Vienna

 

Ai, cik mums ir piedzīvojumiem un pārdzīvojumiem bagātas brīvdienas!
Viss sākās ar mūsu mazā Vīnes ceļojuma plānošanu. Atradu fantastisku mājaslapu – tripomatic. Visiem iesaku! Var atķeksēt konkrētajā pilsēta, ko tu gribētu redzēt un mājaslapa sataisīs maršrutu. Visu sadomāju, sarakstīju un  izprintēju. Bet pāris kartes ielikām kā bildītes telefonā. 7.00 no rīta četratā izbraucām ar vārdiem „Nu, ja jau mēs neapmaldījāmies ceļā no Latvijas uz Čehiju, kāda gan iespēja apmaldīties Vīnē?” Izrādās, ka liela! Mums pat nevajadzēja Vīnē nokļūt, kad, apmēram, pēc 10 „ceļojuma” minūtēm mēs palaidām garām nobrauktuvi uz Brno. Cerējām, ka gan jau būs vēl kāda -bet nebija. Braucām, braucām un vēlreiz braucām kādas 20 minūtes, līdz sapratām, ka sū*i lieli, jo ielādētās kartes tel. ir šausmīgi sliktā kvalitātē un mums nav ne jausmas, kur atrodamies! Protams, es biju stresā, sāku uz visiem baurot, beigās piestāju malā, nospļaujoties par to, ka pārkāpju ceļu satiksmes noteikumus un ieslēdzu savus pēdējos interneta resursus, lai piekļūtu googles mapam. Rezultātā mēs nobraucām liekus 20km, līdz tikām uz vajadzīgā ceļa.

Nākamās problēmas sākās ar Vīni. Braucot pa štrāsi ir, nepārspīlējot, simtiem nobrauktuvju uz dažādiem Vīnes reģioniem. Mamma bija gribējusi, lai aizbraucu un „centrālo kapsētu” un atrodu Mocarta kapu (sīkums, jau tāds, ka Mocarta kapavieta ir vēl ne līdz galam zināma un mamma bija runājusi par Bēthovena kapu). Biju jau atradusi kartē, kur atrodas tā „Centrālā kapsēta”, bet nebiju iedomājusies, ka viņu atrast būs tik grūti, jo es nebiju apskatījusies, kur īsti ir jānobrauc no highway + sagatavotās kartes nebija lietojamas. Maldījāmies, atradām benzīntanku, pajautājām virzienu un braucām tālāk. Kad atkal bijām braukušas jau gandrīz stundu iestājās zināms izmisums. Laikapstākļi bija šausmīgi, pulkstenis bija jau viens un mēs nezinājām ne kur esam, ne kad būsim kaut cik tuvāk galamērķim. Tad mani piemeklēja kārtējā histērijas lēkme un izmantojot savus pilnīgi pēdējos mb es atkal piekļuvu navigācijai. Beidzot ieradāmies „vajadzīgajā kapsētā”, bet viņai četri milzīgi vārti, katrs kādu km viens no otra. Pirmajos vārtos mums pakaļ sāka skriet pusmūža vīriņš ar melno „cepurīti” galvā. Izrādās ebreju kapos nevar ieiet neviens cits kā ebreji. Hmm.. Laikam meitenes ar īsiem svārciņiem un šallēm uz galvas nu, noteikti nē! Otrajos vārtos tikām iekšā, uzmetām ašu skatu, meklēdamas, kādu pazīstama personāža kapu, bet neveiksmīgi. Tā kā šausmīgi lija lietas un kapsēta bija pilnīgi tukša nolēmām, ka manai mammai būs jāpārdzīvo neredzētā Bēthovena kapa vietas bilde, bet mēs beidzot dosimies uz centru.  (Pieminēšu vien to, ka arī kapsēta nebija īstā, jo vajadzēja nevis „Centrālo kaspētu”, bet Marka kapsētu, kas ir arī krietni tuvāk centram!)

Atradām manis meklēto stāvvietu pašā Vīnes centrā, nolikām mašīnu un bijām „galamērķī”! Tomēr, viss mans plānotais bez kartes bija pilnīgi nerealizējams. Visas bijām šaušalīgā izmisumā. Būsim bijušas Vīnē un neko neredzēsim. Vēljoprojām drausmīgi lija un mēs ar Līvu, gaidīdamas saulainu laiku un uzvilkušas vis- iespējami vasarīgākās drēbes, nežēlīgi salām.

Par laimi mēs atradām info centru, kur dabūjām karti un beigu beigās viss brauciens izvērtas diezgan patīkamā piedzīvojumā. No plānotā neapskatījām tikai Skatu torni, Šonbergas pili un Prater parku, jo vienkārši – vairs nepietika laika!

Vīne, par spīti nelabvēlīgajiem laikapstākļiem bija FANTASTISKA. Katra māja, katrs ielas stūris, katrs bruģa gabaliņš bija tāds kāds ir mūsu Rīgas Alberta iela rajons un pat vēl skaistāks!

