«Laba vecmāte»

Raksta oriģināls: «Childless midwife»

Raksts, kas apgāž, diemžēl vēl joprojām pastāvošo, stereotipu par to, ka «laba vecmāte» var būt tikai tad, kad viņai pašai jau ir bērni. Un vispār, ja mēs gribētu būt ļoti skrupulozi, tad – «laba vecmāte» ir veca, īsa un nedaudz apaļīga tantīte ar brillēm, viedām acīm un mīlestību starojoša. Nu, par mīlestību es, protams, piekrītu…
Jautājumu par to, vai man ir bērni, esmu saņēmusi neskaitāmas reizes un ticu, ka arī manām kolēģēm tas ir uzdots. TOMĒR, uzskatu, ka tām vecmātēm, kuras izskatās gados jaunas šādi jautājumi ir uzdoti daaaaaudz biežāk.
Es saprotu un apzinos, ka it kā, tas ir tikai nevainīgs jautājums ar mērķi padalīties pieredzē un sajūtās, tomēr… Tas ir ļoti delikāts jautājums. Mēs taču nezinām, kam tas otrs cilvēks ir gājis cauri! Varbūt ilgstoši mēģinājis, varbūt zaudējis, varbūt ar trūkstošām iespējām esošs, varbūt plāna ķeizargrieziens, varbūt adopcija? Variantu ir milzums.
Un, protams, ka gribas sameklēt kādu, kurš pateiks „Es zinu kā tas ir. Es zinu, kā Tu jūties.” Bet NEZINĀS taču. Neviens cits nevar zināt kā jūties TU. Lai vai cik, šķietami vienādām situācijām mēs būtu gājuši cauri. Mēs katrs esam atšķirīgs. Katrs jūtamies un izjūtam citādāk. Katram ir sava pieredze…
Un vēl – dažreiz, ja uz šo jautājumu Tu nevari atbildēt ar „Jā”, tas liek justies vainīgai. Tas mazina Tavu, kā vecmātes, kā profesionāļa, pašapziņu. Jo, re – Tu nezini kā tas ir. Tu nevari izjust kā tas ir. Tu neesi varējusi būt tas, ko sieviete ir meklējusi. Un tajā brīdī, uz to mazo milisekundi, Tu nedaudz zaudē sevī „vecmāti”, jo iedrošinājumu un atbalstu sāc meklēt pati un vairs neesi spējīga dot. Un dot mēs varam tikai to, kas ir mūsos. Tu taču negribi sev blakus vecmāti, kas meklē un gaida atbalstu no Tevis?
Tāds nedaudz kā «lāča pakalpojums» sanāk. Un rakstā arī ir piemērs, kuru pārfrāzēšu nedaud citādāk: „Savam gastroenterologam Jūs taču nejautāsiet vai viņam ir bijis gastrīts?” Absurdi vai ne? Tas taču nemazina viņa profesionālās spējas…
OK, vecmātes profesiju mēs nevaram salīdzināt ar gastroenterologu, tomēr, doma ir skaidra.
Tā pat ir vēl virkne jautājumu, ar kuriem saskaras «jaunizcepta vecmāte» – „Cik Jums ir gadi?”, „Jūs esat kādreiz jau likusi katetru?”, „Cik dzemdības Jūs esat pieņēmusi”, „Šajā vēnā neviens neviens nekad nedur, Jūs varēsiet? „Vai Jūs pēc visa šī gribētu bērnus?”, „Vai Jums nebūs bail?”.
Grūtniecība, dzemdības un pēcdzemdības ir TAVS process. Jautā par sevi un mazuli. Jautā kā, ko un kāpēc. Izsaki savas vēlmes. Nebaidies! Necenties aizēnot savas emocijas un sajūtas aiz «pieklājības-pēc» jautājumu maskas. Ja vēlies uzzināt par cilvēku vairāk, uzdod profesionālus jautājumus – kāda ir vecmātes nostāja konkrētā jautājumā, ko vecmātei nozīmē šī profesija. Tas izsaka daudz vairāk, nekā vai bērnu ir vai nav.
Jā, mēs varam dot tikai to, kas ir mūsos un noteikti ir forši, ja vecmātes pieredze saskan ar konrētās sievietes pieredzi. It sevišķi, ja pieredze ir pozitīva un ir iespējams dalīties un iedvesmot.
Jā, un esmu pārliecināta, ka mainās redzesloks un apziņa, ka mainās izjūtas un spējas. Un klāt nāk pieredze.
TOMĒR, visi šie jautājumi nemaina Tavas vecmātes spēju atbalstīt, saredzēt, iedrošināt, konsultēt.
Jā, mēs varam dot tikai to, kas ir mūsos – mīlestību, atbalstu, drošību, zināšanas.
Un, es no sirds ticu, ka TAVA vecmāte Tev bija visforšākā! Un, ja Tev vēl nav bijusi tāda pieredze, tad, ja vien būsi atvērta, tad TAVA vecmāte būs visforšākā! Jo par spīti tam, cik katetru viņa ir ielikusi, cik tonīšu pierakstu veikusi, cik pati bērniņu dzemdējusi, cik dzemdību pieņēmusi, cik gadu nodzīvojusi pasaulē viņa ir bijusi vai būs Tev blakus Tavā skaistākajā dzīves brīdī un rīkojusies pēc labākās sirdsapziņas!
Māmiņas – topošās un esošās! Neesiet stereotipu vadītas un novērtējiet savas vecmātes – gan ar milzīgu gadu pieredzi, gan bez. Jo viņas ir Jūsu bērniņa sargeņģelīši.
«Jaunizceptās vecmātes» – nebaidamies! Esam atvērtas, zināšanu kāras un cik vien iespējams profesionālas. Mācamies, krājam pieredzi un ik katru brīdi atceramies, kādēļ mēs izvēlējāmies darīt to, ko darām.
Un «vecmātes – buki», tās, kas simtiem mazuļu turējušas, tās, kas par spīti miljoniem negulētu stundu smaida dzemdībās, tās, kas priecājas un dažreiz raud līdzi, tās, kas neatsaka padoma un nenovēršas, ja nepieciešama palīdzība. Jūs mani iedvesmojat ar katru dienu vairāk. Jūs darāt fantastisku un nenovērtējamu darbu! Tieši Jūs šo pasauli veidojat labāku! Un, par spīti visam, Jums izdodas LIELISKI!!!
PALDIES! 🙂

E.

Komentēt

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com logotips

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out /  Mainīt )

Google photo

You are commenting using your Google account. Log Out /  Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out /  Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out /  Mainīt )

Connecting to %s