Prakse un iedzīve

 

sam izbaudījušas jau divas maiņas un šonakt būs trešā.
Praktizējamies mācību slimnīcā – Fakultni Nemocnice Olomouc. Daudzējādā ziņā līdzīga Stradiņiem. Teritorija milzīga un lai tur orientētos nepieciešam karte. Arī nodaļas ir sadalītas pa vairākām ēkām.

Pirms pirmās prakses mēģinājām atrasts konkrēto nodaļu kartē, bet neizdevās, tāpēc izdomājām, ka vispirms iesim uz info centru un pajautāsim. Atbraucām pus septiņos vakarā un pat diezgan veiksmīgi pēc 7 minūšu gājiena atradām galveno „zaļo” ēku, kā uzņemšanas nodaļu, kurā arī ir info centrs. Par lielu pārsteigumu tas bija CIET!! Iekšā mēs tikām, bet tur viss kā izlaucīts. Izrādās darba laiks ir līdz 16.00. Atkal tā mini sirdstrieka. Un ko darīt? Pēc mazāk kā 20 minūtēm mums sākas prakse un mēs nezinām, kur mums iet, kā mums iet un pie kā mums iet!! Pēkšņi ieraudzīju kādā no kabinetiem gaismu, izmisuma dzīta gāju tur un atradu vīrieti, kas izskatījās pēc ātrās palīdzības šofera. Skaidri jau zināju, ka ar angļu valodu viņiem visiem ir čābīgi, tāpēc uzreiz parādīju prakses dokumentus, kur čehu valodā ir rakstīts nodaļas nosaukums un mūsu kuratores vārds. Par laimi viņš bija izpalīdzīgs. Pateica: „Gynecologia? Jo, jo” un ar rokas mājienu deva zīmi, lai mēs viņam sekotu.

Kā izrādījās – vēlreiz par laimi, mūsu nodaļa ir turpat netālu. Tikai jāiziet cauri „lielajai ēkai” un tur jau uzreiz ir mūsu durvis. Pateicāmies viņam un gājām iekšā. Protams, tur situācija tāda pati – viss tukšs. Arī kaut kas līdzīgs mini uzņemšanai. Atradām apsardzi pie lodziņa un  parādījām prakses dokumentus. Viņa pa pusei angliski, pa pusei krieviski, pa pusei čehiski un izklausījās arī nedaudz vāciski izstāstīja, ka mums jāiet stāvu augstāk, pa kreisi uz 17. nodaļu.

Kā es vēlāk izpratu tad lielā C ēka skaitās „Jaundzimušo nodaļa” un tajā ietilpst – ginekoloģija, ginekoloģijas intensīvā terapija, neonatoloģija; grūtnieču aprūpe un dzemdniecība. Par laimi – viss mums  vajadzīgais vienā vietā.

Satikām savu kuratori, kura runā salīdzinoši labi un var ar mums normāli komunicēt.

Vispirms viņa mums parādīja nodaļas izkārtojumu. Izrādīja zāļu skapīšus, manipulācijām nepieciešamo aprīkojumu un apskates istabas. Nodaļā kopā ir 16 palātās, pārsvarā pa 3 gultām katrā. Ja pareizi atminos, tad trīs no palātām ir vienvietīgās un laikam ir arī kāda divvietīga.

Maiņā pa dienu ir 3 vecmātes – māsiņas, bet naktī – 2. Pastāv tikai dienas un nakts maiņas. Kad ieminējos par diennakts dežūru, viņa izpleta acis, sāka skurināties un negribēja par to neko dzirdēt.

Ir grūti tagad visu secīgi izstāstīt, jo arī mēs visu uzzinājām pakāpeniski, bet haotiski.

Galvenās atšķirības ir tās, ka vecmātes Čehijā mācās jau no vidusskolas un tad iet uz universitāti. Kopā – 6 gadus. Cik sapratu viņām visām ir divi diplomi – māsa un vecmātes un, vismaz ginekoloģijas nodaļā, viņas visas sevi dēvēja par māsām. Nakts maiņa sākas 18.45, bet rīta maiņa 6.15. Veicot manipulācijas viņiem nav stingri aseptikas un antiseptikas noteikumi, vismaz ne mūsu izpratnē. Jā, viņas ņem līdzi visu lielo plastmasas paplāti ar dezinfekcijas šķidrumu, vatītēm, šālīti un piederumiem, bet NEVELK CIMDUS! Vismaz tas nav obligāti. Cimdi – kā viņa teica, ir tikai, lai pasargātu mūs, respektīvi tos velk tikai saskaroties ar šķidrumiem, piemēram, mainot urīna maisu. Kad jautāju vai varu uzvilkt cimdus ņemot asinis no vēnas, viņa atbildēja: „Ja gribi”. Nezinu, kā ir ja tiek ievietots perifērais katetrs, bet visas i/v sistēmu maiņas, brūču apstrādes un apsēju nomaiņas notiek bez cimdiem. Arī ar sterilitāti, manuprāt, viņi ir uz jūs. Piemēram,  atver sterilo iepakojumu bez sterilajiem cimdiem, izņem kaut ko no tā ar nesterilu pinceti, aizver iepakojumu un pusi atstāj iekšā. Hmm, mūsu Miķelītei mati saceltos stāvus, ja kaut ko tādu izdomātu izdarīt manipulāciju kabinetā.

