Daba

 

Otrs izbrauciens bija nedaudz tālāk, kā Versaļa. Septiņdesmitpiecus kilometrus uz rietumiem no Parīzes, atrodas maza (platībā tikai seši kvadrātkilometri) pilsētiņa Živernī, kurā savus pēdējos četrdesmit trīs dzīves gadus uzturējās pats Klods Monē. Šeit nu ir jāatzīst, ka pirms šī brauciena par vietu neko nebiju dzirdējusi (kauns man…). Vai varbūt biju, mācoties kultūras vēsturē par impresionismu glezniecībā, tomēr tāda gadījumā, tas viennozīmīgi bija izkritis no prāta. Tieši tur meklējams slavenais Monē dārzs, kas atrodams labākajās viņa gleznās. Par laimi, pirms brauciena dalījos savos plānos ar cilvēku, kas Francijā bijis vairākkārt un, runājot par manu vēlmi redzēt kaut nedaudz vairāk par Parīzi, ieteica apmeklēt Živernī. (kas interesanti, nekur pirms tam čekojot internetu, es nebiju uzskrējusi šādam ieteikumam).  Sākumā šaubījos vai vajag, arī paša ceļojuma laikā mani vēl māca bažas par to, vai ir vērts ziedot gandrīz visu dienu tikai, lai redzētu izslavēto ūdens liliju baseinu…
Pirmkārt, par impresionismu un Monē jau iepriekš minēju, ka sapratu cik ļoti patiesībā tas mani uzrunā, kad nokļuvu l’Orangerie muzejā. Redziet, ja esi savā īsajā mūžā jau paspējis būt vairākās profesijās, paspējis ieiet dažādās jomās un interesēs līdz mielēm dziļi, tad var aizmirsties viss tas, kas tik ļoti ir saistījis iepriekš… Kad pievērsos vecmātībai gribēju, kā vienmēr, visu un uzreiz! Man bija sajūta, ka pirms tam par medicīnu neinteresējoties, neko nezinot un pat aizbēgot no ķīmijas uz mūzikas vidusskolu, esmu iekavējusi tik daudz! Es negribēju, lai mans zināšanu trūkums man traucētu sasniegt nepieciešamo, tādēļ visas savas intereses, kas bija līdz tam – aizmetu vējā un iegāju medicīnā caurum-cauri. Es aizmirsu par mūziku, es aizmirsu par mākslu, es aizmirsu par filozofiju, grāmatām, par sevi un par savām vajadzībām. Vai es nožēloju? Noteikti nē! Man jau vienmēr vajag visu tā intensīvi un visu tā kārtīgi. Bet es priecājos, ka diezgan ātri attapos, ka dzīvē tomēr nav tikai profesija! Protams, tā ir liela daļa tevis, jo visvairāk laika jau mums sanāk pavadīt darbā un es, protams, varu būt ļoti laimīga, ka man dzīvē pietiktu arī tikai ar darbu, tomēr ir taču vēl daudz, daudz kas vairāk par to!

Un tā, ieraugot impresionisma brīnišķīgās gleznas, it sevišķi Monē milzīgās ūdens lilijas, pēkšņi atmiņā atsaucās Mediņu bohēmiskie laiki (protams, tajā laikā tā neuzskatīju, tomēr bija tika labi! Tāds freedoms…) un burvīgi pasniegtā kultūras vēsture, kuras ietvaros vajadzēja iet arī uz muzejiem un rakstīt recenzijas. Šajā brīdī jau vairāk sliecos – jā, vajag aizbraukt uz Živernī! Iepriekšējā vakarā, vai pareizāk sakot, ap pus diviem naktī, meklēju mātē gūglē, kā uz turieni tikt, cik daudz laika nepieciešams ceļam, pašam dārzam, un vēlreiz – vai ir jēga? Uzskrēju diskusijai, kur kāds rakstījis, ka braukt no Parīzes ir visai bezjēdzīgi, it sevišķi, ja ir ierobežots laiks. Nekā sevišķa dārzā nav un mājā arī esot tikai pāris Monē skices. Labāk esot aizdoties uz Marmottan-Monet muzeju turpat Parīzē. Gandrīz jau atmetusi ar roku braucienam, aizvērusi planšetes vāku un grasījusies iemigt, ieraugu īsu, bet spēcīgu atbildes komentāru: Kāda jēga ir redzēt gleznas, ja ir iespēja redzēt dzīvu, Monē iedvesmotu dabu!?  Pēc šī, smejoties pamodos – bet, protams, ka jābrauc! Kādi tur vēl jautājumi? Es gribu tās dzīvās gleznas!!


