Rudens kā rudens? Nē, citādāks!

Esmu jau kādreiz minējusi, ka man ar to mūzu, kas atbild par spēju domas un sajūtas izlikt uz papīra (vai šajā gadījumā vienkārši – izklikšķināt taustiņos) ir sarežģīti. Viņa nāk un tā kārtīgi, vairāk vai mazāk tikai ceļojumos. Ceļojumos, kas ir ārpus mūsu teritorijas robežām. Ceļojumos, kas ilgst vairāk kā trīs dienas. Un ceļojumos, kas liek izkāpt no komforta zonas. Arī pirmo, manuprāt, acīmredzamo iemeslu kādēļ tā, esmu iepriekš aprakstījusi. Esmu stāstījusi, cik grūti ir izlikt sevi Latvijas norisē, jo šķiet, ka tas nav nekas īpašs – vien parastie, “pelēkā” latvieša ikdienas notikumi…

Tomēr brīžos, kad rakstīts nav jau vairākus mēnešus, kaut kas iekšēji sāk tirdīt. Urda un tirinās galvā dažādas domas, kas kaut kur lidinās apkārt un nav spējīgas saformēties pievilcīgos un konkrētos kāšos. Un man viennozīmīgi vajag konkrētus kāšus! Lielus un pamatīgus, lai uzsāktu rakstīt. Man vajag kārtīgi un ar apjomu – tā lai pēc tam sanāk grāmata piecās nodaļās (😁). Tieši tādēļ, es nespētu būt ikdienas rakstītājs. Nespētu uzlikt pāris domu pavedienus ik pārdienas – par visu un neko, un ar to tad kļūtu pietiekams. Jo vairāk par visu es neciešu virspusību! Virspusējas lietas, sarunas un rīcību.

Tie, kas mani zina, kaut vai tikai par mata tiesu, noteikti apstiprinās, ka es roku! Un roku es dziļi. Roku līdz zemes kodolam un tālāk. Pat tad, kad šķiet, esmu jau atdūrusies pret centru, es sāku tam rakt apkārt. Te nu atkal parādās mana galējā puse, jo metoties avantūrā vai idejā – es tajā nirstu neatskatoties. Nirstu līdz dibenam. Līdz pēdējam sīkumam. Tas, vai man pietiks elpas ir atkarīgs vien no tā, kā mācos sabalansēt pārējo dzīvi. Kā spēju līdzsvarot ikdienu, avantūras, vēlmes un vajadzības.  Dažreiz, protams, elpa aptrūkstas, bet tas jau ir cits stāsts… Toties, šai dziļajai rakšanai un niršanai ir arī vairāki plusi. Esmu spējusi piedzīvot, atrast, ieraudzīt, izbaudīt un izdarīt brīžiem neiedomājamas lietas! Sasniegt neaptveramus augstumus (un līdz ar to arī zemus kritienus) un līdz malām piepildīt konkrēto pieredzes glāzi! Mazliet vienkāršotāk – no situācijām spēju uzlādēties daudz ilgstošākam laikam. Tā kā – viss bumbās un lielākoties arī līdzsvarā!

