Delhi

Par šodienu varētu rakstīt un rakstīt, bet laika ir maz, jo Indija mani pievīla ar wi-fi. Un pamatīgi!!
Sāksim no sākuma. Nolaidos Deli izcili un bez sarežģījumiem. Bez sarežģījumiem saņēmu vīzu. Un gandrīz bez sarežģījumiem izņēmu naudu.

Izejot no lidostas mani pārņēma vienkārši sirreālas sajūtas. Es esmu Āzijā! Es esmu Indijā! Viena pati!!

Kas interesanti – Deli biju iztēlojusies saulainu, mitru un karstu. Bet laukā bija +19°C, un tik bieza migla, ka sākumā pat nevarēja redzēt, kur kāju spert. Un gaisā tāda interesanta smaka – kā sasmakums, kā degums, kā salkans vīraks. Tikai vēlāk uzzināju, ka migla ir normāla parādība sākoties ziemai. Un situāciju tikai pasliktināja vakardienas Diwali svinēšana ar salūtu.

Ar metro noorientējos lieliski un patiešām biju sajūsmā par indiešiem. Arī jau pilsētā esot pirmais iespaids par indiešiem – laipni, pretimnākoši, patīkami. Palīdz, pastāsta. Protams, ir jāfiltrē, kuram var kaut ko prasīt pati, bet no kura piedāvājuma labāk stingri atteikties… Nesen lasīju arī Māras Vildes rakstu par to, kā indiešus vairāk vai mazāk nodod acis. Vai ir labestīgas, vai melnas un šaudīgas. Un tieši tā arī ir. Spēju to atšifrēt un pati jutos ļoti apmierināta ar savām spējām. Mani jau gribēja paspēt apčakarēt, rādot pilnīgi nepareizu virzienu, bet es turējos kā vīrs. Soļoju raiti, ar paceltu galvu un pārliecinātu skatu.

Piemērs, par indiešu laipnību: prasu policistam, kā vispār šeit var šķērsot ielu, ja gājēju pārejas nav, luksofora nav un satiksme nežēlīga. Viņš tikai pamāj ar galvu. Izvelk savu mazo zizlīti, aptur visu satiksmi un pārlaiž mani pāri ielai.

Otrs piemērs: biju pieteikusies piedalīties ekskursijā pa Deli ar autobusu. Sākums 9.00. Kur es biju 9.00? Tikko izkāpusi no metro un pārliecinoši maldījusies pareizā virzienā. Kad beidzot atradu, kur man vajadzēja būt, ekskursija jau ritēja pilnā sparā. Ko iestādes īpašnieks? Pateica citam šoferim, lai aizved mani pie tās grupas kaut kur pusceļā, lai varu pievienoties. Vai nav mīļi? Protams, nedaudz bailīgi bija, kad izskanēja teksts: “Ej viņam līdzi”. Bez paskaidrojumiem, bez komentāriem. Vismaz šoferim bija labestīgas acis [nervozi smiekliņi]. Ā, un viņiem taču stūre OTRĀ PUSĒ!

Par vidi – netīrība ar kuru mani biedēja, mani satrauc vismazāk. Putekļi, mēsli, bet tas arī viss. Nu, nav to ekskrementu tik daudz. Nav! Daudz vairāk mani satrauc troksnis! Nemitīgi auto un rikšas viens otram pīpina, bet braukšanas kultūras kā tādas nav. Man jau pietika, ka brauc pa nepareizo pusi. Bet vēl kā? Joslu nav, noteikumu nav, visi kaut kur tešas, tad strauji bremzē un PĪPINA. Kā psihi. Vēlāk jautāju tūres vadītājai, vai viņiem vispār ir satiksmes noteikumi. Uz ko viņa pasmaidīja un nevilcinoties teica: “Ir! Bet mēs, indieši, esam ļoti nepacietīgi”. Komentāru nav…

Un vēl mani ļoti satrauc milzīgais daudzums bezpajumtnieku suņu. Milzīgs daudzums. Patiešām! Tas sāp un ir skumji noraudzīties. Vienlīdz arī bailīgi, kad Tev tādi pieci nāk pretī. Vai guļ pa kājām. Guļ un nekustas un tad nevar saprast – dzīvs, miris? No viņa tad nāk smaka?

Bet, lai vai kā, es noteikti neteiktu, ka Delhi man nepatīk. Kolorīta pilsēta. Kolorīti iedzīvotāji. Kolorītas vietas. Arī ekskursija bija veiksmīga un interesanta, bet ieejas biļetes ārzemniekiem ir salīdzinoši astronomiskās summās, tāpēc šķiet, ka būšu iztērējusi savas dienas [iespējams nedēļas] limitu.

Pusdienās ēdu kaut ko Idli… Un man solīja, ka esot gandrīz vispār bez asuma. Ha ha ha… Šajās pusdienās arī izgāzās mana apņemšanās ēst tikai no tīriem traukiem – pasniedza visu uz netīras paplātes un piemeta klāt metāla karoti. Nu… redzēsim šonakt reakciju. Divi kaut kādi rīsu plāceņi ar divām mērcēm (?) – aukstu un siltu.

