Pagrieziens

 

Šī nedēļa bija kā ūdenskritums. Tas tiešām ir visprecīzākais epitets, jo sākums gāja pa straumi, pa vidu bija šausmīgas krāces, bet beigās ir fantastisks gandarījums un tā sajūta, ko nevar aprakstīt, kad esi pārvarējis bailes un dzīvs un vesels esi nonācis ūdenskrituma apakšā, kur Tev pāri skalojas tīrs un dzidrs strauta ūdens.
Tik daiļrunīga, es laikam varu būt vienīgi trijos no rīta, sēžot laukā, patīkami dzestrā nakts gaisā un paralēli dzirdot putnu dziesmas. Kāpēc viņi neguļ, es nezinu… Varbūt tāpat kā es ir pārāk satraukti un laimīgi, lai ietu gulēt…?!

Tātad nedēļa iesākās ar braucienu uz Prāgu. Milzonīga pilsēta. Man šķiet, pa 10 stundām, mēs apskatījām varbūt 1/10 daļu no visa. Iesākām ar Pils teritoriju. Tik klusa un mierīga un vienlīdz monumentāla un bijības pilna. Fantastiska relaksācija, jo pagriežot galvu, to vien tik redzi, kā prātam neaptveramu panorāmu uz pilsētu.

Tad bijām arī apskatīt monumenatālo Kārļa tiltu, bet pēc tam burtiski izskrējām cauri un garām nozīmīgākajām pilsētas vietām. Mums nebija laika, jo astoņos gribējām redzēt slavenās „dziedošās” strūklakas.

Tas ir veidots, ka muzikāls un vizuāls šovs. Mūsu izvēlētāja laikā bija Dvoržāka „Slāvu dejas”. Patiešām burvīgi! Skaista mūzika, ūdens čalas, ritmiskas strūklaku dejas un gaismu spēles… Varētu klausīties un vērot vēl un vēl…

Pie reizes aizgājām arī uz turpat netālus esošo „Lunaparku” un atceroties bērnību izbraucām ar mašīnītēm. Es nezinu kā viņas pareizi tiek sauktas, vai elektriskās vai kaut kā tā, bet bija riktīgi forši. Parks nebija apmeklēts, un vīriņš kas pārdeva biļetes bija tik priecīgs mūs redzēt, ka pierunāja vēl divus garām ejošos un beigās mēs, četri pieauguši cilvēki, ārdījāmies pa trasi kā negudri. Vīriņš no mūsu smieklu azarta, pat uzsauca vēl vienu  apli par brīvu.

Visā visumā Prāga ir skaista vieta. Vienīgi ļoti komercializēta. Uz katra stūra ir cilvēki, kas vai nu piedāvā ieiet veikalā, restorāna, vai dala bukletus utt, utjp. Tādā ziņā man labāk patika Vīne – tāda nopietnāka, klusāka un inteliģentāka.

Ceļojuma laikā arī sākās krāču periods. Un, protams, čehi atkal pierādīja savu fantastisko dabu. Nejaukākie cilvēki uz zemeslodes.  Bijām piestājušas benzīntankā pa ceļam uz Prāgu, un ievērojām, ka visi lupī uz mūsu Corsiņu. Domājām, ka tādi jau viņi ir – ka tik acis var kaut kur piesiet. Bet neilgi pēc tam piebrauca policijas mašīna un trīs poliči (to starpā viena sieviete) izkāpa laukā un pētīja mūsu mašīnu. Uzreiz prasījām, vai kaut kas nav kārtībā. Izrādās neesot gan, jo ceļš pa kuru braucām ir maksas highway un mums nav nopirkta caurlaide. Ilgi ar viņiem runājām, gan par to, ka nezinājām, gan par to, ka tūlīt nopirksim, gan par to, ka Polijas – Čehijas robežu šķērsojot pat nebija nekādas zīmes, gan, ka biju lasījusi internetā  par maksas ceļiem un caurlaidi, ko var nopirkt benzīntankā. Stāstījām arī, ka bijām prasījušās vienā no benzīntankiem par caurlaid, bet šie tikai nopurināja galvu „nerozumim”, jeb nesaprotam. Arī to, ka bijām gaidījušas tādus maksas ceļus kā Polijā, kur nevari uz viņiem uzbraukt, ja nēsi samaksājis un nočekojis caurlaidi. Tas viss viņiem bija kā kaķim zem astes un kroni visam pielika policiste, kas pateica: „Jūs esat čehijā un jums jārunā čehiski!”. Benzīntanku personālam, lūk, nav pienākums mums atbildēt, lai gan teicām, ka esam studentes no Latvijas un šeit tikai divus mēnešus. Nu, katrā ziņā nervi bija beigit, viņi – cūkas, Uzlika mums 20eur sodu + vēl lika nopirkt caurlaidi uz mēnesi par 16eur. Pilnīgs murgs, jo šī mēneša laikā brauksim pa maksas ceļiem tikai divas reizes – vienreiz atpakaļceļā no Prāgas un otrreiz braucot mājās, BRRRR.