Šis ieraksts laikam būs par līdzsvaru. Par sevis apzināšanos, savu kļūdu un mīnusu nosaukšanu vārdā. Jo tikai izprotot savu rīcību, tās sekas un sajūtas, ir iespējams mainīties. Skaļi neteikšu, ka man tas ir izdevies, jo loģiski – līdz galam jau nav un pilnību, šķiet, šajā dzīvē sasniegt vispār nav iespējams. Tomēr jūtos daudz ko iemācījuasies šī, gandrīz gada laikā un gribētu klusībā apgalvot, ka esmu uzrāpusies uz viena no pareizajiem ceļiem (ja tāds nu vispār ir atrodams).
Viegli, kā vienmēr, nav bijis. Un nelielu daļu par to, kāds ir mans ikdienas emocionālais rollercoaster esmu  aprakstījusi jau šajā ierakstā – NOKLUSĒJUMS. Kas, starp citu, arī ir, manuprāt, visdziļākais un intīmākais rakstu gals, ko jebkad esmu veikusi. Un tikai tā tapšanas procesā, es patiesi apjautu, kam ikdienā eju cauri. Tā, protams, ir mana interpretācija par lietu kārtību tomēr, konkrētā definīcija, kas izvērsta tūkstoš trīssimt rakstzīmēs, man ir reāli palīdzējusi tikt uz priekšu. Un te arī vēl viens iemesls, kādēļ man vienkārši IR laiku pa laikam jāraksta – tas palīdz nesakarīgos, bet noderīgos domu pavedienus noformulēt. Palīdz izvilkt no tā visa pārējā mudžekļa, kas brīžam norisinās manā galvā, jedzīgu sauso atlikumu. 

Tik tikko minēju, ka pagājis jau gandrīz gads un vietā būtu jautājums – kas gan ir šī laika atskaites punkts?  Varētu jau protams, liet ūdeni par Indijas ceļojumu un stāstīt, cik ļoti tas izmainījis manu dzīvi un tās perspektīvas. Jā, tas bija nozīmīgs brauciens un jā, tas viennozīmīgi man lika paskatīties uz lietām citādāk, tomēr šoreiz laurus plūc Vācija un notikumu ķēdīte februārī. Īpaši divas, burtiski augšā-lejā dienas Berlīnē. Tāda emociju gamma un izmaiņu ātrums nebija sen pieredzēts un abstrakti runājot, to var mierīgi salīdzināt ar situāciju, ko piedzīvoju šoruden braucot uz Lietuvu. Galvenā atšķirība ir tā, ka viena situācija ir sarežģīta, komplicēta un ar emocionālu mīnus zīmi, savukārt otra – ir pilnīgi elementāra, vienkārša un ārkārtīgi komiska. Nemainīgs ir vien emociju maiņas ātrums.

Par Lietuvu stāsts ir tāds, ka (zinātāji atkal var smaidīt) – man ir mazākais urīnpūslis pasaulē! Un principā, bez filtra un aiztures. Kas ielīst kuņģī – no tā momentā ir jāatbrīvojas, jo īpaši brīžos, kad dodos izbraucienos. Pametot Rīgu, sāku just, ka pēdējā kafijas krūze, kas izdzerta mājās, liek par sevi manīt. Apmēram pēc pusstundas brauciena, kas pavadīts man nemitīgi trinoties, gids labvēlīgi paziņo, ka Latvijā nepiestāsim un pirmā pietura būs kaut kur Lietuvā, apmēram pēc stundas. Ok, ok, ok. Ko padarīsi? Trinos un sapņoju par podu (lai gan patiesībā man dziļi vienalga – kaut vai kādu krūmu!). Gan jau esat bijuši stadijā, kad ir iestājusies pilnīga vienaldzība pret ērtībām un atmestas jebkādas ilūzijas par vēlmi izmantot tualetes papīru…

Veiksmīgi šķērsojot Lietuvas robežu, es pavisam nemanāmi saprotu, ka klusībā vēroju ikvienu degvielas staciju ar cerību, ka frāze “Lietuvā” varēja nozīmēt vienīgi to, ka pirmais pitstops būs UZREIZ robežu pārbraucot! Un Tavu prieku, drīz veicam pagriezienu pa labi, no lielā, galvenā ceļa pa kuru braucam, un turpat krustcelēs stāv,  par savu jauno nosaukumu lepns, Circle K. Mana laime, loģiski, ka neizmērojama, jau ķeru un grābju jaku! Acu priekšā uzpeld skats, kā tesīšos no mirkoautobusa laukā, un došos taisnā vīlē uz labierīcībām. Esmu jau ieņēmusi zemo startu un jau piecēlusies kādus centimetrus piecus no sēdvietas, BET… Mūsu braucamrīks, manai oāzei lēni un pārliecinoši pabrauc garām, reizē ar gida tekstu mikrofonā, ka šeit jau vēl būtu jābrauc vien uz priekšu, kamdēļ gan apstāties. Nopietni!? Kamdēļ?? Varbūt labs iemesls būtu teiksim tas, ka man asaru vietā par loloto sapni, tiešām jau plūst urīns?