Pabiju arī mūzikas muzejā. Protams, ar divām stundām tur nepietika. Vajadzētu visu dienu, lai apskatītu visu sīki un smalki. Vairāk bija spiests uz skaņām, to veidošanos, apstrādi, dzirdi. Vispār – ļoti interesanti. Bija arī atsevišķs stāvs veltīts Vīnes klasiķiem un Vīnes Filharmonijas orķestra vēsturei. No instalācijām visinteresantākā bija istaba, kura bija pielīdzināta sajūtām un skaņām, kādas auglis jūt mātes dzemdē. Nepārspīlēju, kad saku – skrēja skudriņas. Varbūt atmiņas? Hmm…

Visā visumā – meditatīvs muzejs, kas bija tieši tas, kas vajadzīgs pēc nodzīvota mēneša Čehijā.

Mājās bijām tikai pēc 12 naktī – pārsalušas, bet patīkami nogurušas.

Otrs pārdzīvojums bija saistīts ar mūsu „ceļabiedru”, bez kura šeit nebūtu ieradušās – mīļo opelīti.

Pēkšņi vairs nevaru atslēgt mašīnu! Imobilaizers nestrādā – domājams, beigušas baterijas. Atslēgt jau varētu arī ar parasto atslēgu, bet tad mašīnīte drausmīgi gaudotu un piedarbināt tāpat nevarētu. Labi, ka man vismaz vēl bija līdzi rezerves. Tās gan arī ir šausmīgas, jo ir 7 gadus vecas un pogas vienkārši negrib diez ko labi strādāt.

Kaut kā tikām iekšā un meklējām servisa centru. Protams, atrast servisu, kurš piektdienas vakarā pēc 18iem ir atvērts, ir diezgan nereāli, tomēr Opel serviss bija vaļā. Super! Laimīgas devāmies iekša un sacījām, ka imobilaizera baterija nomirusi. Viss sākās jau ar to, ka  šis nerubī angļu valodu. Kā jau parasti…

Paņēma pulti, pētīja to, it kā no Marsa būtu ieradusies un pateica, ka viņiem šādas oriģinālas nav! Es mēģināju ieskaidrot, ka man jau nevajag jaunu pulti, vajag tikai nomainīt bateriju. Labi, ar 10 skrūvgriežiem šis un vēl viens čalis mēģināja atskrūvēt korpusu, gandrīz salaužot visu, kas  iespējams, lai to atvērtu un gala beigas pateica – mums nav šādu bateriju!

Domājām – štrunts, nopirksim benzīntankā un pašas nomainīsim. A, tādu tieši nav! Blakus vēl viens serviss, domājām ieiesim tajā. Tur, vismaz angliski varēja mazliet parunāt. Servisa čalis paņēma imobilaizeru un aizgāja. Ilgi nenāca atpakaļ, beigās pasauca, lai parādam, kur mašīna ir. Aizgājām līdz corsai un šis rāda, ka tagad it kā slēdzas. Šis saka, ka mikroshēmā kaut kas nolūzis, un jābrauc uz opel centru pasūtīt jaunu. Stāstījām, ka mūs tur pasūtīja simts mājas tālāk, jo šie nerunā angliski. Viņš saprotoši nopūtas, bet teica, ka mums īsti citu variantu nav.

Tā kā uz brīdi pults atkal darbojās, braucām mājās un es sazinājos ar vecākiem. Izrādās viss nav tik vienkārši. Ja pults ir noplīsusi, tad jātaisa jauna, bet to var darīt tikai tur, kur viņa saņemta, jo ir kaut kādi pin kodi un numuri un vēl visādas figņas – respektīvi „sū*di lielāki kā piektajā gadā!”

Ar tēta palīdzību izfīčojām, ka pašām jāatskrūvē vaļā un jāpalūr. Varbūt var sakombinēt kaut ko no tām divām esošajām pultīm. Kā beigās izrādījās, tas, kas bija nolūzis, bija puļķīts, kas piespiež mikroshēmas ķepiņu pie baterijas, kā rezultātā – vienkārši zūd kontakts! Pff. Sakombinējām abas pultis un tagad viss ir fantastiski. Apbrīnojumi kā divas meitenes var saprast vairāk par mikroshēmām un kontaktiem, kā trīs veči autoservisā.

Ir jau tā – visādi var neveikties, bet galvenais, lai mašīnai viss labi, jo mājās jātiek un to gribas izdarīt jau tagad, pat ļoti!

Pozitīvais moments šajā brīdī ir tas, ka jau pirmdien mums sākas prakse dzemdību nodaļā!!!! Nevaram sagaidīt un ceram, ka tur viss būs super forši.

E.

Atbildēt

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com logotips

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out /  Mainīt )

Google photo

You are commenting using your Google account. Log Out /  Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out /  Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out /  Mainīt )

Connecting to %s