Naldehra

Pirms došanās ceļojumā lasīju vairākus blogus. Un vienā no tajiem rakstīja, ka attiecības ar Indiju raksturojumas kā  love and hate relationship. Un šim apgalvojumam es viennozīmīgi piekrītu! Varbūt tiešām es kaut kā ļoti skarbi uzrakstīju iepriekšējo rakstu, bet MAN VISS IR KĀRTĪBĀ UN ES JŪTOS ĻOTI LABI! Paldies, mīļie,  par raižu pilnajām ziņām…

Par spīti visam iepriekš rakstītajam man vēljoprojām IR smaids uz lūpām, jo Indijā kaut kas ir. Un, nē, es neesmu jau sasniegusi kaut kādu meditatīvu stāvokli, bet te patiesi strāvo citāda enerģija. Varbūt tā ir visur Āzijā, es nemāku spriest, bet pirmkārt, šeit laiks rit neiedomājami lēnāk. Otrkārt, cilvēki ir daudz nosvērtāki, mierīgāki, lēnāki.  (Izņemot, braucot pie stūres…Tad gan viņi uzvedas nenormāli). Tāpāt, indieši nestreso un nesaprot,  kā stresot varu es. Nu un, ka nokavēšu vienīgo vilcienu diennaktī, par kuru jau ir samaksāts? Liela muiža!! Noklāsi sedziņu stacijā uz grīdas un gaidīsi, varbūt kaut kad radīsies iespēja uzlekt uz kāda vilciena jumta.

Bet, ja nopietni, tad indieši ir patiešām laipni, atsaucīgi un pretimnākoši. Loģiski, ka zemāko sociālo slāņu pārstāvji centīsies Tevi apkrāpt, jo tūrists ir viņa, iespējams, vienīgais veids kā nopelnīt iztiku mēnesim. Un, loģiski, ka tādu pārstāvju trīs miljardu populācijā ir ļoti daudz.

Lai vai kā, es esmu priecīga, ka devos šajā ceļojumā. Es taču meklēju piedzīvojumus? Tos arī dabūju un tas galvenais, ka esmu dzīva, vesela un jūtos labi!

Par pozitīvo…

Tātad, vakar tiku tajā mazajā vagoniņā, kas ved uz Shimlu. Dzelzceļš Kalka – Shimla tika izveidots 1903.gadā un šobrīd ir iekļauts UNESCO pasaules mantojumu sarakstā. Īpašs ar to, ka ir 96km garš līkumains ceļš cauri Himalaju kalniem ar līdz pat 48° asiem pagriezieniem. Ved cauri vairākiem tuneļiem, garākais no tiem 1430m, un vēljoprojām, par spīti laikapstākļiem un 2500m augstumam v.j.l. ir saglabāts lietojamā stāvoklī. Ceļā pavadījām piecas stundas un mums bija divas tējas pauzes. Un, te atkal jaukā indiešu izturēšanās: tēja, jeb chai maksāja 50Rs, bet man bija 1000Rs gabalā. Protams, ka pārdevējai nav ko izdot. Indiete, kas vilcienā man sēdēja blakus, piedāvājās izmaksāt. Cik jauki! Vēlāk izrādījās, ka viņas dēls krāj monētas un viņa ar lielāko prieku vēlējās nopirkt no manis 2€ monētu, kā rezultātā nepaliku parādā par tēju. Dēlam rādīju arī 20€ banknoti par ko viņš bija sajūsmā!

Tā pat, vēl vienā tādā pauzē man vienkārši pienāca klāt viens no ceļabiedriem un pacienāja ar indiešu saldumiem. Protams, nosaukumu nesapratu – kaut kas no rīsiem un žāvētiem augļiem (?). Garšoja līdzīgi marcipānam.

No Shimlas man tālāk bija jādodas uz Naldehru, jo tajā atrodas viena virsotne, kas sniedz elpu aizraujošs skatus un tur mani beidzot gaidīja viesnīca ar gultu, dušu un podu.