/Starp citu, līdz nākamajai pieturai pēc tam bija jāgaida vēl minūtes piecpadsmit un arī tikai tādēļ, ka manu trīšanos vienkārši vairs nevarēja nepamanīt./

Stāsta morāle? Vilšanās. Vulgarizēti gan, bet centos ieskicēt to cik liels kritiens sajūtās ir iespējams. Salīdzinoši to pašu es piedzīvoju Berlīnē. Tikai daudz lielākā amplitūdā. Un uz spēles bija likts daudz vairāk…

Par maniem plāniem un interviju starptautiskas organizācijas pārstāvniecībā Vācijā, zināja vien daži cilvēki. Un ar dažiem es domāju – sākumā divi, vēlāk, cerību pilnajiem plāniem mani apņemot, par to uzzināja vēl apmēram trīs, četri izredzētie. Tas tādēļ, ka man vienmēr ir licies, ka lielās lietas no apkārtējiem ir jānoklusē. Šobrīd gan vairāk sliecos domāt, ka iespējams, tas ir aplami. No vienas puses, jo vairāk cilvēku tu iesaisti savās iecerēs, jo vairāk iespēju tev parādās – kontakti, pieredze, idejas. Bet tajā brīdī man šķita, ka nedrīkst stāstīt, lai tikai piepildītos. Lieki teikt, ka šī teorija tika apgāzta…
Bet atkāpei uz pozitīvākas nots – atskatoties, varu tiešām teikt milzīgu paldies tiem retajiem, kas zināja, kas nemitīgi atbalstīja mani un uzmundrināja. Kas palīdzēja sagatavot pieteikuma vēstules. Kas atradās līdzās, kad saņēmu īsto zvanu. Ak! Atceroties tās sajūtas, skrien skudriņas pāri, cik ļoti excited es biju. Un kādā brīdī, vēlāk, man savukārt, gribējās vainot tos pašus dažus, kas motivēja un iedvesmoja. Kas teica – jā, Tev noteikti izdosies! Ko iesējat manī cerības sēklu, ko pārliecinājāt? Bet, protams, ka tās sapņu pilis jau cēlu es pati. Jā, viņi palīdzēja, bet kā saka:  gan priekos, gan bēdās… Un tā arī notika. Tie paši daži man bija blakus, kopsummā, neskaitāmas stundas, kad kopā reflektējām, kas nogāja greizi. Kad kopīgi mēģinājām meklēt kādus risinājumus kā turpināt visu šeit, kad jau biju domās aizbraukusi pavisam tālu. Jā, un kas galvenais – klusējot klausījās manos centienos šo pieredzi izvēdināt.

Bet patiesībā, stāsta pirmsākumi meklējami 2012. gadā, kad mācoties koledžā es uzzināju par MSF organizāciju un iespēju braukt misijās uz trešās pasaules valstīm, piemēram, Āfriku. Tā kā lielu artavu manas profesijas izvēlē sniedza balss galvā, kas čukstot nemitīgi kliedza “Tev jāpalīdz cilvēkiem“, tad protams, šīs organizācijas mērķi man bija patiešām sirdij tuvi un es biju gatava doties kaut uz līdzenas vietas!  Bez diploma un prakses varēju par to aizmirst, vairāk gan pārnestā nozīmē – uz kādu laiku, bet sanāca pavisam tieši… Pēc trim gadiem, kad sāku oficiāli strādāt par vecmāti, sajutu cik brīnišķīgu gandarījumu sagādā darbs dzemdību nodaļā un arī cik sūra var būt atbildības garša, es biju pilnīgi aizmirsusi par kaut kādu misiju Āfrikā. Biju izslāpusi pēc īstas prakses un man ne prātā nenāca braukt kaut kur prom. Ne jau brīdī, kad beidzot esmu mērķtiecīgi sasniegusi iecerēto!