Tālāk nāca arī pārējie pārdzīvojumi. Sākot ar to, ka par kojām bija jāmaksā dārgāk, + plus vēl bijām nokavējušas maksājuma deadline (ko, protams, uzzinājām tikai pie pašas kases), kā rezultātā nācās samaksāt 35eur vairāk nekā bijām rēķinājušas. Un kā jau studentiem, mums naudiņa līdz grosītim bija izrēķināta, līdz ar ko, man, protams, panikas lēkme par naudas trūkumu utt. Gala beigās, jau samaksāju un viss bija labi, bet nākamajā dienā man tika arestēts bankas konts. Jā! Arestēts! Kā tādai noziedzniecei! Tas viss, protams, tikai mūsu sakārtotās valsts struktūras dēļ. Par „arestu” uzzināju tikai vēlu vakarā, kā rezultātā nevarēju noskaidrot, ne kas ir arestējis, ne ko ir arestējis, ne kāpēc. Vēl tagad atceroties skudriņas skrien pār kauliem, par to kā es pārdzīvoju, ka viss – esmu palicis pliks un nabags! Arī tagad vēl mans konts nav pieejams, bet vismaz es zinu, ka ne manas vainas dēļ, un, ka šobrīd notiek process, lai viņu „atarestētu”. Šausmīgi!!!

Tad vēl mums neatbild koordinatore, jau otro nedēļu, kā rezultātā nav skaidrības par mājās braukšanu, bet aptuveni, vairs palikušas vien knapi 20 dienas. Liekas NETICAMI!!

Un, laikam jau bija vēl visādi nieki, kas lika sirsniņai sāpēt un nervu šūnām atmirt, bet šobrīd esmu pārāk priecīga, lai visā tajā vairs iedziļinātos. Un nav jau arī ko. Bezjēdzīgi vairot negatīvas emocijas, jo tā jau dzīvē jābūt – kalni un lejas, kalni un lejas. Kā citādi? Tad vairs mums neizbaudīt kalnus un nežēlot lejas, ja būtu tikai vienā taisnē.

Bija arī pirmās pāris dežūras dzemdību nodaļā. Jāatzīst. biju ļoti vīlusies. Es šo nodaļu gaidīju jau vēl pirms uzzināju, ka braukšu ERASMUSā, bet kad tur nokļuvām – vienkārši gribējās mājās!

Kuratore angliski runā – vienkārši zem katras kritikas. Es tiešām to nevaru saprast. Nu, kāpēc tad jāparakstās uz ārzemju studentu uzņemšanu, ja nezina ko nozīmē vārds „home” vai „feeling well” . Eh.. Nerunājot vēl par citām elementārām frāzēm.

Pirmajās praksēs arī neko netikām īsti darīt, jo šīm pašām grūti kaut ko izskaidrot un likt pie darba. Staigājām viņām pakaļ darbu meklēdamas kā tādas atpalikušās. Un vienalga pusi no dežūras nosēdējām uz dīvāna. Šermuļi skrien domājot par to vien!

Nu, šī situācija man ir nepanesama. Esmu pieradusi darīt, palīdzēt, vismaz kaut kā pielikt roku, lai darbs ietu uz priekšu. Dzemdību vērošana mani vairs nesaviļņo. Es nespēju vienkārši stāvēt stūrī, kā mums pirmās 3,4 dzemdības bija arī jādara. Stāvējām un tupi blenzām. Drausmīga situācija. Gribējās iegrimt zemē un vienkārši pazust. Vēlāk jau likām arī toņus un mērījām spiedienus, man pat nācās paņemt pāris asins paraugus un ielikt vairākus i/v katetrus. Vēl mazliet vēlāk, mums jau sāka ļaut novadīt arī trešo periodu un pēc dzemdībām sakārtot zāli. Šobrīd jau perfekti pārzinām dokumentāciju. Kur, kāds ķeksītis jāievelk un kur, kas un kā jāpieraksta. Tieši šovakar domājām, vai diez viņi patver, cik esam apķērīgas. Nesaprotot valodu, mēs spējam aizpildīt pat diezgan sarežģītu dokumentāciju sievieti uzņemot nodaļā.

