Septiņas dienas Maltā I

Ceļojumam uz Maltu var vilkt ļoti tuvas paralēles ar ceļojumu uz Fuerteventuru. Abi nāca strauji, negaidīti, knapi plānoti un ar mazām priekšzināšanām par konkrēto vietu.


Šī nebūs Indija, kurai gatavojos gandrīz gadu un nebūs Parīze, kurai septiņas dienas skrēju cauri, lai sasūktos un sasmeltos pēc iespējas lielāku daļu Francijas. Arī ar Andalūzijas ceļojumu salīdzināt nav iespējams, jo te nu atkal esmu viena – viena ar saviem piedzīvojumiem, pārdzīvojumiem, bailēm un robežu pārkāpšanām. Un jā, galīgi nav tā, ka esmu bezbailīga vai, ka manī mīt vien jaunības trakums un maksimālisms. Jau kolēģēm stāstīju, ka patiesībā, dziļi iekšā esmu kā bailīga veca večiņa, kurai liekas, ka aiz katra tumšā ielas stūra stāv maniaks. Es tikai neļauju tai večiņai ņemt virsroku. Es kāpju bailēm pāri. Arī šoreiz. (Jo laikam man patiešām ir jāiestājas kādā anonīmā – adrenalīna atkarības grupiņā). 😏

Bet par visu no sākuma. Jautājumu: atkal? man uzdeva neviens vien cilvēks, kad uzzināja, ka pamazām pošos prom. Un ne par velti, jo pavisam nesen taču atgriezos no liela un kārtīga ceļojuma Andalūzijā, knapi esmu paspējusi ieplūst ikdienas ritmā un priekšā taču arī Jaunā gada sagaidīšanas svētki! Bet tie arī bija galvenais iemesls, kāpēc iegādājos lidojuma biļetes. Vispār, par kārtējo ceļojumu sāku domāt jau septembra beigās, jo sen (salīdzinoši) nekur ārpus Baltijas valstu robežām nebiju bijusi un ar ceļojumiem ir tā, ka jo vairāk kaut ko esi ieraudzījis, jo vairāk gribas redzēt vēl. Tā teikt – āķis lūpā! Spāniju novembrī nevarēju vien sagaidīt un nagi niezēja sākt gaidīt vēl kaut ko. Noteikti nepalīdzēja arī cits ceļotājs ar savu nākotnes plānu stāstiem un es izlēmu, ka vajadzētu tieši Jauno, 2018to sagaidīt kaut kur citur. Jau pašā sākumā biju gribējusi lidot tur, kur ir silts, vai vismaz siltāks par +6°. Tomēr līdzcilvēku pamestā ideja par došanos iekšā ziemeļos un ziemeļblāzmu ķeršanu Skandināvijā, arī visai ilgi manī kūsāja, tādēļ ar galamērķa izvēli šaudījos ļoti. Gala beigās izlēmu, ka braukšu tur, kur varēs nopirkt lētas biļetes manis izvēlētajos datumos. Un, kā izrādījās – tas visu ievērojami atviegloja, jo cenas holidejos tiek paceltas (kas ir visai loģiski) un galamērķu saraksts par draudzīgām cenām sarūk. Tad nu, nejauši uzkritu virsū Maltai, kur bija iespējams nokļūt lēti, ar tiešo reisu un ideālos datumos uz septiņām dienām.

Un te nu arī bija atbilde uz otru populāro jautājumu: Kāpēc tieši Malta? Kā izrādījās, ne es vienīgā par Maltu nezināju pilnīgi neko. Retais vispār zina, kur tāda Malta atrodas, vēl mazāk cilvēku ir informēti par to, kas tur notiek, bet pavisam neliels daudzums tur ir viesojušies paši. Un tas nu galīgi nav brīnums, jo tā ir piektā mazākā valsts Eiropā! Starpcitu, veicot pētījumu par Eiropas valstu platībām, kārtējo reizi apbrīnoju cik latviešu tauta ir kompleksaina, jo Latvija, ar saviem 64,589 km² ierindojas vien 25. vietā, ja kas…😌