Pēc atgriešanās no Indijas, kas bija mans pa-ilgiem-laikiem pirmais ceļojums, es apzinājos, ka ir vajadzīgs arī vēl kas cits bez profesijas. Kaut kāda nodarbe, kas dod iespēju uzlādēties, jo – lai arī es vienmēr skaļi saku, ka pats darbs mani uzlādē ( kas viennozīmīgi ir taisnība!), tomēr vecmātes savā ikdienā atdod ļoti daudz! Es vēl biju un arī tagad esmu tikai sava profesionālā ceļa sākumā. Man jau pamazām jāsāk mācīties, kā meklēt un atrast veidus, lai uzturētu to savu emocionālo, psiholoģisko un fizisko banku līmenī tā, lai nemanāmi tur neiekļūst melns tukšums. Biju izlēmusi, ka tie būs ceļojumi. Vismaz reizi gadā uz savu dzimšanas dienu. Kā mērķis tika nosprausts, savu gadu miju katrreiz sagaidīt citur, jo var paspēt iekrāt līdzekļus vismaz vienai reizītei gadā. Jutos labi. Enerģijas pilna plānot nākamo ceļojumu, līdz man sāka krist virsū viena sniega lavīna pēc otras. Daudz un dažādi faktori mani pamazām gremdēja – personiski, profesionāli, finansiāli, globāli. Kaut vai tas, ka dzīvesvieta karājās mata galā. (Arī tagad gan nav stabilitātes šajā sfērā, bet redz, viss atkal ir tieši tik nopietni vai nenopietni cik tu to uztver).

Pamazām, pamazām radās sajūta – viss! Man vajag prom! Un līdz ar to sajūtu, atausa ideja par “Ārsti bez robežām” – vecmātes misiju uz sešiem mēnešiem Āfrikā. Sākumā kā joks, bet vēlāk pavisam nopietni. Tik nopietni, ka es biju pati sevi pārliecinājusi, ka tad un tad vairs nebūšu Latvijā. Visi esošie plāni apstājās un jauni netika veidoti, jo es taču uz pusgadu braucu prom!
Pārliecību vairoja arī zvans no Berlīnes biroja, ka esmu uzaicināta uz interviju. Painteresējoties vairāk un paklausoties pieredzē, izkristalizējās, ka jau uzaicinājums vien nozīmē – 70% gadījumu esi paņemts!  Intervija vairs nav labas pieteikuma vēstules sacerēšana. Tā ir the real deal, kuras laikā intervētājs tev uzdod neērtus jautājumus, lai izvērtētu tavu atbilstību misijai. Un vispār skaitās, ka uz darbu šajā organizācijā ir milzīgs konkurss, līdz ar to uz pašu interviju tiek aicināts vien retais. Reālas statistikas gan nav un es pat nezinu, kas man tagad liktu justies labāk – konkursa esamība vai neesamība? Jāatzīst gan, ka uz papīra es patiešām biju interesanta. Jauna, ambicioza, entuziasma pilna, ar vecumam patiešām neierasti lielu praksi un pieredzi.  Jā, man bija mīnusi – franču valodas nezināšana, ne sevišķi ievērojama pieredze ārvalstīs un iztrūkums vadītāja amatā. Tomēr, par spīti visam, es tiku uzaicināta! Viņi bija gatavi mani ieraudzīt un izvērtēt. Viņi bija gatavi iespējai, ka mani varētu ņemt savā komandā! Vienkārši nereāla iespēja!! Bet ko izdarīju es? Es visu salaidu dēlī. Pilnīgi un viennozīmīgi es sačakarēju savu interviju. Sačakarēju savu iespēju.

