Piesaistes teorija

Cilvēks ir sociāla būtne. Lai dzīvotu pilnvērtīgu dzīvi mums ir nepieciešams kontakts un attiecības ar citiem cilvēkiem. Mēs nemitīgi atrodamies mijiedarbībā gan ar cilvēkiem, ko satiekam, gan situācijām, kurās nokļūstam. Un mūsu spējas komunicēt, veselīgi uztvert ārpasauli un veidot attiecības ar apkārtējiem rodas jau no piedzimšanas brīža. Mēs mācāmies aprūpi no tā, kā aprūpēja mūs. Mēs mācāmies izpaust emocijas no tā, kā šīs emocijas izpauda mūsu vecāki vai aprūpētāji. Visa mūsu izturēšanās un dzīves uztvere izriet no milzīgas pieredzes bagāžas, kas tikusi krāta jau no bērnības.
Par piesaistes teorijas pirmsākumiem uzskata 20.gs trīsdesmitos, četrdesmitos gados, kad vairāki ārsti visā pasaulē sāka pievērst uzmanību cilvēka personības attīstībai. Novērojumi liecināja, ka bērna personību nelabvēlīgi var ietekmēt bieža mātes figūras maiņa vai ilgstoša uzturēšanās atšķirti no mātes.

Džons Boulbijs bija viens no tiem, kas aktīvi pievērsās konkrēto aspektu izzināšanai un var tikt uzskatāms par Piesaistes teorijas pamatlicēju.

DŽONS BOULBIJS (1907 – 1990)

Angļu psihologs, psihiatrs un psihoanalītiķis, kas savu mūžu ir veltījis bērna sociāli emocionālās attīstības izpētei. Dzimis finansiāli labi nodrošinātā ģimenē kā ceturtais no sešiem bērniem. Dž.Boulbija tēvs bija ķirurgs, kas dienēja armijā I Pasaules kara laikā un nepiedalījās bērnu audzināšanā. Dž.Boulbija  māte, savukārt, uzskatīja, ka pārlieku izlutinās bērnus, pievēršot viņiem uzmanību un izrādot mīlestību, tādēļ, viņa bērniem bija pieejama vien stundu dienā, pēc launaga. Pārējo laiku ar Dž.Boulbiju pavadīja viņa aukle un aukles palīdzes. Četru gadu vecumā viena no aukles palīdzēm, kas bija uzņēmusies galvenās rūpes par jauno pētnieku un kļuvusi par viņa „mātes – figūru” pameta ģimeni. Šis notikums Dž.Boulbiju smagi traumēja un vēlākos gados kalpoja kā galvenais stimuls Piesaistes teorijai.

Trīsdesmit gadu vecumā Dž.Boulbijs ieguva psihoanalītiķa kvalifikāciju un sāka strādāt bērnu psihiatriskajā nodaļā. II Pasaules kara laikā psihiatriskā nodaļa tika pārcelta uz citu pilsētu, kā rezultātā daudzi bērni tika atšķirti no savām ģimenēm. Konkrētais fakts psihoanalītiķim deva  iespēju dziļāk izpētīt kā atšķirtība var ietekmēt bērnus. 1944.gadā viņš izdeva grāmatu „Četrdesmit četri nepilngadīgie zagļi”, kurā aprakstīja, ka  ka 17 no 44 zagļiem  ir pieredzējuši agrīnu vai ilgstošu atšķirtību līdz piecu gadu vecumam. Savukārt, tikai 2 no 44 bērniem, kuriem nebija novērotas zagšanas tieksmes ir pieredzējuši atšķirtību agrīnā vecumā.

1950.gadā Dž.Boulbijs kļuva par psihiskās veselības konsultantu Pasaules Veselības organizācijā un 1951.gadā publicēja monogrāfiju „Mātes rūpes un psihiskā veselība”, kurā viņš, apskatot vairākus pētījums konkrētajā jomā, aprakstīja kā mātes neatbilstoša izturēšanās agrā bērnībā ietekmē personības vēlāko attīstību un deva rekomendācijas, kā no tā vislabāk izvairīties. Konkrētā monogrāfija kļuva par pirmo nozīmīgo darbu Piesaistes teorijas izveidē, jo aizsāka aktīvas diskusijas un veicināja turpmāko pētījumu veikšanu.

