Gada griezumā

Divi tūkstoši sešpadsmitā gada otrajā janvārī, pulksten sešos no rīta, es, satuntuļojusies piecās jakās, nodrošinājusies ar siltas tējas krājumiem termosā un omulīgu mūziku radio, devos uz Ķemeriem, jeb precīzāk – Ķemeru purva taku. Mērķis bija izteikti romantisks – redzēt saullēktu. Nesen biju izlasījusi rakstu, kurā izvietotās bildes elpu sita ciet, tādēļ izbrīvēju brīvdienu, negribot sadabūju līdzbraucējus un ar pilnīgu pārliecību un entuziasmu redzēt konkurējošākus skatus devos ceļā. Romantiski, jā…

Bet romantikai, protams, ir arī negatīvā puse… Romantika neļauj domāt racionāli un pārbaudīt laika prognozes. Romantika aizēno veselo saprātu un neļauj pat aizdomāties, ka visos rītos saullēkts nav redzams. Un – romantika beidzas. Šajā gadījumā tā beidzās tieši tajā pašā brīdī, kad beidzās sapratne par to, kurā vispār pusē saule, aiz visiem tiem nokrišņu mākoņiem, lec.

Par spīti tam, rīts bija skaists. Viss balts, tīts biezā sniega segā. Lēni krīt sidrabainas sniegpārslas un zem katra soļa maigi gurkst sarma. Skaisti, bet bez saullēkta.

Šis neredzētais saullēkts man vilcies līdzi visu sešpadsmito gadu. Pat uz Indiju aizceļoja. Daļēji, arī simboliski…

wp-1482953318699.jpeg

Bet iesākumā – par to, kā tapa šis raksta gabals.

Jau ilgāku laiku ir nepārvarama vēlme kaut ko uzrakstīt. Tāda vēlme, ka pilnīgi nagi niez. Tomēr jautājums nemitīgi bija «par ko?». Šādas tādas pārdomas un domu graudi jau radās, bet nekas pilnvērtīgs tā arī neizveidojās. Par ko, par ko, par ko…

Ceļojuma aprakstiem galva nav jālauza par saturu, tādēļ tie man tik neizmērojami patīk. Rakstīt var par pilnīgi visu pēc kārtas, jo iespaidi ir jauni un neizzināti. Varu ietērpt parastu gājienu uz veikalu trillera cienīgos motīvos, vai pārvērst to par gada smieklīgāko komēdiju. Viss patiesībā ir atkarīgs no uztveres. Galvenais – atrast laiku! Un tad jau pavisam nemanot ir jau puse romāna sanācis.

Esot mājās ir grūtāk. Te manas rakstnieka mūzas nav. Šķiet, tā patiešām ir ceļotāja, kas mani ik pa laikam satiek citā pasaules nostūrī un ļoti, ļoti reti apciemo arī Latviju. Šeit esot, varu sēdēt un domāt, kā, lai ietērpj vārdus loģiskos virknējumos, ja vien esmu jau tikusi līdz blāvam satura tēlam.

Šeit esot es arī tā īsti nevaru rakstīt par ikdienišķu ceļu no mājām uz darbu, kuru gan es noteikti spētu pasniegt visnotaļ interesanti! It sevišķi, ņemot vērā faktu, ka ceļu parasti mēroju ar velosipēdu. Arī lietū, arī sniegā, arī putenī.

Nevaru rakstīt par to, kā trakas idejas vārdā, Ziemassvētku vakarā divu minūšu laikā runājot pa telefonu tiku no stāvokļa  “hibernācija gultā”, līdz skrējienam uz veikalu bez piecām minūtēm desmitos, lai nokļūstot pie slēgtā veikala ieejas durvīm, kārtīgi aplauztos svētku darba laikā.

Muļķīgi taču! Muļķīgi, smieklīgi, bet stulbi. Un stulbus raksta gabalus es negribu!

wp-1482953324071.jpeg

Un, tad man radās grandioza ideja! Es uzrakstīšu atskaites rakstu par šo gadu. Uzrakstīšu par to, kā gada sagaidīšana varbūt tomēr ietekmē tā pārējo norisi. Vismaz sajūtu līmenī, noteikti. Un uzrakstīšu baigo veiksmes stāstu par to, kā beidzot redzēju neredzēto saullēktu.

Laika prognozes čekoju jau aptuveni trīs nedēļas. (Piemetināšu, ka vispār ar tām prognozēm ir galīgi dimbā!) Plānoju brīvās dienas un auto iegūšanas iespējas. Šoreiz tiešām kalkulēju un gatavojos.

Atgriešanās Ķemeru purvā decembra beigās, sākotnēji bija vienkārši ideja kā nesēdēt mājās brīvdienās. Kā pabaudīt Latvijas dabu. Kā padzīvot. Tādēļ bija arī viesošanās teātrī, grāmatas, latviešu īsfilmas un Cenu tīreļa takas apmeklējums (ziemā gan tur patiešām var nebraukt!).