Malta tātad, ir piecu salu arhipelāgs Vidusjūrā, starp Sicīliju, Tunisiju un Lībiju. Pirmie iedzīvotāji Maltā ieradās no Sicīlijas, tomēr salu arhipelāga izdevīgās atrašanās vietas dēļ, tajā dzīvojuši arī romieši, franči, grieķi, arābi un līdz pat 1964. gadam Malta ir bijusi Lielbritānijas kolonija. Izklausās crazy bieza publika? Tāda pati ir arī kultūra! Maltiešu valoda, piemēram, ir vienīgā semītu valoda, kurai rakstība ir latīņu alfabētā un tā, no balto cilvēku mutes, izklausās patiesi dīvaina. Tikpat dīvaina, cik dīvaini ir redzēt dažādo tautu ietekmes. Mazo ciematiņu šaurās ielas atgādina Spāniju. Baltās mājiņas – Grieķiju. Vietējo izturēšanās veids un izskats liekas līdzīgs itāļiem. Nacionālās valodas izcelsme ir arābu, bet principā – tāds vidēja auguma, apaļīgs un viegli brūns itālis aktīvi un visai spāniski žestikulējot ar mani runā tīrā angļu mēlē, salkanā britu akcentā. Kulturšoks garantēts, ne?!

Bet vispār, Malta ir visai īpaša maza valsts. Tā var lepoties ne tikai ar trīs tūkstošiem saulainu stundu gadā (ar vidēji piecām saules apspīdētām stundām decembra dienās), bet arī ar to, ka ir viena no retajām Eiropas valstīm, kas ir zaļa visu cauru gadu. Tai ir Eiropā vismazākā galvaspilsēta, kas ziemā, savukārt, izceļas ar vissiltāko temperatūru, salīdzinot ar citām Eiropas galvaspilsētām. 😎

Tā nu ielidojot Maltā un izkāpjot no lidmašīnas, uzreiz varēja sajust to silti spirdzinošo Vidusjūras gaisu, ko nevar sajaukt ar neko citu. Līdzīgi kā mūsu svaigos priežu mežus pēc vasaras lietavām, ir iespējams iedomāties kaut nakts vidū… Vidusjūras krastos es jūtos izcili un Dienvideiropa man patīk ļoti. Tik ļoti, ka būtu gatava braukt jebkur un par spīti visam. Šajā gadījumā, par spīti vējam. Kā jau mazai salai jūras vidū ar kalnainu reljefu piedien, pūtējs te ir milzīgs! Un lai gan biju par to lasījusi un centusies tam sagatavoties, gatava nebiju vispār! Jo ko gan man deva izpētītā Boforta skala? Kā gan es varēju iztēloties, ko nozīmē vēja stiprums piecas, sešas balles, brāzmās sasniedzot pat astoņas, deviņas? Samusināja mani tie Latvijas siltie laikapstākļi un pēdējā brīdī mājās uz pakaramā es atstāju vesti, kas bija paredzēta vēja aizsardzībai. To nu šobrīd nožēloju, jo šeit vējš ir patiešām nežēlīgs. Ass, sāpīgs un neparedzams. Un lai arī auksti grādu ziņā nav, pa pāris stundām tiku izpūsta tik ļoti līdz kaulam, ka vēl nākamajā rītā jutos nosalusi.