Lai tiktu uz mazo ciematiņu ir doti vairāki varianti: iet ar kājām, braukt ar, vilciena laikiem speciāli pieskaņotu autobusu, izīrēt velosipēdu vai doties ceļā ar taksi. Iet ar kājām turp-atpakaļ un vēl staigāt pa dārzu, manas nabaga pēdas nebija gatavas. Taksi, loģiski, es nekādā gadījumā nebūtu lietojusi. Ar autobusu braukt – garlaicīgi. Tā nu izvēlējos velo variantu – un tā bija lieliska izvēle!! Jāteic gan, ka Parīzē biju iegādājusies vilciena biļeti arī ceļam atpakaļ. Jau turpbraucot sāku rēķināt, ka bez stresa un skriešanas, diez vai varēšu paspēt, bet, ja vēl īrēju velo – tad vispār garantijas nav. Par laimi, turpat Vernonas stacijā nedaudz piemaksājot, biļeti varēja samainīt un tā man tika dotas veselas sešas stundas miera Francijas laukos!

Sajust vēju matos, atpūtināt kājas, baudīt Sēnas krastu, redzēt fantastisku apmežotu kalnu ainavu un priecāties par Živernī mazajām, pievilcīgajām un puķotajām mājiņām bija patiesi brīnišķīgi!!!

Un Monē dārzs! Ak, mandieniņ… Tas var nepatikt, vai likties bezjēdzīgi apmeklēts vien kādam īpašam dabas nīdējam! Nu, patiešām – pusotras stundas attālumā no Parīzes, Tu nokļūsti pilnīgi citā vidē!! Jau teicu, ka pašā Parīzē puķu tā izteikti parkos nav un liela daļa ir jau noziedējusi, tādēļ klusībā ļoti cerēju, ka Monē dārzā būšu īstajā brīdī – ziedēšanas laikā! Man paveicās, jo patiesi – viss zēla un plauka, vai bija burvīgos pumpuros!! Noziedējušie augi tiek ar speciālu garu šķēri noņemti, tādēļ kopējais skats netiek bojāts, bet viss tāds skaists un svaigs. Un tās smaržas! Ak… Tieši nesen draudzene sūtīja foto ar Latvijas ceriņiem un komentāru, ka diemžēl smaržu atsūtīt nevar. Fotografējot es nodomāju tieši to pašu – kaut varētu šo brīnišķo smaržu iemūžināt. Ielikt pudelītē un noglabāt. Noglabāt – ne tik saulainajām dienām, lai sliktajos brīžos var ieelpot to kopējo atmosfēru un atkal sajusties mierā…

Patiesībā, grūti aprakstīt to skaistumu un harmoniju, kas dārzā valda. Varbūt arī nevajag, lai nemaitātu vispārējo iespaidu, jo var labi neizdoties – man pietrūkst epitetu un uzdāvināto sinonīmu vārdnīcu vēl neesmu vīžojusi izstudēt (apsolos līdz nākamajam ceļojumam to izdarīt).  Tās neskaitāmās puķes, kuras zied visās varavīksnes krāsās. Tie dažāda lieluma krūmiņi, bambusu audze, milzīgie koki. Visur, kur vien griezies – zaļš no augšas līdz apakšai, kas perfektā harmonijā saplūst ar krāsainajiem un ekskluzīvajiem ziediem…  Bet vispār – apskatiet Monē gleznas, kas radītas Živernī! Tieši tik skaisti, viegli, maigi un lidojoši arī ir, savukārt, izmantotie pasteļtoņi piedod tās neaprakstāmās atmosfēras iespaidu. 


