Esmu izsmēlusi virsrakstu nosaukumus

 

Mūsu pēdējā dežūra intensīvajā pagāja diezgan jautri. Atnācām uz praksi un nodaļā – tukšs! Kā pie brīvdienām, ne viena plāna operācija nenotika un akūto operāciju nebija. Jau ar mazu cerības stariņu domājām, ka varbūt mūs palaidīs mājās. Nav jau diez ko labi tā justies. Bet visa šī prakse mūs ir nežēlīgi nogurdinājusi. Tomēr, tā kā mūsu valodas barjera ir „fantastiska”, tad piedāvājumu iet mājās nesapratām un kaut ko stulbi smaidīdamas atbildējām, kā rezultātā mūsu kuratore izlēma, ka iesim visas trīs palīdzēt ginekoloģijas nodaļā.
Diezgan interesanti kādi čehi ir darbaholiķi. Un nevis naudas dēļ, bet patiešām –darba dēļ. Gan ginekoloģijas nodaļas māsa vienmēr ieradās stundu pirms dežūras sākuma un aizgāja stundu pēc beigām, gan tagad intensīvās nodaļas māsiņa brīvprātīgi gāja strādāt ginekoloģijā. Nezinu, vai tikai mūsu dēļ, vai viņiem tāda prakse ir regulāra.

Visa šī rezultātā atkārtojām mūsu nostiprinātās zināšanas injekcijās, sistēmu pievienošanā, klizmās utt., utjp. Man pat BEIDZOT ļāva pašai ielikt i/v katetru – laime pilnīga, jo jau domāju, ka aizbraucot LV būšu galīgi visu ikdienā nepieciešamo aizmirsusi, bet par spīti visam izdarīju to kā PRO.

Ap 12iem naktī mēs gājām atpakaļ uz „mūsu” nodaļu un par lielu pārsteigumu mums tika uzklātas gultas. Diemžēl pacientu, bet „dāvinātam zirgam zobos neskatās”, jeb –„ja ļoti nāk miegs, Tev ir dziļi vienalga kur gulēt”. 4os cēlāmies un devāmies atpakaļ uz ginekoloģiju darīt ierastos rīta darbiņus. Brokastis, injekcijas, antikoagulanti, sistēmas, temperatūras un spiedieni.

Uz atvadām atkal uztaisījām tradicionālo kopbildi, atstājām otru, līdzpaņemto upeņu balzāmu un ar asarām acīs devāmies prom.

Pagaidām intensīvajā mums patika vislabāk. Jo kuratore bija LIELISKA! Atsaucīga, izpalīdzīga un laipna.

Vēlāk jau spriedām, ka ja mūsu saziņa būtu bijusi labāka, aizejot mēs raudātu kā aizkautas cūkas. Patiešām! Jo grūti ir, kad pēc 5 dežūrām, kuru laikā Tu esi iepazinis tik daudz fantastisku cilvēku, Tu saproti – VISS! Tu viņus 99% nekad vairs neredzēsi, nerunāsi un nezināsi neko par to kā viņiem iet…

Ginekoloģijā satikām arī „mūsu” pacienti. Nu, to pašu, kuru redzējām no paša sākuma. Viņai bija izņemta nazogastrālā zonde un visas  invazīvās lietas. Viņa pati ēda, staigāja, smaidīja un priecājās par dzīvi. Mūs ieraugot, seja atmirdzējās, viņa mūs apskāva, mēģināja runāt kaut ko angliski,  nosauca mūs par eņģeļiem un teica, ka jūtas „happy”. Ak, ja varētu šīs sajūtas aprakstīt un izlikt uz papīra. ..

Tas noteikti ir tas, kas man šeit ļoti patīk. Pacientu un personāla saskarsme. Ne māsiņas, ne ārsti  nežēlo laiku, lai aprunātos, paturētu roku, veltītu smaidu un uzzinātu kā kurš jūtas patiesībā. Tu vari aiz durvīm nošķaudīties un pacients, kas ies garām Tev noteikti pateiks „uz veselību”! Jau tas vien, ka lielākā daļa pacientu nesaprata, ko sakām un labākajā gadījumā mēs varējām smaidot paprasīt „dobre?”, tomēr katrreiz mūs ieraugot atcerējās, pasmaidīja un runājās ar mums. Laikam jau tas, kādā valodā runājām nebija no svara, jo runājām „sirds valodā”, runājām ar mīmiku un žestiem un izveidojām individuālu, dvēselisku kontaktu ar katru no pacientiem.

Burvīga sajūta, burvīgs gandarījums un burvīgas skumjas…

Šodien bijām grūtnieču aprūpē. Tas gan bija vairāk tāds mehānisks „rūpnīcas” darbs. Viens un tas pats atkal un atkal. Lai cik dīvaini izklausītos, „šāda vieda” aprūpe, galīgi nebija tas ko gaidījām. Viņiem ir arī dīvaina sistēma. Tikai no 36. Nedēļas jāiet uz toņiem pie vecmātes, ja ir tīra fizioloģija. Pirms tam – dari, ko gribi. Par „uzskaitē” iešanu tā arī nesapratu, bet cik izlobīju no visiem zināmajiem faktiem – vecmātes neņem uzskaitē. Vecmātes arī vienas pašas nepieņem dzemdības. Vienmēr  blakus ir ārsts. Principā sajūta tāda, ka vecmāte ir nekas! Vienkārši papildus darbinieks, kas izdara melno darbu. Man šķiet, pie mums „vecmāte” tomēr ir arī tituls, nevis vienkārši parasts profesijas nosaukums. Un pašas vecmātes atzīst, ka viņas nemaz negribētu to „lielo” atbildību, kaut ko darīt vienas. Esot pārāk grūti un pārāk atbildīgi un pārāk vienkārši esot pazaudēt licenci un sabojāt dzīvi, lai riskētu par tik mazu atalgoju. Hmmm…

Varbūt iespaids mainīsies dzemdību nodaļā, kurai, starp citu esam pavisam tuvu! BEIDZOT! Jau 2.jūnijā mums būs pirmā nakts dežūra, ko nevaru sagaidīt. Laikam tas labākais atstāts uz beigām – dzemdniecība un neonatoloģija.

P.S. Sāku saprast, ka laiks šausmīgi skrien. Tūlīt jau būs apkārt mēnesis, kas liekas NETICAMI. Un tad tikai vēl viens mēnesi. Un tad jau mājās, kur atkal būs ierastā rutīna, un viss šis pamazām aizplēnēs atmiņu dziļumos…

E.

Atbildēt

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com logotips

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out /  Mainīt )

Google photo

You are commenting using your Google account. Log Out /  Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out /  Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out /  Mainīt )

Connecting to %s