Pirtīžas

Pirtīžas, jeb saru dzīšana ir senlatviešu rituāls, kura simboliskā jēga ir noslēgt sievietes un bērna vienotību grūtniecības laikā un atdalīt viņu garīgās struktūras patstāvīgai dzīvei.

Grūtniecības laikā māti un bērnu vienoja nabassaite un augļūdeņi. Tādēļ, arī mātes un bērna nošķiršana simboliski tiek veikta ar ūdens palīdzību – pirtīžu zāļu vannu.

Pirtīžas senlatvieši rīkoja astotajā dienā pēc dzemdībām, jeb  dienu pirms mazuļa vārda došanas svētkiem – Krustabām, kuru laikā notika jaundzimušā uzņemšana saimē.

Arī mūsdienās saru dzīšanu  neveic ātrāk par septīto bērna dzīves dienu, jo gan mazuļa nabas brūce var nebūt pilnvērtīgi sadzijusi, gan māmiņai vēl ir pavērts dzemdes kakls, kas var kalpot kā infekciju vārti. Toties pašus  sarus var izdzīt līdz pat gada  vecumam.

Pirtīžas mūsdienās var tikt skaidrotas kā mazuļa pirmā vanna, kas tiek apvienota ar  fizioterapeitisku masāžu.

ASTOŅAS DIENAS

Senlatvieši uzskatīja, ka pirmajās septiņās dienās pēc dzemdībām māte un bērns vēl nav garīgi atdalījušies viens no otra. Tādēļ bērnam vēl netika dots vārds, savukārt mātes galvenais uzdevums bija atpūsties un zīdīt jaundzimušo. Citi saimes locekļi uzņēmās visas rūpes par saimniecību un gādāja, lai māmiņa ar mazuli justos labi.

Mūsu senči ir pratuši atpazīt, novērtēt un ievērot arī šo septiņu dienu īpašo nozīmi no psiholoģiskā viedokļa. Tieši pirmajās dienās visspēcīgāk veidojas mātes un bērna emocionālā piesaiste un savstarpējā sapratne. Mazulim netraucētā un pastāvīgā kopā būšana ar māti ļauj maigi pielāgoties jaunajai dzīvei ārpus dzemdes. Savukārt mammai, tas dod iespēju atgūt spēkus pēc dzemdībām, aprast ar sava ķermeņa izmaiņām un mācīties izprast bērna signālus.

Septiņas dienas māte ar mazuli ir vienoti. Astotajā dienā viņi tiek rituāli nošķirti. Savukārt, devītajā dienā mazulim tiek dots vārds un viņš kļūst par patstāvīgu saimes locekli.

SARI

Veicot pirtīžu rituālu, no mazuļa ādas porām izdalās tumši pelēki sariņi, kas visticamāk ir kazeozās ziedes sekrēta paliekas. Kazeozā ziede ir balta taukviela, kas klāja mazuļa ķermeni esot dzemdē, tādējādi pasargājot viņa ādu no macerācijas augļūdeņos.

Mazulim piedzimstot un nonākot sausā apkārtējā vidē, kazeozās ziedes funkcijas zūd, tādēļ tā uzsūcas bērna ādā un ar laiku, līdz ar veco ādas slāni noberžas. Neveicot pirtīžu rituālu, kazeozās ziedes dziedzeru paliekas izdalās lēnāk un ilgāku laiku.

Folklorā meklētie ticējumi vēsta, ka mazuļi, kuriem nav izdzīti sari ir nervozāki un sliktāk guļ naktīs. Tas būtu izskaidrojams ar to, ka palikušais sekrēts varētu radīt muguras niezi.

PIRTĪŽU VIETA

Kādreiz to viennozīmīgi darīja pirtī, tur pat kur bērniņš dzima. Tā veidojās noslēgts aplis un pabeigtības sajūta. Pirti izvēlējās arī tāpēc, ka tā bija vistīrākā un klusākā vieta, jo atradās nomaļus.

Izvēloties pirtīžu vietu, būtiski, lai:

  • temperatūra optimāli būtu 30°-60°C;
  • māte un mazulis tajā justos labi;
  • būtu iespējams sagatavot visu nepieciešamo pirtīžu rituālam.

Mitrais un siltais gaiss palīdz atvērties ādas porām, līdz ar to, veicina sariņu izdalīšanos. Tā pat, tas sekmē augšējo elpceļu gļotādas mitrināšanu, kā rezultātā vieglāk no mazuļa deguna var izdalīties augļūdeņu paliekas.

DALĪBNIEKI

Agrākos laikos pirtīžās piedalījās tie paši cilvēki, kas bija klāt dzemdībās, lai tie, kuri ir redzējuši kā mazulis piedzimst, nu var būt liecinieki viņa kļūšanai par atsevišķu  indivīdu.

Protams, mūsdienās, viss ir māmiņas ziņā. Veikt pirtīžas tikai kopā ar partneri, vai veidot tās kā lielāku ģimenisku pasākumu.