Pati Monē māja ir tāda interesanta – nu, kā jau māksliniekam! Visas krāsas un salikumus viņš ir izvēlējies pats, ar mērķi, lai māja saplūstu ar dārzu. Jāteic, ka viņam tas patiešām ir izdevies! Fasāde ir maigi rozā, kas patīkami kontrastē ar zaļajiem logu slēģiem, savukārt, istabās dominē zaļš, zils un dzeltens. Tāda kā dzīvojamā istaba ir zila ar zilām mēbelēm, ēdamistaba ir žilbinoši dzeltena, bet, kā dzeltenā neitralizētājs strādā zilās flīzes virtuvē. Pie sienām sakārti japāņu ksilogrāfijas labākie šedevri, kurus viņš kolekcionējis visu savas dzīves laiku, guļamistabu rotā draugu un laika biedru mākslas darbi un koridoros ir redzama arī neliela daļa no viņa paša daiļrades. Klejoju, smaržoju, baudīju, priecājos kādas stundas trīs, četras un, labprāt, tur būtu arī palikusi pavisam – tik ļoti mani ietekmēja tā vide!

Nespēju vien izteikt pateicības šīs pilsētas apmeklējuma idejas autoram, tas patiešām bija izcili – tā vienkārši aizbraukt nedaudz ārpus Parīzes un redzēt citādu Franciju, kur nu vēl baudīt tik jauku dārzu un tuvējo dabu! Arī apkārtējā ainava bija sevišķi patīkama, jo Živernī atrodas tādā kā nelielā kalnā, līdz ar to, skats paveras salīdzinoši tālu, tieši tik, lai redzētu kopējo reljefu. Putni dzied, rozes smaržo, grādi tā kaut kur ap divdesmitseptiņi un tu vienkārši esi. Vienkārši un nepiespiesti…


Lai viss nekļūtu pārāk saldi, turpināšu nedaudz par braukšanu ar velo. Īre organizēta tieši pretī stacijai, nelielā stūra kafejnīciņā un, pieejamie velosipēdi, protams, nav pirmā svaiguma. Izvēlējos vienu no diviem pilsētas velo – frančiem gan tie velosipēdi tādi dīvaini – stūre tā kā uz priekšu un uz leju virzīta. Par spīti neērtībām aizbraucu, kā man likās – pareizajā virzienā, bet pēc aptuveni minūtēm septiņām, nolēmu, ka jāpamēģina nolaist sēdeklis mazliet zemāk. Kad tas tika izdarīts, braukšana kļuva jau krietni vien ērtāka, tomēr tajā brīdī pamanīju, ka riepas tādas patukšas. Nolēmu: nē, nevar tā turpināt ceļu. Es taču nezinu ne cik īsti ilgi, ne kādos apstākļos būs jābrauc! Devos atpakaļ uz kafejnīcu, bet… Nevarēju to vairs atrast! Brīnoties par velo īpatnībām, nebiju sekojusi līdzi ceļam, kā rezultātā, loģiski, ka nezinu, uz kuru pusi vispār ir jādodas. Kaut kāda veidā nokļuvu pie stacijas, sliežu otrā pusē, kā rezultātā smagais spēkrats vēl bija jāstiepj cauri apakšzemes tunelim un trīs gariem kāpņu laidieniem. Nokļuvusi atpakaļ pie izīrētāja, rādīju, ka riepa diezgan tukša un lūdzu uzpumpēt, bet viņš velosipēdu savāca un norādīja, lai ņemu citu. Nu, labi – otram šķita mīkstāks sēdeklis. Šajā reizē pirmais, ko izdaru, ir pārbaudu riepas. Arī mīkstas! Rādu izīrētājam, bet viņš atmet ar roku sakot, kaut ko līdzīgu šim: Ai, galīgi tukšas jau nav – brauciet! Es domāju, man nav jāstāsta, ka ceļā devos ar skaisti un kārtīgi piepumpētām abām riepām! 🙂

Kārtīgi izpētot karti, un šoreiz dodoties īstajā virzienā, sapratu, ka iepriekš biju braukusi nevis vienkārši nepareizi, bet uz pilnīgi citu pusi! Labi vien, ka bija jādodas atpakaļ, jo es nezinu, kad man nāktu apjausma par savu muļķību. 

