«Viss ir tieši tā, kā Tu vēlies»

Šodien bija vislieliskāk dežūra kāda vien ir bijusi. Sākām dienu, kā vienmēr 6,30, tikai šoreiz ginekoloģijas Intensīvās Terapijas nodaļā. Izdalījām brokastis un veicām rīta tualeti pacientēm. Ap astoņiem mūs palaida uz operbloku – redzējām 8 operācijas!!!

Mūsu jaunajai kuratorei ļoooti pieklibo angļu valoda, pie tam viņa šajā nodaļā ir vienīgā, kas vispār kaut ko māk angliski. Valodas barjera mums ir kapitāla, bet kaut kā pa daļai čehiski, krieviski un angliski tikām galā. Lielu palīdzību deva arī „māte” google un viņas tulkotājs. Hihi.

Operblokā mūs iemeta kā pīles uz ledus. Ne ar vienu neiepazīstināja un neko nepateica, kur jāiet tālāk. Pašas ar savu fantastisko latviešu neatlaidību panācām, ka beigās mēs vienkārši varējām doties no vienas operzāles uz otru (kopā nodaļā ir divas). Uzzinājām, ka esam „porodņij asistenki”, jo, kad devāmies uz pirmo ķeizaru, zālē bija vēl pieci studenti, bet opermāsa mums prasīja, vai esam māsas, un izdzirdot „midwife” nostādīja mūs pašā kājgalī, visiem priekšā – vislabākajā skatu punktā! Ha! Jo redz „prodnij asistenki” ir vairāk jāzina par ķeizaru, nekā 5. gada ārstu studentiem.

Par studentiem runājot – šausmas. Operēja ārsts – pasniedzējs, jo nemitīgi uzdeva visiem jautājumus par sievietes anatomiju un operācijas procesu. Šie tak neko nezināja! Dakteris rāda olnīcas un prasa kas tas ir, visi klusē, bet mēs nesot Latvijas vārdu pasaulē uzreiz atradām „īsto” vārdu angliski un parādījām „mūsu” zināšanas. Jeee.  Vēl cik nu čehiski sapratām, tika prasīts arī par Duglasa dobumu un par to, cik slāņi tiek šūti, bet no šiem tā arī atbildes nedzirdējām. Tie tik mirkšķināja acis un blisinājas. Pat paši nokaunējās, kad es vienai meitenei prasīju, kurā kursā viņa ir.

Medicīnas personāls, sevišķi šajā nodaļā, ir ļoti tolerants pret studentiem. Nenoraida zāles stūrī, lai stāv un nekustās, bet pievērš uzmanību, lai mēs kaut ko arī redzētu un atvainojas, ja aizsedz mums skatu.

Viņiem ir ļooti „stilīgs” aprīkojums, kas kārtējo reizi darbojas tā, lai apkārt būtu pēc iespējas mazāka saskare ar asinīm. Uz operējamā laukuma tiek uzlikts  liels aplis divās daļās (viens uz otra), kuram visapkārt ir tāds kā maiss. Apakšējo daļu „pielīmē” pie pacienta, bet augšējo, pēc vajadzības paceļ, kā rezultātā visi šķidrumi ietek maisā. Atsūcējus viņi izmanto tikai laproskopiskās operācijās, un tikai lai atsūktu šķidrumu vēdera dobumā.

Vēl ir interesanti, ka pie spoguļiem viņi liek atsvarus (vienmēr), lai nebūtu jātur, mazuļus viņi neatsūc – NEKAD! Operācijas rētu viņi nešuj, bet sakniedē ar klipšiem (clips), toties šuj tauku kārtu un izgriež vecās ķeizara rētas. Hmm.  Vēl interesanti likās, ka dezinfekcijas šķīdums viņiem bļodiņā stāv uz tādas kā plīts un nemitīgi kūp.

Kopā bija bagātas 6 stundas operblokā, kuru laikā redzējām gan ķeizarus, gan cistas, gan histerektomiju un arī abortu.