Toties čehiem ļoti augstā līmenī ir preventīvie pasākumi. Katram pacientiem pirms un pēc operācijas, kamēr viņš atrodas nodaļā tiek doti antikoagulanti un kompresijas zeķes trombembolijas profilaksei. Ja pacientam ir kāda ilgstoša invazīva manipulācija, piemēram, urīna katetrs – uzreiz tiek dotas a/b.

Pirmajā praksē mēs sākumā devāmies līdzi „mūsu māsiņai” vakara pacientu patronāžā. Viņa parunājās ar pacientiem un iepazīstināja ar mums.

Sākumā domāju, kādas gan mūsu prakses būs. Ko gan mums atļaus darīt, ja viņa mūs nezina, nezina mūsu spējas un mēs nemākam valodu. Bet, patiesībā viss bija daudz vienkāršāk. Viņa mums paprasīja, ko mākam un pirmajā reizē parādīja kā tas darāms pie viņiem, bet pēc tam vienkārši gāja mums līdzi un atļāva visu darīt pašām. Kā rezultātā jau pirmajā dienā – gatavojām i/v infūzijas, jaucām medikamentus, mainījām sistēmas, ņēmām asinis no vēnas, taisījām klizmas, dalījām zāles, veicām urīna maisa nomaiņu un antikoagulantu injekcijas.  SUPER!!

Viņiem ir interesanti veidots viss tā, lai būtu parocīgi un ērti un nebūtu nepieciešams saskarties ar jebkādiem pacienta šķidrumiem. Piemēram, pie perifērā katetra klāt nāk filtrs, kas aptur jebkādu plūsmu uz āru, bet iespiežot, ļauj ietecēt šķidrumam iekšā. EXCITING!

Arī kopējā sistēma ir interesanta. Viss ir uz svītru kodiem. Gan pacientiem, gan personālam. Piemēram, aparāts glikozes līmeņa asinīs noteikšanai, vispirms nolasa medmāsas svītru kodu, kas to veic un pēc tam nolasa pacienta svītru kodu un liek apstiprināt, vai tiešām konkrētais paraugs ir ņemts no konkrētā pacienta.

Līdz 10iem vakarā visas nepieciešamās darbības bija izdarītas un tad sākās mazliet garlaicīgākais posms, jo mums vajadzēja gaidīt līdz 5iem no rīta. Tā tad visu nakti sēdējām postenī un skatījāmies pacientu vēstures, runājāmies ar kuratori un migām ciet. :/

No rīta vajadzēja gatavot tēju – katrai gultai palātā ir izdalīts savs tējas termofors, kas no rīta jāuzpilda. To visu dara tikai vecmātes – gatavo brokastis, pusdienas, vakariņas, izdala tās, maina gultas veļu, pārved sievietes, nogādā analīzes laboratorijā, veic pacientu higiēniskās procedūras – VISU. Sanitārs pie viņiem ir tikai uzkopējs, kas dara savu darbu. Ne reizi neredzēju šos abus medicīnas darbiniekus sarunājoties.

No rīta bija jāveic injekcijas un infūzijas, jāmēra temperatūra un AT, grūtniecēm jāpieraksta KTG, bet tām, kuras ir zem 22. nedēļas ar mazo doplerīti vienkārši jāizklausa tonīši.

Bijām pārgurušas no visas jaunās informācijas, nemitīgās domāšanas un runāšanas trīs valodās un no „mierīgās nakts”.

