INDIJA: kā?

 

Tātad HIMALAJI!

Iepriekš [INDIJA: kādēļ?] jau aprakstīju, kā nonācu līdz sen aizmirstajai vēlmei baudīt kalnu skatus, kāpēc to daru tieši tagad un, ka vienmēr esmu uzskatījusi – uz Indiju es nebrauktu pat tad, ja man piemaksātu.  Un, lai gan jā – es pati izvēlējos turp braukt, tomēr vēljoprojām svēti ticu, ka man tur būs ļoti grūti. Adaptēties viņu kultūrā, mentalitātē un dzīves uztverē.  Grūti, bet es ceru, ka ne neiespējami…

Ar vislielāko varbūtību, šobrīd jau tuvojos Deli, bet šo rakstu pāris dienas iepriekš. Pirms tiek aizsākts kārtējais, cerams regulārs un apjomīgs, ceļojuma apraksts, ievadam vēl pastāstīšu, kā man veicās ar plānošanas darbiem un, kā  es izvēlējos apmeklēt konkrētās vietas.

Individuālā plānošana mani vismaz ir kaut nedaudz sagatavojusi gaidāmajam. Esmau saskārusies ar indiešu komplicēto sistēmu rezervācijas jautājumos, ar, parastai latviešu vecmātei, nesaprotamo un aplamo Indijas uzbuvi, ar indiešu sirsnību un atsaucību vienreiz, un stūrgalvību un loģiskās domāšanas trūkumu otrreiz. Žurkām, tarakāniem, pa sienām ložņājošām ķirzakām, kakājošām govīm un uz ielas dzemdējošām sievietēm gan es neesmu gatava! Lai kā es censtos, apzinos, ka kultūršoks mani piemeklēs – lai tur lūzt, vai plīst!! Kultūršoks būs kaut vai klimats vien. Ja mums termometra stabiņš vairāk vai mazāk tuvinās  nullei, tad Deli sola +33°C…

Tātad, ļaujot galvā iedegties mazai idejas lampiņai ar nosaukumu Himalaji, sāku pētīt – kur un kā tos iespējams baudīt. Nez kādēļ, mans nelielais pētījums iekš google.com  lika domāt, ka Himalaji vislabāk vērojami no Indijas puses. (Piemetināšu, ka šobrīd tam vairs neticu un uzskatu, ka Nepāla varētu sniegt pat elpu aizraujošākus skatus). Bet, lai vai kā, pirms gandrīz pusgada, kad sāku šo plānu veidot, rezultātiem nešaubīgi noticēju. Gribu redzēt Himalajus? Tad norīšu krupi par to cik ļoti, ļoti šī valsts mani neuzrunā un INDIJAI BŪT!!

Tālāk meklēju Indijas ziemeļu pilsētiņas, kuras tūristi ir atzinuši par skaistām, ceļotājiem draudzīgām un viegli pieejamām. Uzskatam, karte:

Visskaistākie kalnu skati esot vērojami Leh(ā), kas ir pašā kartes augšdaļā, rozā iekrāsotajā reģionā. Tomēr novembrī tur solīja 0°C un es viennozīmīgi nebiju gatava izrauties no Latvijas ziemas, lai… aizbrauktu uz vēl lielāku ziemu Indijā. Tādēļ atkal un atkal pētot, lasot, plānojot transportu un mēģinot izzīlēt vidējās gaisa temperatūras, izvēlējos kompromisu, jeb reģionu, kas dēvēts par Himachal Praedesh. Konkrēti – pilsētu ar nosaukumu Shimla, kas ir visai populārs tūristu galamērķis, jo 19.gs ietilpusi Britu Indijas impērijā kā vasaras galvaspilsēta. Nu, ko gan vairāk var vēlēties – kalni, pieņemama temperatūra un eiropeisks skats, ko caurstrāvo indiešu kultūra? Ideāla vieta pieticīgam, kalnu alkstošam ceļotājam.

Aptuveni tieši tik daudz es zināju par Indiju un saviem ceļa plāniem, kad nopirku pirmās lidojumu biļetes. Rīga-Helsinki-Deli. Turp un atpakaļ. Nu šis stāsts kļuva patiešām reāls un dzīvs. Man beidzot bija konkrēti datumi, konkrēti reisi, konkrētas vietas, kurās konkrētos laikos būt.

