Septiņas dienas Maltā II

Sestdienas rīts iesākās burvīgi. Vējš bij’ iegriezies no Rietumiem un saule sildīja debešķīgi!


Dienas plānos bija doties augšup uz Ziemeļrietumiem – San Pawl il-Baħar reģionu. Tajā atradās tā vakara naktsmītne, kā arī turpat netālu ir Ċirkewwa, kas ir Gozo prāmju kursēšanas punkts un drīzumā biju plānojusi apmeklēt arī otru lielāko Maltas salu. Savukārt, pirmo nakšņošanas vietu pametu ar nožēlu, jo istaba, kurā dzīvoju bija kā pašai savs studio dzīvoklītis – ļoti mājīgs un ērts. Vienīgi par spīti tam, ka mītnes īpašnieki bija ļoti patīkams pāris pusmūža gados, vīra pēdējais jautājums mani sašāva negaidīti. Vai tad tik lielā vējā es vispār varēšu tikt pāri jūrai? Nē, nu, protams, patīkami apzināties, ka es neesmu kaut kāda ķertā, kas sadomājusi nezin ko, bet arī vietējie šo uzskatā par vētras cienīgu vēju. Tomēr, man pat prātā nenāca, ka šie vēji un lielie viļņi varētu arī kaut ko tiešām ietekmēt. Loģiski, ka pirmais ko izdarīju, kad no viņu dzīvokļa, ātri atvadījusies, izgāju – momentā pārbaudīju ostas mājas lapu! Nekādu, sev noderīgu informāciju neatradu, līdz ar to cerēju, ka šoreiz nav izsludināts kāds valstiska mēroga ārkārtas stāvoklis. Tad nu, apbruņojos ar domu, ka būs vien jāpacieš pamatīga šūpošana, lai arī tas galīgi nepriecē, jo šoreiz nevarēšu atļauties piecdesmit gramus drosmei. Starp citu, par vēju runājot, mīļie – es šoreiz galīgi nepārspīlēju! Vai lasījāt, ka dienu pēc manas ielidošanas lidostas termināļa ēkā ietriecās privāta lidmašīna? Lidmašīna! Jā, tā gan neesot bijusi pareizi noparkota, bet – tika izkustināta vesela lidmašīna!! 😱

Tomēr trīsdesmitais decembris bija tiešām patīkams. Tik patīkams, ka varēju beidzot novilkt visas jakas un džemperus un t-kreklā sildīt miesu. Apskatīju vēlreiz Blue Grotto, kas ir līdzīgs klints veidojums, kā sabrukušais Azur Window, tikai tas, tuvumā redzams vienīgi braucot ar laivu. Ievērības cienīgs fakts – visās klinšu malās ir pilnīgi brīva piekļuve – bez kādiem drošiem norobežojumiem. Respektīvi, uz Maltu neieteiktu braukt cilvēkiem ar smagu depresiju un / vai pašnāvnieciskām tieksmēm. Just in case… Savukārt, tādu pēdējo (līdz šim) milzīgo vēju un elpu aizraujošus skatus baudīju Dingli klintī. Tā, skaitās viena no visaugstākajām vietām visā Maltā! Šie apskates objekti man tiešām spēcīgi atsita Fuerteventuru – tie paši klinšainie krāvumi, tā pati akmeņainā zeme un sausie, asie augi visapkārt. Tā pati brīvības un vienlaikus arī niecības sajūta. Bet viennozīmīgi, labā nozīmē, jo tās izjūtas patiesībā nemaz nevar aprakstīt. Mani viennozīmīgi spēj aizraut salu skarbā un neskartā daba. Tas ūdens varenums un spēks ar kādu viļņi triecas krastos. Tie augstumi no kuriem pārredzēt tālu, tālu. Fantastiski!