Bet beigās viss kļuva ļoti simboliski. Kur jauno gadu sagaidīju, divas dienas pēc tā iestāšanās, tur arī pavadīju – četras dienas pirms tā došanās prom. Gandrīz kā zelta griezums mākslā. Aplis noslēdzās un savdabīgs miera izlīgums tika parakstīts…

wp-1482953188868.jpeg

Sevišķi izplūst šī gada notikumos negrasos. Esmu jau daļu aprakstījusi un izrakstījusi no sevis laukā. Bet patiesībā es nedrīkstētu teikt nevienu sliktu vārdu par sešpadsmito, jo šajā gadā man bija Indija, līdz ar visu ko tā deva. Un man negribas mest ar akmeni vai sūdzoties, savdabīgi izaicināt likteni. Tomēr pēcgarša ir. Ne spēcīga, bet rūgta, nepatīkama un paliekoša. Pamazām sāk palīdzēt uzkostā olīva!

wp-1482953338903.jpeg

Gadu iesāku ar vilšanos. Gan pirmajā, gan otrajā janvārī, gan vēl daudzas, daudzas reizes šajā gadā. Viena pēc otras tās nāca. Gan sāpīgi reālas, gan pieraduma pēc pašizdomātas. Un, lai gan es galīgi neticu visām tām muļķībām par jauns-gads-jauna-dzīve un, tā pat man arī bezjēdzīgi liekas atzīmēt pirmo janvāri kā kaut kā sevišķi jauna sākumu (tikai romiešu ekonomiskā gada sākums), tomēr pēdējiem gadiem šīs robežas ir krasi jūtamas. Četrpadsmitais – kā vasara. Viss plauka un zēla. Idejas, projekti, darbiņi, plāni un mērķi. Piecpadsmitais – kā rudens. Vāci sava darba augļus, strādājot, bet galvai nesāpot. Sešpadsmitais – stabila ziema. Auksta un nemīlīga. Un tikai pa retam tika kāds saules stariņš. Šādi domājot, es ceru, ka tas pavasaris būs! Ka gadalaiki neizdomās kaut kā jancīgi samainīties, vai nelūgti turpināties. Un ziema jau būs pārziemota, izdzīvota un pateicība tiem saules stariņiem nodota.

wp-1482953429785.jpeg

Tātad. Šoreiz nopietni gatavojoties, divdesmit astotā decembra rītā es atkal devos uz Ķemeriem, jeb precīzāk – Ķemeru purva taku. Skaidru laiku nesolīja. Solīja bez nokrišņiem. Solīja ar daļēju mākoņu segu. Solīja vēju. Garastāvoklis bija pacilāts un cerība nemira. Jau acu priekšā redzēju, kā rakstu: «Es to izdarīju! Es nomedīju saullēktu Ķemeros».

Nu, saprotams, ka nenomedīju… Ne tiešā, ne pārnestā nozīmē! Bija labāk, bet… Pašu sauli es atkal neredzēju.

Šoreiz gan vilšanās sajūtai neļāvu ienākt. Patiesībā es sulīgi smējos. Smējos, kad uz apledojušās laipas nogāzos garšļaukus kā tāda veca želeja. Sak, tik ātri mani vēl nepametīsi sešpadsmitais? Smējos, kad ieraudzīju, ka pamale tomēr dzeltē – viss būs! Smējos, kad uzkāpjot skatu tornī vējš bija tik spēcīgs, ka man bija grūti noturēt kameru rokā. Un pavisam gardi smējos, kad pāris minūšu laikā, tieši mirkļus pirms paša saullēkta mākoņi savilkās man visapkārt un izveidoja trakojošu un pat biedējošu krusas-sniegputeni. Vējš pluinīja, solīja nopūst atpakaļ lejā, krusas graudi sāpīgi sitās sejā un bija pulksten deviņi un piecas minūtes. Saule uzlekusi.

wp-1482953210806.jpeg

Pamazām norima krusa, mitējās vējš un pretējā pamalē nedaudz pašķīrās mākoņi. Tikai tik, lai iekrāsotos viegli rozā.

Burtiski desmit minūšu laikā es simboliski izgāju cauri visam gadam – cerībai, neticībai, vētrai, mieram. Stāvēju vējam nepakļaujoties un nepadodoties! Es izsmēju šo gadu! Izsalu negācijas, aizvainojumu, dusmas. Izelpoju priekus. Atkal sajutu to Indijas mieru sevī. Sajutu pavasari. Sajutu jaunas idejas. Cerība nemirst…

wp-1482953315106.jpeg

Plānotais veiksmes stāsts gan šoreiz neizdevās. Par nomedīto saullēktu būs citreiz. Jā, jā! Būs gan!! Es vienreiz aizbraukšu īstajā dienā un to redzēšu. Braukšu kaut līdz kapa malai, bet redzēšu! Iespējams, sanāks neplānoti un labi. Tā pat kā šodien jūras apmeklējums Lapmežciemā. Skaisti sanāca. Vētra jūrā. Izskalotas kāpas un pat daļa no piekrastes.

Meklēt skaisto. Ieraudzīt skaisto. Nosaukt par skaistu.

 

wp-1482953206958.jpegE.

2 Thoughts

  1. Elīziņ!
    Nekad jau nevarēs īsti paredzēt ar tiem saullēktiem. Dzīvē lietas reizēm notiek tādā veidā, ka mums ir dota tikai maza daļa ietekmes. Runājot par atskatīšanos uz aizgājušajiem gadiem- ja es kaut ko skrupulozi nepierakstu, man nudien ir grūti analizēt, kā tad ir gājis. Bet es cenšos atcerēties labās lietas un paturēt aiz auss sliktās nākotnē- varbūt noderēs, lai nepieļautu kļūdas. Bet tā vienmēr būs- labās lietas mīsies ar sliktajām un atkal otrādāk. Mēs tiekam dzīves rūdīti, lai kļūtu par kārtīgiem cilvēkiem 🙂

    Prieks lasīt Tavu domu pavedienu. Ja esi vēl Parīzē- jauku ceļojumu!

    Zane 🙂

    Publicējis 1 person

Atbildēt

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com logotips

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out /  Mainīt )

Google photo

You are commenting using your Google account. Log Out /  Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out /  Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out /  Mainīt )

Connecting to %s