Jau teicu, ka velo tādi paveci, bet uz priekšu gāja – kaut kas ik pa laikam grabēja un īsti nedarbojās priekšējās bremzes, tomēr galamērķī tiku veiksmīgi. Tomēr, tieši, tieši pirms pašas velo novietnes, braucot uzkalniņā un mainot ātrumus, man nokrita ķēde. Burvīgi! Man tādai – garos svārkos un gaišā krekliņā, tagad jāmēģina dabūt tā vietā! Labi vismaz, ka velo nebija tik vecs un ķēdes sistēmai bija tas čibriks, ko var atliekt (nezinu visus pareizos terminus). Jo vispār man ir trauma no bērnības: pirmajam manam īstajam velo bieži ķēde atteicās atrasties vajadzīgajā vietā (parasti gan tas bija braucot lejā no kalna un turpinot mīties. Darot to lēnāk, nekā griežas rats, ķēde kaut kā aiziet brīvgaitā) un tas vajadzīgais čibriks nebija, kā rezultātā pati es to sasodīto ķēdi salabot nekad nevarēju. Vienmēr bija jāklumpurē kā muļķei mājās un jālūdz vīrieša palīdzība.  

Šoreiz par laimi, izmantojot divus vecus čekus, lai nesasmērētu rokas, viens-divi un ķēde bija vietā! Tomēr te seko otrais stāsts par ķīniešiem… Atpakaļceļā, protams, ceļš bija visai piepildīts, jo ne jau es vienīgā grasījos atgriezties Vernonā. Jau tā  – uzmanīgi un lēni lavierēju cauri gājējiem… Priekšā redzu pāris ķīniešus, kas, kā izskatās iet visai vienmērīgi, apzināti un patiešām ir daudzumā saskaitāmi tikai uz vienas rokas pirkstiem. Bet, kā jau rakstīju iepriekš, ar ķīniešu tūristiem ir jābūt ļoti uzmanīgiem… Nākamais notika vienlaicīgi pāris sekundēs: izvēlējos platāko un tukšāko pusi viņu šķērsošanai; ķīnieši pēkšņi apstājas un klasiski vicinoties ar savām rokām griezās tieši uz to pusi, kuru biju izvēlējusies arī es; kā izrādās tajā pusē bija kaut kāda autostāvvietas izeja paslēpta aiz kokiem un… no turienes izvēlās vesels melnais tūkstotis ķīniešu; vēl paspēju griezt velo uz otru pusi, bet… bars griežas un iet pāri ielai; griežos uz otru pusi, bet viņi apstājās. Kāds ir rezultāts? Es bremzējot palieku viņu pūlī un cenšoties uzsākt atkārtotu mēģinājumu braukt, pārāk spēcīgi atsperos pret pedāli un atkal pazaudēju ķēdi. Kas ir kaitinošākais? Tas, ka viņi man – tur tādai sakumpušai pie velo un mēģinot saprast, kas īsti notika, spiežas virsū un taisa pūli, pilnīgi izliekoties, ka es vispār neeksistēju! Šajā reizē situācija bija nopietnāka – nokritusi bija arī daļa, kas slēpjas aiz tā ķēdes sarga. Rezultātā man nācās maharēties vismaz minūtes piecpadsmit un, šoreiz, ar čekiem neizdevās izlīdzēties. Rokas bija melnas līdz pat elkoņiem. Konkrētā situācija manas izjūtas pret dzelteno rasi, viennozīmīgi tikai pasliktināja! Pēc ķēdes novietošanas tai paredzētā vietā, man nācās lūgt palīdzību garāmgājējiem, lai padod man mitrās salvetes (par laimi tās bija līdzi) no somas. Pati es to nevarēju izdarīt, citādi ar melno eļļu nosmērētu pilnīgi visas savas mantas! Vienīgais komentārs – francūziete nemācēja ieraudzīt oficiālo atvēršanas vietu, tādēļ tās mistiskā veidā un brutāli atplēsa (pēcāk visas salvetes jau bija sausas un metamas laukā…), bet, protams, paldies viņai par izpalīdzību. Sākumā šķita, ka viņa domā es jokoju sakot, ka gribu, lai viņa rakājās pa manu pārbāzto somu. Uz nelielu sekundes simtsdaļu man likās, ka viņa pat apkārt meklē kādu filmēšanas grupu, kas ākstās.

