Māksla

Deviņpadsmitajā maijā, pulksten piecos četrdesmit piecās vakarā esmu ielidojusi Parīzē! Pirmo reizi atrodos Francijā!!

Šī Eiropas valsts mani jau sen vilinājusi un tās neredzēšana, manī vairākkārt ir radījusi tādu kā “kauna traipa” sajūtu. Esmu bijusi tomēr salīdzinoši daudz vietās, bet Francijas gaisu neesmu pat garām braucot elpojusi. Nu, kā tā var?

Likumsakarīgi, ka martā, kad kārtējo reizi bija iespēja iegādāties ariBaltic kuponus ceļojumiem, to pirmo reizi arī izdarīju. Doma bija maija beigās, pēc atkārtoti kārtotā (un cerams arī nokārtotā) valsts pārbaudījuma kaut kur uz pāris dienām izrauties un nosvinēt. Parīze man viennozīmīgi likās ļoti atbilstoša. Pirmkārt, beidzot piepildīšu salīdzinoši ilgi lolotu sapni un otrkārt, kā es smējos pirms eksāmena: ja būs jāraud, labāk to darīt zem Eifeļtorņa. Pāris dienas kļuva par tieši astoņām, jo citādas iespējas ar kuponiem nebija. Savukārt, zem Eifeļa es varēšu vien priecāties.
Daudz viedokļu ir izskanējis, ka astoņas dienas Parīzē ir daudz par daudz, man jau liekas, ka nē, bet to mēs redzēsim. Katrā ziņā uz doto brīdi visas astoņas dienas ir saplānotas līdz ūkai.

Ar naktsmītnes atrašanu ilgi un dikti mocījos. Atkal visu darīju pēdējā brīdī, kā rezultātā visas viesnīcas par pieņēmām summām bija rezervētas (loģiski), jo Parīze maijā ir visai populārs galamērķis. Mocījos arī, izmantojot Airbnb. Sākotnēji rūpīgi pētīju atrašanās vietas, bet kad beidzot biju gatava rezervēt – man atbild, ka konkrētie datumi vairs nav brīvi. Saņēmu aptuveni piecus atteikumus. Izmisusi atķeksēju “instant booking“, kas, kā man šķita nozīmē vien to, ka ja piedāvājums parādās, tad istaba ir brīva un to var uzreiz samaksājot rezervēt. Nu, izrādās, ka nē. Tieši 24 stundas pirms lidojuma man istabas īpašniece atraksta: Sorry, not available. Lieki teikt, ka biju diezgan satraukta, tomēr panikā nekritu, jo bija ne tikai citas lietas par ko domāt, bet arī pēdējos ceļojumos man ir gājis tik dažādi, ka bija pārliecība – viss būs! Tikai mieru un pacietību. Uz dullo ieraudzīju vienu naktsmītni par pieņemamu summu un pieņemamā vietā, aizrakstīju īpašniecei un par brīnumu – brīvs. Viss, man beidzot bija naktsmītne uz septiņām naktīm Parīzē!!

Parīzes CDG lidosta man atstāja visai patīkamu iespaidu – viss ļoti skaidri atrodams un saprotams. Tomēr, lai arī es itkā lepojos ar to, ka nevērtēju cilvēkus pēc ādas krāsas, reliģiskās piederības vai seksuālās orientācijas, tumšādainās (pareizāk – melnās !) rases pārstāvju milzīgais īpatsvars mani nedaudz biedēja. Arī milzīgā cilvēku plūsma gan lidostā, gan metro stacijās mani visai nopietni pārsteidza. Lai iekāptu metro ir jālaužas cauri veselam Dziesmu svētku dalībnieku pūlim, kas dodas pretējā virzienā. Pirmo reizi pat nepaspēju iekāpt, jo ar visiem spēkiem turējos pretī inercei. Rezultātā pirmais kultūršoks bija lielāks kā Indijā nokļūstot.

Jau pirmajā pusotrā stundā, ko vairāk vai mazāk pavadīju braucot metro un pārkāpjot dažādas stacijās, ieguvu apjausmu cik patiesi liela tā Parīze ir. Milzīga! Desmitiem, ja ne tuvu simtam dažādu transporta līniju uz visām pusēm. Tik lielā metropolē laikam patiešām nebiju bijusi un sākumā bija grūti neizturēties kā tūristam, ko parasti mēģinu darīt, lai novērstu uzmanību no tā, ka ceļoju viena. Lēnām tusnīju cauri stacijām, pētot kur un kā jādodas.
Vakarā bija paredzēts apmeklēt koncertu Le Madeleine baznīcā. Sākuma plāns bija nolikt mantas naktsmītnē un tad doties baznīcas meklējumos, bet īpašniece varēja mani uzņemt tikai stundu pēc koncerta sākuma, tādēļ nācās ar savu desmit-kilogramīgo koferi kratīties cauri visai Parīzei un pūļiem.

