Morro Jable

 

Spānija manī, kopš pirmās tikšanās reizes, atstājusi neizdzēšamu iespaidu. Var teikt, ka iemīlējos no pirmā acu skata. Vide, daba, atmosfēra, cilvēki! Protams, arī vīns, siers un olīvas… Tādēļ, likumsakarīgi, ka rodoties negaidīti daudz brīvajām dienām un iekšēji jau sen vēloties aizbraukt pabaudīt sauli un siltumu, daudz nebija jāšaubās, ka Spānija būtu īstā izvēle! Lielam ceļojumam ar daudz apskates vietām es noteikti nebiju gatava, bet sēdēt viesnīcas pagalmā pie baseina es vienkārši nespētu vairāk kā vienu dienu. Man vajadzēja kaut ko līdzīgu brīva formāta kūrortam – Kanāriju salas! Perfekti! Silts, saulains, blakus okeāns un ir arī ko apskatīt, bet visai ierobežotā daudzumā. Nedaudz papēto dabu un notiekošo un, saprotams, rēķinoties ar to, kur vispār man ir iespējams viegli aizlidot, izvēlējos Fuerteventura.
Labu laiku meklēju, kā savienot avio reisus, lai braucienu varētu atļauties, tomēr pašas biļetes iegādājos vien divas nedēļas iepriekš! Jāatzīst – diametrāli pretēja plānošana, kā ceļojumam uz Indiju. Ja pavisam godīgi, tad plānošanas nebija vispār un nākamreiz tomēr, es sev ieteiktu lietas kārtot laicīgi. Lai var gan saplānot finanses, gan paspēt rezervēt naktsmītnes par pieņēmām summām. Tā kā visu darīju pēdējā brīdī, tad, gan nomāt auto (kas būtu prātīgi, lai dotos izpētīt salu), gan maksāt par viesnīcām (kas, savukārt, būtu atbildīgi pret savu naktsmieru) atļauties nevarēju, tad paliku vien pie auto. To rezervēju jau iepriekš, veicot veselu pētījumu par izdevīgāko un drošāko auto īres kompāniju. Uzmetu vēl mazu sarakstu par must-see vietām un viss! Biju gatava ceļam.

Lidošana mani, jau gandrīz vairs nesatrauc, tomēr, ja ierodies lidostā pēdējā brīdī, ar domu – kas tad tur! Bez bagāžas viss ātri un vienkārši – tad loģiski, ka ikreiz ķer mazās sirdstriekas ieraugot, ka rinda uz security check ir milzīga, ka jātešas uz pašu lidostas otru galu un, ka priekšā vēl negaidīta pasu kontrole. Pie kam, saproti, ka esi atstājusi savu EVAK apdrošināšanas karti makā, maks atrodas Corsiņā, auto atrodas stāvvietā, bet mašīnas atslēgas mierīgi guļ tev somā. Nu, kas nokavēts, nokavēts, bet stress, protams, ir.

Izkāpjot Mančesterā līdz nākamajam reisam bija mazāk kā divas stundas un pirmās divdesmit minūtes es izmetu vējā, cenšoties noskaidrot – kur tālāk? Parasti, ielidojot, ir iespējams neizejot no arrivals uzreiz tikt tālāk uz geitiem. Meklēju dažādas norādes, atrodu kaut kādu transfēra iespēju, bet lidojot ar Ryanair, to nenodrošina. Esot jāiet laukā un jānāk atpakaļ pa jaunu. Tajā brīdī saprotu, ka Mančesteras lidostā ir vairāki termināli un jau paspēju sevi nolamāt, ka neesmu pārbaudījusi vai ielidošana un izlidošana man vispār ir vienā vietā, bet, par laimi, ir gan.

Tā nu, milzīgā skrējienā (tirinoties kārtējā garajā rindā) izeju pasu kontroli un dodos pa jaunam drošības kontrolē. Laimīgā kārtā, gan ar pases pārbaudi viss izdevās (daudziem citiem nesanāca pareizi to pasi ievietot aparātā, kā rezultātā bija jāgaida atkal jaunā rindā, kur pasi pārbaudīja manuāli), gan ar drošības kontroli. Arī tajā ievērojami daudziem cilvēkiem bagāžu vēra vaļā un visu saturu pa apakšbiksei vien pārcilāja. Bet, ja man nebija jākrīt kaunā ievietojot bagāžā kaut ko aizliegtu, tad noteikti kritu kaunā runājot angliski. Manai aizstāvībai – biju, kārtējo reizi, pārstresojusies, tāpēc loģiskā domāšana pameta un galvā visu laiku riņķoja viens vārds: “pulkstenis”. Tā arī apsargam pajautāju “What’s the clock?” (iekrāsojos tumši sarkana), uz ko viņš augstprātīgi atbildēja: “You needed to say What time is it!”. Labi, ka tajā brīdī nāca mana bagāža un paņemot savas somas un ieliekot tajās arī savu kaunu, es skrēju tālāk.