Pa ceļam bija iespēja aplūkot arī vēl divus UNESCO sarakstā iekļautos akmens un bronzas laikmeta tempļus. Teikšu tā, ka tie krāvumi sevišķi neatšķiras viens no otra, bet struktūras ir gana kompleksas, lai tiktu uzbūvētas bez ceļamkrāniem un ekskavatoriem. Ir grūti aptvert, ka to visu ir veidojuši cilvēki ar koka sprunguļiem rokās un lāča (nu, varbūt Maltā ne gluži ar lāča, varbūt te viņi pliki skraidīja) ādu ap gurniem apsietu. Un tas viss – pirms vairāk kā pieciem tūkstošiem gadu! 🤔

Bet tie ceļi! Tie mani vēljoprojām nebeidz pārsteigt… Žēl, ka man nebija iespējas izkāpt (jo tajā šaurībā pat durvis nevar pavērt) un iemūžināt to brīdi, kad lavierēju pa divvirziena (!) zemes ceļu starp kaļķakmens sienām. Klaustrofobija garantēta! Ir gan ik pēc kāda laika arī ceļa paplatinājums, lai mašīnas varētu samainīties, vai vismaz mēģināt to izdarīt, bet līkumi tik strauji, ka redzamība nekāda un vienīgais, kas atliek – spaidīt sajūgu un bremzes un lūgties, lai neviens trakais maltietis nenesas pretī.

Beidzot tiku arī uz viņu lielceļa! Apmēram, tikpat brīnišķīgā stāvoklī, kā Pleskavas šoseja pie Sēnītes, tikai šaurāka – un ievērojami! Kā es zinu, ka tas bija lielceļš? Visai labs jautājums, ņemot vērā šosejas stāvokli, bet to varēja saprast, jo beidzot parādījās loģiskas ātruma ierobežojuma zīmes (un vispār kādas jēdzīgas ceļa zīmes), kā arī bija skaisti sazīmētas joslas (beidzot!). Pat aplī bija parādījušās baltās ceļa apzīmējuma līnijas, ko man par lielu brīnumu, maltieši arī ievēroja un vairs nešāva pilnīgi brutāli no apļa vidus pāri trim joslām uz izbrauktuvi.

Żabbiegħ pilsētā, kurā atradās tie divi tempļi vēja nebija vispār un tur pat nācās nedaudz iesvīst no saules siltajiem stariem un kāpšanas augšup lejup pa stāvajām ielām. Pilsētā, apļa vidū bija arī milzīga katedrāle. Starp citu, tās nu ir vienīgais veids kā saprast, ka esi iebraucis apdzīvotā vietā. Nekādu zīmju un nosaukumu nav, labākajā gadījumā vien ātruma ierobežojuma apzīmējums, toties baznīcas un katedrāles ir pat vismazākajos ciemos. Katolicisms te iet uz urrā! Nevienā baznīcā gan neesmu tikusi iekšā, toties esmu redzējusi desmitiem mazu svētvietiņu visneiedomājamākās vietās. Kā nekā, šobrīd tomēr ir Ziemassvētku laiks, tādēļ, kur vien skaties – mazi Jēzus bērniņi guļ silītēs. Pat uz pilnīgiem lauku ceļiem, nekurienes vidū, tajā kaļķakmeņu sētā ir izveidota iedobe, lai ieliktu kādu svēto figūru. Tikai tagad saprotu, ka man no šiem skatiem nav nevienas bildes, bet parasti tādos brīžos esmu pie stūres uz visšaurākā ceļa pasaulē, iekrampējusies stūrē, kas atrodas labajā pusē un drudžaini mainu ātrumus no pirmā uz otro un atpakaļ, līdz ar to, doma par apstāšanos un foto mirkļu ķeršanu bloķējot satiksmi man prātā nekad līdz šim nav ienākusi. 😑

Pēdējās pieturas dienvidrietumkrastā bija divas smilšu pludmales, tādos kā jūras līcīšos starp kraujām. Tik ļoti gribēju aptaustīt Vidusjūras ūdeni, bet sargāju fotokameru no neparedzamajiem viļņiem, jo vējš te bija pieņēmis vēl neredzētus (jā, jā, trakākus kā iepriekš) apgriezienus, tādēļ turējos no jūras pa gabalu. Bet apsolījos sev, aptaustīt ūdeni Gozo. Golden bay pludmalē vēl uzrāpos klintī augšā pie Lippija novērošanas torņa, kur varēju izbaudīt kārtējo skaisto saulrietu.