Sākotnējais plāns bija pavadīt divas nedēļas kalnos. Kas, starpcitu, nemaz nebūtu bijis tik slikti. Es būtu varējusi pārelpoties svaigu gaisu un iespējams, doties garākā un nopietnākā trekkingā, lai patiešām uzrāptos kādā mazākā virsotnē. Bet… Nu, bet kā gan es drīkstētu atļauties būt Indijā, varbūt arī pēdējo reizi dzīvē, un neredzēt Taj Mahal??   Vienu no Septiņiem jaunajiem pasaules brīnumiem?  MuļķīgiTad jāpiemet vēl pustūkstotis kilometru un jāapmeklē arī Agra un Tadžmahals. Un, ja jau es izkustos no Indijas ziemeļiem un atzīstos, ka pašā sākumā gribēju sildīt miesu kūrortā, tad piemetot klāt vēl divus tūkstošus kilometru izvēlos baudīt Goa sauli un Arābijas jūru…

Pateikt godīgi? Es nemāku sev nesarežģīt dzīvi!

Pirmajā brīdī viss likās daudz vienkāršāk. „Kas tad tur? Nopirkt biļeti, nobukot viesnīcas un uzmest virspusēju plāniņu! Īzī, maukšu pāri visai Indijai!”. Tikai vēlāk es sapratu, cik realitāte ir skarba. Cik milzīgi attālumi Indijā ir norma. Cik muļķīgi ir norezervēt labu viesnīcu 80 km attālumā no lidostas, bez nekādas sabiedriskā transporta piekļuves. Cik mulsinoši ir desmit vienādi vietu nosaukumi ar pāris simtu kilometru atšķirību lokācijas ziņā. Cik google.maps kļūst ierobežots saskaroties ar Indijas plašumiem. Cik iespējami ir tikt no viena gala līdz otram, pašas spēkiem. Un,  jā – kā vispār tikt pie sabiedriskā transporta biļetēm?

Tad nu bija laiks mesties interneta pasaulē un studēt. Lasīt desmitiem iedvesmojošus blogus par to, kā ceļot vienam, cik draudzīga Indija ir tūristiem, kādi viltnieki un «labie» meļi ir indieši, jo nespēj pateikt NĒ, kā pareizi ēst un dzert, lai izvairītos no delhi – belly (masīvajiem gremošanas un kuņģa-zarnu trakta traucējumiem, saskaroties ar indiešu ēdienu un netīrību). Noskatīties simtiem youtube.com video par to, kā pareizi krāmēt mugursomu, kas ir TOP nepieciešamās lietas ceļojot uz Indiju,  ko no Indijas var sagaidīt un kā pasargāt sevi ceļojot. Un, jā, lai gan mani noteiktu nevarētu saukt par profesionālu  ceļotāju, es ļoti gudri un pamatoti šobrīd varētu diskutēt par vairākiem pareizas ceļošanas aspektiem. Piemēram, mugursomas izvēli – cik lielai un ar kādu atvērumu tai būtu jābūt, lai efektīvi visu varētu sakravāt un pārskatīt. Esmu iemācījusies ne tik vien rullēt drēbes, kas skaitās vis vietu-ekonomējošākais veids, bet arī rullēt tās reindžera stilā. Beisiklī, ierullēt drēbes pašas sevī, veidojot stingrus, gandrīz mīklas ruļļa konsistencē esošus, vietu maz aizņemošus drēbju gabalus. Tāpat arī vēl dažus ikdienišķus trikus, kas nedaudz atvieglo ceļošanu un padara bakpakingu mazliet ērtāku. Un vai es teicu? Jā, es došos ceļā vien ar 7kg mugursomu (jāatzīst, ka plāns izgāzās un mana mugursomas sver 8 – 11 kg, atkarībā no tā, kas man ir mugurā). Kāpēc? Jo man nāksies pietiekoši daudz pārvietoties bez bāzes vietas un būt maksimāli mobilai un spējīgai ātri pielāgoties. Tāpēc! Vai tas vēl vairāk sarežģīja plānošanu, samazināja komfortu un piedeva ekstrēmākas sajūtas?   O, un kā vēl!

Kad biju sapratusi tieši kādā veidā centīšos sasniegt tos mērķus, ko pati biju izvirzījusi, sāku rezervēt viesnīcas. Sākumā kļūdaini. Neskatoties kartē, nedomājot par izdevīgu cenu UN atrašanās vietu, nesekojot līdz galam līdzi datumiem. Meklējot vien pēc vietu nosaukumiem… Domāju, lieki teikt, ka šobrīd booking.com mājas lapā man ir aptuveni desmit atcelti rezervējumi. Labi, ka atjēdzos laikus.

