gan tas ir nevis tikai tāpēc, ka tāda ir mana būtība, bet tāpēc, ka nojausmas par to, kad Franciju man izdosies apmeklēt nākamo reiz nav.  Tas arī ir galvenais iemesls, kāpēc man viss ir jāredz tik intensīvi, jo gribas maksimāli uzsūkt Franciju sevī, maksimāli sajust un maksimāli izbaudīt!

Ja godīgi, tad par šo dienu esmu visai lepna un, šķiet, man tiešām izdodas augstāk minēto izpildīt! Paspēju visu un pat daudz vairāk, jo izdevās saspiest pusotras dienas plānus vienā pilnā dienā. (Viiiiii)

Sāku ar Panteona apskati, kas sākotnēji bija paredzēta kā baznīca, un tas nu atkal bija kaut kas! Nespēju vien beigt apbrīnot, kādas ēkas kadreiz tika celtas. Milzīgas, plašas, izrotātas – brīnišķīgā 18.gs arhitektūra!! Un, kas tagad? Vien sū*a sērkociņu kastītes, diemžēl... Panteons patiešām ir apbrīnojams, pašā vidū ir arī slavenais Fuko svārsts, kas karājas no kupola trīsdesmit metru augstumā un kustās zemes rotācijas ietekmē. Tā neaptverami, kad izdodas ieraudzīt to, kas ļauj mums eksistēt, bet ikdienā nav līdz galam nojaušams. Vai tad neliekas, ka paši stāvam uz vietas, bet tikai saule te parādās, te pazūd aiz apvāršņa?

Pagrabos, savukārt, ir kapenes, kurās apglabātas nozīmīgākās personas Francijas vēsturē. Sākumā man šķita ļoti stilīgi redzēt, piemēram, Van Goga un Voltēra kapu, bet noslēgumā sāka palikt jau nedaudz neomulīgi iedomājoties, ka visos tajos sarkofāgos ir miruši un, iespējams, pat ne līdz galam sadalījušies cilvēki. Un citos ir tikai miruša cilvēka sirds, vai arī ķermenis bez sirds. Dīvaini… Šī apziņa palīdzēja neaizsēdēties, bet doties tālāk uz Luksemburgas dārzu, pa ceļam vēl apskatot Val-de-Grace baznīcu.
Šajā brīdī arī es apjautu, ka tā tulzna uz pēdas mani galīgi beidz nost un, protams, PROTAMS, ka tādā steigā kravājoties (mantas saliku vien izlidošanas rītā, kas varbūt citiem ir norma, bet man pilnīgs ārprāts!), plāksterus es līdzi nebiju ielikusi. Tad nu vajadzēja apmeklēt, beidzot arī aptieku. Ala Spānija, tikai pie sevis smejoties cerēju, ka šoreiz neatstāšu simts eiro ārvalstu farmācijas kompānijai. Ejot, drudžaini mēģināju atcerēties kā angliski ir plāksteris, taču nespēju (līdzīgi, kā vienreiz aizmirsu vārdu stairs, tā vietā spītīgi galvā skanēja vien ļestņica), tādēļ jau kalu plānus kā ar zīmju palīdzību parādīt, kas man vajadzīgs. Sasmējos, kad ieejot ieraudzīju, ka dažāda veida plāksteri ir sakrāmēti jau uzreiz pie durvīm. Cik apdomīgi!!

