Naldehra – Shimla

 

Kā jau iepriekš teicu, vakar saullēkta sagaidīšanai biju par švaku. Un šorīt, es laikam sapratu, kāpēc man ir tik grūti pamosties… Lai vai cik pārgurusi nebūtu, nevaru aizmigt ātrāk par 00.00, savukārt piecelties – ne ātrāk par 8.30. Un, ja parēķina cik tas ir pēc Latvijas laika – 20.30 un 5.00. Es vienkārši vēl neesmu pieradusi pie laika maiņas!

Tātad, vakar pirmo reizi izgulējusies īstā gultā un nesteidzīgi sagatavojusies dienai devos kāpt tajā izslavētajā Naldehras kalnā, kurš patiesībā neatradās tur, kur plānots, toties bija vēl labākā vietā – tieši virs manas viesnīcas.

Un te nu man tiešām bija jākāpj. Nekādas “tūristu” takas. Tikai akmeņi… Atkal govis, jo gāju caur mājām, kuru iemītnieki bija ļoti pārsteigti mani ieraugot.

Bet tas bija tā vērts! Ne vārdos aprakstīt, ne fotogrāfijās iemūžināt, nav iespējams tās parpasaulīgās sajūtas, tos debešķīgos un varenos kalnu skatus…

Vietas nosaukums, kura dēļ vispār biju braukusi uz Naldehru un, kura dēļ aizvakar naktī biju iemaldījusies  mežā, bija Shaily point. Īsti sameklēt par vietu info nebija iespējams un es vēl Latvijā esot biju viesnīcas īpašniekam prasījusi, vai tāda vieta pastāv. Jā, jā – esot! Tas, kur biju vakar uzrāpusies bija pilnīgi otrā pusē, nekā radīja navigācija, bet katrā ziņā deva man tieši meklēto.

Atgriežoties viesnīcā recepcionists saka, ka gribot mani aizvest parādīt Shaily peak, jo boss viņam teicis, ka tieši tā dēļ esmu turp devusies un mani nedrīkst laist prom, to neredzot. Izvadāja mani pa skaistu meža taku un vienā brīdī apstājas un lepns rādīja pretī esošā kalna virsotni, kuru jau no rīta, sava nelielā pārgajiena ietvaros biju apbrīnojusi. Virsotnes nosaukums ir Shaily peak! 

Un tad man viss tapa skaidrs… Latvijā plānojot, kur ceļojuma laikā doties, biju atradusi gūglē divas, līdzīga nosaukuma vietas – Shaily point, kas atradās Naldehrā un Shaily peak, kas atrodas mazā ciematiņā vēl augstāk ziemeļos. No vienas vietas šo virsotni ir iespējams vērot (ko es izdarīju). Bet no otras – tajā, gida pavadībā, uzrāpties (ko es drīzumā darīšu). Uzskatam, bilde ar vareno virsotni:

wp-1478323458309.jpeg

Piedzīvojusi Naldehrā visu plānoto, tālāk bija jādodas atpakaļ uz Shimlu, pa ceļam iebraucot Kufri. Biju nolēmusi, ka šoreiz nemaldīšos meklējot autobusus, bet uz Kufri braukšu ar taxi un pēc tam atkal ar taxi uz Shimlu. Lūdzu, lai recepcionists man to izsauc. Viņš prasa, kur pēc Kufri došos, varbūt labāk, lai viens šoferis mani izvadā visur. Sākumā tielējos, ka nē, šoferim būs jāgaida, sanāks dārgi utt. Bet beigās viņš mani pārliecināja, ka ar, vienu šoferi būs ērtāk, drošāk un, pat iespējams, lētāk.
Devāmies uz Kufri nacionālo parku, kas beigās izrādījās zoo un, uz kuru, nu nekādi nebūtu varējusi aizbraukt ar autobusu. Zoodārzi man nepatīk, bet slikti nebija. Redzēju dažāda tipa stirnas un alņus, vienu lāci, vienu leopardu un ļoti skaistus putnus. Un, protams, fočējos ar vietējiem… 🙂

Uz Kufri bija jābrauc pa šauru serpentīnu, un te nu man pirmo reizi Indijā, sagriezās vēders, jo manevrus šoferis veica tā kā amerikāņu kalniņos. Ceļu izturēju drudžaini košļājot košļeni un cenšoties pievērsties skaistajiem skatiem. Atcerējos, ka man bija teikts, ka, ja paliek slikti, lai iedzeru kolu. Nezināju, vai šajā gadījumā tas derēs, bet variantu nebija daudz, tādēļ izkāpusi no taxi, to uzreiz iegādājos. Un, jāsaka, ka palīdzēja. Sliktums noņēmās un atpakaļceļu pārcietu.