MĒRIJA EINSVĒRTA (1913 – 1999)

Amerikāņu – Kanādiešu izcelsmes, attīstības psiholoģe,  Dž.Boulbija studente un tuva kolēģe. Plašāk pazīstama ar savu darbu „Nepazīstamas situācijas”, kurā pētīta agrīnas emocionālas piesaiste veids. Konkrētais pētījums kalpoja kā Piesaistes teorijas papildinājums, jo ar tā palīdzību tika izdalīti atsevišķi piesaistes veidi, vērojot kā cilvēks reaģē stresa situācijās.

IETEKMĒJOŠIE / SAISTĪTIE PĒTĪJUMI

  • K.Z.Lorencs (1935), pētījums par pīlēnu un zoslēnu reakcijām. 13-16 stundas pēc izšķilšanās pīles un zosis instinktīvi meklē jebkuru piemērotu būtni, kurai varētu piesaistīties. Par spīti tobrīd pastāvošajam uzskatam, ka jaundzimušajam ar māti ir saikne, jo viņa bērnu zīda, Dž.Boulbijs spēcīgi oponēja, jo K.Z.Lorenca pētījums pierādīja pretējo. Putnu mazuļus vecāki nebaro, bet gan meklē barību paši, tomēr piesaistes subjekts tiek meklēts un veidots neraugoties ne uz ko.
  • Dž.Robertsons (1952), dokumentālā filma „Divus gadus vecs bērns nonāk slimnīcā” – ilustrēja, kā bērns izcieš zaudējumu atšķirts no primārā aprūpes veicēja. Darba pamatdoma bija vērst uzmanību slimnīcu ierobežojumiem vecāku apmeklējumu jomā. Dž.Robersonts, Dž.Boulbijs (1952), pētījums par no mātēm nošķirtu bērnu reakcijām. Novērojot bērnu, kas ilgāku laiku pavada slimnīcā, tika izšķirtas vairākas reakciju stadijas:
  1. Protests (pirmās pāris dienas): mātes meklēšana, kliegšana, raudāšana, protests;

  2. Izmisums (sākot ar trešo dienu): izmisums, interešu zudums, mierinājuma nepieņemšana;

  3. Samierināšanās (katram bērnam individuāli): vienaldzība, psiholoģiska aizsardzība. Satiekoties ar vecākiem bērni izrāda emocionālu distancēšanos.

  4. Atgriežoties mājās piesaiste pēc kāda laika atjaunojas, bet pēc tam bērnam bieži ir trauksme, ja draud atkalšķiršanās.

Šis pētījums atspoguļoja cik patiesībā traumatiska ir bērnu atšķirtība no vecākiem, jo viņi pārdzīvo tādu pašu sēru procesu kā pieaugušie pēc kāda tuvinieka nāves.

  • H.F.Harlovs (1959), pētījums ar rēzus pērtiķiem par viņu pieķeršanos mātēm. Nošķirot pērtiķi no mātes un, ievietojot būrī ar divām mākslīgi veidotām mātēm (viena – patīkama, silta, otra – veidota no drātīm, bet ar pievienotu piena pudelīti), pērtiķi daudz vairāk laika pavadīja pie patīkamās un siltās mākslīgās mātes. Dž.Boulbijs uzskatīja, ka konkrētais modelis ir analogs cilvēku rīcībai un attiecībām, jo bērnam sevišķi būtiski pilnvērtīgai attīstībai ir izjust regulāru fizisku pieķeršanos, kontaktu, siltumu un atbalstu.

PIESAISTES TEORIJA

Ar vārdu piesaiste, tiek saprasta ģenētiski noteikta bērna tieksme izveidot spēcīgu emocionālo saikni ar savu galveno aprūpētāju. Sevišķi aktuāls un neaizstājams konkrētais cilvēks, jeb piesaistes figūra kļūst šķiršanās, satraukuma un briesmu gadījumā. Piesaistes figūra spēj mazināt trauksmi un radīt drošības sajūtu. Savukārt, drošības sajūta ir bērna veselīgas attīstības pamatā, jo tikai jūtoties droši bērns ir spējīgs uztvert apkārtējo pasauli un mācīties. Dž.Boulbijs ir definējis 3 galvenos pamatstāvokļus, kuru laikā rodoties trauksmei bērns aktīvi meklēs savu piesaistes figūru un mierinājumu:

  1. Bērns: bads, vājums, slimība, sāpes;

  2. Aprūpētājs: neesošs, promejošs, pievērš uzmanību citam bērnam;

  3. Vide: apkārtējo kriticisms vai noraidījums, trauksmaini notikumi.

Ar terminu droša piesaiste, tiek apzīmēta emocionāla saikne starp diviem cilvēkiem, kuri savstarpēji uzticas viens otram un spēj sniegt drošības izjūtu.