Ceļā no Monē dārza vēl apmeklēju arī Impresionisma muzeju, kuram pieguļošajā teritorijā bija, kā tāds eksponāts, atstāta neskarta pļava ar smilgām, magonēm un rudzupuķēm. Likās tā jocīgi – uzraksts: lūdzu nekāpt un nelielas virves nožogojums… Atbrauciet uz Latviju – mums tādas pļavas, kurās neviens nav kāju spēris ir simtiem! Vienīgi mums fonā šādām pļavām nav tik skaisti kalni.

Jau Parīzē atgriežoties, vēl ātri iečekoju Bastīlijas laukumu un tad jau sagurusi, bet ļoti, ļoti iedvesmota devos pie miera. 

Savā pirmspēdējā ceļojuma dienā sanāca turpināt šo dabas tematiku, jo devos apskatīt Parīzes zooloģisko parku. Lai gan esmu vairākkārt teikusi, ka nekāds zoo fans neesmu, tomēr par Parīzes zoodārzu bija tiešām labas atsauksmes. Tas ir atjaunots 2014.gadā un sadalīts piecās teritoriālās zonās, kur dzīvnieki no vienādiem reģioniem arī kopā uzturas. Paši zoo veidotāji piekodina, ka, piemēram, lāči un ziloņi, kuriem nepieciešama liela telpa, tur nebūs sastopami, jo teritorijas katrai dzīvnieku grupai ir paredzētas plašas. 

Tā, kā zoodārzs solījās būt maksimāli humāns, tad, protams, ka vēlme redzēt dažādus dzīvniekus (un tur tādu ir daudz! 74 putnu, 42 zidītāju, 21 rāpuļu, 17 abinieku un 15 zivju sugas) uzvarēja un parka apmeklējums iekļuva must-see sarakstā.  

Teritorija tiešām ir liela un forši bija gaidīt, meklēt, ieraudzīt, kur kāds dzīvnieks ir paslēpies vai atpūšas. Dažādība patiesi milzīga un man sanāca sastapt pat pilnīgi neredzētu radījumus – krāsainus putnus, milzīgus hameleonus, biedējošas čūskas un desmitiem stirnveidīgos zīdītājus. Vienīgais, kas mani nedaudz sāpināja, bija, manuprāt, pārāk maz atvēlētā vieta žirafēm. Atcerējos fantastisko Prāgas zoodārzu, kur tādiem safari dzīvniekiem bija milzīgas pilsētas! Žirafes, piemēram, varēja vērot no tāda skatu laukuma uz paaugstinājuma un, stapcitu, neatceros, ka būtu bijušas pamanāmas teritorijas robežas – tik milzīgs dārzs bija!