Bet patiesībā, viss šajā ceļojumā sākās ar tikšanu līdz vējam un tas nu arī bija pirmais baiļu pārvarēšanas brīdis. Ilgi prātoju vai šoreiz īrēt mašīnu, vai izmantot sabiedrisko transportu, kas it kā Maltā ir visai labi organizēts. Pētīju, studēju, prātoju, līdz beidzamajā brīdī izlēmu par labu auto, jo manos plānos nebija palikt tikai vienā naktsmītnē un nēsāt visas mantas nemitīgi sev līdzi kā Indijā, gatava nebiju. Bet es laikam neteicu? Viņi šeit brauc pa pretējo pusi! Jā, pa kreiso! Un stūre ir labajā. Zināju, ka tas nebūs, nu pilnīgi, viegli, bet nebiju gatavojusies, ka man tas nāksies tik grūti! Pirmkārt, tu esi pilnīgi svešā vietā ar dīvainām ceļazīmēm – piemēram, “reduce speed now!“. Ok, ok, es samazināšu ātrumu, bet no cik uz cik? Otrkārt, tu sēdi blakussēdētāja pusē ar stūri rokās! Atpakaļ skata spogulītī skats šķiet pilnīgi neloģisks, kreiso pusi mašīnai es nejūtu vispār, nemaz nerunājot par gabarītiem… Treškārt, ātrumkloķis, redz viņiem nav izveidots spoguļattēlā, bet ir tieši tāds kā mūsējais, līdz ar to, lai ieliktu otrajā ātrumā, man roka ir jāvirza prom no sevis. Un piektkārt, tu brauc pa fak*n pretējo pusi. Arī aplī! Un tevi nekādi nepamet sajūta, ka esi aizbraucis galīgi šķērsām… Tā nu es ikreiz, kad uzsāku braukt, vai veicu manevru, klusi pie sevis dungoju: brauc pa kreiso pusi, kreiso pusi un mēģinu aprēķināt un izplānot, kurā joslā man pēc pagrieziena jānonāk. Nepalīdz arī tas, ka mašīna šoreiz nav pirmā svaiguma un ātrumkārba ķeras, tahometra vispār nav un nav pat paceļama beņķa. Bet okokok, uz priekšu ripo un baltais Pežō ir tiešām gandrīz Smārta izmērā, kas viennozīmīgi ir drošāk, kā braukt ar minivenu. Jo vai es teicu, ka ielas vietām viņiem ir tik šauras, ka abi spogulīši gandrīz, gandrīz strīķējas gar māju sienām, vai klasiskajām kaļķakmens sētām, kas norobežo ceļu?

Pirmā plānotā pietura bija piecpadsmit minūšu brauciena attālumā no lidostas un jau pēc pirmajām septiņām, man vajadzēja apstāties, lai saņemtos. Lai nolaistu tvaiku un pasūdzētos mājiniekiem, telefona zvana veidā, ka šoreiz esmu pāršāvusi pār strīpu un pārvērtējusi savas spējas braukšanā pa šaurām, līkumotām un stāvām ielām ceļa kreisajā pusē! Man bija sajūta, ka esmu nokļuvusi tiešām sliktā šausmenē, kur tu esi iemests kaut kādā citā, sirreālā realitātē… Un uz jautājumu: ko tad tu tālāk darīsi?, atbilde nāca piespiesti, bet pavisam loģiski – nezinu kā, bet turpināšu! Jāteic gan, ka nākamajā dienā jau braucu kā lielā. Jā, nemitīgi cenšos iekāpt blakussēdētāja vietā, ik pa laikam raustās labā roka pārslēdzot ātrumus un gandrīz iekļuvu frontālā sadursmē ar citu auto, tomēr izspiest 80 km/h uz “lielceļa” man izdevās, nejūtot ne mazāko satraukumu par to, ka virzos pa ceļa nepareizo pusi!

Ielidošanas vakarā saulrietu varēju vērot apmeklējot Ħaġar Qim tempļa paliekas, kas datējamas ar 3700 gadu p.m.ē. un ir iekļautas UNESCO mantojumu sarakstā. Savdabīgi skaisti un neaptverami ir gan šie akmeņu veidojumi, gan pati apkārtne. Jūra kilometriem tālu, tuksnešaina zeme, stāvas klintīs un ziedoši savvaļas timiāna krūmi. Vienīgi vējš mani patiesi šokēja un sasniedzot naktsmītni man uz galvas bija reāla putnu ligzda. Cepure Maltā viennozīmīgi ir must have!