Savukārt, drošais pamats, ir iekšējā drošības izjūta, kuru bērns gūst, ja viņa piesaistes figūra  nepieciešamības gadījumā ir pieejama, sniedz viņam mierinājumu un stimulu izzināt pasauli. Vecāki, kalpojot, kā bērna drošais pamats, iejūtīgi spēs atsaukties viņa vajadzībām, radīs viņā izjūtu, ka uz pasauli un apkārtējiem cilvēkiem var paļauties, tādejādi nodrošināt bērna veselīgu attīstību.

Bērna veiksmīgas sociālas un emocionālas attīstības priekšnoteikums ir vismaz viena piesaistes figūra, kura ir konsekventa – vienmēr atsaucīga, gādīga, mīlestību paužoša un bērna vajadzību apmierinoša. Droši piesaistītam bērnam būs efektīva savu emociju un jūtu regulētspēja.

Piesaistes teorija izšķir arī divus cilvēka iekšējos darbības modeļus. Savu un Citu. Tie tiek veidoti balstoties uz agrīnu pieredzi ar savas aprūpes sniedzēju un veido konkrēta indivīda nākotnes cerības, priekšnoteikumus mijiedarbībā ar citiem un attiecību veidošanas prasmi. Savs iekšējais darbības modelis nosaka kā indivīds redz sevi un atbild par pašapziņu, pašcieņu un neatkarību. Citu iekšējais darbības modelis nosaka kā indivīds redz citus un atbild par to, vai cilvēks būs izvairīgs vai spējīgs tuvoties, vientulīgs, izolēts vai uz sociālo mijiedarbību tendēts. Normāla sociāla un emocionāla attīstība tiek nodrošināta tikai tad, ja attiecībās ar piesaistes figūru dominē drošā piesaiste.

Par piesaistes figūru jaundzimušais var izvēlēties jebkura dzimuma un vecuma cilvēku. Galvenais ir socializācijas kvalitāte, nevis ilgums.

NEPAZĪSTAMA SITUĀCIJA”, DROŠAS PIESAISTES ALTERNATĪVAS

Bez drošās piesaistes ir divi nedrošās piesaistes veidi, kurus 1978.gadā formulēja M.Einsvērta darbā „Nepazīstama situācija”. Bērni un viņu mātes tika novēroti no piedzimšanas brīža līdz viena gada vecumam, mājas apstākļos, ik trīs nedēļas. M.Einsvērte uzskatīja, ka pēc mātes un bērna mijiedarbības pirmo trīs mēnešu laikā, vai paredzēt 12 mēnešu veca bērna izturēšanos seperācijas un atkalapvienošanās laikā. Gada vecumā bērni un vecāki tika uzaicināti uz laboratorijā izveidotu rotaļu istabu, lai novērotu kāda ir bērna reakcija konkrētā situācijā. Eksperimentam bija 8 etapi, katrs ilga aptuveni 3 minūtes, un katrā varēja novērot kādu piesaisti raksturojošu elementu.

  1. Bērns un vecāks tiek iepazīstināti ar rotaļistabu;

  2. Bērns un vecāks ir vieni. Vecāks nepiedalās bērna izzinās procesā (novēro, vai bērns lieto vecāku kā drošu pamatu);

  3. Ienāk svešinieks un sāk sarunu ar vecāku, pēc tam pievēršas bērnam. Vecāks neuzkrītoši aiziet (novēro bailes no svešiniekiem);

  4. Vecāks nav telpā, svešinieks ļauj bērnam spēlēties, sniedz mierinājumu, ja nepieciešams (novēro šķiršanās trauksmi);

  5. Vecāks atgriežas, mierina bērnu, ja nepieciešams, svešinieks aiziet (novēro reakciju uz atkalredzēšanos);

  6. Vecāks iziet, bērns paliek viens (novēro šķiršanās trauksmi);

  7. Ienāk svešinieks, pievērš uzmanību bērnam un viņu mierina (novēro bailes no svešiniekiem, spēju pieņemt mierinājumu no svešinieka);

