noklusējums

Nē, nē, nav tā, ka neesmu uzrakstījusi nosaukumu šim ierakstam. Vārdu izvēlējos tīši. Manuprāt, tā precīzi var atzīmēt lietas par kurām runājam reti, vai nerunājam nemaz. Lietas, kuras parasti noklusējam…

Divi tūkstoši septiņpadsmitais līdz šim ir bijis jancīgs un piņķerīgs. Kā tāds liels košļājamās gumijas (jā, un ne ziepju) burbulis, no kura tu mēģini mīksti un staipīgi pielīpot, izkārpīties. It kā jau nav nekas šausmīgs. Nesāp. Bet tomēr – Tu esi iesprostots. Iesprostots burbulī.

Uz šo skaitli septiņpadsmit, es biju baigi cerējusi. Principā, jau iepriekšējā gada nogalē, kad uzzināju, ka kārtējo reizi dzīvi nāksies atkal pārplānot (protams, tieši, tieši tajā brīdī, kad pie sevis klusībā biju nodomājusi: nu, re – cik ir viegli, labi un stabili beidzot), es izkalu Napoleona plānus nākotnei. Plānus divi tūkstoši septiņpadsmitajam. Biju pārskaitusies, ka man vienmēr jābrien cauri vētrām. Biju aizvainota, ka man nesanāk tā mierīgi slīdēt. Es gribētu būt dzirdrs ezers, bez neviena vilnīša, kurā putni saules apspīdēti veldzējas. Bet man neizdodas. Esmu dzirdējusi “pārmetumus”, ka vienmēr nāku kopā ar vēju. Ka nemāku tā klusi un harmoniski. Un tā ir pilnīga patiesība! Manī ir tikai divi stāvokļi – burbuļojoši verdošs ūdens vai cieti kūstošs ledus. Tas burbuļojošais mani dzen uz priekšu, ļauj visu darīt uz 100% un nodrošina to kaislību caur kuru es daru savu darbu. Ledus ir slikti. Un par to nedaudz vēlāk…

Atgriežoties pie cerībām un plāniem –  tā arī bija mana lielākā kļūda! Cerēju daudz par daudz. Un vispār ļoti muļķīgi!  Jau sen esmu nonākusi pie atziņas, ka cerēt nedrīkstu, jo cerība man nekad nav devusi neko labu. Tieši tādēļ nekad neizmantoju cerība mirst pēdējā, tā vietā vienmēr saku cerība ir muļķa mierinājums. Bet redz, ko Tu padarīsi tai muļķa cilvēka dabai. Gribas taču beidzot tā mīksti un pūkaini dzīvot. Apnicis ir vienmēr kalkulēt un kārpīties. Tāpēc es pieņēmu baigi nopietnos lēmums savai nākotnei. Biju ieplānojusi visu līdz pat šī gada septembrim, nerēķinoties ne ar ko citu. Nerēķinoties arī ar to, ka viss vienmēr nav atkarīgs tikai no manis. Un galīgi aizmirstot teicienu cilvēks plāno, dievs dara. Bet visi taču vienmēr runā par vizualizāciju un domu spēku un visām citām tām štellēm (!!) Es varu tikai apsveikt tos, kuriem šādi izdodas un man ir tiešām patiess prieks, ka citiem tas strādā. Varbūt man nav pieejama īstā tehnika, bet es nedrīkstu sev ļaut dzīvot mākoņos. Tad kritiens ir vēl smagāks!

Un jā – man ir kritieni!  Tādi apskaužami regulāri un tajos vairs nekas nevārās. Tad iestājas sasalums, kas katreiz šķiet kā mūžīgais. 

Jau visu Pagriezienu pašā ievadā rakstīju, ka es esmu galējība. To teicu, ne jau tamdēļ, lai lielītos, jo lepoties tur nav ar ko, bet lai pati apzinātos, ka šī galējību padarīšana vienreiz jāpārtrauc! Jāatrod tāds zelta vidusceļš. Citādi ir vai nu ļoti ļoti labi, vai pilnīgā dir*ā (atvainojos par rupjībām). Es, protams, apzinos, ka nevienam dzīve nav tikai saulains un kluss piemājas dārziņš. Tā pat ir vētras un pērkona negaisi, bet… Es šo salīdzinu šādi.