Parīzes zoo izstaigāju divarpus stundās un tālāk devos uz botānisko dārzu un tā mini zoo, kur sastopami dažādi mazie dzīvnieciņi. Botāniskais dārzs, protams, bija brīnišķīgs. Tik daudz dažādu augu. Vesels, atsevišķs rožu dārzs, kurā smaržoja tā, ka visu atlikušo dienu man nācās sķaudīt. Lai gan par to sķaudīšanu – vai nu tiešām Parīzē bez lietus ir ļoti putekļains, vai arī man pirmo reizi dzīvē ir parādījusies pavasara alerģija. Pēc tur pavadītām pāris dienām man acis asaroja ar diezgan regulāriem intervāliem, bet pēdējā laikā pievienojās arī kaitinošas sķavas.

Atgriežoties pie augiem: pie sevis sasmējos, ka tā puķu neredzēšana ceļojuma sākumā tagad man atmaksājas ar uzviju, jo tik daudz un tik skaistu floru, kā pēdējās divās dienās es, šķiet nevienā ikdienišķā pavasarī / vasarā neesmu redzējusi! 


Ap pulksten trijiem es beidzot pietuvojos savam galvenajam ceļojuma mērķim. Iemeslam, kāpēc vispār uz Parīzi braucu… 

Nu, nē, nē! Joks!! Bet Botāniskā dārza zoo bija viens no pirmajiem ne-klasiskajiem apskates objektiem, kas nonāca manā noteikti-jāredz sarakstā, jo tajā sastopamas mazās sarkanās pandas, kas ir tik mīlīgas, ka sirds stājas! Šajā brīdī gan jāpiemetina, ka laukā bija aptuveni plus trīsdesmit grādi, pilnīga, svelmējoša saule un, ja vien es nebūtu drošs-paliek-nedrošs, sasmērējusi atklātās ķermeņa daļas ar saules aizsargkrēmu SPF30+, tad visticamāk mani būtu piemeklējis tāds pats liktenis kā Fuerteventurā. Nebiju gan padomājusi, ka tās dienas apģērbs atkailina muguras daļu, kas šobrīd ir nedaudz piecepta (atkal…).

Zoo nebija slikts, ja ņem vērā, ka atrodas salīdzinoši, Parīzes centrā. Domāju, ka ir forši ar bērniem aiziet un apskatīt stirnas, kazas, buļļus, āpšus, jenotus, papagaiļus un daudz, daudz abinieku tepat – pavisam netālu. Teritorija, protams, krietni mazāka un vairāk tāda būru tipa. Tā, kā jau biju sākusi cepties saules dēļ, tad pamazām sāku cepties arī žēlumā pret dzīvniekiem. Mierināju sevi ar domu, ka patiesībā jau viņi neviens nav dzīvojuši savvaļā un, visticamāk, pat viņu vecvecvecāki nezina, ko tas nozīmē. Tā pat – nemaz tik slikti jau viņiem nav. Dzīvo un atpūties! Nav jāmeklē ēdamais, nav jāuztraucas par gimenes uzturēšanu, bet nav jādomā kā pārziemot. Un, vispār, pārāk bēdīgi viņi neizskatās!! 


Nolēmusi, ka man vēl noteikti jāredz Rodēna muzejs, devos turp. Paspēju četrdesmit minūtes pirms slēgšanas, tāpēc nevarēju tā pavisam nesteidzīgi aplūkot viņa darbus, bet tie ir patiesi fascinējoši! Skulptūras, lai arī, manuprāt, tādas robustas, tomēr ļoti dzīvas. Kaut kā viņš ir spējis aukstā marmorā iegūt kustību. Izsmalcināti attēlot detaļas – muskuļus, cīpslas, vaibstus. Fantastiski!! Telpās bija redzami arī vairāki vienādi eksponāti – piecas vienādas pēdas, vai delnas, vai galvas. Tas iedeva nojauta par to, cik nopietni viņš ir strādājis, lai sasniegtu perfekciju. Šajā muzejā es atklāju sev, līdz šim nezināmu patiku pret tēlniecību… 

Vakarā bija paredzēts koncerts SaintChapelle baznīcā, kas kopā ar Conciegere ietilpst Palais de la Cité kompleksā. No sestajam līdz četrpadsmitajam gadsimtam komplekss kalpoja par mājvietu franču karaļiem. Baznīca slavena ar to, ka visas sienas ir veidotas gandrīz tikai no vitrāžām, pie kam tā vienlaikus ir arī plašākā 13.gs vitrāžu kolekcija pasaulē! 