  8. Atgriežas vecāks, mierina bērnu, veicina fizisku kontaktu un  mudina spēlēties (novēro reakciju uz atkalredzēšanos).

Pētījuma ietvaros tika novēroti četri bērna reakcijas aspekti un izveidotas trīs (vēlāk četras) piesaistes grupas:

  1. Drošā piesaiste: bērns paļaujas uz to, ka viņa piesaistes figūra, būs pieejama, atsaucīga un izpalīdzīga, ja bērnam būs nepieciešama palīdzība, vai arī, ja viņš sastapsies ar grūtām un biedējošām situācijām. To nodrošina piesaistes figūras, kas ir spējīgas atbilstoši reaģēt uz bērna dotajiem signāliem un ir mīlošas un atsaucīgas brīžos, kad bērns meklē aizsardzību, palīdzību un mierinājumu.

  2. Nedroša piesaiste:

  • Ambivalenta, trauksmaina piesaiste: piesaistes figūra dažos gadījumos ir pieejama un izpalīdzīga, bet citā – nav. Piesaistes figūra draud bērnu pamest, līdz ar to bērns nav drošs, ka saņems atsaucību un palīdzību tad, kad būs nepieciešams. Tā rezultātā bērns vienmēr izjūt bailes no atšķirtības un meklē kādu, kam pieķerties, jo viņam ir bail iepazīt pasauli.

  • Izvairīga, bailīga piesaiste: veidojas tad, ja bērns tuvojas aprūpētājam, lai saņemtu mierinājumu un aizsardzību, bet tā vietā saņem konsekventu noraidījumu. Bērnam nav pārliecības, ka tad, kad viņš meklēs gādību, viņš atradīs kādu, kas viņam labprāt palīdzēs. Tā rezultātā veidojas iekšēja pārliecība, ka viņš tiks noraidīts. Bērns cenšas iztikt bez citu cilvēku mīlestības un atbalsta, viņš cenšas panākt emocionālu pašpietiekamību.

  1. Dezorganizēta / Dezorientēta piesaiste: nav izveidojusies saskaņota stratēģija, lai tiktu galā ar šķiršanos un atkal apvienošanos ar piesaistes figūru. Piesaistes figūra vienlaicīgi ir gan trauksmes avots, gan tās samazinātājs, tādēļ bērnam raksturīgi reaģēt uz piesaistes figūru sastingstot, apmulstot, izrādot bailes un  distresu. Bieži  šāds modelis ir kā vardarbības vai zaudējuma sekas un veidojas, ja bērns aug ārpusģimenes aprūpes iestādē, jo aprūpi veic vairāki cilvēki. Šādai aprūpei var būt raksturīgs fragmentārisms un nejūtība pret konkrēta bērna piesaistes vajadzībām .

PIEAUGUŠO PIESAISTES TEORIJA

20.gs astoņdesmitajos gados Dž.Boulbija Piesaistes teoriju, S.Hazana un F.Šeivers pielāgoja, izveidojot pieaugušo romantisko attiecību modeļus. Četrus veidus, kā cilvēks var uztvert sevi un sev apkārtesošos.

  1. Drošais: iekšēja pārliecība, ka viņš ir mīlestības cienīgs un, ka citi cilvēki viņu pieņem un ir atsaucīgi;

  2. Ar attiecībām pārņemtais: cilvēks jūtas mīlestības necienīgs, toties citus cilvēkus vērtē pozitīvi. Viņš cenšas panākt ļoti tuvas attiecības ar citiem, lai izjūtot, ka citi viņu pieņem, vairāk spētu pieņemt pats sevi;

  3. Izvairīgais: cilvēkam piemītošā pārliecība, ka viņš ir mīlestības cienīgs ir apvienota ar negatīvu priekšstatu par citiem. Šādi cilvēki aizsargā sevi no vilšanās, izvairoties no tuvām attiecībām, jo tas palīdz justies neatkarīgam un neievainojamam;

  4. Bailīgais: cilvēkam piemīt iekšēja pārliecība, ka viņš ir mīlestības necienīgs un, ka citi cilvēki ir noraidoši un nav viņa uzticības cienīgi. Viņš izvairās no citu noraidījuma un nepieņemšanas.

RESURSI:

Atbildēt

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com logotips

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out /  Mainīt )

Google photo

You are commenting using your Google account. Log Out /  Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out /  Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out /  Mainīt )

Connecting to %s