Seville

Seviļā palikām divas naktis, kas bija ļoti laba ideja! Varējām gan nedaudz atvilkt elpu un relaksēties no pārbraucieniem, gan veltīt veselu pilnu un nesteidzīgu dienu pilsētas apskatei.

Šajā reizē nedaudz sadalījāmies, lai būtu iespēja vienam no otra mazliet atpūsties, jo loģiski, ka četriem cilvēkiem pavadīt 24/7 kopā – nemitīgi un ierobežotā telpā, nav visvieglākais uzdevums uz pasaules.

Tā nu, mans rīts iesākās visnotaļ agri, jo gribēju paspēt uz saullēkta gaismu pilsētā. Varbūt biju gaidījusi vēl ko grandiozāku, tomēr bija diezgan skaisti. Ejot pāri tiltam, vienā pusē vēl spilgti zibsnīja mēness, virs pirmo saules staru apspīdētām mājām un palmām. Savukārt, otrā pusē upē atspoguļojās siltas gaismas iekrāsotas ēkas. Kā pie svētdienas, visapkārt valdīja klusums un miers, varēja dzirdēt tikai ventuļus zirgu ratu pajūgus klaudzam un ripojam pa izslaucītajām ielām.

Šeit nu arī jāpiemin, ka izrādās tikai esot vienai, ar mani notiek visādas interesantas un Mērfija likuma cienīgas lietas. Pirmkārt, steidzoties redzēt saullēktu, nebiju paņēmusi līdzi planšeti, kurā bija plānots pabeigt bloga ierakstu. Tas nu man, uz šobrīdi, jau ir iepalicis par divām dienām un žēlīgi grauž sirdsapziņu. Teikšu vēlreiz – vīnam ar to nav nekāda sakara! Tieši otrādi – Sangrias glāze (vai divas, vai trīs) vakarā, tieši iedod īsto omu rakstīšanai, bet tā kā naktsmītnēs parasti esam vēlu, tad vienkārši negribas darīt neko. Iedzert kafiju, iedzert vīnu, uzknakstīt vakariņas un doties miegā. Par laimi, melnraksts bija saglabājies uz servera, līdz ar ko, ierakstu piebeidzu caur telefonu, sēžot saulītē pie strūklakas.

Pirmo gan rīta agrumā pamanīju to, ka neesmu uzmontējusi īsto objektīvu pilsētas skatiem. Klasisko 18-105mm biju atstājusi mājās, uzliktu uz kofera ar domu – rīt no rīta pārlikšu. Nu, no rīta aizmirsu, bet gala beigās biju pat visai priecīga par to, ka man bija iespēja iemūžināt smalkas detaļas un zaļus papagaiļus. Grūtākais ir uzreiz nomainīt domāšanu – atkāpties, ķert panorāmas laicīgi un samierināties, ka visu kadrā nedabūt.

Trešā sāpīgā lieta bija kafija. To naktsmājās no rīta nebija laika dzert un, protams,  visas kafejnīcas un veikali tik agrā svētdienas rītā ir slēgti. Tikai pēc divām stundām atradu mazu terasīti parka nomalē, kur varēju melno dziru iegādāties. Bet te nu atkal sanāca muļķīgi. Spāņi un angļu valoda ir visai nesavienojamas lietas, centos paskaidrot, ka vēlos kafiju (tas taču ir internacionāls vārds) un pat blakus esošie spāņi, kā man šķita, visai veiksmīgi paskaidroja, kādas ir manas vēlmes – regulāra melna kafija! Kafiju es dabūju – jā! Bet kādu… Apmērām piecus centimetrus augstu, krūzes dibenu knapi nosedzošu ekspresso. Tā jau labi, bet daudz par maz!

Atgriežoties pie pilsētas apskates, manējā iesākās ar Parque de Maria Luisa iepazīšanu, kas platībā ir 0,4 kvadrātkilometri. Parks kalpo par mauru stila botānisko dārzu ar krāsaini flīzētām atpūtas vietām, soliņiem un izrotātām strūklakām. Apkārt vinogulāji, palmas, apelsīnu koki un Vidusjūras priedes. Dīķos dzīvo dažādas pīles un gulbji, kā arī ir sastopamas neskaitāmas putnu sugas, piemēram, pāvi. Man visvairāk patika zaļie papagaiļi, kuru balsis gan ir kaitinoši spaldzīgi skaļas, tomēr paši – ļoti smukiņi. Tos tad centos iemūžināt labu laiku, jo viņi ir strauji un kokos laižas augstu.

Parkā ir vairāki monumenti un ēkas, bet lielākā un iespaidīgākā viennozīmīgi ir Plaza de España. Celta 1928. gadā par godu Iberoamerikāņu izstādei. Milzīgs arhitektūras piemineklis pusapļa formātā – izgreznots ar klasiskā stila flīzītēm. Plača vidū skaista strūklaka, bet ap pašu ēku izveidots tāds kā kanāls un, lai to šķērsotu jāmēro ceļš pāri piemīlīgiem tiltiņiem ar elegantām zilām margām. Skaisti, patiešām! Un vispār, šāda tipa arhitektūra man liekas ļoti pievilcīga. Senlaicīgu atmosfēru piedeva arī retro auto salidojums un neskaitāmie zirgu pajūgi, kas jau pašā rīta agrumā gatavojās tūristu masām.