Nonākusi uz salas Sēnas upē nedaudz ātrāk, vēl pabaudīju siltos vakara saules starus tur esošajā dārzā, bet stundu pirms koncerta sākuma jau vajadzēja sākt stāvēt rindā. Iekļūšana Saint-Chapelle, tiešām bija nopietnāka kā lidostā! Tas gan tādēļ, ka baznīca ir vēsturisks mantojums, gan tādēļ, ka turpat blakus atrodas tiesas nams. Pati baznīca ir neaprakstāma! Salīdzinoši maza, tomēr brīnišķīga. Lai arī gotiskā stila pārstāve, tomēr ļoti krāšņa, ko, protams, tikai veicina vizuļojošās vitrāžas. Jā, varbūt apgaismojums vakarā nebija ideāls un, tiešām būtu vajadzējis vairāk gaismas vitrāžu izbaudīšanai, bet… Ja godīgi, es nespēju iedomāties, ka varētu būt vēl skaistāk! Iekārtajos svečturos spīd maigas gaismiņas, vakara saule, caur krāsainajiem logiem, rada viegli sarkanīgu atspīdumu un pašas vitrāžas iekrāso baznīcu gandrīz vai varavīksnes krāsās. Patiesi maģiski! 


Uzstājās stīgu ansamblis Les Solistes Français. Un, lai arī es galīgi, galīgi neesmu stīgu instrumentu skanējuma fans man trakoti patika! Patiešām! Viņi izpildīja vairākus Vivaldi skaņdarbus, tai skaitā Gadalaikus un T.Albinoni Adagio. Ak, tētīt! Tas bija kaut kas!! Vajadzīgs milzu talants, lai dabūtu tādu skanējumu laukā no vijoles. Man trūkst vārdu vēljoprojām. Tu sēdi vienkārši apbrīnojamā baznīcā, fantastiskā dabiskā apgaismojumā (lustras tika izslēgtas), ir atvērtas mazas lūkas baznīcas sienu abās pusēs, vējš tā maigi un patīkami pūš Tev sejā, skan Adagio solo vieta, līdz perfekcijai kvalitatīvā vijoles izpildījumā un izcilā akustika papildina skaņdarba dramatismu. Ja godīgi, tad tagad šo rakstot man atkal skrien skudriņas… Vispār, ar konkrēto Adagio man arī ir zināma vēsture. Esmu to pati izpildījusi un vienmēr jutusi sevī kaut kā dziļi, dziļi.  Tāda patiesa, dramatiska bezspēcība… Smeldzīgi skaisti! Un bieži vien izpildītāji nespēj noturēt to sajūtu – spēlē par ātru (līdzīgi kā ar Mocarta Lacrimosa) un tad, manuprāt, zūd pati esence. Konkrētais solists noturēja un es biju bezgala laimīga, ka tā! Izpildījums mani pilnīgi atmeta atpakaļ vēsturē…

Ja nu kādam ir interese, tad šeit ir visai pieņemams atskaņojums.

To, cik spēcīgu ietekmi uz mani atstāja viss koncerts, pierādīja arī tas, ka tā aizsapņojusies un vēl lidojot tajās noskaņās, ejot jau laukā no koncerta es nepamanīju pakāpienu un aizlidoju divus metrus tālāk, sāpīgi piezemējoties uz akmeņainā ceļa. Rokās, protams, man bija gan planšete, kurā biju plānojusi meklēt vajadzīgo metro līniju, gan telefons ar kuru centos iemūžināt saulrietu pār Saint-Chapelle, jo fotoaparāts jau bija nobeidzies. Par laimi, vienīgais suvenīrs no šī kritiena ir trīs centimetru diametrā liels zilums uz ceļa. 

