Dva týden

Šodien aprit jau pilna otrā nedēļa šeit.  Varētu teikt – esam apradušas. Labi pārzinām sev vajadzīgās vietas un braucot uz veikalu prātojam, kur kas bija lētāks…

Tomēr par „brīvo laiku” un „apbraukāsim apkārtni”, varam aizmirst! Šīs ir pirmās divas normālās brīvdienas, kas mums bijušas. Un laiks ir vienkārši briesmīgs. Knapi +10*, šausmīgs ziemeļu vējš un lietus. Vienīgais, ko vēl gribas darīt ir vienkārši palīst zem segas un gulēt. Gulēt tik daudz, lai pietiek nākamajai nedēļai, jo pierast celties 5os no rīta mums vēl nav izdevies…

Ja pirmā nedēļā laiks vilkās, tad tagad šķiet, ka tas sācis skriet. Jo vakar sēdējām un domājām: „Divas nedēļās? Divas? Kā tā var būt?” . Tas laikam tāpēc, ka pagājušā nedēļā mūsu ikdienā ietilpa vien agri rīti, vēli vakari, miegs, duša, ēdiens un daudz, daudz slimnīcas padarīšanas.

Piektdien bija arī pēdējā dežūra ginekoloģijas nodaļā. Dīvaina sajūta, ka var pierast būt nepazīstamā vietā ar nepazīstamiem cilvēkiem darot nedarītas lietas. Lai gan pacienti pārsvarā rotēja, tomēr bija ari vairāki, ko redzējām katru reizi. Bija tādas pacientes, kas par spīti lielajai valodu barjerai katru reizi ar mums parunājās, interesējās par Latviju un jau zināja, kas mēs esam. Rīti iesākās ar smaidošu „dobre rano”, pa dienu bija daudzi „prosim un dekui”, bet vakari noslēdzās ar pacilātu „nashledano”. Pa šīm reizēm jau bijām apradušas ar nodaļas izkārtojumu, ikdienas ritmu un darāmajām lietām. Jau zinājām, kur un kas ir jāskatās, lai noprastu, kur jāpieliek palīdzīgā roka. Un protams, tad, kad arī personāls bija beidzot apradis ar mūsu „promiņite, nerozumim čezki” un par spīti tam, tāpat uzdeva mums uzdevumus, mums bij jārotē uz citu nodaļu…Atstājām mūsu kuratorei mazo balzāmiņu, parunājāmies par kopējiem iespaidiem un viss. Ar to arī šis posms beidzās…

Jaunnedēļ krāsim jaunus iespaidus no ginekoloģijas nodaļas Intensīvās terapijas daļas. Varēsim visu sākt no jauna, bet ar citādu sparu, jo šobrīd mēs vismaz varam kaut cik sakarīgi kontaktēties čehiski. Es, protams, vēl sapņoju, ka iemācīšos čehiski runāt pilnos teikumos, bet…

Par čehiem runājot – kopumā viņi ir atsaucīgi un laipni un daļa no medpersonāla ir tiešām ieinteresēti ar mums parunāties un pajautāt par Latviju. Izklausās, ka vismaz lielākais vairums arī zina, kur mēs atrodamies. Hihi.

Tomēr sevišķi viņi no mums neatšķiras. Nav tā kā Kanādā vai kaut vai Spānijā, kur cilvēki iet pa ielu smaidīgi, sveicina katru otro pretīmnācēju un burtiski pie katra šķēršļa piedāvā savu palīdzību. Arī viņi, līdzīgi kā Latvijā iet savās domās, par dienas gaitu, iegrimuši. Tomēr no rītiem mēs vienmēr prātojam, kas vainas, jo šķērsojot krustojumu blakus mašīnas šoferis pamāj ar roku un uzsmaida vai, piemēram, izkāpjot pie veikala ar mums sasveicinās pavecāka gadu gājuma kundze. Hmm. Vēl neesam šo atkodušas…

Un vēl – viņi ļoti daudz sveicinās. VISI! Katrs pacients, katra pacienta ģimene, pat katrs ārsts sasveicinās ar MUMS – studentēm. Tas viņiem, laikam ir izdresēts, jo pat mazi trīs gadus veci bērniņi iet mums garām un sākumā droši pasaka „labrīt”, bet pēc tam sakautrējas un aizskrien.