Mēs visi ejam uz priekšu. Citi iet pa lielceļu, citi pa meža taciņu, citi pa stabilu koka laipu, citi balansē uz trīsdesmit centimetru platas virves, bet citiem tas diedziņš ir šaurāks… Zem ceļa brīdi pa brīdim ir ieplakas, aizas, dubļi un ūdens. Jo cilvēkam ir stabilāks pamats (un es ļoti gribu cerēt, ka dzīves laikā pamats var mainīties) zem kājām, jo lielāka vētra ir vajadzīga, lai izsistu viņu no līdzsvara.  Citiem tikai mati vējā paplīvo, citi dažreiz sazvārojas, citi reizēm nokrīt, bet citi rāpo pa dubļiem pieķērušies savam pamatam un cenšas atgūt līdzsvaru.

Sevi es redzu uz tās virves. Tā ir diezgan stabila un droša, tomēr mazāki un lielāki vēji mani diezgan viegli izmet no aprites. Citreiz uz desmit minūtēm. Citreiz uz desmit nedēļām. Citreiz pat uz mēnešiem. Par laimi gados šie brīži nav mērāmi. Citreiz apakšā patrāpās tikai pavasarīga pelķe, bet citreiz tā ir milzīga, dziļa un auksta aiza. Tieši tādēļ šiem brīžiem ir radies kritienu nosaukums.

Ja sešpadsmitajā kritienu bija daudz, tad tomēr lielākā daļa bija salīdzinoši nesāpīgi, jo nekas briesmīgs jau nav peļķē dzīvoties, vienīgi nav sevišķi patīkami. Taču šogad saceroties un lidojot sevis izdomātajos mākoņos atkal kritu! Kritu tik sāpīgi un dziļi,  ka pa ceļam noķēru arī kapitālu šoku, atceroties cik patiesi slikti  ir būt lejā. Lejā, tur tumsā, kur sen nebiju bijusi. Un kā jau parasti, tur bedrē, man un maniem stulbajiem mākoņiem pievienojās arī viena nepatīkama situācija pēc otras [sarkastisks yes!], kas izkļūšanu tikai apgrūtināja…

Šos kritienus es nekad nesaucu par depresiju. Varbūt ir arī bail tās sajūtas apvīt ar diagnozi, bet savā terminoloģijā vienmēr izmantoju nomākums, lai izrādītu respektu pret tiem, kas patiešām ar šo melno bubuli depresiju dzīvo. Uzskatu, ka mani nomākuma periodi ir tikai ziediņi, jo realitāte var būt vēl daudz, daudz drūmāka. Savas nopietnās nomākuma stadijas pēc tam varu raksturot kā milzīgu izmirušu un izkaltušu vulkānu, no kura, ar asiņainām rokām un kājām, kas noberztas pret visiem iedomājamiem vulkāniskās klints akmeņiem, es lēni kārpos laukā. Neesmu vēl atradusi eskalatoru, lai tiktu laukā tā ātri un nesāpīgi un neesmu atradusi arī citas brīnumainas zāles, kas varētu palīdzēt tur nenokļūt vispār, diemžēl. Pieredze nekad nav patīkama, bet pēc tās tu vienmēr esi kā atdzimis no jauna. Tāda savdabīga tā dzīves skola…