Par francūžiem runājot – viņi ir tādi interesanti… Jau iepriekš teicu, ka laipni, izpalīdzīgi un pieklājīgi, bet ir vēl kas: Vairākas reizes ir bijis tā, ka man apstājoties un fotografējot, vai sēžot uz soliņa, kāds garāmejot kaut ko pasaka. Vai nu iekomentē man nesaprotamā valodā, vai apstājas un kaut ko stāsta. Parasti centos ātri atbildēt, ka neko nesaprotu un doties tālāk, jo šķitis, ka viņi kaut ko grib – vai nu pārdot, vai nozagt. Ak, samaitātā es! Bet vienā šādā reizē man nebija kur mukt, jo tikko noķērusi pievilcīgas ēkas foto, griezos uz mazu vārtiņu pusi, lai iekļūtu vēl kādā dārzā, savukārt, vecāks vīrs gāja laukā un man bija jāapstājas, lai palaistu viņu garām. Tad nu vīrs sāka radīt uz ēku un kaut ko stāstīt. Teicu, ka diemžēl, franciski nerunāju, kā rezultātā viņš sāka lauzīti runāt angliski, prasot no kurienes esmu. Stapcitu, negatīvā lieta ir tā, ka neviens nezina, kur ir Latvija (un jā, es zinu, ka jāsaka Lettonie). Labākajā gadījumā prasa, vai tur, kur Krievija, bet sliktākajā – vai esot blakus Sīrijai… [Mazs iestarpinājums: Šeit esot, arī pirmo reizi sapratu, ko tad nozīmē tie Sīrijas bēgļi. Daudz viņus neredz, bet sievietes ar bērniem sēž metro stacijās ar kartona uzrakstu: Sīrija. Vajadzīga materiāla palīdzība, un nelabā balsī, savā valodā kaut ko bļauj]

Atgriežoties pie stāsta par francūžiem, konkrētais vīrs izlikās zinām atrašanās vietu, vai arī vismaz bija dzirdējis tādu valsti, jo beidzot uz vārdu Lettonie neieplata acis, nepacēla uzacis un nebija arī redzams tas vainīgais muļķīša skats. Tad nu sāka prasīt vai man šeit patīk, vai labi pavadu laiku un uz atvadām uzsita pa plecu un novēlēja jauku dienu. Stapcitu, pēc šīs sarunas, apsēdos uz soliņa un pārbaudīju visu somas saturu… Ka tik nekas nav nozagts! Cits vīrietis, savukārt, citā dienā prasīja kuras vietas grasos apskatīt un nobrīnijies par daudzumu izteica respektu arī par to, ka visu veicu pati un ar kājām. Visai patīkami. 🙂

Luksemburgas dārzs viennozīmīgi ir skaists. Kā jau visi dārzi un kā jau viss Parīzē. Beidzot bija arī vairāk ziedu un puķupodu, jo pārsvarā tomēr visur ir tikai zāle un koki, šeit bija petūnijas, rozes un, līdz šim Parīzē neredzētas palmas. Apstaigāju apkārt arī pašai Luksemburgas pilij, kas šobrīd tiek izmantota Senāta vajadzībām. Cik bija iespējams redzēt cauri milzīgajai sētai – apsardze tur ļoti nopietna un starpcitu, aizvien vairāk visur pamanu tos militāristus ar kalašņikoviem. Diez, tādi viņiem šeit ir bijuši vienmēr?
Turpinot šo tēmu, teikšu tā: ziņas es nelasu pat Latvijā esot, kur nu vēl atrodoties ceļojumā! Visus jaunumus par to, kas notiek pasaulē, parasti uzzinu no darba kolēģiem vai tuviniekiem. Un brīžam, tas pat šķiet visai kaitinoši, jo nelasīt ziņu lapeles ir mana apzināta izvēle, tā pat kā neskatīties televizoru! Ir tik daudz liekas informācijas, kas piesārņo prātu. Tomēr ir lietas un situācijas par ko laikam vajadzētu būt informētam…

