Delhi – Kalka – Shimla

 

Pēc raudiena epizodes, no viesnīcas izgāju nikna. Patiešām! Atkal viesnīcas labierīcībās [lasīt: manā drošajā vietā] sakārtojos, saliku visu pa vietām un, lai nodrošinātu, ka zagļiem un ubagiem neniez rokas, mugursomai uzliku lietus pārvalku. Bez minstināšanās klusi kliedzu uz ikvienu, kas grasījās piedāvāt savu laipno un nevainīgo palīdzību. Es tikšu galā pati! Paldies! Man jātiek galā pašai. Nav variantu!

Nu, man vajadzēja tikt uz staciju. Un es biju izlēmusi, ka neņemšu psihos tuk-tuk un krāpjošos takšus. Līdz stacijai bija 4km un man bija vairāk kā divas stundas. Pietiekoši daudz laika, lai apjēgtu uz kuru pusi jādodas. Atzīšu, ka bez reāllaika navigācijas es to nebūtu spējusi izdarīt. Bet, man palaimējās, ka beidzot ielas vidū tiku pie interneta. Un tā kā biju nikna, tad pilnīgi bez kompleksiem šo internetu izmantoju – sazvanījos ar vecākiem, upleidoju blogu un, jebkuram, kas man ar lūdzošām vai palīdzošām acīm tuvojās nikni teicu [lasīt: gandrīz kliedzu] “No! I don’t need help. Go away! I’ll call a polise!”. Tas strādāja. Tā pat kā vēlviens neliels  triks (darbība), kuru publiski šeit nerakstīšu, bet katrā ziņā, nekas rupjš.

Mana naidīgā nostāja tiešām iedarbojās un mani visu ceļu neviens neaiztika. Izņemot vienu pusaudzi, kurš man tuvojoties un uzrunājot centās satvert manu roku. O, jā… Šajā gadījumā es tiešām bļāvu un ņemot vērā to ierasto Delhi skaļumu, varētu teikt, ka pat auroju. Bet nostrādāja – nabaga čalītis tā salecās, ka nošļuka no ietves [ļauni, skaļi un garšīgi smiekli].

Kad pārgurusi, jo pēdējo reiz gulēju, kad vēl biju Rīgā, izbadējusies, jo vakariņu vietu meklēt laika neatlika, pārkarsusi, jo gāju ar kādiem 10 km/h un pārstiepusies, jo ikdienā uz muguras nenesu + 11kg, pēc 22 minūtēm sasniedzu staciju – biju pārlaimīga. Tūlīt, tūlīt, tūlīt tikšu vilcienā, kur varēšu beidzot, pirmo reizi 36 stundu laikā atlaisties horizontālā stāvoklī.

Uzminējāt? Uzminējāt! Ar to šis stāsts nebeidzās. [Sarkastisks yes…]

Meklēju uz tablo savu vilcienu – nav! Pārmaiņas pēc, jaukiem indiešiem, vaicāju padomu. Viņu viedoklis – konkrētais vilciens kursē nevis šodien, bet rīt… Kopīgi mēģinām atrast atbildi internetā – nesekmīgi! Viņi man izstāsta, kur ir ofiss priekš tūristiem, lai mēģinot tur noskaidrot. Man jāsaka, ja mēs kādreiz sūdzamies par Latvijas pasta garajām rindām – izbeidziet! Jūs nezināt, ko nozīmē rinda. Strādā tikai viens lodziņš, rindā priekšā ir 100 cilvēki un esošais numurs nemainās jau 15 minūtes… Saprotu, ka rindu neaizstāvēšu, jo, ja pastāv kaut maza iespēja, ka tablo ir radusies kļūme, tad mans vilciens aizies pēc pus stundas. Noskaidroju, ka ir arī parastais informācijas birojs uz kuru izlemju nekavējoties doties. Un jā. Informācijas birojs mani apskaidroja…

Loģiski, ka Delhi nav tikai viena stacija. Un loģiski, ka es to zināju. Tā pat ir ļoti loģiski, ka rezervējot vilciena biļetes, rūpīgi izvēlējos, no kuras stacijas izbraukt. Un visiem kā viens, izvēlējos staciju “New Delhi”, jo tā atrodas vistuvāk centram.

Tas, kas vairs nav loģiski – biju aizmirsusi tādu faktu, ka vienam maršrutam nepastāvēja tāda stacija kā “New Delhi”. Un, protams, tas bija tieši šis vilciens. Savā apgaismībā par to, cik viss ir gājis gludi un vēlāk, savā stresā par to, ka nekas neiet gludi, biju aizmirsusi atkartoti iečekot kura ir kura stacija.

Lieki teikt, ka tajā brīdī līdz vilcienam bija vien 20 minūtes un es sāku, turpat pie informācijas biroja lodziņa, liet gaužas asaras. Indiešiem nepatīk, ja citi raud un sākotnēji viņi mani mēģināja vārdiski uzmundrināt. Kad tas neizdevās, centās ieskaidrot, kas man jādara. Piemetināšu, ka viņu angļu valodai ir ļoti interesanta izloksne un tā kā es biju tik pārgurusi no visa emocionālā amerikāņu kalniņa, tad man nebija ne spēka, ne vēlēšanās izprast viņu teikto.