Pēc zoo, šoferis tiešām mani gaidīja un pēc tam aizveda uz vietu, kur var redzēt Green Valley. Nosaukums – tieši desmitniekā, jo principā, visi redzētie kalni ir sausi, bet Green Valley  kalnu  grēdas bija nosētas zaļos mežos. Fantastiski!!

Tālāk tad devāmies uz Shimlu, konkrēti uz manis rezervēto viesnīcu. Un te, nu atkal bija vilšanās.

Viesnīcu rezervēju booking.com. Pēc bildēm – skaista, eiropeiska viesnīca, ar burvīgu skatu, 4km no centra.

Pirmkārt, tie noteiktu nebija 4 km, jo ar auto braucām vismaz pusstundu. Tā atradās, varbūt arī skaistā vietā, bet NEKURIENES VIDŪ. Ar termiņu “nekuriene” saprotams, ka caur entajiem serpentīnu līkumiem un meža ceļiem var knapi atrast viesnīcu, kraujas malā. Un apkārt atrodas varbūt divas mājas, kas grūti vispār par tādām nosaucamas.

Samaksāju šoferim, bet ļoti lūdzu, lai viņš mani pagaida, kamēr noskaidroju vai šeit vispār kāds ir.

Recepcijā neviena nav. Pēc 5 minūtēm atnāk kaut kāds viens jauns čalis, pēc tam otrs, neko normāli neatbild, bet liek gaidīt. Vēl pēc 5 minūtēm atnāk, laikam jau recepcionists un… man uzreiz viņš nepatika. Atkal bija tā vīzdegunīgā attieksme, kas mani bija izvedusi toreiz Delhi, kad maldījos pa tūristu aģentūrām. Ne sasveicinās, ne pasmaida. Vispār neko! Jā, es saprotu, ka Indijā sieviete ir zemāka par zāli, bet es esmu tūrists un maksāju, ne mazu summu, par viņu pakalpojumu!

Tālāk, protams, neviens neko nezina par manu rezervāciju, kaut ko brīnās, liek man aizpildīt kaut kādas formas. Šoferis paralēli ik pa laikam prasa, vai var braukt prom. Es lūdzu, lai vēl paliek. Tad rāda istabiņas – it kā normālas, bet es nevaru pateikt, kāpēc man nepatīk. Vienkārši slikta sajūta. Uz balkona margām karājas kaut kādas indiešu sieviešu drēbes… Bet man galvā viena doma: “Kā es no šejienes tikšu uz pilsētu”? Autobusi te stabili nekursē, taksi izsaukt es nemācēšu, viesnīcas darbiniekiem neuzticos un līdz tuvākajai, kaut cik apdzīvotai vietai, ir vismaz pusstundas gājiens.

Tā jau, protams, vieta skaista, klusa – ideāla romantiskam ceļojumam DIVATĀ. Bet viena es šeit atrasties neesmu gatava. Saku šoferim,  ka man nepatīk. Prasa, vai vajag citu numuriņu. Es saku, ka nē. Man šeit nepatīk un es šeit nejūtos droši, lai ved mani atpakaļ uz centru, tur mēģināšu sameklēt kaut ko citu.

Šoferis veic pāris zvanus un saka, ka varot man sarunāt vienu numuriņu pašā centrā. Es biju gatava uz visu un lūdzu, lai ved mani prom!

Biju tik laimīga, ka kaut kādas intuīcijas vadīta biju lūgusi viņu palikt, tā pat, biju pateicīga, ka Naldehrā biju pierunāta paņemt šoferi uz visu dienu un priecājos, ka man nebūs jāstaigā pa visu Shimlu meklējot viesnīca…

Atpakaļ braucot, šoferis piedāvāja sēdēt priekšā un domīgi vēl noteica: “Its not a safe place”….

Tagadējā viesnīca, protams, nav sapnis. Tā noteikti nebija plānotā vieta, kur sagaidīt savu gadu miju, bet – īpašnieks ir ļoti pretimnākošs. Sasveicinoties paspieda manu roku (!), tātad – eiropeiski noskaņots. Savukārt, pati viesnīca ir tiešām indiešu stilā. Gangā mazgāta gultas veļa, ieplēsts dvielis un tualete kā cietumos. BET atrodos 2 min gājienā no centra un no balkona paveras restots skats uz kalniem. Nav žurku un ķirzaku (vismaz pagaidām), kas ir ļoti labi. Apkalpošana numuriņā, elektrība un internets. Ko vairāk var vēlēties? Ar silto ūdeni gan ir pašvaki, bet gan jau kaut kā tikšu galā!

Izguļot pirmo nakti šeit, jau atkal jūtos labāk. Blusas vai blaktis nejutu un pa logu mērkaķis neielauzās. Everythings good.

turpinājums sekos…

E.

Atbildēt

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com logotips

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out /  Mainīt )

Google photo

You are commenting using your Google account. Log Out /  Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out /  Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out /  Mainīt )

Connecting to %s