Skarbi? Visnotaļ! Vai taisnība? Nešaubīgi!

Toreiz es to nesapratu, bet tagad atskatoties nojaušu, ka arī mana motivācija nebija līdz galam pareiza. Es gribēju braukt misijā, jo bēgu! Bet tādu darbu darīt tu nevari, ja pats neesi sakārtots. Biju emocionāli pilnīgi labila un organizācijas vadība to juta. Toreiz viņi to norakstīja uz pārāk mazu gadu skaitu. Un laikam jau loģiski, ka tā, jo viņi jau nezināja un nevarēja zināt, kāda es esmu patiesībā. Viņi nevarēja uzminēt, ka manai uzvedībai ir maz sakara ar vienkāršu jaunību. Viņi redzēja to, ko izvēlējos (apzināti, vai neapzināti) parādīt intervijā. Un intervijā es parādīju labi ja vienu simto daļu no sevis, pie kam – noteikti ne to labāko. Es neparādīju to pārliecību, kas manī ir, es neparādīju apņēmību, es neparādīju spēju pastāvēt un aizstāvēt savu viedokli, es neparādīju NEKO! Neko, kas viņiem varētu noderēt misijās trešās pasaules valstīs. Intervijas laikā es biju kļuvusi par melnu un maziņu, nespējīgu, novārdzinātu cilvēciņu – par pilnīgu pretstatu tam, kā es uzvedos ikdienā. Es tur sēdēju un ķēros kā pa tumsu pēc pēdējā salmiņa. Un ja tev ir pēdējais salmiņš, tad arī spriedze ir milzīga. Spriedze Latvijā mani bija jau sagrauzusi. Konkrētā situācija tikai piebēra sāli jau tā atrautajās brucēs…

Vēljoprojām, man līdz galam negribas atzīt, ka iespējams, viņiem bija taisnība. Iespējams uz tā emocionālā fona, kuram gāju cauri, es nebūtu spējīga pieļaut mirstošus bērnus manās rokās, mirstošas mātes simtiem kilometru attālumā no adekvātas palīdzības, šaujamieroču skaņas tālumā un reālus draudus dzīvībai. Es tiešām nezinu… Kaut kur manī gan ir doma, ka visticamāk, es būtu lieliski mobilizējusies, bet iespējams, es būtu arī salūzusi pa visam. Jautājums paliks neatbildēts, gandrīz tāpat un gandrīz tikpat filozofiski kā “Būt vai nebūt?”.

Es turpinu ticēt, ka piepildīšu savu mērķi par Āfriku. Ne šeit un ne tagad, jo nākamajā reizē es jau būšu saviem mīnusiem pievilkusi perpendikulāras svītriņas, bet tam man vajag vēl nedaudz laika… Un arī citi plāni vēl jāpiepilda gan šeit, gan no šejienes. Mielas gan manī, protams, vēl sēž, par to, ka netiku paņemta. Vairāk gan tādēļ, ka pati salaidu dēlī, ne kā par to, ka mani atraidīja. Bet teikšu vēlreiz (lai sev atgādinātu) – viņiem visticamāk, tomēr bija taisnība.