Otra maiņa mums bija no rīta. Viņa mums atļāva nākt 6.30. (To es spēšu novērtēt Latvijā, kad maiņa sākas TIKAI 8os). Mēs cēlāmies 5os, bijām pilnīgi aizmiegojušās un nespējām saprast neko, kas notiek. Planējām pa nodaļu un centāmies saprast, kas mums jādara, jo šoreiz mēs jau lielāko daļu varējām darīt vienas. Līdz pēcpusdienai jau spējām ar pacientiem normāli sasveicināties, nepaplašinātā teikumā pateikt, ko darīsim un arī atvadīties. Tas, patiesībā ir tas smagākais – nespēja komunicēt ar cilvēkiem. Ginekoloģijā pārsvarā guļ vecākas kundzes, kas alkst ar „jaunajām” meitenēm aprunāties un vienīgais ko mēs varam ir pateikt „labi, jā, atā”.

Pa dienu bija vairāk ko darīt, kā iepriekšējā maiņā un tas mums patika, jo esam pieradušas, ka nekad nav tukšs, un gandrīz vienmēr ir ko darīt. Tā nu mēs pārklājām un dezinficējām gultas, veicām dažādus mērījumus, injekcijas, infūzijas  un pat ierakstus vēsturēs.

Visā visumā kolektīvs ir jauks un patīkams. Angliski nerunā gandrīz ne viens, tāpēc vairāk mēs sazinājāmies zīmju valodā, ik pa laikam krievu un parādījām arī savas spējas mākot atsevišķus čehu vārdus.

Cik sapratām viņi ir par mums starā, jo mēs gribot darīt, ātri apjēdzam, kas jādara un vienkārši esam FORŠAS. Pašus čehu studentus viņas lielākā vai mazākā mērā „nolika”

Satikām vecmāti no dzemdību nodaļas un māsiņu no Intensīvās terapijas. Viņas abas bija laipnas, prasīja vai mākam krieviski (lai gan viņu krievu valoda, vismaz manā saprašanā, arī nav spīdoša) un beigās ieteica, lai vien sākam mācīties čehiski.

Čehi pierādīja arī savu laipnību, kad no rīta ārste prasīja, kāpēc mums nav pielikts ID (mēs nebijām paspējušas nopirkt ietvariņu) un beigās mums abām piešķīra pa vienam.

Pa vidu šim visam gribēju redzēt Latvijas pirmo hokeja spēli Čempionātā. Izbraukāju vairākus „krogus”, rādot googles tulkotājā, ko gribu, bet man par lielu, lielu dusmu un nomākumu, viņiem rādija tikai paralēlo spēli, ja nemaldos – Zviedrija – Dānija…

5 dienas vakarā bijām nolēmušas izbaudīt arī čehu nakts dzīvi un pamatīgi „aplauzāmies”. NEKAS NENOTIKA. Viss bija tukšs un vienīgās terase, kas bija vaļā strādāja līdz 23iem. Kā vēlāk izrādījās, tas ir tāpēc, ka Olomouca ir studentu pilsēta un brīvdienās visi brauc mājās. Mums esot jāmēģina darba dienās. Ha.

Vakar bijām arī vakariņās ar saviem „dormitory” kolēģiem. Diviem japāņiem, kas šeit mācās pirmo gadu, studenti no Malaizijas, kas šeit jau ir divus gadus un vietējo čehieti, kas mācās medicīnu 6. gadu. Bija interesanti ar viņiem parunāt, bet nožēlojami šķiet, ka viņi nezina, par mūsu valodu. Nemitīgi prasa vai esam slāvi un brīnās, ka latviešiem ir PAŠIEM SAVA VALODA!! Protams, viņi nezināja arī kur atrodas Latvija. Viens no viņiem gan bija meklējis vikipedijā.

Vakariņās es sapratu, ka latvieši tomēr var lepoties ar savu ES, jo esam erudīti, zinoši un interesējamies par citām kultūrām. Meitene no Malaizijas dzīvojot šeit divus gadus, nav iemācījusies čehu valodu, bet mēs būdamas čehu sabiedrībā 2 dienas jau zinām čehiski gandrīz vairāk kā viņa.

Ginekoloģijas nodaļā mums kopā ir 5 prakses, neskaitot šo nakti būs palikušas vēl divas.

Nevaru sagaidīt prakses dzemdību nodaļā. Tās  būs jūnija sākumā. Jo ginekoloģijā ir tīri „māsiņas” darbi un pusi no prakses tu gaidi, kad būs kaut kas jādara. Tāpēc es ļoti ceru, ka viņiem šeit dzemdē daudz un bieži un mums būs darba pilnas rokas.

E.

Atbildēt

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com logotips

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out /  Mainīt )

Google photo

You are commenting using your Google account. Log Out /  Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out /  Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out /  Mainīt )

Connecting to %s