INDIJA: kādēļ?

Šajā pavasarī guļu izstiepusies pie jūras, saule silda ziemas nomocīto ādu un ļauju vējam aizpūst sasāpējušo. Runājot pa telefonu, pavisam nevērīgi izmetu: „Es braukšu uz Indiju!”. Telefona kalusules otrā galā iestājas zināms klusums pāris sekunžu garumā un lēni stiepta atbilde: „Tu un uz Indiju? Nemuldi!” „Nu, nopietni. Novembrī uz Himalajiem!” Tālāk seko vīpsnājoši smiekli un vecais labais teksts par to, ka nekad nevarot teikt nekad.

Tieši šāda bija cilvēku, kas mani pazīst labāk par vidusmēru, reakcija pašā sākumā. Un ne par velti, jo manas attiecības ar Indiju, visai grūti būtu nosaucamas par «attiecībām». Vienkārši un nesarežģījot – man nekad nav paticis un nekad nav saistījis! Mūzika man liek matiņiem celties stāvus vietās, kuras šeit labāk neminēšu, kultūra man ir sveša un negribēta, ģērbšanās stils asociējas ar panskām un sarkanais punkts pieres vidū uzdzen šermuļus. Tieši tik skarbi! Un vēl miljons skarbāka ir bijusi mana pretreakcija pret mēģinājumiem stāstīt jebko, kas ar Indiju un tās kultūru saistīts. Par cilvēkiem, kas turp dodas sevis meklējumos, vispār centos nedomāt, bet, ja nācās, tad domas pavadīja viegls smīns. «Un, kur tad biji nozudis, ja centies atrast sevi citā kontinentā?». Tad jau labāk sevi var atrast mūsu pašu Poikaiņos. Vai jebkurā citā mežā, vai pļavā, vai pie jūras. Vai vienkārši dabā. Jā, dabā! Jo no turienes taču esam cēlušies. Un diez vai mēs, latviešu bālēliņi varam «tā pa īstam» atrast sevi ārpus savas kultūras. Bet labi. Par to es neņemos spriest un par to nav arī stāsts. Viens gan jau ir izkristalizējies – meklēt sevi es nebraucu!

Tad kādēļ braucu, un ko vēlos «atrast»?

Viss sākās pavisam nevainīgi. Ar domu par to, ka šogad nu noteikti IR kaut kur jābrauc. Kaut kur ārpus Latvijas robežām. Kaut kur, kur novembra atvaļinājuma laikā būs silts. Beidzot IR vairāk jāpabauda dzīve. Jo, ja vari strādāt kā zirgs, tad esi pelnījis arī lauvas atpūtu. Un tad, jau pavisam nopietni tika meklēti kūrorti siltajās zemēs, kur divas nedēļas «zvaigznītē» gulēt. Galamērķis INDIJA, viennozīmīgi nebija viens no tiem.

Bet INDIJA, kā galamērķis citiem, kūsāja man nemitīgi apkārt. Stāsti no dažādām pusēm, bildes – atkal un atkal, sajūsma un vēl un vēl. Un pat tad mana sirds pret Indiju neatkusa… Līdz brīdim…

Atskatoties, domāju, ka pie visa vainīgas ir fotogrāfijas un apstākļu sakritība. Fotogrāfijas liek manai sirdij kust. Man patīk fotogrāfēt un patīk vērot citu fotogrāfijas (ja vien kvalitatīvas) – meistarību, gaismu spēles, ekspozīciju, ainavu. Man patīk vērot rakursus, patīk izjust, ko pats fotogrāfs ir redzējis, kas viņam licies svarīgs, ko vēlējies pateikt. Varu vienā foto lūkoties stundām. Un, ja vēl tie ir kalni, tad vispār… Un tie bija kalni! Un kvalitatīvas fotogrāfijas – tādas izdrukātas, kas mūsdienās retums. Un tas bija jēdzīgs fotogrāfs, kas spējis uzņemt dzīvīgus un aizraujošus kadrus. Un, tad – klikšķis! Es arī gribu šīs bildes – ar savām acīm redzēt, ar savu degunu sasmaržot to gaisu un savu ķermeni izjust to dzestrumu saullēktā.