Pēdējā laikā man jau bija licies, ka bruņoto vīru ir kļuvis krietni vien vairāk kā iepriekš. Braucot vilcienā pat bija vesela militāristu ekipāža, kas lēni un pārdomāti izstaigāja abus vilciena stāvus ar pirkstu uz automātiskā ieroča gailīša. Sajūta vispār diezgan neomulīga, jo ir skaidrs, ka viņi ir gatavi. Gatavi vienā sekundes simtsdaļā pacelt ieroci un šaut! Un to skatu, troksni un paniku es negribētu ne redzēt pati, ne kādam novēlēt. Šajā reizē viņi nebija ģērbti, man ierastajā kamuflāžas apģērbā, bet gan milzīgās, melnās, necauršaujamās vestēs un visas kabatas bija pilnas ar dažādiem palīgieročiem. Sevi mēģinot nesatraukt, prasīju blakus sēdošajai francūzietei, vai tā šeit tāda ierasta prakse, uz ko viņa atbildēja: vai tad jūs neesat dzirdējusi par Mančesteru? Mjā, nebiju gan… Tiekot pie interneta izlasīju par kārtējo sprādzienu, kas atkal noticis stratēģiski aprēķinātā vietā. Vietā, kur atrodas daudz cilvēku. Bērnu, pusaudžu, pieaugušo. Mūsu nākotne no visas pasaules! Es nespēju un negribu par šo tēmu runāt daudz, bet tas ir vienkārši briesmīgi. Kādēļ gan jebkuram, kaut cik ar prātu apveltītam cilvēkam, varētu likties normāli nogalināt citus? Kā var būt tāda situācija, ka reliģija tā nomāc saprātu? Nu, ?? Es tiešām to nespēju saprast… Šorīt radio dzirdēju, ka kaut kur ir sagustīti arī kādi divdesmit katoļticīgie un tiek spīdzināti. Mans prāts atsakās šo visu pieņemt… Un tagad es patiešām saprotu un esmu pateicīga Parīzes stingrajām drošības kontrolēm. Lai arī tas rindu palēlina un pagarina, tomēr tiek samazināta iespēja kļūt par nelaimīgu upuri. Atmiņā nāk arī tas, ko teicu kolēģei, kas dodoties uz Ēģipti nedaudz satraucās par valdošo situāciju: Mēs nekur nevaram būt droši! Un, nu jau vairākkārt pierādījies, ka tā ir pilnīga taisnība. Šeit jau vairs pat nav jārunā par kaut kādiem ķieģeļiem, kas var uzkrist uz galvas. Draudi ir pilnīgi reāli un tas ir šausminoši! Varbūt pagaidām vēl mūsu pašu Latvijā ir relatīvi droši…

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

Ļoti ceru, ka šo nelasa neviens, tieši iesaistītais Mančesteras traģēdijā, bet lai vai kā es jūtu līdzi visiem tiem, kas šobrīd cieš!

 

°

°

Visādi citādi gan – diena izvērtās ļoti jauka un laiks patiesi lutināja. Par laimi, pēdējā brīdī paņēmu līdzi nevis gumijniekus (jo solīja lielu lietu visu ceļojuma laiku), bet gan koferī iemetu krokšus ar ko staigāt pa naktsmājām. Vai vismaz tā es biju plānojusi sākumā. Tagad šie apavi mani reāli glābj! (P.S. Ja atgriežamies pie tā, ka teicu mode prasa upurus,  tad noteikti gribu vien piezīmēt, ka tie nav klasiskie crocs, bet gan pietiekoši pievilcīgas, tomēr ļoti, ļoti ērtas, laiviņas 🙂 ). 

Cauri latīņu kvartālam, apskatot arī Saint-Severin baznīcu nokļuvu līdz Parīzes Dievmātes katedrālei. Sajūtas bija līdzīgas tām, kā kad ieraudzīju Eifeļtorni, jo ar šo katedrāli, lai arī cik dīvaini neizklausītos, man ir zināma vēsture. Aptuveni piecu, sešu gadu vecumā biju uz Parīzes Dievmātes katedrāles iestudējumu Latvijas Nacionālajā operā un pats stāsts un Liepiņa mūzika mani aizrāva jau tajā vecumā. Arī tagad, ik pa laikam paklausos to jūtūbā un jūsmoju. Atceros arī, ka šis iestudējums man tik ļoti patika, ka vēl ilgi nepiekritu nevienam, ka Latvijas Nacionālā opera patiesībā nemaz nav pati Notre Dame! Arī tad, kad beidzot sapratu, ka ParīzesDievmātes tomēr nav viens vārds, bet gan vietniekvārds ar nosaukumu, vēl labu laiku ejot garām mūsu pašu operai, saucu to citādi…