No tās pašas jaukās indietes ar dēlu uzzināju, kur un kā es varēšu tur tikt. Ar vienu autobusu līdz Shimlas centram, ar otru – uz Naldehru. Kopā devāmies laukā no stacijas, kur viņu gaidīja bobiks, jo viņas vīrs ir armijnieks. Tur viņa vietējiem prasīja, kur ir autobusa pietura, kas ved uz centru. Izrādījās, ka tie ir takstisti un uz jautājumu neatbildēja, bet teica, ka aizvedīšot kur vajag. Indiete apskaitās un piedāvāja pati mani aizvest, jo jābrauc esot uz vienu pusi. Patiešām jauki! Tā nu pirmo reizi braucu armijnieku auto, kurā jāsēž paralēli durvīm.

Izlaida mani autobusa pieturā un teica, lai vaicāju vietējiem kurš būs īstais. JO, uz visiem autobusiem nosaukumi ir tikai indiešu hieroglifos – šeit vairs uz angļu valodu nepaļauties! Un arī vietējie, it sevišķi vecāka gadagājuma sievietes, angliski nerunā. Jā, smaida, māj ar galvu, ka saprot, bet neatbild… Nu, tad izrādi vismaz vaibstos, ka nesaproti [rolleyes]! Atmetu ar  roku runāšanai pilnos teikumos un vienkārši atkārtoju vietas nosaukumu. Indiete, ko uzrunāju šoreiz saprata, ko gribēju, parādīja, lai pagaidu un pazuda starp desmitiem autobusu rindām. Atradusi īsto viņa man to laipni parādīja. Izrādās, ka autobuss atiet pēc 40′. Domāju: “Nopietni? Man atkal jāgaida?”. Mēģināju sarunāt taxi, bet vadītājs man paprasa, manuprāt, astronomisku summu par 20km braucienu – 900Rs. Sāku skaļi smieties un gāju atpakaļ uz autobusu. Tad šis tomēr centās kaulēties un piedāvāja pa 700Rs. Meeh… Vienalga, man likās par daudz, jo salīdzinājumam – par autobusu samaksāju 30Rs.

Ceļš veda augšup serpentīnā un ilga gandrīz stundu. Autobuss bija pārpildīts un skaļi skanēja indiešu mūzika – sajutos kā “Graustu miljonārā“. Blakussēdošie zināja, ka man vajag uz Naldehru un solījās pateikt, kad jākāpj ārā. Nu, izrādās, ka mana viesnīca neatrodas gluži centrā. Nākamajā pieturā esot jākāpj laukā, bet es pa logu pēkšņi ieraugu, rezervētās viesnīcas izkārtni. Naivi prasu, bet varbūt man šeit jākāpj. Nē, nesot… Bet kur tad būs tā viesnīca? Vēl uz priekšu aiz, nākamās pieturas. Nu, labi. Mana redze nav tik lieliska un arī izkārtni es nepaspēju izpētīt, varbūt uz izkārtnes bija norādes bultiņa, ka vēl uz priekšu jādodas…

Uzminējāt? Uzminējāt! Nebija vis nekādas bultiņas. Mana viesnīca atradās tuuuuuur – atpakaļ…

Kā es pati to sapratu, nezinu un neatceros, bet izkāpusi no autobusa devos pārliecinoši atpakaļ. Atceraties, teicu, ka braucām pa serpentīnu augšup? Jau kādu laiku, ceļš bija vedis atkal lejup. Nu, tad ar smago somu, vēljoprojām netīra, ūdeni nedzērusi, neēdusi un saules cepināta, cenšoties izvairīties no zirgu ekskrementiem, devos atpakaļ, virzienā uz augšu! Toties grūtības atsvēra pārpasaulīgie skati – tieši tādi, kādus biju gaidījusi… Jāiet nebija ļoti tālu, aptuveni pēc 30 – 40 minūtēm viesnīcu sasniedzu un uz pirmo jautājumu “How can I help you?”, atbildēju “I need water, shower and lunch!” 😀

Viesnīca bija tiešām fantastiska. Laba vieta, izcila apkalpošana un normāls, eiropiešu pods! (Woodstock resort, Naldehra).