Parku baudīju pāris stundas un tad, gar vecpilsētas nomali devos uz Alcazar – Ibērijas pussalā vienu no ievērojamākajiem mudehāra arhitektūras piemēriem. Brīnišķīga vieta, kurā varētu pavadīt dienas. Un tā gandrīz arī sanāca, jo milzīgajā parkā aizstaigājos, zaudēju gan laika, gan telpas izjūtu un netiku vairs laukā. Vairākkārt, izvēlējos nepareizo virzienu, kā rezultātā – tā vietā lai izietu no vājprātīgi lielās pils, iekļuvu dziļāk un dziļāk apartamentos. Skaisti, protams, bija viennozīmīgi un pēc šīs ēkas apmeklējuma, beidzot jutos saelpojusies šo spāņu arhitektūras stilu līdz pēdējam.

Te tad nākamais Mērfijs – ķerot foto mirkļus, pēkšņi vairs nevaru neko nofotografēt. Nesaprotu, kas noticis – izrādās fotoaparāta atmiņas karte pilna. Parasti ceļojumos, bildes regulāri pārlieku cietajā diskā, bet šoreiz nekas nesanāk, jo problēmas ar failu lielumu, konvertāciju un planšetes pievadu ieejas kontaktiem. Tā nu bildes nevarēju ne izrevidēt, ne attīrīt atmiņu. Tā kā nebija daudz variantu, tad apsēdos saulītē, lai pārskatītu kadrus un izdzēstu acīmredzami neizdevušos. Šī darbība, savukārt, apēda akumulatoru (agrh)! Par laimi, vismaz rezerves akumulators bija līdzi (fuf).

Noņēmusies ar saviem Mērfijiem, tālāk devos, bez sevišķi liela mērķa, cauri vecpilsētai. Redzēju brīnumaino katedrāli, tiesas namu, mazākas baznīcas un klosterus, kā arī daudz, daudz citu namu, kas, lai arī nebija ievērības cienīgi, bija bezgala skaisti! Man ļoti patika! Vakarā arī pārrunājām, ka līdz šim Seviļa mums visiem ir patikusi visvairāk. Tāda romantiska, lēna, maiga un patīkama. Un, lai arī liela, tomēr ļoti omulīga. 


Saulei pazeminoties pie horizonta, vecpilsēta kļuva ēnaināka, bet es vēlējos paēst pusdienas saulītē, jo vairāk šogad D vitamīnu tādās devās man nedabūt! Tā nu devos pie tilta, kur blakus atradās stacija. Ēstuve bija visai apšaubāma, bet labāku variantu nebija, tādēļ pietauvojos turpat un ēdu, šķiet, visbriesmīgākās pusdienas savā dzīvē. 😀 Tā kā izvēle nebija liela, vai pareizāk sakot, nebija vispār, tad mielojos (gariem zobiem) ar to cieto spāņu omletes un kartupeļu sacepumu, klāt pieēdot vecus, skābus, kā man likās – tunča salātus. Labi, ka klāt piedzertais vīns, visu noskaloja uz leju (rolleyes).

Tas, ka esmu ceļojumā, nenozīmē, ka neturpinu savu foto projektu. Par laimi, šīs nedēļas uzdevums bija pavisam viegls – saulriets. Jau biju izčekojusi, ka Seviļā to var vērot no Metropol Parasol jumta. Tur arī mums bija sarunāts visiem pēc pulksten sešiem tikties. Un, starpcitu, Spānijā saule lec vienā laikā ar Latviju, toties riet divas stundas vēlāk. Ak, es arī gribētu gandrīz divpadsmit stundas gaismas mājās, ziemas laikā…

Pēdējais tās dienas Mērfijs iedarbojās tieši šajā stāsta daļā. Jau pēcpusdienā, telefona akumulators, jo biju to aktīvi izmantojusi rakstot blogu, strauji tuvojās kritiskajam līmenim. Sarunājām, ka taupot bateriju, izslēgšu telefonu, un iedarbināšu vien tad, kad tuvosies norunātais tikšanās laiks. Un, kas ir smieklīgākais, ka tad kad nav nekādu vajadzību, tad arī ar 1% var nodzīvot pusi dienas, bet tad, kad vajadzība pēc sakariem ir liela, tad principā 40 sekunžu laikā no 22% akumulators noslīdēja tik zemu, ka izslēdzās bez brīdinājuma. Paspēju vien aizsūtīt ziņu, ar jautājumu vai viss paliek spēkā un aprakstu, kur atrodos es. Pulkstenis uz priekšu tikšķēja nepielūdzami un es izlēmu, ka man no mūsu iezīmētās vietas jau jādodas meklēt, kur ir iespējams uzbraukt augšā. Apstaigājot visu, sēnei līdzīgo būvi, atradu milzīgu rindu, kuru nemūžam nespētu izstāvēt, lai paspētu uz saulrietu. Diezgan nemanāmi, bet ar pārliecību ieslīdeju rindā starp cilvēkiem, ievērojami tuvāk kasei, kā pašam galam. Tad jau sāku satraukties, kā tikšu naktsmājas, ja nesatikšu savējos, jo atslēgas ir pie viņiem. Prātoju, ka gan jau viņi iedomāsies – Elīza stāv rindā, bet tā kā esmu visai īsa, tad mani tajā pūlī varētu arī nepamanīt. Nenācās man ilgi prātot, jo drīz vien draudzene man pieskrēja klāt un devāmies augšup.

Skats skaists. Saules sārtā gaisma iekrāsojusi visu pilsētu romantiskos toņos. Augstākie baznīcu torņi izgaismoti ar lampiņām un nepamet sajūta – Seviļā noteikti vajag atgriezties!

E.

 

Komentēt

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com logotips

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out /  Mainīt )

Google photo

You are commenting using your Google account. Log Out /  Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out /  Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out /  Mainīt )

Connecting to %s