Sākums. Mūziķe -> Vecmāte.

 

Kā tad tas viss sākās?

Savus 13 gadus mācījos mūziku un visu ap to. Gāju labi iemītu taciņu, kuru ierādīja vecāki. Un tad,  kā nejēdzīgā filmā, notika klikšķis. Sāku pārvērtēt to, ko vēlos, kādu iedomājos savu dzīvi pēc gadiem 20 un sapratu, ka vismaz šobrīd neredzu savu nākotni mūzikā. Nav jau tā, ka nepatīk. Lieliskas sajūtas cilvēku pārņem, kad viņš stāv kora priekšā, aiz viņa skatītāju pilnas rindas. Un varbūt, ne vienmēr pilnas, bet klausīties kāras. Tā Tu tur muzicē… Pēc tam aplausi, ziedi, bučas uz vaigiem, gandarījums un sajūsma. Un tad Tu aizej mājās. Kādu brīdi ir pacēlums, bet tad atkal nebeidzamā rutīna. Rutīna starp neskaitāmiem koriem, dziedātājiem. Raizes par izdošanos, koncertu plānošanu. Un tā joprojām. Sapratu, ka nevēlos gandarījumu no darba gūt reizi divos, trijos mēnešos. Es gribu iet uz darbu ar prieku katru dienu un katru dienu nākt mājās laimīga. Un ne jau laimīga tikai par izdošanos. Laimīga par to, ka daru to ko vēlos.
Nezinu vai tas ir lāsts vai balva, bet interešu loks ir plašs. Filozofija, sabiedriskās attiecības, arī mūzika un vienā brīdī uzplaukusī medicīna. Par laimi, es izvēlējos sākt ar medicīnu. Vecmātēm. Kāpēc? Nezinu. Bet šobrīd jūtu – tā ir mana īstā vieta. Varu atnākt no 26h dežūras ar smaidu uz lūpām un vēlmi doties atpakaļ. Var jau būt, ka tas ir tikai jaunības maksimālisms un aizrautība uzzināt kaut ko jaunu par jomu, ko nezinu… BET  šobrīd es varu sevi iedomāties pēc 20 gadiem.
Reiz kāds vieds cilvēks man teica, ka medicīna un jurisprudence noteikti nav manas jomas. Tāpēc es ik pa laikam iedomājos, kā mana joma var nebūt kaut kas tāds, kas tik ļoti patīk. Vai rozā brilles kritīs un vienu dienu es piecelšos ar apziņu, ka vecmātība man vairs nepatīk? Vai kādā dienā es sākšu skatīties uz sevi un to, ko daru no malas?
Nesen man atkal nāca apskaidrība. Vecmātību tā īsti par medicīnu nemaz nevar nosaukt. Labi, mēs (un, jā man patīk sevi jau indetificēt ar vecmātēm. Es lepojos!) darbojamies medicīnas iestādēs,varam  izmantot medicīnas instrumentus, zāles utt. Bet kas tā par medicīnu – pieņemt jaunu dzīvībiņu? Tā vairāk ir spēja komunicēt, spēja pateikt īstos vārdus īstajā brīdī. Spēja radoši domāt, vērtēt situāciju. Spēja vienmēr censties būt pozitīvai .Šīs domas mani mierina un es no tiesas ceru un ticu, ka tā arī ir.

Liktenis

Pēdējais, ko vēlos aizsūtīt kosmosā ir PALDIES!. Paldies liktenim un cilvēkiem, kuri novirzīja mani pa šo ceļu. Paldies tētim, kurš kādā brīdi, kas likās tik maznozīmīgs tad, bet iespējams visu dzīvi ietekmējošs,  teica “Stājies uz vecmātēm, Tev taču patīk bērni!”. Paldies mūsu kursa kuratorei, kura 3. septembrī man neļāva izņemt dokumentus brīdi, kad biju jau to stingri, lai gan ar nožēlu, nolēmusi, jo šķita, ka nespēšu savienot divas mācību iestādes. Paldies manām mīļajām koju meitenēm, kurām mūžīgi varēšu būt pateicīga par mācību materiāliem, ko viņas man nesavtīgi vienmēr atlicināja. Paldies arī nodaļas vadītājam Akadēmijā, kurš nenāca man pretī nākamā gada sākumā un man nācās izbeigt mētāšanos starp divām profesijām.Paldies visiem tiem, kas mani atbalstīja un arī tiem, kas to nedarīja – jūs man devāt vēl lielāku iemeslu cīnīties. Bet vispateicīgākā esmu par iespēja jau no decembra sākt piedzīvot brīnišķīgāko pieredzi manā dzīve.

Es esmu pateicīga un laimīga. Lai arī šobrīd problēma problēmas galā, tomēr es varu teikt – klausiet savai sirdij VIENMĒR!  Un dažreiz arī spīts ir laba lieta.

E.

Atbildēt

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com logotips

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out /  Mainīt )

Google photo

You are commenting using your Google account. Log Out /  Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out /  Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out /  Mainīt )

Connecting to %s