Tas, par ko runāšu tālāk ir aprunāts vairākkārt arī visos sabiedriskajos medijos, kur par šādiem kritieniem ir bijusi tēma, tomēr, man šķiet būtiski to atgādināt vēlreiz – PAGAIDIET TO, KAS TAJĀ BEDRĒ IEKRITA, ja jūs kādu gabaliņu esat gājuši kopā. Tikai mazliet un tikai drusciņ nepametiet viņu.  Protams, ka viņš atstumj un izvairās no kontakta, jo viņš ir apjucis, dusmīgs, noskumis un vismaz vēl simts dažādas emocijas šajā cilvēkā tiek pārstrādātas. Jā, varbūt kādreiz arī vajag ļaut vienam pārstrādāt visu, bet ne ilgi. Protams, palīdzēt jau tā īsti nav iespējams, jo tas ceļš laukā vienmēr ir jāmēro vienam, tomēr ir ļoti ļoti svarīga tā apziņa, ka pat ja bedrē esmu viens, tad tās malā mani gaida.  Tas, manuprāt, ir vajadzīgs ikvienam ikdienišķajam kritējam, bet it sevišķi tiem, kas ar dziļo bedri saskaras un cīnās katru dienu. Tāpēc man noteikti jāteic paldies tiem, kas man vajadzīgajā brīdī – tā negaidot un neprasot neko pretī, bija blakus. Kas iedvesmoja ar idejām, kas sūtīja priecīgus foto, kas ēda ar mani kūkas divu stundu garumā, kas uzklausīja vēlos vakaros un, kas ļāva man izraudāt to sāpi uz pleca. Paldies, ka bijāt!!

Šai konkrētajai bedrei bija dažādi iemesli. Zināmi un nezināmi. Ievērojami un klusi. Katrā ziņā, tie kuri tai vai citā bedrē arī ir pabijuši zinās, ka patiesībā jau nevajag daudz. Ja vienreiz esi tur bijis, iekrist atkal ir pavisam vienkārši. Sasodīti komiski, ka mēs atkal un atkal atgriežamies pie pazīstamām lietām un sajūtām..

Šoreiz kritiens man mācīja atgriezties pie dabas. Tādēļ radās Spānijas brauciens. Un tas noteikti palīdzēja veikt pēdējos soļus laukā – cita vide, saule, iespaidi un bloga rakstīšana. Rakstīšana man vienmēr palīdz, bet – vajadzīgs iemesls. Un katram noteikti ir savs mehānisms, jo brīnumzāļu jau nav un ikdiena turpinās.

Pēc brauciena sāpīgi skaudri un patiesi dūra kaut kur sirds rajonā, kad vairāki nesaistiti cilvēki, pie kam tādi, kas ar vārdiem nemētājas, kā viens atkārtoja: beidzot Tu izskaties laimīga. Jā.. Es biju tikusi laukā ar uzviju!! Bet tādam laimīgam man gribētos izskatīties vienmēr….

No bedres tātad es izkāpu, tomēr turpināju balansēt galējībās.  Atmetu visas cerības, visus mērķus, visus plānus un nedarīja, neplānoju vairs neko! Gaidīju kaut kādu brīdi, kad… Kad atkal dabūšu kārtību savā dzīvē. Kad atkal sākšu plānot. Kad atkal būs stabilitāte. Kad, kad kad… Pēdējie divi, trīs mēneši pagājuši pilnīgā freestyle pašplūsmā, gaidot kaut ko, ko pati nemaz neapjēdzu. Citi visticamāk teiktu – malacis, tā arī vajag! Bet es atļaušos nepiekrist, jo trīs mēneši ir kaut kāda mērā izmesti vējā, tā vienkārši slīdot pa straumi. Trīs mēnešu laikā var izdarīt daudz. Daudz, daudz vairāk, kā ir izdarīts.

Tad nu šodien, dodos uz Parīzi, (cerams pēdējā, šāda veida neplānotajā ceļojumā), jo vakar beidzot noslēdzu vienu lielu un riebīgu pagātnes parādu. Esmu brīva!!

Sajūta, ka kaut kāds posms atkal noslēdzies. Un šis ceļojums būs par godu noslēgumam. Pagātnes noslēgumam. Pavasara noslegumam. Pašplūsmas noslēgumam. Un arī to rētu, ko atstāja kāpiens laukā no bedres, noslēgumam.

Lai nāk vasara, lai nāk miers, lai nāk harmonija.

E.

P.S. Foto no pagājušās nedēļas divdiennieka Kurzemē. Tas tā – lai neizskatās tik drūmi, jo patiesībā jau nav nekā drūma. 🙂

One thought

Komentēt

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com logotips

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out /  Mainīt )

Google photo

You are commenting using your Google account. Log Out /  Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out /  Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out /  Mainīt )

Connecting to %s