Šī vakara nakšņošanas vietu nevarēja nemaz salīdzināt ar iepriekšējo. Te nu tiešām paliku dzīvokļa vienā istabā. Bet tā kā pati īpašniece vēlu bija mājās, savukārt, no rīta pavisam agri aizdevās uz darbu, atkal biju gandrīz viena uz visu platību. Labi vien, ka iepriekš bija jau tumšs un nemanīju to, kādā rajonā atrodos. Apjausma nāca vien otrā rītā, kad izgāju uz balkona malkot kafiju. Grausti, vieni vienīgi grausti. Nedaudz sajutos kā tādā Deli būdeļu rajonā. Bet vispār ir diezgan grūti noraksturot, kā blakus skaistām, koptām ēkām ir pussagruvušas mājas. Kā var būt tā, ka pēdējais dzīvoklis nav vispār pabeigts – ir tikai karkass bez logiem, savukārt, zemākos stāvos ir labiekārtotas mājvietas? Turpat aiz augstceltnes atrodas viensēta ar gaiļiem un kāzām un cilvēki nakšņo, kā šķiet, vien salmu sastatnēs. Vēl joprojām sajūta kā tādā dažādu pasaules vietu mistrojumā – nelīmējas tā bilde. Nu, galīgi nē…

Vēlviens tā rīta šoks bija temperatūra. Trīsdesmitpirmais decembris. Pavisam nesen ir uzausi saule. Termometra stabiņš rāda jau +16° (!). Nu, kā tas vecgada dienā var būt? Man nemitīgi ir sev jāatgādina, kas par datumu un gadalaika mēnesi šobrīd ir.

Pirmā un arī pēdējā svētdienas pietura Maltas lielākajā salā bija Anchor līcis un Popeye ciems, kurš bija speciāli uzbūvēts 1979. gadā, filmas “Popeye” vajadzībām. Tā ir mākslas filma ar Robinu Viljamsu galvenajā lomā, kurš atveido slaveno spinātu ēdāju Papaiju, ja atceraties to multeni no tālās bērnības, vai citiem – jaunības. Līdz pašam ciemam gan neaizgāju, jo skati no tālienes arī bija visai savdabīgi, bet tas esot veidots kā mini atrakciju parks ģimenēm un bērniem. Savukārt, apkārtesošās klintis ietilpst vienā no starptautiski atzītiem nacionālajiem parkiem. Beidzot redzēju arī simtiem orhideju! Nuuu, godīgi sakot, vien lakstus (pēc Odu gimnadēnijām izskatījās). Nevarēju līdz galam vien saprast, vai tikko noziedējušas, vai drīzumā grasās plaukt, jo lapas zaļi un spilgti zēla. Bet parkā patiešām varēja redzēt arī vairāk dažādu augu, ne tikai lielos skaistos kaktusus, kas pilni ar augļiem. Augu izpētes ziņā gan esmu galīgā nelaikā, jo tieši decembra beigas, janvāra sākums ir relatīvs miera periods. Būs jāatgriežas? Visai iespējams, jo savvaļas orhideju kolonija Maltā esot ievērības cienīga, var atrast pat vairākas īpaši retas sugas. Vispār, par to ziedošu orhideju neredzēšanu, esmu saskumusi tikpat ļoti, kā par to, ka Andalūzijā neredzēju gājputnus. Bet nu lai…