Visu nakti un agri nākamajā rīta lija. Ģimene pie kuras dzīvoju, izteikti atvainojās par laikapstākļiem – tādi parasti neesot… Spriežot pēc tā, ka iepriekš biju lasījusi par ierastajām decembra lietavām, maltiešus lietus pārsteidz tikpat spēcīgi, kā latviešus, kad novembrī uzkrīt pirmais sniegs – teju vai ārkārtas situācija valstī! 😂 Tomēr gaiss bija visai silts un vējš pilsētas centrā bija kaut nedaudz mitējies. Izdevās apskatīt Birgu, kas ir ostas pilsēta iepretim Valletai. Visas mājas ir kā tādas kastītes bez jumtiem, visticamāk, lai vējš nenopūš, mūrētas šķiet no smilšakmens un ir vienādi bēšas. Vēl īsti neesmu sapratusi, kādi ir mani iespaidi, jo Maltā viss liekas tāds dīvains. Tāds kā savāds daudzu lietu mistrojums, bet laikam jau – labā nozīmē. Saulē, pēc sajūtām, ir kādi +15°. Arī vējš traucē mazāk, ja ir uzvilkta vējjaka un tu esi pienācīgi saģērbies. Apkārt viss zaļo, mandarīni kokos un zeme zied. Putni gan ir redzēti vien maziņi zvirbuļveidīgie, pat baložu nav. 😒

Birga bija tik maziņa, ka netīšām no tās izgāju un nokļuvu uz šosejas, ja Maltā vispār kādu ceļu tā var nosaukt. Ātruma ierobežojums ārpus apdzīvotām vietām ir 80km/h un tas galīgi nav brīnums, jo ceļi viņiem ir šausmīgi. Protams, kā kurā vietā, tomēr overall – sliktāki kā Latvijā. Ar Corsiņu te negribētu braukt, jo nolauzt riteni, manuprāt, ir vieglāk kā divus pirkstus apčurāt. Ne par velti, kad noīrēju auto, man uzreiz parādīja, kur ir rezerves ritenis un domkrats. Tagad zinu, kāpēc... Tā nu nācās maldīties liekus piecus kilometrus atpakaļ uz pilsētu, cauri apšaubāmiem, pēc izskata izmirušiem rajoniem, kas nedaudz atgādināja Agras netūristu vietas. Arī suņu izkārnījumi visapkārt, dzīvi atsauca atmiņā Indijas govis.

Nākamais galamērķis bija mazs ciematiņš piekrastē, kurā izveidota brīnišķīga promenāde un bija iespējams pa akmeņiem aizlēkāt līdz pašai jūrai. Viļņi gan brīžam bija visai lieli un vējš pūta bailīgi stipri, tādēļ sevišķi tuvu negāju, jo tomēr iepūstam starp akmeņiem nebūtu visai patīkami. Štrunts par mani, bet kamera samirktu! Tur pavadīju lielu daļu pēcpusdienas, jo ķēru iespaidīgo viļņu šļakatu kadrus un sūtīju desmitiem ziņu mājiniekiem par to cik šokējošs ir vēja stiprums. Pēc tam devos uz Maltas tālāko Austrumu punktu – Delimara. Zemes strēle, kuras galā atrodas bāka, celta uz šķeltu, baltu akmeņu kraujas. Tur nu sajutos pavisam dīvaini, jo redzamu cilvēku nav. Visas ēkas pamestas. Vējš atkal pieņēmies milzīgos apjomos. Un apkārt bļauj kaut kādi neieraugāmi putni… Scaaaary. Turpat netālu ir pamests 19.gs cietoksnis, daudzstūra formā, kas būvēts no kaļķakmens un arī mazs līcītis starp divām kraujām, kur gan varēja justies kā dieva ausī.

Izstaigāju tur neskartās dabas takas krustu šķērsu un dienas galapunktu – zvejnieku ciematu Marsaxlokk, sasniedzu vien saulrietā. Ciemats slavens ar savām īpaši krāsotajām laivām un patiešām spēja sniegt ļoti patīkamu un īpašu atmosfēru. Vēroju, kā pār jūras šaurumu riet saule un ūdenī atspīd desmitiem zili-dzeltenu laiviņu, malkoju kafiju sēžot uz viena no promenādes soliņiem un par Maltas iespaidiem varu teikt – patīk!

🙂

E.

One thought

Komentēt

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com logotips

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out /  Mainīt )

Google photo

You are commenting using your Google account. Log Out /  Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out /  Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out /  Mainīt )

Connecting to %s