Long story short: darbinieki mani aizveda līdz pre-paid taksim. Samaksāja un sarunāja visu manā vietā, vēlreiz man pa soļiem izstāstīja darbības plānu un pat telefoniski noskaidroja, ka mans vilciens vispār kavē. Un kavē piecas (!) stundas. Uz atvadām vēl pajokoja: “Incredible India, ha?

Tad ar to psiho tuk-tuk(u) traucos cauri visai pagrīdes Indijai. Nu, un te nav iespējams aprakstīt to mēslu bedri, ko beidzot redzēju… Plastikāta maisiņi, vecas pudeles, miruši suņi un, iespējams, arī cilvēki. Kaut kādi kartupeļu-miltu-graudu maisi. Tumsa. Smogs. Migla. Smaka. Un saskaitīju ceļā trīspadsmit govis. Īstas, dzīvas govis!

Ierodoties stacijā piedzīvojumi nedaudz mitējās. Nācās sēdēt  stacijā uz grīdas (!), jo nav variantu nostāvēt piecas stundas. Pielāgojos vietējiem un alkaini sapņoju par divām lietām – dušu un miegu. Un nav pat nozīmes kādā secībā… Un, jā, varbūt sekojošais būs too much information, bet, mīļie – šajās 24 stundās esmu čurājusi TĀDĀS vietās un TĀDOS stāvokļos… Arī stāvus centusies ietrāpīt grīdas caurumā. Balansējot ar mugursomu plecos!! Skats pa rubli – galvoju!!

Bet, par spīti visām negācijām, kuras rakstot esmu izlikusi, es nenožēloju, ka esmu atbraukusi. Jā, es vēljoprojām nespēju aptvert, ka patiešām esmu Indijā. It sevišķi traucoties naktī cauri, burtiskā nozīmē – mēsliem, man vairāk ir sajūta, ka esmu iemesta kādā interesanta, lai neteiktu vairāk, sižeta filmā.Bet tomēr, tas jau arī bija galvenais iemesls kāpēc braucu – izkāpt no komforta zonas. Tas ir izdevies… Un pamatīgi.

Un, ja kas, šeit laiks rit neiedomājami lēnāk, izņemot brīdi, kad Tev liekas, ka kavē vilcienu…

Vilcienu sagaidīju vienos piecdesmit piecās. Un labākais, kas varēja notikt – man bija iespēja pagulēt. Protams, nevarēju atrast savu vietu, kad atradu, tā bija jau aizņemta, bet gala beigās iemainīju to, pret vietu uz augšējās lāvas. Kā susurs nogulēju savas piecas stundas.

No Kalkas tālāk jādodas uz Shimlu. Biju mēģinājusi nopirkt vilcienam biļetes, labākais, ko varēju dabūt, bija vieta vaitilistā, kas tāda bija arī pirms divām dienām. Vai vietā vilcienā ir apstiprināta tagad nebija vairs iespējas apskatīt. Un kronis visam bija tas, ka tā kā no Delhi vilciens izbrauca piecas stundas vēlāk, tad pēc saraksta vilcienam uz Shimlu jau jābūt aizgājušam. Kajītes biedri, neilgi pirms izkāpšanas iečekoja internetā, ka it kā no Kalkas stacijas izbraucis neesot.

Tā kā biju nedaudz pagulējusi, tad atkal biju gatava uz visu. Mēģināt tikt citā vilcienā, atrast autobusu, kaut vai stopēt…

Tā kā Kalka ir salīdzinoši maza stacija, tad nekādu info biroju nav. Stāv visādi vilcieni, dažādos virzienos. Saprast, kurš uz kurieni brauc – nereāli! Eju pie apsarga ar koka nūju steka vietā un rādu biļeti. Ejam pie viena vilciena kontroliera, pie otra, līdz atrodam īsto. Viņš, paskatoties uz biļeti sāka, ka es esmu veitlistā. Es prasu, bet varbūt, ka esmu apstiprināta. Nē!  Vietu vilcienā nav [lasīt:desmitvietīgā vagonā). Palieku tur stāvēt, raustot lūpiņu un drudžaini domāju tālāko plānu. Vēl nepaspējusi domas sakārtot, pēkšņi viens no vīriešiem vilcienā saka: “Labi! Kāp iekšā!”. Un, redz, nav ilgi jāuzturas Indijā, lai tik veiksmīgā situācijā uzreiz automātiski saliekas rokas kopā, ķermenis veic veiksmīgu paklanīšanos un pār lūpām pārlaužas “Dhanyavaad!”

wp-1478178998537.jpeg

turpinājums sekos…

E.

Atbildēt

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com logotips

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out /  Mainīt )

Google photo

You are commenting using your Google account. Log Out /  Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out /  Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out /  Mainīt )

Connecting to %s