PROCESS – MAZULIS

Vispirms mazuli novanno iepriekš speciāli sagatavotā vanniņā ar zāļu uzlējumu. Pa saujiņai aplej mazuļa pēdiņas, tad apakšstilbus, augšstilbus, dupsīti, muguriņu, rociņas, pleciņus un kā pēdējo galviņu.

Ar katru ūdens saujiņu, izsaka mazulim kādu labu vēlējumu. Ūdenim ir atmiņa un tas ir pierādīts, pētot ūdens kristālrežģa formu, tādēļ tiek pieņemts, ka labie vēlējumi, ko izsakām, ar ūdeni nonāk pie mazuļa

Kad mazulis ir viscaur slapjš un iegremdēts siltajā vanniņā, viņu 5-10 minūtes izpeldina un maigi izper ar pirts slotiņām. Tās veido no bērza lapām, meitenēm liekot klāt liepas zarus, bet zēniem – ozola.

Tad mazuli izņem no vanniņas un liek mammai pie krūts. Bērnam sākot zīst no mātes otras krūts sāk tecēt pieniņš, ja tas nenotiek, mazu daudzumu pieniņa var arī izslaukt. Ar atslaukto pieniņu, vai iztecējušajām piena pīlītēm maigi masē mazuļa ādiņu. Augšstilbus, muguru, plecus un augšdelmus. Masāžai var izmantot arī maizes raugu vai rupjmaizi.

Masāžas kustībām jābūt ļoti vieglām un paijājošām, tā lai ādiņa nepaliktu sarkana. Darot to pietiekami ilgi, mazulītim no ādas sāks nākt laukā sariņi. 

Kad māmiņa mazuli pabarojusi no vienas krūts un bērniņam izmasēta viena ķermeņa puse, mazuli liek pie otras krūts un tāpat izmasē otru ķermeņa pusi.

Pēc masāžas sariņus var nomazgāt, bet to var izdarīt tikai ar eļļas palīdzību. Var izmantot kādu no dabiskajām eļļām – lineļļu, kliņģerīšu, sezama sēkliņu vai kādu citu maigu eļļu.

PROCESS – MAMMA

Kad mazulis izmasēts un pabarots  arī māmiņu maigi izper ar kādu no sievu slotām, kas mērcēta bērna vannas ūdenī. Ja ir iespēja, māte var zāļu vannā novannoties arī pati, bet ja izmantota tikai mazā bērnu vanniņa, mamma var ieiet dušā un pārskaloties ar mazuļa vannas ūdeni.

Mamma var veikt arī pašmasāžu, ar vannas sūklīti savu ķermeni izbraucīt virzienā no perifērijas uz centru – no kājām uz gurniem, no rokām uz pleciem, neaizmirstot arī muguru. Masāža noslēdzas ar vēdera masāžu un pateicību savam auguma un dzemdei par mazuļa iznēsāšanu un piedzemdēšanu.

Šāda procedūra palīdz māmiņai emocionāli  aprast ar jaunajām auguma aprisēm un sakopot domas.

VANNIŅAS ŪDENS

Mazuļa vannas ūdenim jābūt tīram, dzidram, apmēram 37° – 38° C siltam un tam pievieno deviņus augus, kas tajā brīdī ir ziedoši, ziemā – tos, kuri ir zaļi, piemēram, kadiķa vai egles zarus. Var izmantot arī Jāņu vainagu, kas  ir kā zāļu tējas esence. Tāpat var pievienot arī dažādās simboliskas lietas:

  • zaļu vilnas dzīpariņu, lai bērnam būtu labs mūžs;
  • sarkanu vilnas dzīpariņu – stiprai veselībai;
  • sudraba naudas gabaliņu, lai bērnam dzīvojot pietiktu naudas;
  • sakaltētu rupjas maizes doniņu, lai bērns būtu pārticis;
  • kadiķa oglīti (mūsdienās arī parasto ogli), lai bērnu nevarētu noburt;
  • krustiņu vai kādu ģimenes relikviju, jo tā bērnam nesīs svētību.

Daļu vannai pievienojamo lietu var izskaidrot arī medicīniski. Vilnas dzīpariņi darbojas kā krāsu terapija un tiek izvēlētas spēka, dzīvesprieka un aktivitātes krāsas. Sudraba joni ūdeni dezinficē, kokogle  absorbē daļu mikrobu un daļu no infekcijas izraisītājiem, sakaltētā maizes doniņa ir mājas mikrofloras baktēriju dāvinājums bērnam, kas stiprina imunitāti un mazina alerģiju veidošanās risku.
Pirtīžu rituālu vceiciet tikai tad, ja mazulim nav saaukstēšanās simptomu un paši jūtaties droši un pārliecināti to darot.

🙂


RESURSI:

Komentēt

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com logotips

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out /  Mainīt )

Google photo

You are commenting using your Google account. Log Out /  Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out /  Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out /  Mainīt )

Connecting to %s