Bet, neskatoties uz to, braucu “mājās” un domāju, ka lieliskāks ceļojuma noslēgums, kā šis vakars, nemaz nevarēja būt. Ak, cik labi, ka man atkal tika pačukstēts par šo vietu. (Patiesi ironiski, ka konkrētā baznīca atkal nekur nebija minēta kā ievērības cienīgs apskates objekts…Diez par ko gan cilvēki domā?) Un, tik labi, ka nolēmu pie reizes tad arī apmeklēt koncertu, jo gribēju vēl ko baudāmu atstāt tieši uz ceļojuma beigām. Viss tik labi, labi…

IMG_4930-01

Pēdējās vakariņas Parīzē izlēmu baudīt kafejnīcā ar vīna glāzi un vēl reizi uzsūkt sevī Franciju. 

Vēl gan bija divi, gandrīz, ČēPē. Uz lidostu vajadzēja braukt ar četriem dažādiem metro. Otrajā iekāpusi es sāku pati fīčot, ka braucot vienu pieturu tālāk es varu nokļūt tajā pašā vajadzīgajā vietā, kurp mani aizvestu trešais metro. Tikai būtu jāiet gabaliņš kājām, protams, es nezinu cik liels. Kalkulēju, rēķināju, beigās izlēmu, nē, labāk braukšu tā, kā aplikācija noteikusi. Jo tiešām nezinu cik labi un kā tās divas vajadzīgās stacijas ir savienotas, zinu tikai to, ka ir! (Un, jo vairāk es lidoju, jo bezrūpīgāk sāku attiekties pret laiku, cikos jāierodas lidostā. Līdz ar to, biju izbraukusi pēdējā brīdī). Iepriekš, nedēļas gaitā biju dzirdējusi, ka kaut kāda / kādas metro līnijas būs slēgtas no 25.-27.maijam. Kuras tieši, es, protams, nezināju. Kāpjot laukā no viena metro, lai meklētu to trešo vajadzīgo līniju, par laimi pamanu, ka tās ciparam virsū ir uzlīmētas sarkanas svītras. Pēdējā brīdī visu informāciju saliku kopā un lecu atpakaļ, labi, ka zināju, ka varu braukt to vienu pieturu uz priekšu. Un, starpcitu, jāiet bija kapitāli daudz…

Otrs stresa moments bija jau lidostā. Tesos uz savu termināli, mēģinot saprast uz kuru pusi, kas atrodas. Braucot ar eskalatoru redzu, ka otrajā stāvā vienā pusē stāv milzīgs cilvēku pūlis, vēl pie sevis nodomāju: ko tie antiņi tur stāv? Uzbraucot augšā man pretī skrien militāristi ar rokām vicinoties (un ar saviem milzīgajiem ieročiem), lai taisni neeju, bet pievienojos pūlim labajā pusē. Neviens nezina, kas notiek. Neviens  nezina, cik ilgi šādi būs jāstāv. Esam ierobežoti ar tām brīdinājuma lentēm un norobežotajā teritorijā skraida paši SWAT puiši. Atzīšos, biju nedaudz izbiedēta… Gan saliekot kopā nesenos notikumus (kaut vai manī bija pārliecība, ka tik bieži vēl spridzināt neviens neatļaujās), gan tāpēc, ka bija bail nokavēt lidmašīnu… Stāvējām kādu pusstundu, jo, kā vēlāk atklājas, bija atrasta pamesta soma, kura bija jāiznīcina. 

Neko jau gala beigās nenokavēju un Latvijā nolaidos līdz ar skaistu saulrietu, austiņās skanot Prāta Vētras Kad zvaigznes pār alejām krīt. 


Ir jau skaisti ceļot, bet Latvijā atgriezties, it sevišķi pavasarī, kad arī mums beidzot viss ir zaļš un pēc ceriņiem smaržojošs, ir sasodīti forši!!

E.

Komentēt

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com logotips

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out /  Mainīt )

Google photo

You are commenting using your Google account. Log Out /  Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out /  Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out /  Mainīt )

Connecting to %s