Noslēgums

Nu jau esam mājās. Sveikas un veselas atpakaļ Latvijā. Šobrīd viss šķiet kā sapnis, un paskatoties bildes, pat neticas, ka pagājušonedēļ vēl bijām tur – Čehijā, kuru divus mēnešus saucām par mājām.
Pēdējās nedēļās paskrēja tikpat ātri un bija tikpat pārsātinātas kā pirmās.

Paspējām pabūt Prāgā otro reizi  un apmeklēt gan zoodārzu, gan piedalīties vienos no lieliskākajiem Jāņiem, kādi man ir bijuši.  Kā vienmēr, nevarējām iebraukt pašā pilsētā, bet stundu riņķojām tai apkārt, jo čehu zīmes ir neizprotamas – dažādi, neko neizsakoši burti, vārdi un frāzes. Biju neizsakāmi priecīga, kad jau iebraucot Latvijā, varēju vienkārši sekot zīmei „Rīga” un redzēt, kur tā mani aizvedīs.

Zoo izskrējām cauri, jo tā teritorija bija milzīga, bet mūsu laiks – ierobežots. Brauciens uz vēstniecību bija satraucošs, bet kad iegājām un izdzirdējām latviešu valodu – asaras bira. Es nekad nebūtu domājusi, ka esmu tik izteikta patriote, bet mani patiesi, līdz sirds dziļumiem, saviļņoja svešinieki, kas runāja saprotamā mēlē.

Pati vēstniecība bija izrotāta ar ozollapām un pie ieejas uz dārzu mūs sagaidīja Vēstnieks ar kundzi. Tur iepazināmies un nobaudījām tradicionālo Jāņu alu un sieru.

Vakara gaitā dziedājām, gājām rotaļās un  kurinājām ugunskuru. Iepazinām daudz patīkamu cilvēku, kuriem bijām kā „svaiga gaļa”, tādēļ sarunas ar mums tika sevišķi kārotas.  Iepazinām ģimeni, kur sieva bija čehiete, bet bija dzīvojusi četrus gadus Rīgā un pašmācības ceļā iemācījusies runāt latviski. Lieki piebilst, ka viņu meitiņa arī tika mācīta latviski un galvenā ģimenes valoda, par spīti tam, ka šobrīd viņi dzīvo Prāgā, bija latviešu. Satikām sievieti, kas Prāgas Universitātē bija ieguvusi maģistra grādu letonikā (?) (šķiet tā bija pareizi). Nu, katrā ziņā – mācījās latviešu valodu un tagad tulko grāmatas un veido vārdnīcas. Mēs arī vienu dabūjām. Pat ar parakstu!! Un vēl, satikām fantastisku lietuviešu meiteni, kurai pāris draugi bija latvieši, kā rezultātā latviešu valodu bija iemācījusies gan viņa, gan viņas draugs čehs. Ak, kaut mēs tā spētu novērtēt savas valodas skaistumu, bagātību un vērtību…

Bijām jau domājušas vakarā mērot 4h garo ceļu atpakaļ uz kojām, bet domājām painteresēties vai tuvumā nav kāda lētāka viesnīca. Rezultātā mums tika piedāvāts palikt pa nakti vēstniecībā –  viesu apartamentos!!! Tas bija izcili. Jutāmies ļoti svarīgas un izredzētas, jo auto bija novietots rezervētajā vēstniecības stāvvietā, bet rīta kafiju dzērām uz vēstniecības balkona, vērojot Prāgas kluso centru. Savas naktsmītnes nopelnījām ar brīvprātīgu trauku mazgāšanu un galdu novākšanu, baudot nepiespiestas sarunas ar vēstniecības darbiniekiem un pašiem vēstniekiem.

No rīta vēl izmetām mazu loku pa pilsētu un izbaudījām ne tik tūristu piesātināto Prāgas daļu.

Pēdējās nedēļas prakses paskrēja tik ātri, ka nav pat vairs ko aprakstīt. Turpinājām darboties nenonatoloģijas nodaļā un aprūpēt mazulīšus, piedalīties fizioterapijas procedūrās un tikām pagodinātas ar arī ar ārsta vadītu „ekskursiju” pa nodaļām. Vēl pāris dežūras pabijām pēcdzemdībās un tad jau gājām uz universitāti kārtot dokumentāciju.

Bijām plānojušas izbraukt 6dien, bet tā kā visi papīri tika parakstīti jau 3dien, nolēmām ļauties spontānai vēlmei un jau nākamajā rītā ar sakrāmētiem koferiem devāmies mājup.

Sirreāla sajūta – pēdējo reizi būt istabiņā, pēdējo reizi sēdēt uz soliņa un pēdējo reizi braukt pa „mūsu” ielu – fantastiska pilsētas skata pavadītas.

Mājupceļš mums prasīja tieši 6h garāku ceļu nekā bijām plānojušas, nežēlīgo sastrēgumu, remontu un cūcīgu traktoru dēļ. Rīgā bijām tikai divos naktī, un lieki piebilst, ka neviens (gandrīz) par mūsu ierašanos nezināja. Nolēmām taisīt pārsteigumu ģimenei. Man noteikti izdevās, jo divos naktī zvanīju vecākiem un teicu, lai noņem ķēdi no durvīm. Reakcija bija diezgan smieklīga un pirmais jautājums „Tu esi mājās? Kāpēc Tu tā izdarīji” šķita atbilstoši neadekvāts meitas sagaidīšanai pēc divu mēnešu prombūtnes.

Nākamajā dienā realizēju vēl pāris ģimenes locekļu pārsteigšanu un tagad jau mēģinu aprast ar to, ka uz ielas runā saprotamā valodā, bet veikalā Tev nav jāsaka „Dobri ģen” vai „Prosim” un „Ģekuī”.

Katrā ziņā – mājās ir ļoti labi! Tagad tikai mazliet jāatvelk elpa, un jau atkal jāmetas iekšā nākamajā panorāmas ritenī ar pilnu sparu.

P.S. Un vēl es esmu ļoti, ļoti priecīga, ka mēs nepakļāvāmies spiedienam, neļāvām sevi iebeidēt un bijām pietiekami stūrgalvīgas un savu taisnību pieradīt gribošas, lai dotos ceļā ar tādu transportu, kādu vēlējāmies. Braukt ar auto bija pati lābākā ideja! Un noteikti neatsverama pieredze man. Domāju, stāžu vajadzētu vērtēt pēc kilometriem! Manam klāt vēl 4459km.

E.

Komentēt

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com logotips

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out /  Mainīt )

Google photo

You are commenting using your Google account. Log Out /  Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out /  Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out /  Mainīt )

Connecting to %s