Nolikusi mantas, pieslēgusi elektroniku pie strāvas, izlēmu, ka jāiet vēl nedaudz apskatīt apkārtne un saulriets. Viesnīcas recepcionists negribēja mani laist, jo drīz būšot tumšs. Es attraucu, ka būs labi un aizgāju. Gribēju sameklēt to vietu, kur redzēt no augšas apkārtni, lai nākamajā dienā pārliecinoši varētu doties vērot saullēktu. Iemaldījos mežā, kur nevarēja redzēt neko, jo koki aizsedza visu skatu. (Un nākamajā rītā nekādu saullēkta neredzēju, jo nogulēju līdz pus deviņiem).

Kamēr vēl saule bija pie apvāršņa, tikmēr bail nebija un es gāju pa taku, kur man pretī nemitīgi nāca zirgu izjādes tūres dalībnieki. Līdz brīdim… kad saule norietēja, zirgu apkārt vairs nebija, cilvēku, kam pajautāt nebija. Domāju, varbūt iet atpakaļ? Bet biju jau nogājusi kādu labu laiciņu un cerēju, ka meža ceļš drīz izvedīs uz šosejas pa kuru biju gājusi, kad pirmo reiz devos uz viesnīcu un biju manījusi, ka zirgi iznāk no meža. Ceļš sāka zaroties un es sāku dzirdēt kā mērkaķi man viens pēc otra uzglūn. Vienā pusē ceļam bija golfa laukuma teritorija, kurā (paldies visiem augstajiem spēkiem) bija cilvēks. Teica, ka eju pareizi, drīz jau būšu laukā no meža un ieteica paņemt akmeni rokās ar ko mest, ja mērkaķis uzbrūk.

Tā bruņojusies ar vairākiem akmeņiem un sasprindzinot visas iespējamās maņas lavījos laukā no meža. Un kā Jums liekas? Izgāju pie autobusā pieturas, kurā mani bija pēcpusdienā izlaiduši! Labi, jo zināju, kur atrodos… Slikti, jo tas nozīmēja, ka man atkal 40′ minūtes būs jarāpjas augšup. Kļuva tumšs un man apnika iet, tadēļ izlēmu stopēt. Ceturtā mašīna apstājās un sākumā nesaprata ko gribu, jo stopēju no ceļa nepareizās puses (kā jau teicu, viņi brauc pa kreiso pusi), bet piekrita mani aizvest līdz viesnīcai, ja vien zinu, kur tā atrodās.

Veiksmīgs vakarā noslēgums. 🙂

Ā, un nepastāstīju par ūdeni. Tātad visu uzturēšanās laiku Indijā nedzēru ūdeni, jo nekur nemanīju drošu vietu, kur nopirkt slēgtu ūdens pudeli. Aizbraucot uz viesnīcu, kad prasīju ūdeni, kļūdaini atteicos no minerāļa, jo negribēju gāzētu, kā rezultātā man atnesa filtrētu ūdeni, kas garšoja pēc Gangas… Pusotras diennakts slāpes izrādījās veltīgas [nožēlā nokaru galvu]

Un vakariņas! Nekad Indijā neprasiet “non-spicy”, jo izrādās, ka ir vietas, kur tiešām rūpējas par to, lai ēdiens nav ass. Bet neass ēdiens Indijā nav pārāk baudāms. Vakariņās bija rīsi ar tvaicētiem dārzeņiem UN svaigiem gurķiem, kam klāt nāca jogurta mērce ar vēl svaigiem dārzeņiem klāt. Kas ir viens no galvenajiem ieteikumiem attiecībā uz Indijas ēdienu? NEĒST SVAIGUS DĀRZEŅUS! Vai nu tiešām es biju trapījusies labā viesnīcā, vai palīdzēja trīs, drošības labad, iedzertās oglītes, bet [tpfu tpfu tpfu], ar vedēru man viss ir labi.

Savukārt, pēc-Gangas-garšojošo ūdeni es uzlaboju ar Rehidronu. Ir ļoti garšīgi un man žēl, ka līdzi bija tikai trīs paciņas…. Ja uzturētos te ilgāk, noteikti lūgtu, lai sūtat man vēl.

turpinājums sekos…

E.

Komentēt

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com logotips

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out /  Mainīt )

Google photo

You are commenting using your Google account. Log Out /  Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out /  Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out /  Mainīt )

Connecting to %s