Līdz pēcpusdienai, kamēr vien biju ekskursantu grupas sastāvā jutos fantastiski. Par spīti, labi ja divām gulētām stundām. Uzņēmu visu ar prieku un pozitīvi. Jutos droši un iedvesmoti atrodoties Indijā. Līdz brīdim…

Vienmēr visi saka, ka ja esi Indijā, izmēģini tuk-tuk(u). Nē! Nedariet to! Ja vien jums blakus nav vismaz vēl viens saprātīgs cilvēks. Pirmkārt, šoferis ir psihs. Satiksme ir psiha. Un apstājoties krustojumā apkārt sarodas vairāki psihi ubagi. Blondā matu krāsa un čolka noteikti nepalīdz novērst uzmanību, jo pat parasti cilvēki nemitīgi vēlējās ar mani nofotografēties. Ubagiem, savukārt, es esmu viegli pieejama gaļa.

Bet vispār, meitenes, sievietes – brauciet uz Indiju! Iegūsiet tādu pašapziņas boost, ka tik turies! Fočēšanās, varbūt nogurdinoša, bet es sāku prasīt “pret-bildi” un tagad man ir daudz krāsainu cilvēku bildēs kopā ar mani, kas ceļojot vienam ir pat diezgan forši. Un ar vārdu “krāsains”, es biju domājusi drēbes…

Un tad arī sākās asarainais piedzīvojums.

Vēljoprojām pozitīvi noskaņotu mani atveda uz manu galamērķi. Bet pēc tam vaktēja, kur eju. Un es varēju simts reizes atkārtot, ka man viss ir kārtībā, viņš turpina sēdēt savā tuk-tuka(ā) un komentēt. Kad nedodos uz viņa norādīto virzienu, skrien man pakaļ un kaut ko stāsta.

No viņa beigās izmuku, izlavierējot caur cilvēku rindām. Meklēju Starbuck, jo tur noteikti ir wi-fi. Atkal un atkal metu ar roku un pieklājīgi atteicos no palīdzības un vaicājumiem ko meklēju. Sasniegusi mērķi uzzinu, ka tur internets nestrādā pēkšņi. Laiks rit. Interneta nav. Biļetes pārbaudīt nespēju. Tuviniekiem uzrakstīt ne tik. Neliels izmisums, bet man, piemetās jauns čalis, kas varot palīdzēt. Es saku, ka neko viņam nemaksāšu, lai pat nedomā. Šis, nu nē. Esmu students, gribu palīdzēt. Utt. Labestīgas acis, draņķim bija. Long story short: viņš mani izvazāja pa miljons vietām un vēl kretīns neatzina, ka tin mani gar degunu.

Un tad es kļuvu nikna! Sāku uz viņu paceltā tonī runāt, ka viss! Man viņa palīdzību nevajag. Un gāju pāri ielai. Un beidzot es sapratu, kā var šķērsot Indijas ielas – vienkārši jāiet ar cerību, ka Tevi nenobrauks. Iegāju vienā uzņēmumā prasīt par to, kā lai sim karti iegādājas. Vajag bildi. Bildes nav. Jāiet taisīt. Izeju no turienes man apkārt trīs veči, kas katrs kaut ko citu runā. Viens prasa, kas pa problēmu, kāpēc izgāju no veikala. Otrs saka, lai es uzmanoties. Trešais stāsta, ka mugursomu var ubagi apzagt. Pieklājīgi nikni viņus centos atšūt un man par glābiņu ieraudzīju Radisson blue hotel. Domāju, ka tur var uzticēties. Un nekļūdījos. Un saņemot beidzot patiesību un atklātību no atkal-jaukajiem-indiešiem, palaidu vaļā lielo pinkšķi – par to, ka nav gulēts, ka nav internets, ka smaga soma, ka gribu apsēsties. Nu par visu… Bet bija labi. Un rezultātā dabūju arī apelsīnu sulu un pēc tam ūdeni.

Nu, vairs nav laika. Iešu atpakaļ ielās. Atkal par kripatiņu sagatavotāka. Cerams.

turpinājums sekos… 🙂

E.

One thought

  1. Ai, Elīžuk! Baigie Tev tie piedzīvojumi! Bet Tu esi stipra un tāpēc Tev viss izdosies! Tu jau esi lielu soli spērusi! Viena pati Indijā- tas ir prātam neaptverami!

    Sargi sevi un savas vērtīgās lietas vienmēr turi priekšā.

    Prieks lasīt Tavus piedzīvojumus!

    P.S. Rītdiena noteikti būs daudz labāka 🙂

    Publicējis 1 person

Atbildēt

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com logotips

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out /  Mainīt )

Google photo

You are commenting using your Google account. Log Out /  Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out /  Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out /  Mainīt )

Connecting to %s