Un tad man pēkšņi likās, ka katram kārtīgam latvietim (štrunts ar visu dēlu audzināšanu un čūsku sišanu) ir jāredz Himalaji! Vienreiz dzīvē jāuzkāpj kādā virsotnē un jāsajūt tā pārpasaulīgā sajūta, ka tu un pasaule esat viens vesels. Jāuzkāpj, kaut vai mazākajā paugurā, pēc kura teikt „Es to izdarīju!”. Un primāri – jāizdara tas vienam. Jāpārbauda savu spēju robežas.

Visai iespējams, ka es vienkārši neaprakstāmi  alku pēc piedzīvojumu garšas. Pēc ceļojuma. Pēc pārmaiņām. Pēc jebkā, kas ir ārpus ikdienišķās normas…

Šis gads man deva vairākas ļoti labas mācības. Ka nekas nav apsolīts. Nekas nepienākas tā pat vien. Un pat mazākās, muļķīgākās, neapdomīgākās kļūdas diametrāli izmaina visus tavus plānus. Ja pavisam godīgi, tad pavasara beigās saņēmu vienu triecienu pēc otra. Tik ļoti biju vienmēr dzīvojusi nākotnē. Plānojusi, plānojusi, plānojusi. Atčekojusi ikkatru punktiņu savā plānā, gadu no gada. Kompensējusi vienu dzīves sfēru ar otru. Un man tas izdevās patiešām lieliski. Ne līdzsvarā, bet izdevās.

Līdz brīdim, kad man lika apstāties.

Vienreiz, otrreiz, trešo reizi… 

Tādēļ, pamazām sāku censties  līdzsvaroties. Centos paveikt tās lietas un izdarīt to, ko esmu ilgi vēlējusies, bet mana «lielā mērķa» čeklistā, tas līdz šim nebija ietilpis. Sākot ar grāmatām, koncertiem, izbraukumiem, garām pastaigām, fotografēšanu, tetovējumiem un visbeidzot ar traku piedzīvojumu.

Indijas ceļojums ir kā izaicinājums. Mēģinājums parādīt un pierādīt SEV, ka es spēju iziet ārpus komforta zonas. Spēju pieņemt, ka viss nav tā, kā iecerēts, kā plānots. Ka viss nav un nebūs perfekti. Un pieradināt sevi pie tā, ka pat, ja mēs ļoti cenšamies sakārtot,  kaut vienu dzīves jomu, beigu galā mūsu spējas un līdzekļi ir ierobežoti. Un, pat, ja mums šķiet, ka nav, tad kāds nu noteikti mums pierādīs – IR!

Indija nāca vairāk vai mazāk, alkās pēc kalniem. Tālāk jau sekoja izaicinājuma garša. Bet iedziļinoties plānošanā atausa arī maza un EGO neatzīta vēlme izzināt kultūru. Un tieši tik viegli, nelielā vēlme redzēt Himalajus pārauga trakā un sākotnēji, ļoti neapdomīgā ceļojumā cauri visai Indijai, divu nedēļu garumā. (To, ka kalnu skatus es būtu varējusi baudīt arī kaut kur tuvāk Latvijai un civilizētākā veidā, es, protams, sapratu tikai vēlāk…)