Pagrieziena punkts, bija, ka otrajā dežūrā man trāpījās tikt pie fantastiskas vecmātes – Evas (mūs sadalīja. Līva abas reizes bija pie mūsu kuratores, bet es skraidīju pie citām). Jau pirmoreiz viņu ieraugot darbībā, jutu, ka – mums saskan. Arī viņa, noteikti nebija angļu valodas guru, bet tas viņai netraucēja pārliecināties, vai es saprotu ko viņa runā, un ja radās šaubas, tad bez kompleksiem iet pie „mātes googles” tulkotāja un tulkot. Vārdiem, frāzēm un pat teikumiem.

Pie viņas sanāca arī „pieņemt” pirmās dzemdības Čehijā. Dzemdībām sākoties, viņa lika man saģērbties. Ja students asistē, viņam vienmēr jāvelk viss vecmātes ietērps un sterilie cimdi, tāpēc tālāk nedomājot tā arī blakus viņai stāvēju, sterilās rokas sargādama. Bet tad viņa pēkšņi paņēma manas rokas un gribēja, lai pieņemu dzemdības. Kādi man auksti sviedri tecēja. Jo izskaidrot viņa neprata, pieņem viņi dzemdības mazliet citādāk, līdz ar to, kaut ko šmakarējos pusi nesaprotot, un beigās plīsumi bija diezgan kapitāli. Eva pēc tam gāja Līvai prasīt, vai vispār esam kādreiz kaut ko tādu darījušas. Šķiet, neticēja, ka tās bija manas astotās un ilgi un dikti pēc tam skaidroja caur tulkotāju, kā kas jādara.

Bet situācija patiešām bija traka, es nebiju gatavojusies ne morāli, ne fiziski, es nesapratu, ko viņa no manis grib un vispār biju – pilnīgi ne savā ādā. Domāju, jau ka viņa uz mani ir riktīgi dusmīga, bet pat ja bija, tad vienalga turpināja ļaut darīt mazās lietiņas un pat bija mazliet apskaitusies, kad dzemdības, kuras gatavojām mēs, beigās pieņēma ārsts. Vēl teica „Sorry, that was supposed to be OURs”. Ā, un jā – viņiem arī pilnīgi fizioloģiskas dzemdības var pieņemt ārsts. Bez vārda runas..

Tas, kas man ļoti patīk no viņu dzemdniecības prakses ir sarunas. Sievietei iestājoties viņi runā 40-50minūtes. Izglīto viņu, izstāsta pašus sīkumus. Jau dodoties dzemdēt, viņai līdzi bija parakstīti materiāli par to, ka viņa ir iepazinusies ar dzemdību fizioloģiju, iespējamo gaitu, arī komplikācijām un iespējamu vakuumekstrakciju vai stangām. Materiālā bija arī bildītēs – tieši tādas kā no Bodjažinas grāmatas.

Viņiem dzemdību nodaļā nepastāv, tas ierastais korektums. Viņi sievietēm pieskaras, pamasē muguru, pietur roku. Arī dzemdībās, vienmēr ir klāt vēl kāds medicīnas darbinieks, kas pieturēs roku, pacels galvu un teiks uzmundrinošus vārdus. Vienmēr piedalās arī ārsts, bērnu māsa un parasti saskrien arī visi citi medicīnas darbinieki, kas var vajadzība gadījumā padot materiālus, šļirces, paņemt asinis no nabas vēnas, sarakstīt dokumentus utt, utjp. Arī sievietes, pārsvarā dzemdē fantastiski. No 7, dzirdēju vienu, kas teica, ka nevar un drausmīgi bļāva. Pārējās nesūdzējās, nelamājās, neteica, ka nevar, vai, ka poza nav ērta.

