Neviena mav mājās

Šoreiz nav piepildījies  tas teiciens par „trešo dienu, nedēļu un mēnesi”, jo šī nedēļa bija super!

Tā kā pavisam nesen man tika pārmests par brīvā laika neaprakstīšanu dienasgrāmatās, tad sākšu ar to. (Bet vispār – BRĪVĀ LAIKA MUMS NAV!Šonedēļ 3 dienas, kuras arī aktīvi izmantojām!)

Pirmkārt, beidzot ir iestājusies ilgi gaidītā vasara un mans tik ļoti mīlētais karstums. Bija iespēja pat izbaudīt kārtīgu sauli. Tik kārtīgu, ka tagad salstu no tā, cik ļoti iededzis ir mans ķermenis. Līvai ir vēl trakāk – sarkana kā vēzis. Paspējām jau iegādāties arī pantenolu un tagad „ārstējamies”. Lai gan es apsveru domu par savas rītdienas brīvdienas veltīšanu atkārotai iedeguma gūšanai. Hmm…

Klimats gan te ir jūtami citādāks. Nemitīgi valda milzīgs vējš. Un es nepārspīlēju!  No rīta dzerot kafiju, man gandrīz aizpūta krūzi. Māla!! Arī gaiss laikam ir sausāks, jo pie +20 sajūta ir kā +30, bet pie +30 īsti nevar nemaz ķērpīt.

Otrdien apstaigājām vecpilsētu (beidzot)! Nezinu, kāpēc nav tā sajūsma. Varbūt tāpēc, ka nejūtamies kā tūristi. Bet varbūt tāpēc, ka šejiene sevišķi neatšķiras no Latvijas un Rīgas, piemēram. Vecpilsēta… Normāla! Bruģētas ieliņas, varbūt mazliet sakoptākas un taisnākas. Ēkas – līdzīgas. Būtiskākā atšķirība – baznīcu daudzums. Burtiski uz katra stūra. Un vēl viena atšķirība – čehu mentalitāte. Es domāju latvieši ir tolerantāki pret visa veida cilvēkiem. Uz tūristiem čehi naturāli „lupī virsū”, bet svārki vispār ir eksotika – visu acis, arī vecu omīšu, tiek pagrieztas uz mūsu pusi ar nosodošu vai izbrīnītu skatu. Es patiešām nevaru saprast, kas mūsos ir TIK atšķirīgs, ka lai kā mēs izskatītos – sapucējušās dodoties uz pilsētu vai tikko no gultas izlīdušas treniņtērpā ejot uz veikalu – visi vienmēr mūs vēro…

Par veikaliem runājot – mēs beidzot esam atradušas, kaut ko līdzīgu krējumam. Tas, protams, negaršo tā pat kā mūsu normālais skābais krējums, bet kaut kāda līdzība jau ir. Arī „kefīru” atradām. Tas gan ir ļooti dīvains. Kaut kas starp biezām paniņām un šķidru kefīru. Pārtika šeit mani patiešām neiepriecina….

Saistībā ar čehiem ir vēl viena būtiska lieta, kas mani nenormāli kaitina! RITEŅBRAUCĒJI. Viņiem viss pilnīgi vienalga, brauc mierīgi ar saviem 15km stundā pa joslas vidu, pāri krustojumiem kā vien grib. Brrrrr.

Šodien aizbraucām arī uz tuvējo ezeru – Podebredy. Hmm. Latvijai jau klāt nestāv.Tādā kā pļavu un koku ielenkumā. Iztīrītās vietas, bija normālas, bet gultne diezgan akmeņaina un smiltis – citādākas… Atklājām peldēšanās sezonu. Nevarētu gan teikt, ka ūdens būtu bijis sevišķi silts, bet karstās dienas noslēguma – tieši tas, kas vajadzīgs.

Otrkārt, par praksi. Iesākumu jau aprakstīju nedēļas sākumā. Pārējās divas dežūras bija līdzīgas. No rītiem gājām uz operācijām, bet pēcpusdienās aprūpējām pacientus nodaļā.  Jau pārzinām gan vēstures ierakstus, gan ko kā darīt saistībā ar pacientu aprūpi.

Šobrīd nodaļā atrodas arī paciente, kuru pazīstam jau no savas otrās dežūrā ginekoloģijas nodaļā. Tik jauka sajūta, ka vari būt klāt visos etapos viņas veselības aprūpē. Tagad jau viņa sākusi staigāt un tieši mēs esam tās, ar kurām viņa grib parunāties, ar kurām viņa sper savus vārgos soļus… Vienreiz pat pieprasīja mūs kā studentus no divām citām, lai veiktu manipulāciju. He.