Un tagad, man beidzot bija iespēja redzēt dzīvē to, par ko runāju vēl pirms apzinājos, kas tas īsti ir. Brīnišķīgi!! Staigāju tai apkārt un pavērtu muti brīnījos, savukārt, ieejot iekšā pat skaļi noelsos: nopietni?? Tās skaistās, krāsainās, apaļās vitrāžas! Tie plašumi un rotājumi un kopējais iespaids. Šajā baznīcā arī atdevu savu desmito tiesu  un aizdedzināju svecīti. Lai gan noteikti neesmu reliģioza, ticu, ka baznīcas ir celtas tomēr visai īpašās vietās. Noteikti neuzskatu, ka runāt ar visumu, pateikties vai lūgt var tikai baznīcā, tomēr dažas ir tā spējīgas uzrunāt, ka gribot vai negribot galva noliecas un Tu pārdomā tos savus paldies, vai savus, piedod, vai savus lūdzu…

Par to, cik ļoti mani visa šī vide uzrunāja, liecina arī tas, ka padevos tūrista kārdinājumam.  Vairākās vietās ir tādi automāti, kur var iegādāties lielu monētu ar iegravētu konkrētas vietas simboliku. Arī katedrālē tādi bija trīs un vairākkārt paejot tiem garām, beigās tomēr neizturēju – man taču vajag kādu piemiņu! Stapcitu, izvērtās skaistāk nekā biju iedomājusies – esmu ļoti apmierināta. 🙂

Netīšām nokļuvu arī Conciegere, jo ejot tam garām ieraudzīju, ka ieeja atkal par brīvu. Kādreiz tas ir kalpojis par cietumu, no kura tūkstošiem ieslodzītie Franču revolūcijas laikā vesti giljotinēt. Tagad daļa tiek izmantota kā tiesas sēžu zāles. Iekšā gan ir diezgan drūmi un baismīgi.

Pulkstenis radīja aptuveni pus divi un man pēkšņi radās fantastiska ideja! Tā kā esmu paspējusi apskatīt gandrīz visu, kas plānots, vajag mēģināt tikt uz Versaļu tā ietaupot veselu dienu, jo tik vēlu pēcpusdienā uz muzejiem, kas lielākoties strādā līdz sešiem, vairs nav jēga iet, bet Versaļas dārzi ir atvērti pat līdz pus deviņiem! Aši noorientējos, metro stacijā lūdzu palīdzību ar kādām līnijām un kā jābrauc, nopirku biļetes un aiziet! Atkal ļoti lepojos ar sevi, ka ātri pieņēmu šādu lēmumu, citādi vakars būtu izmests vējā!

Versaļa man kaut kādā mērā atgādināja mūsu pašu, veco, labo, Rundāli! Ticu, ka pēc šī teikuma, kādi īpaši Versaļas entuziasti metīs manā virzienā šķēpus: kā var kaut ko tādu vispār salīdzināt? Bet pils paliek pils un viņas tomēr ir celtas līdzīgos laikos (iečekoju, ka patiesībā ir gandrīz gadsimta starpība, bet lai nu būtu!). Protams, Versaļa ir simtu reižu lielāka, krašņāka un skaistāka. Tas zelts! Visur spīd un saulē žilbina. Ēka kārtējo reizi – monumentāla un šarmanta, savukārt, dārzi – tik plaši, ka apmaldīties var. Kā milzīgs labirints!! Klejoju pa ēku un teritoriju kādas stundas četras un atkal sajutos, kā otrajā ceļojuma dienā  – izpumpēta… Laika ziņā gan nebiju pateicīgā brīdī, jo darbojās vien divas strūklakas. Pie Spoguļu strūklakas arī nedaudz pasēdēju un pabaudīju kā mūzika tiek saskaņota ar ūdens šļakatām. Atveldzēja arī tas, ka dārzs bija samērā tukšs, vismaz salīdzinot ar pašu pili, lai gan par tukšu Parīzi nu nekādi nevar nosaukt.