Viņas uzticas medicīnas darbiniekiem, viņas zina, ka viņi nedarīs neko tādu, kas nav nepieciešams. Viņi varbūt arī ir familiārāki, toties tur valda ģimeniska un ļoti labvēlīga gaisotne…

Lai arī citas lietas man likās nepieņemamākas, kā piemēram kopējās dušas gaiteņa galā, tomēr es sapratu, ka viņi pievērš uzmanību būtiskākām lietām. Dušas un padomju izskata telpas var pieciest, bet nevar pieciest, ja nav ērti dzemdību galdi, vai nav parocīgi izveidots dzemdību komplekts, vai nav padomāts par pietiekošu personāla aizsardzību..

Katrā ziņā tā dežūra beidzās uz fantastiskas nots, un man bija ļoti žēl, ka viņa nav mūsu kuratore, jo, tas kā viņa strādā ar pacientiem ir nenovērtējami. Viņa vienkārši izstaro vecmātību caur un cauri.

Zināju, ka viņa mūsu nākamajā dienas dežūrā  nāks uz nakti, un jau biju izlēmusi uzprasīties kuratorei, vai nevaram palikt.. Liktenīgā diena pienāca, un kuratore bija ar mieru. Tomēr dežūru beidzot viņa pateica, ka mēs varam palikt līdz 22.00, Prasīju kāpēc ne ilgāk – kompromiss. Kā sapratām – vecmātes, kas nāca uz nakti mūs negribēja, lai neteiktu vēl skarbākos vārdos. Kuratore nokoriģēja mūs pie Evas, jo viņa mūs ar Līvu zināja un it kā vienīgā no maiņas runāja angliski. Mums jau sākumā likās, ka arī viņa nav priecīga par mūsu klātbūtni, bet tagad es padomājot saprotu, ka viņa ir tas cilvēks, kas dara savu darbu, lieki komplimentus nebārsta, bet pasaka tikai to, ka vajadzīgs.

Vienas dzemdības bija gaidāmas uz 23iem. Jau domājām, ka ja mūs nedzīs prom, tad paliksim cik ilgi varēsim. Bet Eva man prasa: „paliksiet uz dzemdībām?” Es stāstu viņai situāciju, par to, ka mums lika iet 22os mājās. Viņa man: „If you want, you can stay”. Kā izrādās, čehu studenti esot patiešām briesmīgi. Vecmātēm nepatīkot, sevišķi naktīs, jo viņi neko nemākot, neko nedarot un tikai visu laiku gribot iemācīties praksē. Lai gan viņiem ir fantastisks aprīkojums, vesels centrs ar dažnedažādām mulāžām uz ko trenēties, viņi ir praktiski nesagatavoti un neizmanto savas iespējas. Tāpēc, arī mūs gribēja dzīt tik ātri mājas. Bet Eva vairākas reizes teica, ka esam ļoti gudras un spējīgas, ne tā kā čehu studenti, un ka, ja gribam palikt uz dzemdībām, tad lai paliekam, jo tās atkal esot MŪSU.

Vispār, prātojām, ka laikam par Latviju būsim atstājušas ļoti labu iespaidu, jo katrreiz satiekot zināmo personālu, viņi mūs sveicina ar smaidīgu „Ahoj” (ļoti familiārs izteiciens) un katrreiz apjautājas, kā mums klājas. Arī pēc šīs dežūras, vecmātes, kas bija mūs dzinušas mājās, teica mums paldies un bija patiešām priecīgas! (Domāju gan, jo sarakstījām visus uzņemšanas papīrus, kontrolējām vitālos rādītājus un KTG,  un tā kā Līvai  dzemdībās sanāca piedalīties pirmajai, viņa paspēja arī novākt visu dzemdību zāli).

Bet patiesībā, pēdējo praksi es pat nevaru vārdos aprakstīt. Tā bija tik vispārējas mīlestības un abpusējas cieņas pilna, ka vēl joprojām skudriņas skrien pār kauliem. No Evas varētu arī daudz mācīties, jo viņa ir viena no retajām vecmātēm šeit, ka liek sievietēm kustēties, kas ļauj darboties fizioloģijai un, kas spēj visu savu rīcību pamatot. Viņai arī bija svarīgi, lai mēs izprotam, ko darām, kas notiek un kāpēc notiek!