Viedokļi apkārt  bija dažādi. Par to, kā es viena. Un kapēc viena. Par to, kā es pati visu izplānošu. Kā braukšu ar vilcieniem. Kā to un kā šito. Un, ka vajag vēl to un noteikti šito. Katram bija kaut kas sakāms. Un es saprotu, ka vairumā gadījumu tas viss bija rūpju, satraukuma un vēlmes palīdzēt vadīts… BET, tas visupirms manī sēja nevajadzīgu baiļu un satraukuma sēklu un beidzami arī nokaitināja līdz baltkvēlei. Jo, lai ko vairs kāds komentētu uz Indiju es braukšu! Tas ir nolemts un par to ir samaksāts. Nav nozīmes man iedzīt dūšu papēžos. Gan jau es pati būšu pietiekami satraukta un sabijusies. Tāpat nav nozīmes atkal un atkal man atkārtot cik es esmu traka un drosmīga, un cik uzmanīgai man jābūt – varbūt traka, varbūt vairāk muļķe, kā drosmīga, bet es vienmēr esmu bijusi un vienmēr būšu uzmanīga. Es rūpēšos par savu drošību, cik nu vien šādā ceļojumā ir iespējams, es apdomīgi rīkošos un velti neizaicināšu likteni. Bet tikai «ciks tas ir bīstami» apsvēruma dēļ es neatlikšu, vai vēl ļaunāk, neatcelšu, iespējams, lielāko piedzīvojumu un fantastiskāko ceļojumu savā dzīvē. Tad jau tikpat labi no mājas nedrīkstētu iziet, lai tik mašīna neuzbrauc, vai ķieģelis neuzkrīt, vai kāds jampampiņš nenodur! Atkal, protams, galējības un skarbums, bet daļa patiesības tajā ir…

Jāatzīst gan, ka izbraukšanas datumam tuvojoties, apkārtējie uz šo trako piedzīvojumu sāka skatīties nedaudz maigāk. Varbūt pierada pie domas. Varbūt saprata, ka gan jau nebūs tik traki, kā iedomāts. Bet varbūt vienkārši apklusa, jo saprata – nav jēgas.  Lai vai kā, es tiešām novērtēju Jūsu domas, satraukumu un rūpes. Paldies!

Protams, sākumā bija grūti. Plānojot es sapratu, ka nebūs tik viegli un nesarežģīti, kā esmu iedomājusies. Un uzklausot biedējošos padomus vieglāk noteikti nekļuva… Toties ticību, ka viss būs labi, man atjaunoja tuvākie, kas nedz šausminājās, nedz izrādīja sevišķu uztraukumu vai izbrīnu. Vai nu viņi ļoti labi zināja, ka man kaut ko teikt nav nekādas jēgas. Jo ne es klausīšu, ne kā, toties pamatīgi iespītēšos un tas tikai bojās visiem dzīvi. Vai arī apzinājās, ka ES jau nu nekur NEPAZUDĪŠU. Vienmēr esmu izkūlusies, vienmēr spējusi rīkoties, vienmēr tikusi ar visu galā. Kā saka: «simts reizes nokrīti, simtu vienu piecelies!».

Un, man pašai domāt, ka savu dzīves misiju vēl neesmu izpildījusi. Man vēl tūkstošiem bēbju jāsaķer un tūkstoš viena ģimene jānokonsultē, tādēļ, ja vien pati nelekšu zem vilciena, tad Indija jau mani nepaņems!

Bet vislielākais paldies tiem, kas bija ieņēmuši vērotāja pozīciju. Kas jau no pirmā brīža ticēja man un maniem spēkiem, kas mani pazina pietiekami labi, lai zinātu, ka vislabāk ir palikt turpat – rokas stiepiena attālumā un būt pieejamiem. Kas zināja, ka veiksmīgāk, ja palīdzība tiks meklēta nevis uzspiesta. Kas neatteica, kad vērsos pēc padoma. Jūs devāt man pārliecību, ka viss būs labi. Jo man šķita, ka ja pārzināt, kaut daļu no man nepieciešamās pieejas, tad noteikti būtu man likuši nojaust, ka plāns patiešām ir galīgā dimbā. 

Cerībā par to, ka nav un nebūs dimbā, turpinu pieplānot pēdējās nianses un jau pavisam drīz dodos daudzsološajā piedzīvojumā!

picsart_10-25-02-51-07

turpinājums sekos… 🙂

E.

Komentēt

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com logotips

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out /  Mainīt )

Google photo

You are commenting using your Google account. Log Out /  Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out /  Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out /  Mainīt )

Connecting to %s