Baznīcu atradu veiksmīgi. Tikpat veiksmīgi atradu arī mazu kiosku uz ielas stūra, kas deva iespēju iemalkot pat ļoti garšīgu kafiju, jo līdz koncerta sākumam bija atlicis nedaudz mazāk par stundu. Tā nu uz soliņa, ar skatu pret burvīgo Parīzes arhitektūru, sēdēju un ieelpoju pirmos iespaidus.

Par laimi francūži ir laipni un izpalīdzīgi un baznīcā atļāva koferi atstāt pie ieejas darbinieku telpās. Pati baznīca, protams ļoti skaista un akustika tajā ir vienkārši brīnišķa. Sen nebiju bijusi uz kādu klasisku klasiskās mūzikas koncertu, tādēļ sajūtas, kas pārņēma, kad klausies Mocarta Rekviēmu dievīgā izpildījumā, bija ar dubultu spēku. Patiesībā, pavadīju visu koncertu kratot nost skudriņas, kas skrēja pār kauliem. Atskaņoja arī Haidna 45. Simfoniju, kā rezultātā koncerts ilga divas stundas. Izziņai: Diriģents Paul Kuentz (diemžēl nav ziņu, kas tas bija par kori un orķestri. Varbūt baznīcas vietējais).
Kamēr biju aizņemta ar mūzikas baudīšanu, izrādās Parīzē bija kārtīgi nolijis, tādēļ vienpadsmitos vakarā gaiss bija pat ļoti vēss. Ja Latvijā, vismaz kad braucu prom tā bija, vairāk jau jūt vasaru, tad šeit Parīzē ir īsts pavasaris. Vakari un rīti ļoti vēsi un dzestri, bet diena silta tikai tad, ja patrāpies saulītē.

Vakariņās iestiprinājos ar siera un šķiņķa krepi, kas gatavota turpat uz ielas stūra. Diezgan debešķīgi!

Uz naktsmītni bija jābrauc ar diviem metro, ko atradu bez aizķeršanās, pateicoties ļoti pārdomāti lejupielādētai Parīzes metro aplikācijai. Taču brīdī, kad izkāpu virszemē un aktīvi meistaroju navigāciju, lai atrastu pareizo adresi – man izslēdzās telefons! Neizturēja nemitīgo Wi-fi meklēšanu, GPS ieslēgšanu / izslēgšanu un foto mirkļu ķeršanu. Jauki! Planšetē neapdomīgā kārtā nebiju ieinstalējusi offline Parīzes karti un arī adrese un durvju kods izrakstīts uz papīra lapiņas nebija. Pusdivpadsmitos naktī man sākās neliels izmisusms – kur, kā un ko?

Par laimi planšetē bija saglabājusies sarakste ar īpašnieci un izpalīdzīgie francūži laipni norādīja pareizo ceļu.

Naktsmītne ir milzīgas, vecas jūgendstila mājas iekšpagalmā. Visas ārdurvis ir vismaz četrus metrus augstas, bet hallēs griestu sākumu gandrīz pat nevar redzēt. Pats dzīvoklītis nav pirmā svaiguma, bet istaba ir labiekārtota (ar tējkannu un maltu kafiju) un gulta apmierinoši ērta. Īpašniece ir parīziete labākajos gados, kas visai slikti runā angliski, tomēr kopsaucēju mēs mākam atrast un problēmas nerodas.

Nākamās dienas plānos bija ļoti kulturāli pasākumi. Baznīcas, strūklakas un muzeji. Patīkami arī, ka reizē notika muzeju naktis, kā rezultātā dienu var ievērojami paildzināt. Ir starpība vai muzeju slēdz sešos, vai divpadsmitos naktī…

No rīta jau paspēju apmaldīties. Izkāpjot no pazemes man kaut kā zūd orientēšanās spējas, līdz ar ko, es apmēram divdesmit minūtes gāju pretējā virzienā, spītīgi neklausot navigāciju. Šī iemesla dēļ, tas pirmais īstais, ja neskaita vakardienas Madeleinas baznīcu, Parīzes monuments ko ieraudzīju bija Luvra. Man protams, tas šķita zīmīgi! Bet neļaujot sagrozīt visu dienas plānu, apņēmīgi griezos atpakaļ un devos apskatīt ievērojamākās baznīcas sevis izvēlētajā rajonā. Saint Merri, Saint Eustache, Saint Sulpice, Saint Magdelena. Pa ceļam arī zīmīgas strūklakas, slavenas metro stacijas un interesantus pulksteņus. Man patīk vērot arhitektūru, apbrīnot, ko cilvēki bija spējīgi uzcelt pirms vairākiem gadsimtiem. Brīnišķīgi!! Apskatīju arī vairākus dārzus, tiku redzēt četru muzeju ekspozīcijas un burvīgu saulrietu. Biju aizmirsusi cik ļoti mani uzrunā gleznotājmāksla un, kā izrādās, sevišķi impresionisms un Monē. Kaut kā man ar terminu impresionisms saistījās negatīvas emocijas, bet tas laikam dēļ mūzikas, jo māksla tomēr ir burvīga! Dabūju arī nelielu ieskatu modernajā mākslā un tajā, kas tad īsti ir 3D druka un, kā to veido.