Lidojums vilkās mūžību, bet izkāpjot lidlaukā tas viss piemirsās. Saulriets, patīkami silts vējš un okeāna smarža. Burvīgi! Palmas, vulkānisko pauguru reljefs un smaidošie spāņi… Laime pilnīga. Un pārsteigums par to, ka neviens tev uzbāžās un neko nepiedāvā (😀 Indijas sindroms)

Auto dabūju 10 minūtēs un, tavu brīnumu, Opel Corsa! Jaunāks modelis un lielāks tilpums, bet savējais un pazīstamais. 🙂

Un tāpat jau nebija viegli piešauties. Sveša mašīna. Sveša valsts. Sveši ceļi. Dīvainas ceļa zīmes. Pēc-dežūras vakars. Tumsa. Tomēr beigās, pa bāni braucu jau uz 100 km/h! Pa ceļam baudīju svaigi spiestu apelsīnu sulu, kas garšoja debešķīgi. Ar īsām pieturvietām, kurās baudīju apziņu – esmu Atlantijas okeāna piekrastē un tur, pāri, tikai 80km attālumā ir Āfrikas krasts un Maroka, sasniedzu Morro Jable ap pulksten 23iem pēc vietējā laika (kas mums ir  -2). Tālāk noparkojos nomaļā vietiņā ceļa malā, kopā ar citiem auto un iekārtoju guļvietu uz aizmugurējā beņķa. Miegs bija caurs un saraustīts, jo nepameta bailes – a, ja nu nedrīkst gulēt mašīnā? 

Kopā sanāca pagulēt kādas varbūt trīs, četras stundas, jo 7:20 jau biju gatava atkal medīt saullēktu, šoreiz vietā, kur mēnes sirpis ir ar galiem uz augšu. 😉

Dienas plāns bija nekāds – apostīt apkārtni un atpūsties. Tomēr, tā kā biju tik agri jau sataisījusies, izstaigājusies un pamērcējusi kājas okeānā, izlēmu, ka došos kāpt salas augstākajā virsotnē jau uzreiz, nevis nākamajā dienā, kā bija plānots iepriekš. Un labi, ka tā, jo iespējams, nākamajā dienā man nebūtu tā paveicies.

Pico de la Zarza ir Fuerteventura augstākais paugurs 807m v.j.l. Informācija internetā par to ir nožēlojami maz, un vēl mazāk ir ziņu par to, kā tur tikt. It kā ir paredzēts kaut kāds tūristu ceļš uz virsotni, tomēr norāžu nav un sākuma punkts ir nezināms. Gūglē pēc atkārtotiem mēģinājumiem it kā izdevās nojaust aptuveno sākuma punktu un tajā nokļūstot  priekšā jau mīņājās divi itāļu vīri pusmūžā. Izskatījās tieši tikpat apjukuši kā es iekšēji jutos un prasīja  man, vai šeit ir sākuma punkts. Es varēju vien paraustīt plecus un atbildēt: “I hope so”.  Taka likās pareizā un mēs trijatā gājām uz priekšu, ne gluži kopā, ne atsevišķi. Viena brīdī viņi sāk šaubīties vai esam pareizi, jo atrodamies ielejas galā, bet kalnu grēdas ceļas mums gar sāniem. Parādās apjausma – taka ir tur augšā! Ko darīt? Atpakaļ iet negribas un nav jau arī garantijas, ka atradīsim īsto vietu… Mēs turpinājām iet uz priekšu, kā man likās ar cerību, ka parādīsies kādā taka augšup, aptuveni 400m augstajā un 30° stāvajā “kalnā”. Pirmais no vīriem gāja ievērojami ātrāk un es pamanu, ka viņš jau virzās augšup. Domāju, nu re – viss būs. Tomēr izrādījās, ka viņš vienkārši brīvi rāpjas akmeņainā stāvumā. Pirmais kāpa, jo bija alpīnists. Viņam šāds augstums droši vien kā pīlei ūdens. Otrais rāpās, jo pirmais jau bija gandrīz augšā – pamest biedru nevarēja. Es kā trešais rāpos, jo stulba! Un spītīga, un neiešu taču viena tagad atpakaļ!  Bet tas bija pilnīgi un galīgi crazy. 40 minūšu kāpiens klintī. Brīžam nav lielu akmeņu un mazie slīd, kad centies uz tiem atbalstīties, nostāties taisni un atelpoties nav iespējams, jo stāvēt var vienīgi saliecoties uz priekšu, lai nenoripotu lejā! Bet vispār, man ir kaut kāda patoloģiska nosliece iekulties visādās dīvainās padarīšanās un šī, man šķiet, pārspēj visas. Jo vairāk tuvojos virsotnei, jo vairāk kļuva bail. Bet tā reāli – tu esi bezizejā. Atpakaļ vairs netikt, bet uz augšu kāpjot vienīgā doma – un apdrošināšanas karte palika Latvijā…