Šeit nu atkal piederas neliels stāsts par šoferēšanu (otru populārāko tēmu aiz vēja). Daži jau zina, ka man ir kaut kāda tendence iekulties mistiskās situācijās. Tendence iedomāties, ka manis vadītās, ekonomiskās un mazās mašīnītes, ir kādi bezceļu auto. Un tur pat nevajag aizbraukt uz ārzemēm. Ar Corsu esmu izbraukājusi tādas vietas, kur pat lielākie džipi nespertu kāju, jeb šajā gadījumā riteni. Atmiņā nāk šīs vasaras izbraukums pa Kurzemi, kur pie Irbes ietekas jūrā braucu, jeb slīdēju pa kāpu smiltīm lūdzot visus augstākos spēkus, lai tikai tiktu arī laukā un neiestigtu. Vai, kā mana iedoma apbraukt apkārt Engures ezeram vainagojās ar stabilizatoru maiņu. Bet arī tepat, pie manā mīļā Raiskuma, lai sasniegtu mūsu vietu ir vajadzīgas visas iespējamās maņas un koncentrēšanās. Un tieši tāpat arī Maltā. Nepietika man ar to, ka vēl joprojām ik pa laikam aizmirstos un, ja pretī nebrauc citas mašīnas, tad sāku turēties tuvāk labajai pusei. Nē, nepietika arī ar tiem nenormālajiem, šaurajiem un stāvajiem ceļiem, kas vismaz ir iezīmēti kartē. Nē, man vajadzēja izvēlēties tādu, kas no kartes pat izsvītrots. Sistēma, kādā ir iespējams uz Popeye ciemu aizbraukt un no tā atkal izkļūt ir visai dīvaina. Domājams, tas saistīts ar to, ka viss ir izbūvēts septiņdesmitajos. Ciems atrodas kraujas pakājē un tuvāk kraujas malai ir izveidots pilnīgi stāvs, taisnas vīles vienvirziena ceļš lejup. Tik stāvs, ka vēru vaļā logu, lai ošņātu vai gadījumā nesmird bremzes, jo likās, ka auto nav spējīgs apturēt inerci ar kādu lido uz leju. Savukārt, pakājē, pabraucot pāris kilometrus uz priekšu, kādreiz bijis izmantojams tāds pat analogs ceļš augšup. Tagad gan tas kartē vairs īsti netiek attēlots un jābrauc vēl uz priekšu līdz nākamajai pilsētai, kur ir tuvākā iespēja tikt uz šosejas. Viss jau būtu labi, ja nebūtu gribējusi atgriezties tur, kalna augšā, kur vienvirziena ceļš lejup sākās, jo ievēroju, ka tur ir brīnišķīgi skati. Lai arī kilometru ziņā tā tuvējā pilsēta, nebija tālu, man sagribējās izmantot shortcut. Cik nu varēja redzēt, vecais ceļš izskatījās pieņemami un idejiski tā arī bija, jo šajā ceļojumā esmu jau braukusi pa vājprātīgām ielām. Tomēr, stāvums šoreiz bija neaptverams, tradicionālajiem Maltas ceļa grubuļiem un bedrēm, pievienojās arī milzīgi caurumi asfaltā (tajās vietās kur tas kādreiz bija bijis). Tik lieli, ka nācās vien braukt tiem cauri, līdz vēlāk segums vispār kļuva tikai par nelīdzenām smiltīm… Un tagad iedomājaties kāda ir saķere mašīnai ar parastām, mazajām riepām uz sarkanas izkaltušas smilts, braucot vismaz trīsreiz lielākā stāvumā, kā visstāvākā iedomājamā estakāde. Nu, nav man visi pieci mājās. Nav… 😒 Tpfu, tpfu, tpfu, visas mašīnas līdz šim mani ir brīnišķīgi klausījušas, lai kur nu es tās izdomātu aizvest. Iespējams, mani glābj tas, ka vienmēr ļoti ir saistījusi sēdēšana pie stūres un, pie iespējas, labāk esmu šoferis, kā blakussēdētājs.

Tā nu dabūju gan adrenalīna devu, gan skatus redzēju un vēl izmetu loku gar pašu kraujas malu, priecājoties par zaļo krāsu toņiem, kas pievienojušies šajās ainavās. Jau ejot uz mašīnu, netīši paskatījos pulkstenī – bez divdesmit divpadsmit, esmu galīgi aizmeditējusies! Vecgada dienā bija atcelti vairāki prāmja reisi. Ja nepaspētu uz pulksten divpadsmitiem, tad butu jāgaida veselas četras stundas. Par laimi attālumi šeit tiešām ir mazi un ceļa zīmes, kas norāda ostas atrašanās vietu – izcilas (nē, tas patiešām nav sarkasms). Tā nu, jau pēc septiņām minūtēm (lai gan kartē izskatās, ka jābrauc gandrīz kā no Rīgas uz Siguldu) biju laimīgi iestājusies rindā uz prāmi. Pirmo reizi man nācās braukt iekšā kuģī, pašai esot pie stūres un tas nu ir diezgan bailīgi. Jā, un to saka cilvēks, kas tikko ir lauzis mašīnu braucot pa tuksneša akmeņiem. Nekādas konsekvences! Par laimi, vismaz vējš vairs nebija orkāna ātrumus pieņēmis, līdz ar to šūpoja vien kā ierasti. Neesmu šo sajūtu fans, jo tā atkal ir tā brīvā kritiena izjūta un man laikam nepatīk tas, ka nevaru to izkontrolēt. Nezinu, bet nedaudz nožēloju to, ka tieši pirms došanās uz prāmi, biju apēdusi kruasānu. 🤢 Ceļā bija jāpavada kādas minūtes divdesmit piecas, bet laiks pagāja jau kamēr tu no tās pazemes, kurā atrodas automašīnas, tiec uz klāja. Pēc tam vēl savējā ir arī atkal jāatrod, kas nebija visvieglākais uzdevums uz pasaules, jo izrādās, ka autostāvvieta ir divstāvīga (lai arī kā nu tas ir iespējams! Neatceros, ka uzbraucot būtu manījusi vēl vienu stāvu ar parkingu zem manis). Tā nu labu laiku ķēru trieku klejojot pa nepareizo stāvu un starp desmitiem baltu mašīnu, meklējot savējo.