Visai grūti, pēc zaudējuma intervijā, bija turpināt dzīvi ar domu, ka vasarā nekur nebraukšu. Nē, man nevajadzēs franču valodas kursus, nē man nevajadzēs miljons vakcīnu un nē, es nebūšu prom sešus mēnešus. Tik grūti bija arī tādēļ, ka to visu biju iztēlojusies tik dzīvi, ka vēljoprojām, atminoties duras sirdī. Šī pieredze, tad arī kļuva par īsto un patieso iemeslu ceļojumam uz Fuerteventura. Man vienkārši vajadzēja pauzi. Man vajadzēja restartu. Mazliet laika hibernācijai, lai savā galvā atkal visu pārkārtotu. Lai izprastu, kā tad ir iespējams izrakties no tām sniega lavīnām, kurās šķitu iestigusi. Izdevās nopauzēt. Maz pamazām izdevās izrakties. Un gala beigās jau kā klasika pierādījās, ka viss notiek tieši tā, kā tam jānotiek. Radās jauni plāni. Aktivizējās sen aizmirsti hobiji. Un, man izdevās piedzīvot fantastiskus, relaksējošus, jautrus, izziņas bagātus un vienkārši foršus brīžus laikā, kad visticamāk, būtu pārāk aizņemta gatavojoties Āfrikai. Šobrīd jau būtu prom un man gar degunu ietu tik brīnišķīgi brīži ar apkārtējiem…  Un patiesībā, tā baudījusi dabu, ikkatru brīvdienu, arī laikapstākļus un gadalaiku maiņu, kā šogad pēc šīs, ne pārāk patīkamās, pieredzes, neesmu nekad iepriekš!

Bet jā… Stāsts galīgi nebija plānots par Berlīni. To mūza neplānoti paveica. Mans plāns bija izlikt tās savas sajūtas par to, kā tagad baudīju rudeni. Cik brīnišķīgs man šogad tas likās!

Atskārsme nāca, kad kārtējo reizi mērojot ceļu pa Duntes ielu, kas ir mans, gandrīz ikdienišķais maršruts, prātā iešāvās doma un dvēselē ielija sajūta, tāda pilnīga un visaptveroša – cik skaisti! Cik ļoti, ļoti skaists mums ir rudens! Zinātāji nojautīs par kuru posmu es runāju ( Ozolaines pacēluma cēlie koku stāvi, pretī Sky(am)).  No rītiem, vēl pirms pulksteņu griešanas, saullēkta pirmie stari spēlējās to koku galotnēs. Savukārt, vakaros, vismaz tajos, kas mūs aplaimoja ar sausām debesīm, siltā vakara saule izcēla koku krāšņās un krāsainās lapu rotas. Es tiešām tur garām vienmēr devos ar baudu! Bet galvenais jautājums, kuru šajā visā situācijā es ilgu laiku nespēju saprast, kāpēc tas mani tieši šajā gadā savilņo? Vai tad katru gadu pēc vasaras neatnāk rudens? Vai tad katru gadu dzelteni sārtās lapas nenomaina zaļās? Un vai tad katru gadu nav tik skaisti? Pie kam šogad, nu patiešām laikapstākļi nebija tie iepriecinošākie.

Bet redz, tad es tiku līdz šim rakstam. Aizklejoju, pavisam neapzināti līdz stāstam par Berlīni un apzinājos, ka tikai šajā pavasarī vispār sāku novērtēt dabu, kā daru to tagad! Viens no iemesliem manai bezrūpīgajai spējai priecāties, varētu būt tas, ka beidzot esmu izrāpusies no savas bedres tik augstu, cik nekad vēl apzinātā vecumā neesmu bijusi. Kā es to izdarīju? Labs jautājums… Manuprāt, caur pievēršanos dabai. Tāds kā apburtais loks – dabu līdz šim nenovērtēju, jo biju bedrē, piespiedu novērtēt un tiku laukā! Neizklausās pēc dzelžainas loģikas un neapgāžamas patiesības, bet lai nu būtu. Galvenais, ka ir labāk. Ir labi!