Personāls ir FANTASTISKS un ļoti atvērts, draudzīgs un visā visumā patīkams. Ja nu vienīgais mīnuss, ka čehiem ar ģeogrāfijas zināšanām ir – teiksim – pašvaki. Dažam labam vēljoprojām šķiet, ka esam no Moldāvijas… Pff.

Liela atšķirība ir arī viņu izpratnē par „pieklājību”. Dīvaina un nepierasta sajūta, kad Tev piedāvā droši ņemt jebkādu tēju vai kafiju no virtuves. Un vēl dīvaināk, bija tad, kad mūs atstāja sēdēt postenī, lai māsiņas varētu paēst pusdienas, bet pirms tam pienesa mums kafiju. PIENESA! Uz posteni! Pateicām paldies un blisinājām acis.

Vislielākais šīsnedēļas notikums bija piecu stundu ilgā operācija. Limfadektomija + histerektomija ar robotu asistētu laproskopiju. No rīta mums ieminējas par šo operāciju, bet uz divu citu studentu jautājumu par to, vai varēs iet skatīties, atbilde bija – nē, tā notiks citā ēkā. Mazliet saskumām, bet ko? Nevar – nevar. Pēc brīža klāt pienāca mūsu kuratore un ar pirkstiem rādot uz mums teica, ka divi studenti varēšot piedalīties. Šoks bija pamatīgs! Kā mēs? Pa visam nopietni? MĒS??  Īsi pirms astoņiem kopā ar divām opermāsām devāmies uz galveno operāciju bloku. Redzējām visu sagatavošanās procesu un mums pastāstīja kā viss notiks. Ķirurgs – profesors sēdēs pie „tālvadības pults” un vēros video tādā kā mikroskopā. Robota vadīšana notiek ar 4 rokas vadāmajām pultīm un 3 ar kāju vadāmajām pultīm. Tas viss mums likās neiedomājami. Robokopam 4 „rokas”, kas operācijas laikā „smieklīgi” kustējās. Toties visas darbības – perfektas, lēnas, pārdomātas un precīzas. Operāciju mēs vērojām no tiešām „fantastiskām vietām”. Mums piešķīra divus „bāra krēslus”, kuri bija novietoti burtiski 1m attāluma no pacientes gultas. Man sanāca arī mazliet „paasistēt”– padevu Plasmalyte infūzijas iepakojumu un to atvēru. Sajutos pat ļoti svarīgi.

Pārējos sīkumus un neredzētas lietas labāk neaprakstīšu, jo tad Te nebūs ne gala ne malas.

Vēl viena „sāpīga” lieta ir komunikācija. Intensīvajā angļu valodas zināšanas ir zem katras kritikas, kā rezultātā nemitīgi nākas sazināties 4 valodās. Domāt, runāt, rakstīt un lasīt 4 valodās ir nenormāli  nogurdinoši. Pēdējais trakākais gadījums bija, kad gribējām nofotografēties kopā ar māsiņu, kuru vairs nesatiksim, jo neiekrīt maiņas, bet viņi nesaprata ko nozīmē „Take a Picture”. Ak, tētiņ, kā mēs mocījāmies. Sākumā viņi ilgi domāja KAS ir jādara, pēc tam KAM ir jādara un beigās vispār pajautāja, vai mēs gribam samainīt maiņas un iet pie tās – otras māsiņas uz dežūru. Arī par operāciju – prasīja, kā mums patika. Un ko mēs varam atbildēt – „Amazing”, jo neko citu jau viņas nesapratīs. Nevaram NORMĀLI izrunāties un izstāstīt neko. Viņa principā visu skaidro čehiski, ja mēs uz „apmēram” noprotam par ko ir runa, tad tikai mājam ar galvu. Ja sākas jau riktīga „ķīniešu valoda”, tad šķobāmies  un viņa ņem talkā „google” tulkotāju.

Galvenais par ko mēs abas uztraucamies ir mūsu angļu valodas zināšanas pēc šīs prakses. Šķiet, ka tagad jau vairs nemākam korekti izveidot teikumus, jo jāizvairās no jebkādiem iestarpinājumiem un saikļiem. Šeit jārunā vienkāršos nepaplašinātos teikumos un vēlams – nenoteiksmē.

Kā mums ies tālāk – „Will see!”

E.

Komentēt

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com logotips

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out /  Mainīt )

Google photo

You are commenting using your Google account. Log Out /  Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out /  Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out /  Mainīt )

Connecting to %s