Mums ar Evu iestājās fantastisks pāris (tas pats, kas plānojās uz 23iem) ar savām otrajām dzemdībām. Sieviete bija tik laimīga, tik apgarota un nemitīgi smaidīja. Toņi bija vairāk vai mazāk monotoni, un kontrakcijas arī būtu varējušas būt biežāk. Daktere gribēja likt oxi. Mēs ar Evu jau visu sagatavojām, bet tad viņa pēkšņi izgāja ārā. Es prasīju par sistēmu, bet viņa teica „Man ir žēl izbojāt šīs dzemdības. Tur viss ir labi!” Pateica to arī ārstam, un starp citu, mazais bija klāt mazāk kā stundas laikā… Viņa zālē nodzēsa gaismas, atstāja tikai dežūrapgaismojumu, piecēla mamu kājās ar visiem toņiem un lika vecākiem „dejot līdz dzemdībām”. Skats bija fantastisks. No stūra atskanēja mierīga, klusa mūzika un caur logu tika mestas ēnas uz diviem mīlošiem cilvēkiem, kas gaidīja savu trešo mīlošo cilvēciņu. Viņi viegli šūpojās mūzikas ritmā un kontrakciju laikā mamma pat centās smaidīt. Tur būtu iederējušās arī sveces…

Eva pat uzreiz neskrēja, un neļāva skriet arī man, pārskatīt toņus, ja zuda kontakts, tikai pie centrālā monitora pagaidīja, kad kontakts atkal parādīsies…

Vecākiem bija tā pēdējā iespēja pabūt divatā, pirms atkal viņu dzīve sagriezīsies kājām gaisā un mājās būs jārūpējas par diviem mazuļiem (divgadnieku puisīti un tikko dzimušo meitenīti).

Un tieši tik cik apgaroti viss notika līdz šim, tieši tik ātri bija klāt arī izstumšanās periods. Mēs ar Evu bijām kaujas gatavībā. Mamma smaidīja, Mēs visi smaidījām… Eva vadīja manas rokas un tajā mirklī iestājās cita paralēla realitāte. Par spīti apkārt valdošajam haosam ar duci cilvēku, bijām tikai mēs – divas vecmātes (pieredzes bagātā un iemācīties gribošā), mazā dzīvībiņa, kas lauzās iekļūt šajā pasaulē un fantastiski smaidošā māte. Es nedzirdēju neko, un šķiet izslēdzās visas ierastās maņas. Bet ieslēdzās kaut kas pilnīgi cits. Kaut kas tāds, ko līdz šim nebiju vēl izjutusi. To nevar pat aprakstīti. Mēs visas četras (kopā ar tūlīt pasaulē ienākošo meitiņu) saplūdām vienā veselumā.  Un likās – tajā brīdī vecmāte man atdeva visu savu dzīves un prakses skolu. Atdeva man visas zināšanas. Par spīti valodas barjerai un pārējām nenozīmīgajām lietām, mēs sapratāmies. Vismaz es tā jutos. Un es pirmoreiz dzīvē pa īstam SAPRATU. Vai vismaz ceru, ka sapratu, kā ir jāpieņem dzemdības. Tu neredzi un nedzirdi neko citu, kā vien domas savā galvā, par to, ka drīz, drīz, mazā dvēselīte būs pasaulē. Šajā pasaulē uz kuras mēs visi jau pastāvam….

Es nekad nebūtu domājusi, ka dzemdības var būt tādas.  Kur nu vēl, ja tās ir 1200km no mājām, un kur nu vēl, ja tās pat vairs nav pirmās. It kā jau nekas citādāks kā parasti nenotika, bet laikam mēs visas rupji sakot sakonektējāmies…

Piedzima burvīga, 4kg smaga meitenīte. Mammai nebija neviena plīsuma un mazā sāka ēst jau savā dzīves pirmajā piecminūtē. Es raudāju aiz laimes, māte vēl joprojām smaidīja. Arī Eva paskatoties uz mani smaidīja. Un tagad man ir žēl, ka šī nebija pēdējā dežūra dzemdību nodaļā, jo dzemdību nodaļas praksi es gribu atcerēties šādu. Tādu, kur es biju noderīga, tādu, kura mani saviļņoja līdz dvēseles dziļumiem un tādu, lai arī izklausās naivi – kur visi smaidīja…

Šķiet, tieši devītais būs bijis tas pagrieziena momenta skaitlis…

Pagrieziena, kas atkal, kaut kādā mērā, kaut kādu daļiņu manī, būs mainījis.

E.

Komentēt

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com logotips

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out /  Mainīt )

Google photo

You are commenting using your Google account. Log Out /  Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out /  Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out /  Mainīt )

Connecting to %s