Par dabu gan ir jāvelta vēl atsevišķa rindkopa. To spēju apbrīnot un novērtēt dabu un tās parādības esmu mācījusies no līdzcilvēka. Līdzcilvēka, kurš vienkārši un nemanot ierauj tevi līdzi tajā virpulī, kurā ar entuziasma pilnām acīm priecājas par ne-vienmēr-pamanāmiem putniem, retas sugas augiem, īpašām parādībām un to kā tās izmaina ainavu. Viņš ķer mirkļus! Un šī mirkļu ķeršana ir tik bezrūpīga, tik azarta pilna, tik bērnišķīgi priecīga, ka kļūst lipīga! Tev arī tā gribās – viegli pārlidot pār miglas rītu, vai pavārtīties pļavā, lai ieraudzītu kaut ko tādu, kas stāvot kājās ir acīm slēpts. Un tad patiešām, tu pieķer sevi pie domas, ka beidzot esi sācis skatīties debesīs, lai pamanītu putnus. Ka skaties gar sāniem, lai ieraudzītu augus. Un skaties zem kājām, lai ieraudzītu dzīvniekus. Tu pamani, ka ar entuziasmu esi devies savvaļas orhideju medībās, par lielāko piecgades personisko sasniegumu uzskati iemūžinātu vanagu un no sirds lepojies ar to, ka kā īsts latvietis beidzot zini, kā dzīvē izskatās zalkša dzeltenais kronis.
Citiem šis liksies pats par sevi saprotams un ikdienišķs, bet es atzīšos, ka nezinu kur esmu visus šos divdesmit-un… gadus bijusi. Patiešām!! Man šajā rudenī bija sajūta, ka esmu audzinājusi sevi kaut kādā mucā, vai dzīvojusi ar klapēm uz acīm, vai… Es pat nezinu. Un nezinu arī kāpēc tā. Es nebiju pilsētas bērns, uzaugu zālē, pie ezeriem, mežā. Es uzaugu pavadot vismaz divpadsmit diennakts stundu laukā, svaigā gaisā! Bet es nekad, nekad, tā īsti nebiju pamanījusi gājputnu kāšus. Crazy, vai ne? Un tā ar daudzām, daudzām lietām, kuras tagad ieraugot mācos no jauna. Tāpēc šī atskārsme šobrīd man ir zelta vērtē un zeltains paldies, ka man tika dota iespēja šādu awareness iegūt.

Dabas izziņai man palīdzēja arī patika pret fotografēšanu. Tad ir iegūts vēl viens iesmesls, kāpēc šie dabas mirkļi ir jāķer! Un es domāju, ka tieši vaļasprieks, man neļauj pazaudēt to entuziasmu un neļauj nokāpt zemāk no tā kalna (vai paugura), kurā šobrīd esmu uzrāpusies. Tu visu laiku esi tādā tonusā, meklējot to īpašo pierastās lietās un, ja vēl pēc tam ir ar ko un par ko dalīties, tad patiesi – esi zirgā! Tas arī ir galvenais iemesls, kāpēc izlēmu uzsākt piecdesmit divu fotogrāfiju projektu (un līdzi tam arī modificēto divdesmit sešu pašportretu projektu) – lai saglabātu to stilīgo tonusu. Lai pat ja negribās, izspertu sevi no mājas un aizbrauktu uz Bumbu kalniņu, jo konkrētajā nedēļā ir jādabū foto no augšas!

Es patiešām ļoti ticu, ka mēs dzīvē satiekam īstos cilvēkus, īstajā laikā un tad no viņiem arī mācāmies. Ilgi, īsu brīdi, apzināti vai neapzināti, pozitīvi iedvesmoti vai sāpināti. Kādai nu katrreiz jābūt mācībai. Un to lielo paldies apkārtējiem un visumam esmu jau aprakstījusi šeit: PATEICĪBA, lai arī sen, tomēr nekas nav mainījies. Es vēljoprojām, sūtu pateicīgas domas tiem labajiem, foršajiem, jaukajiem cilvēkiem, kas ir man blakus un iedvesmo! Šoruden it sevišķi, jo esmu iemācījusies, uzzinājusi un piedzīvojusi tik daudz jauna!

E.

Komentēt

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com logotips

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out /  Mainīt )

Google photo

You are commenting using your Google account. Log Out /  Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out /  Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out /  Mainīt )

Connecting to %s