Vēl viena fantastiska lieta Parīzē, ir iespēja muzejos tikt par samazinātu cenu, vai pat par brīvu, ja esi students, vecumā zem 25, vai bezdarbnieks. Māksla viņiem ir pieejama! Pat Luvra!! Ar visu to, ka muzeju naktī bija miljons cilvēku, rindā stāvēju tikai kādas minūtes 40 un man tā šķita pieņemama maksa par tikšanu  pasaules apmeklētākajā muzejā! Tur komentāri lieki… Patiešām! Man trūkst vārdu, lai aprakstītu cik fantastiski ir redzēt tik daudz šedevru vienu viet (pie kam, es paspēju izskriet cauri tikai vienam stāvam)! Un, jā, jā – redzēju arī slaveno Mona Lisa. 

No Luvras izgāju pusdivpadsmitos naktī ar pilnīgi sabeigtām kājām, jo kopā biju nostaigājusi, ne vairāk, ne mazāk kā 16 stundas no vietas! Pauzes tiešām bija maz un īsas. Lieki teikt, ka atgriežoties naktsmītnē es aizmigu momentā, auklējot savas pēdiņas uz spilvenu paaugstinājuma, savukārt, nākamajā rītā aizgulējos par divarpus stundām, iekavējot visu savu ieplānoto…

Vēl, es šodien beidzot ieraudziju Eifeļtorni!! Un tās nu ir muļķības, ka  viņu var redzēt no jebkuras vietas. Nav taisnība, jo pirmo skatu viņam uzmetu vien no Pompidū centra piektā stāva. Un vispār tā bija tāda sirreala sajūta. Zinu, ka varbūt lietām piešķiru pārāk lielu nozīmi, zinu, ka tas ir tikai metāla milzis un zinu, ka pats Eifelis to necieta, BET… Šis tornis ir tik slavens, ka man šķiet ikviens to ir kaut kur redzējis, pat nezinot kas tas ir. Kartītes, somas, priekšmeti ar šo Parīzes simbolu. Un tad tā vienā mirklī tu to ieraugi dzīvē, pie tam galīgi nemaz to negaidot. Skaisti….

Esmu dzirdējusi, ka citus Parīze neuzrunā. Milzīgās masas un tā. Nezinu. Bija brīvdienas, muzeju naktis, pavasaris – jā, cilvēku daudz. Bet koncentrēti jau ir tikai pie tiem galvenajiem tūrisma objektiem. Parīze jau nav tikai tur. Parīze ir mazajās ieliņās. Parīze ir biznesmenī, kas tērpies uzvalkā  pusdienu pārtraukumā sauļojas, krēslā atlaidies pie strūklakas. Parīze ir bērnos, kas neskatīdamies kurp, traucas ar skrejriteni. Parīze ir sirma pāra sadevušajās rokās. Parīze ir krepē, kas turpat uz stūra pagatavota. Parīze ir daudz, daudz vairāk par Eifeļtorni un cilvēku masām. Tā ir mūzika uz katra stūra, tā ir māksla katrā logā un tā ir mode katrā cilvēkā.

Sanāca arī ieklīst tādā pusslēgtā, mājas iekšpagalma dārzā, kur nu patiešām neviena turista nebija. Tikai vietējie. Un te nu varēja redzēt, kā tas ir! Pašā Parīzes sirdī pilnīgs klusums un miers. Cilvēki izmetušies uz savām segām, čilo zālītē. Bērni spēlē bumbu un met metamos sķīvīšus. Ar skrejriteņiem un skritulenēm brauc arī pieaugušie. Zīdaiņi rāpo un meklē vaboles. Pavecas kundzītes elkoņos saķērušās apbrīno rozes. To visu vērot un dzirdēt apkārt vien melodisko franču valodu bija brīnišķīgi!

Pēdējais komentārs pārdomām: Ejot uz Luvru jau vakarpusē, domāju, cik ļoti skaisti, cik ļoti man patik, cik, cik, cik… Pēkšņi pamanu vairākus militārā apģērbā tērptus grupējumus pa trim ar milzīgiem kalašņikoviem. Esmu pārliecināta, ka no rīta viņu te nebija. Un tad man nāca atklāsme, kādā laikmetā dzīvojam. Jā, varbūt mums ir runas brīvība, jā, varbūt varam ceļot, baudīt, priecāties, tomēr draudi pastāv un ir ļoti reāli. Tas tā nedaudz biedējoši, kad apzinies, ka atrodies pie Luvras muzeju naktī, kad apkārt ir tūkstošiem cilvēku – vietējo un tūristu. Atrodies 21.gs, kas it kā ir devis mums attīstību, tomēr daudz neziņas…

E.

One thought

Atbildēt

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com logotips

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out /  Mainīt )

Google photo

You are commenting using your Google account. Log Out /  Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out /  Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out /  Mainīt )

Connecting to %s