Jau domājām, ka atgriežoties nodaļā kuratore būs dusmīga, ka tik ilgi bijām prom, lai gan pirms tam neko neteica, bet kā mēs atnācām, tā viņa saprotoši mūs aizraidīja pusdienās, sak’: Meitenes nogurušas, pusdienu stāvējušas, lai aiziet atvilkt elpu. He…

Izejot ārā, mūs gaidīja fantastisks pārsteigums – +20* un saulīte, kas skrien pa zemes virsu. Pēc divu nedēļu vētrām un lietus, tas mums bija neticams notikums.

Atgriežoties nodaļā mums vēl izrādīja svarīgākās lietas, kā piemēram, reanimācijas aprīkojumu un veco defribilatoru – excited. Pat ieslēdza un viss kā filmās, vienīgi tā skaņa likās, nu nekāda, nebija tas „duff”!

Tad uzraudzījām nodaļu un papildinājām ierakstus. Viss kā filmās – aiz stikla sienas lielais monitors ar visu pacientu vitālajiem rādītājiem, kas ik pa 15′ jādokumentē pirmās divas stundas pēc operācijas, un pēc tam ik stundu.

Šoreiz mums uzticējās vēl vairāk, laikam būs jau mūs kāds uzlielījis. Tiku arī mērīt urīna blīvumu. Jutos kā laboratorijā un grāmatā „Izsauciet vecmāti!”

Vēl foršs moments bija, kad  vecmāte no iepriekšējās nodaļas, kas mums nemaz nelikās tā pati pati foršākā ieraudzījusi mūs intenšos un  rādīdama ar pirkstu iesaucās: „Eti naši! Iģi domoj!”. Tas lika sirsniņai tā patīkami notrīsēt. Un apzināties, ka Latvijā ir paši labākie un izdresētākie studenti! Arī sanitārīte (māsas palīgs) no ginekoloģijas nodaļas mūs ieraudzīdama mīlīgi pasveicināja un pasmaidīja.

Bet vislielākais kompliments man likās, kad ārsts, kas beigās izrādījās dzemdību nodaļas vadītājs, pienāca man klāt ar izstieptu roku un perfektā angļu valodā pateica: „Nice to meet you”, lai gan pirms tam visā steigā nebiju viņu pamanījusi sēžot postenī. Apmainījāmies ar laipnībām, viņš pajautāja no kurienes mēs esam, cik ilgi šeit būsim un kāda ir mūsu specialitāte.Ejot prom vēl novēlēja: „Good luck” Ehh… Sīkums, bet patīkami.

Braucot mājās sapratām, ka maz vajag laimei – tikai saulīti un superīgu attieksmi!

Šobrīd sēžu savā mīļotajā „Herna” bārā un skatos hokeju. Cenšos nezaudēt cerību…

P.S. Vienīgais negatīvais šīs dienas moments, bija, ka neviens nezināja Latviju! Jauca ar Baltkrieviju, domāja, ka runājam krieviski un, ka rakstam kirilicā. Pozitīvi, protams, ka šī nodaļa bija pat  tik ļoti ieinteresēta, ka meklēja wikipedia „Latvia” un nenogrustoši klausijās un skatījās kamēr mēs rādījām valodu koku, kartes, alfabētu un centāmies izskaidrot – esam no Latvijas un mums ir mūsu pašu latviešu valoda!!!  To, protams, ir grūti panākt ar tik milzīgu valodas barjeru, kāda ir šobrīd, tomēr mēs mēģinājām. Un es ceru, ka šobrīd ir par pāris izglītotiem čehiem vairāk!

P.P.S. Ha, kad  iemetām vārtus, pat bārmene jau ir „izdresēta”. Aplaudēja un priecājās par mums.

E.

Atbildēt

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com logotips

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out /  Mainīt )

Google photo

You are commenting using your Google account. Log Out /  Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out /  Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out /  Mainīt )

Connecting to %s