Bet nu Gozo. Esmu sajūsmā! Viss liekas tāds zaļāks, siltāks, sakoptāks. Noteikti ir vairāk ziedošu augu un pat ceļi man šķiet labāki. Te ir arī normāli veikali. Esmu jau mājiniekiem teikusi, ka neesmu redzējusi nevienu veikalu tīklu, izņemot Lidl (ar aptuveni pieciem veikaliem visā salā), jo šeit ir attīstītas vietējo ražotāju bodītes. Un tādi arī ir nosaukumi – Džozefa veikals, Paula veikals un tamlīdzīgi. Protams, neesmu vēl bijusi pašā galvaspilsētā Valettā, tāpēc galīgi norakstīt Maltu nevaru, tomēr Gozo izskatījās gatavāks un ar labāk attīstītu infrastruktūru. Un tad nu stāsts par veikaliem: iepriekš nebiju minējusi, ka te kontakti, loģiski ir angļu tipa. Lai kur pēdējā laikā braucu, vienmēr drošības labad pirms došanās ceļā pārbaudīju kādi ir kontaktu veidi, jo man bija trauma no Kanādas brauciena, kad pie rokas nebija īstā uzparikte un gandrīz sadedzināju visas savas elektroniskās ierīces. Likumsakarīgi, ka šoreiz to iepriekš nepārbaudīju. Ja jau pat Indijā, kas arī bija Lielbritānijas kolonija un vispār atrodas ellē Āzijā, bija normāli kontakti, tad Malta taču tāda Spānija vien ir. Nu, izrādās, ka nav gan… Man gan noveicās, jo pirmajās divās naktsmītnēs bija pārveidotājs. Jau šaubījos, vai nākamajā nakšņošanas vietā tāds būs un iepriekš, ieraugot elektronikas preču veikalu, biju prātojusi – varbūt vajag nopirkt? Bet, skopais latvietis manī, aizrunāja, ka lieki neko nevajag pirkt. Kur tad pēc tam tādu štruntu izmantošu. Un tagad – iedomāts bungu tremolo TA-DĀ! Esmu nokļuvusi situācijā, kad trīsdesmit pirmā decembra vēlā pēcpusdienā man jāatrod veikals, kas būtu ne tikai atvērts, bet arī pārdotu vajadzīgā veida pārveidotājus. Ironiski, ka es esmu arī viens no tiem aktīvistiem, kas ir par veikalu slēgšanu svētdienās un svētku dienās.. Nav ko vazāties brīvdienās pa Alfu! Gan jau, ka tās nopērkamās vajadzības var pagaidīt. Un manējās jau arī, teorētiski varēja gaidīt vēl trīs dienas, vienīgi tad es paliktu pilnīgi bez jebkādiem sakariem, jo visu ierīču uzlādes līmeņi tuvojās beigām.

Un tā nu dienā, kas ir gan svētdiena, gan svētku diena biju nu vienkārši nenormāli pateicīga par to, ka kāds ir izgudrojis lielveikalus, un ka Maltā neviens nav iedomājies tos slēgt Vecgada vakarā. Laikam jāsāk plānot, kad došos uz Londonu – viens noderīgs štrunts, tagad man ir!

🙂

E.

Komentēt

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com logotips

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out /  Mainīt )

Google photo

You are commenting using your Google account. Log Out /  Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out /  Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out /  Mainīt )

Connecting to %s