Ceļš

Ceļā uz Cēsīm šosejas malā ieraudzīju pavecu omīti, kas pārdeva dažādas paštaisītas lietas.
Šādi cilvēki mani parasti skumji saviļņo… Kļūst tik žēl, ka šādā vecumā ir jāsēž aukstumā un jācer, ka kāds piestās, lai par pavisam mazām naudiņām iegādātos kādu puķīti vai nelielu ābolīti.
Es pabraucu šai sievietei garām un galvā traucās tūkstoš domas un sarunas. Par visu negatīvo šajā pasaulē, par nesenajiem notikumiem Parīzē un Beirutā.
Mana sirds sažņaudzās un es nedomājot metu auto riņķī.
Tuvojoties omītei viņa uzreiz sāka satraukti rosīties un piekārtot savu necilo galdiņu ar precēm.
Izkāpu un prasīju, vai tad kāds arī piestāj pie viņas. Omīte laipni un ar smaidu atbildēja, ka kāds jau piestājot gan un iegādājoties kādu ābolīti.
No maka salasīju visu savu skaidro naudu, kas diemžēl bija vien kādi divi eiro un noliku uz viņas galdiņa. Vecā kundze omulīgi prasīja, ko tad es gribēšot. Teicu, ka neko, tik piestāju, lai kaut nedaudz viņai atstātu.
Ja vien Jūs būtu redzējuši viņas seju – patiess pārsteigums un šoks.
“Nē, tā taču nevar! Paņemiet šo ābolu maisiņu, lūdzu.”
“Nē, nē, man ābolīšus nevajag. Pati braucu tagad uz dārzu pakaļ”
“Varbūt tomēr paņemsiet? Varbūt šos pušķīšus?”
“Paldies, bet man tiešām nevajag. Varēsiet pārdot kādam citam.”
Vecā kundze neļāva man iet atpakaļ uz auto un ieķērusies rokā satraukti prasīja: “Nu, kurš Jums patīk labāk? Baltais vai dzeltenais? ”
Es smaidot atbildēju, ka dzeltenais un viņa šo pušķīti man stingri iespieda rokā. Pateicos viņai un gandrīz jau kāpu mašīnā, bet omīte sāka raudāt ar savām nosalušajām rokām aizspiedusi acis.
“Kāpēc Jūs raudāt? Neraudiet!”
“Tā neviens nekad nav darījis. Kā es varu neraudāt?”
Piegāju viņai klāt, apķēru un teicu, ka viss taču ir kārtībā, lai neraud, citādi man arī būs jāraud. Viņa nedaudz nomierinājās, vēlreiz man pateicās un ar smaidu sejā māja, kad devos prom.
Un tad es domāju… Cik maz vajag priekam? Cik maz ir nepieciešams, lai uzlabotu savu un kāda cita dienu!
Mani šie divi eiro par nabagāku nepadarīja. Esmu pārliecināta, ka tie arī viņai patiesībā neko daudz nedeva. Bet sirds siltums! Tas atsver visu un mūsdienās tas pietrūkst – daudz par daudz.

Muļķīgi strīdi, ikdienas nevajadzīgā steiga, kaut kādi principi, ekonomiski izdevīgākā rīcība. Viss! Viss mums ir kļuvis svarīgāks par cilvēkiem un savstarpējām attiecībām. Vai tas viss tiešām ir tik ļoti sarežģīti?
Turpinot ceļu, atpakaļskata spogulī redzēju, ka mašīna, kas brauca aiz manis arī piestāj pie pavecās kundzes.
Mana sirds smaidīja.
Varbūt tomēr ir iespējams mainīt pasauli? Pa mazam gabaliņam, pavisam nedaudz… 🙂

E.

Komentēt

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com logotips

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out /  Mainīt )

Google photo

You are commenting using your Google account. Log Out /  Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out /  Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out /  Mainīt )

Connecting to %s