Uzrāpjoties, tiešām tikām uz takas un divarpus stundas gājām, gājām, gājām augšup. Garām pilnīgi izkaltušiem plašumiem, garām rododendriem, zaļiem krūmiņiem un kalnu kāzām. Jo augstāk virsotnei, jo zaļāk kļuva. Virsotni sasniedzu ap pulksten pus 12iem – ļoti pateicīgā laikā, jo ap vieniem jau pamazām sastājās mākoņi. Skats burvīgs. Uz visām pusēm okeāns, lejpus redzama neskarta pludmale, kur var tikt vienīgi ar 4×4 džipu un tālumā saskatāmas Gran Canaria aprises. Kādu stundu baudīju svaigo vēju un silto sauli, bet pēc tam devos atkal lejā, šoreiz vairs nespēlējoties ar likteni un stingri pieturoties takai. Kopā 16km 5 stundās. Lieki teikt, ka biju pārkarsusi un izslāpusi.

Un te arī jāiesāk nākamais stāsts – par sauli. Vispār, biju patīkami pārsteigta par to cik šeit ir silts. Laika prognozēs augstākā solītā temperatūra bija vien +20° un es biju pilnīgi pārliecināta, ka to visticamāk par karstumu nosaukt nevarēs. Un, jā – kad noriet saule, kļūst visai pavēss, tomēr ne zemāk kā +15°, bet dienā sasniedz pat +27°. Ļoti, ļoti patīkami laikapstākļi.

Esmu arī diezgan kāra uz iedegumu un ar tā iegūšanu nekādas problēmas gandrīz nekad nav bijis. Latvijā esmu “piecepusies” vienreiz un nākamajā dienā uzreiz ir brūns. Čehijā bija līdzīgi un pēc tās saules izbaudīšanas vairs nekad neesmu piedegusi, bet Indijā pat neieguvu vispār nekādu iedegumu. Loģiski, ka esot Spānijā nesmērēšu neko, ja pat Āzijas saule uz mani vairs neiedarbojas, tad kāda jēga? Kāpjot Pico de la Zarza visu laiku biju tiešos saules staros un uzkāpjot virsotnē secināju, ka nav pat nedaudz apsārtums, atpakaļ ceļu tad nolēmu mērot vien peldkostīmā ar cerību dabūt kaut nedaudz brūnuma. Es nezinu, kur bija mana kļūda… Nekādi nepasargāt savu ādu, piecas stundas klejojot tieši zem saules, vai pēcāk vēl 1,5 stundu pagulēt pludmalē…? Tomēr rezultāts kļuva skaidrs vakarpusē. Esmu sarkana kā vēzis. Nepārspīlējot! Pat pirkstu falangas spīd koši sarkanas un pamazām sāk sūrstēt visas atklātās ķermeņa daļas. Visticamāk, ka man vajadzēja iegādāties kaut ko ar Pantenolu sastāvā, bet tas noņem arī iedegumu (muļķe, muļķe, muļķe! Vai tam ir nozīme?), tādēļ aptiekā paņēmu kaut ko pēc sauļošanās paredzētu.

Guļot naktis auto nav visai viegli pārğērbties / apģērbties, kur nu vēl kārtīgi saziesties ar krēmu. Cik nu varēju – mēģināju un devos pie miera ar naivu cerību, ka rīt jau vienkārši būšu nēģeris… Kļūda. Pirmkārt, es nezinu kura nakts bija briesmīgāka. Varbūt šoreiz miega stundu bija vairāk, tomēr stilbus nemitīgi dedzināja, pleci sāpēja kad mēģināju pagriezties uz sāniem un nekādi krēmi nenoņēma briesmīgi sūrstošo sajūtu. Palīdzēja vienīgi apziņa, ka nākamajā dienā došos uz viesnīcu pārgulēt vienu nakti un sapnis par to, kā  varēšu stāvēt dušā zem auksta ūdens.

E.

2 Thoughts

  1. Izejot šo maršrutu – man radās tikai viens jautājums: kur jūs kāpāt augša? Jo mēs arī nesapratām pēc google, kur kāpt. Iegājām tuvākajā viesnīcā un pajautājām:kā uzkāpt? Viņš šausmās: 7km!!! Mēs – viss ok. Viesnīcas administrators parādīja ceļu un
    viss…

    Publicējis 1 person

    1. Es augšā kāpu pilnīgi citā pusē, kur oficiālais sākums. Tur kur taka veda pa uzbēruma viduci, tur es no apakšas rāpos uz augšu, pa klinšaino sānu. Pēc tam kad gāju atpakaļ tad jau atradu “pareizo” izeju.

      Patīk

Komentēt

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com logotips

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out /  Mainīt )

Google photo

You are commenting using your Google account. Log Out /  Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out /  Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out /  Mainīt )

Connecting to %s