Te nu iederas arī tas stāsts par ķīniešu tūristiem. Ak, mans vai! Protams, es nevaru nākamo attiecināt uz visu ķīniešu populāciju, bet tās ir tīrās šausmas! Pirmkārt, viņu, protams, ir daudz. Ja redzi kaut kur vienu, tad esi uzmanīgs, jo tūlīt būs viņu milzīgais bars! Ja, ieraugi baru, tad zini, ka vai nu kaut kas tūlīt sāksies, vai ir jau beidzies, jo viņi vienmēr meklē sensāciju! Nekad, nekad, neieplūsti viņu barā, jo ķīnieši ir haosa meistarklases pamatlicēji. Pēkšņi apstājas, kaut kur spiežas, kaut ko bļauj un vicinās ar saviem selfīstikiem. Pēc iespējas, mēģini no šāda bara izvairīties, pat ja jāpieliek lielas pūles, citādi var beigties visādi, bet par to vēlāk… Vēl ķīniešu tūristiem ir divi pamatstāvokļi: testies cauri visam kā nenormāliem, pat neapstājoties, bet tikai klikšķinot kameru no vienas uz otru pusi. Vai, un es pat nezinu, kas ir sliktāk, iet kā vecam mironim, vēlams aizņemot visu iespējamo vietu uz trotuāra, celiņa vai ielas, tā, ka garām tikt nav iespējams. Un ar to jau nebūtu pietiekami, vel vajadzīgs negaidīti apstāties no savas gliemeža gaitas un vicināties ar rokām tā, ka iespējams uzsist uz acs zilumu, nejaušam garāmgājējam! Kā noprotat, pret ķīniešiem man nav siltu jūtu…

“Māju” rajonā gan biju neierasti laicīgi – ap pulksten pus deviņiem, bet izkāpjot no metro, nepārspīlējot kliboju. Katrs ceļojums laikam man sagādā arī kaut ko negatīvu, bet par laimi sapošas kājas (jā, ja, ne tikai pēdas, bet visas kājas) ir pilnīgs sīkums, salīdzinājumā ar otrās pakāpes apdegumiem.

Nolēmu, ka šovakar sevi kārtīgi iepriecināšu ar vakariņām kafejnīcā un pie naktsmītnes tieši ir vairākas, kas vienmēr pārpildītas. Tas, pēc manām domām ir labas kvalitātes kritērijs. Lai arī bija iestājies jau kārtīgs vakars, tomēr ārā +20°, tādēļ loģiski, ka vēlējos sēdēt pie galdiņa laukā. Redzēju, ka ir tieši viena vieta brīva un jautājot blakussēdētājiem vai brīvs, mēģināju ierūmēties. Jāsaka, ka tādās īstās franču kafejnīcās, galdiņi ir tik tuvu, ka bez piepūles var saskarties ceļgali. Patiesībā, pūles ir jāpieliek, lai tie nesaskartos! Sākumā jutos nedaudz dīvaini, man kā ziemeļniekam tā privātā telpa ir daudz plašāka, tomēr pēc vienas glāzes jau es sāku justies visai omulīgi. Priecājos arī, ka šeit tūristu nebija un apkārt atkal tikai franču valoda! Ilgāk ieklausoties tomēr šķiet, ka tā ir ļoti ekspresīva! Varbūt ne tik izteikti kā itāļiem, jo neesmu arī dzirdējusi tādu salīdzinājumu kā franču ģimenīte, tomēr pietiekoši intensīvi tāpat. Ilgāku laiku sēžot sapratu, ka ne tikai es ar katru malku kļūstu omulīgāka, bet arī francūži. Viens malks un saruna risinās vienu balli skaļāk…

Vakariņās baudīju vienu no viņu nacionālajiem ēdieniem, kas parasti ēdams, kad esi ļoti izsalcis, vismaz tā man ēdienkarti iztulkoja blakus esošā parīziete. Kad teicu – derēs, mazliet nobrīnījās par mani, bet tomēr piekrita, ka Versaļas apmeklējums ir pietiekošs attaisnojums izsalkumam.

E.


Atbildēt

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com logotips

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out /  Mainīt )

Google photo

You are commenting using your Google account. Log Out /  Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out /  Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out /  Mainīt )

Connecting to %s