Tad sākās epopeja ar vilciena biļetēm. Tātad, Indijā vilcieni ir ērtākais, ātrākais un lētākais veids kā pārvietoties. Uz gandrīz pusotru miljardu lielu populāciju, nav grūti iedomāties cik vilciena biļetes ir liels deficīts un, ka tās ir jārezervē laikus. Kur un kā to izdarīt? Reālākais veids – caur Indijas oficiālo mājaslapu. Loģiski, ka lai izvairītos no dažādām mahinācijām, lai iegādātos biļetes ir jāreģistrējās. Bet, protams, atkal ir BET… Lai reģistrētos mājas lapā ir jānorāda savs indiešu telefona numurs. Nopietni?? Es pat sāku prātot, diez kas būtu vieglāk – mistiskā veidā rezervēt vilciena biļetes, vai Latvijā dabūt indiešu numuru?  Atmetusi indiešu numuram ar roku, atkal studēju interneta saitus par to, kā, lai biļeti nopērk tūrists un kā, lai viņš to izdara laikus. Sarakstījos ar Indijas dzelzceļa pārstāvniecību sūtot pases kopijas un atbildot uz desmitiem jautājumu, aptuveni mēneša laikā biju pilnvērtīgi reģistrējusies un varēju uzsākt, nu jau nopietnāku plānošanu. Protams, atkal sekoja viena kļūda pēc otras. Manis iedomātie vilcieni nepastāvēja, nekursēja vajadzīgajos datumos, vai nebrauca uz konkrētajiem galamērķiem. Savā plānā nemitīgi svītroju un pārrakstīju datumus. Mainīju ilgumus konkrētajās atrašanās vietās. Tikai pēc biļešu rezervācijas, sapratu, ka esmu nopirkusi nevis biļeti vietai vilcienā, bet biļeti rindā uz iespējams-novembrī-kāds-atteiksies-braukt vietu vilcienā. Apzinājos, cik stulbi biju izdomājusi braukt uz Agru –  tā, ka divas reizes lieki jābrauc ar vilcienu. Paliku bez naktsmītnes, jo datumus viesnīcas rezervējumam vairs mainīt neizdevās un tā tālāk un tā joprojām. Aptuveni pusotru mēnesi, no vasaras beigām dzīvoju uz adatiņām – ko, kā un kur tad beigās būšu un ko vispār darīšu.

Bet beigās, protams, viss [lasīt: visticamāk, ne simtā daļa no tā, ko vajadzēja]  ir izkristalizējies. Esmu pievienojusi pāris galamērķus apkārt Shimlai, lai naktī, kurā zaudēju naktsmītni negulētu uz ielas. Ja izdosies, tad tiešām 40 km rādiusā no Shimlas būšu redzējuši gandrīz visu, ievērības cienīgo. Esmu atmetusi ar roku 36 (!!) stundu pārbraucienam ar vilcienu pāri visai Indijai. Par, ko gan man atkal ir nedaudz žēl, bet iemainījusi to pret trīs stundu lidojumu un vienu papildus dienu jūras krastā. Kas nu galīgi nemaz nav slikti. Esmu ielādējusi planšetē oflaina kartes, wi-fi hotspotus  un pāris grāmatas. Esmu sakopējusi rezervācijas apstiprinājumus, pases, kartes un dienu plānus. Esmu nodrošinājušies ar trīs dažādiem makiem, trīs dažādās vietās un, lai arī vēl neatbildēti paliek pāris jautājumi no sērijas  tieši-kā-es-tikšu-no-punkta-A-uz-punktu-B, es jūtos diezgan gatava. Un domājams,ka šajā gadījumā ar diezgan vajadzētu būt pietiekami.

Pirmais ceļojums, kurā dodos pilnīgi viena.

Pirmais ceļojums, kurā mani galamērķī neviens negaida (ja, protams, neņem vērā vienas viesnīcas īpašnieku, kurš man whatsappā jau pirms diviem mēnešiem sūtīja “Greetings from India!”, jo uztraucās, vai rezervējums ir genuine).

Pirmais ceļojums, kuru no A līdz Z plānoju pati.

Pirmais ceļojums uz Āziju.

Pirmais ceļojums tikai ar rokas bagāžu.

Un vēl un vēl daudz pirmo reižu brīnumi mani šajā ceļojumā pavadīs.

Biedējoši? Nedaudz! Aizraujoši? Ļoti, ļoti!!

turpinājums sekos… 🙂
E.

Atbildēt

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com logotips

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out /  Mainīt )

Google photo

You are commenting using your Google account. Log Out /  Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out /  Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out /  Mainīt )

Connecting to %s