Un laikam tomēr viņiem nav tā nodalīts medicīnas personāls, tā teikt, pa līmeņiem. Jo, lai gan ārsti neuzturas nodaļā pa dienu, pat tad, kad viņi atnāk, lielākoties nav manāma vīzdegunība, vai nopūtas par traucējumu. Izrādās arī, ka viņiem ir māsu palīgi, bet es vienkārši nebiju to pamanījusi – domāju, ka tās ir māsas vai vecmātes. He…

Par ārstiem runājot, es gan nezinu, ko viņi ikdienā dara visas 13h, jo mēs ārstus ginekoloģijā esam redzējušas labi, ja 3 reizes un tikai pie „sarežģītākām” manipulācijām. Vienreiz pie nazogastrālās zondēšanas, pie ascīta punkcijas un tad, kad grūtniecei bija „slikti” tonīši.  Te gan jāmin, ka es runāju par „īstajiem ārstiem”. Nodaļā nonstop strādā trīs rezidentes. Tik jaunas, ka es nebrīnos, kāpēc daži pacienti arī prasa „vai Jūs esat ārsts?”. Rodas sajūta, ka viņas nav vecākas par mums…  Un par viņu izglītotību, hmmm… Piemēram, runājot par tiem „tonīšiem” – ar Līvu skatāmies KTG pierakstu un šausminamies. Vienīgais, kas vēl varētu būt normas līmenī ir bazālā līnija. Variabilitātes nekādas, akcelerāciju nav jau stundu un uz katru mazāko kontrakciju – milzīga decelerācija. Prasījām, ko viņi darīs ar šo pacienti, un par atbildi saņēmām – novēros. Abas saskatījāmies un domājām, vai tad ar vairāk kā stundas pierakstu nepietiek, lai adekvāti novērotu. Rezidentes ik pa laikam pagāja garām monitoram un nobolīja acis. Vajadzēja vēl uz vieniem un uz otriem sāniem pagriezt utt. Tomēr – nekādu izmaiņu nebija. Par laimi, viņas nolēma pazvanīt ārstam, kurš atnākot un ieraugot toņus momentā aizskrēja uz palātu un sieviete 10 minūšu laikā bija ķeizarā. ŠAUSMAS!  Mazulis gan piedzima ar apgari 10/10/10. Haha. Ieraugot tos skaitļus vienmēr pie sevis pasmaidām, ka čehiem nu gan dzimst PERFEKTI mazuļi.

Šos brīžos atminoties gan ir prieks, ka tomēr ar šī posma noslēgumu arvien vairāk tuvojamies praksei dzemdību nodaļā…

Tomēr visgrūtāk atpakaļ Latvijā būs pierast pie kopējās sistēmas un ritma. Šeit viss ir perfekti pakārtots tā, lai medicīnas darbiniekam būtu „vieglāk” un ātrāk. Filtri, kas nepieļauj noplūdes, visur datumi, laiki, vārdi un uzvārdi pie katras lietas, kas ir atvērta.  Visas vajadzīgās adatas, šļirces, kompresijas zeķes, frexiparīns un tā tālāk un tā joprojām…

Vakar izmantojām izdevību, ka čehu kanāls rādīja mūsu hoķi un beidzot redzējām arī Latvijas spēli uz lielā ekrāna. Visi uz mums skatījās kā uz stulbām, ka piebļāvā, visu bāru.

Par visu šo ir divējādas jūtas, bet viens gan ir fakts – es tomēr nevaru sagaidīt, kad varēšu būt atpakaļ SAVĀ vidē un pie SAVIEM cilvēkiem.

Daudz buču-

Man Jūs pietrūkst. E.

Atbildēt

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com logotips

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out /  Mainīt )

Google photo

You are commenting using your Google account. Log Out /  Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out /  Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out /  Mainīt )

Connecting to %s