Los Molines

 

Ak, saule, pasaulīt! Sākšu ar savas ādas stāvokli, lai raksta nobeigums, savukārt, būtu uz priecīgākas nots.
Principā grūtākais ir neziņa. Nesapratne par to vai paliek labāk. Vienu brīdi it kā šķiet – apsārtums mazinājies, bet nākamajā brīdī ieraugu, ka čūlas aug griezdamies. Plus trīsdesmit grādos bez jebkādas ēnas, svīst ir neizbēgami un tas, loģiski, ādu kairina vēl vairāk. Lielākais uztraukums ir par to, ka nākamās divas naktis esmu auto un es saprotu, cik ļoti nozīmīgs manai ādai būtu svaigs, brīvs gaiss un ūdens. Ne viens, ne otrs, pavadot mašīnā naktis nav īsti iespējams. Var pierast pie sāpēm (iespējams, daļa lauru jāplūc Paracetamolam), pie kam viss iepriekš aprakstītais ir pupu mizas, salīdzinot ar tagadējām sajūtām. Var nesatraukties par to, ka izskaties pēc veca tomāta un, iespējams, pēc visa šī izskatīsies arī kā plankumains banāns. Var samierināties, ka saule jābauda slēpjoties no tās. Visu var, jo apkārt ir daudz kam piesiet uzmanību. Tikai viens mani reāli biedē – iespēja ievazāt vēl tādā, ievainojamā ādā infekciju… Šo rakstot, sevi mierinu: Bet ir taču labāk!? Ja godīgi – nezinu un labāk negribu velti cerēt un sevi muļķot, kā iepriekšējos vakarus. Nekas nav nepārejošs… Viss agri vai vēlu beidzas…

Dienas plānā bija doties uz salas pretējo krastu, pa ceļam piestājot dažādās apskates vietās. Viesnīcu negribīgi, jo mana galvenā vēlme bija sēdēt aukstā dušā,  pametu pirms pulksten divpadsmitiem un sākot pētīt nākamo galamērķi uzreiz to atmetu. Pirmkārt, tas bija kalns un nekāda kāpēja vis nejutos. Otrkārt, lai tur nokļūtu bija jābrauc pa vakardienas serpentīnu. Pie sevis nolēmu – lūdzu, nekādu ekstrēmu sajūtu šodien! Bet, ak, kā es kļūdījos…

Devos ceļā uz Betancuria – vēsturisku, mazu un mīlīgu pilsētiņu. Jau kartē skatoties ceļš izskatījās visai aizdomīgi līkločains. Un, kā nu ne – lielāko daļu, aptuveni kilometrus trīsdesmit, man bija jābrauc pa serpentīnu. Bet kādu vēl! Vakardienas piedzīvojums, salīdzinoši,  bija vien ziediņi. Šajā reizē arī reāli pretī brauca citas mašīnas. Sadalošā līnija nav. Viens, šaurs ceļš, kurā ietilpst pusotrs auto. Asfalta uzlējums beidzas bez žēlastības – ar četrdesmit centimetru augstu malu. Ja kaut nedaudz par tuvu piebrauksi – viss! Tur arī uzsēdusies paliksi. Otra mala? Ha! Uzreiz kraujas sākums. Ā, un vēl taču līkumi 90 – 180 grādi. Radio uz klusumu, rokas iekrampējušās stūrē un ātrumu maiņa ik 30 sekundes. Jo, lai arī normāla, jauna mašīna, kalnos nevelk. Dīc nabadzīte, braucot ar otro ātrumu uz 15 km/h ar pedāli grīdā. Ja godīgi, es pat nezinu, ko raksturotu kā trakāku -šo braucienu vai to brīvo kāpienu kalnā.

Toties uz šī ceļa bija izvietoti vairāki skatu laukumi, kas naktīs kalpo arī par zvaigžņu vērošanas punktiem. Ainavas – prātam neaptveramas un tā, ka cepuri rauj nost, gan tiešā, gan pārnestā nozīmē. Salas vidiene vairāk līdzinās tādai kā stepei. Un tik brīnišķīgi no vienas vietas ceļas lielāki un mazāki, smilšaināki un zaļāki pauguri. Un redzēt var tālu, tālu, bet kā jau novērots, ap vieniem sāk krāties mākoņi un dūmakot. Skatu laukumi tiešām kalpoja kā atelpa. Un pēc pēdējā no tiem uz ceļa parādījās arī  divas, atsevišķas joslas, kas, lai arī šauras, tomēr deva man ļoti svarīgu apziņu – divi auto šeit var izmainīties! Betancuria man patika, cik nu biju spējīga apstaigāju arī vecpilsētu.

Tālāk iegriezos Antigua, kas vispār bija klusa un mierīga, kā dieva auss, tādēļ to pabaudīju ēnā notiesājot augļu saldējumu.
Otrs salas krasts tika sasniegts pievārējot arī zemes ceļus, jo pietuvoties El Valle pludmalei citādāk nebija iespējams. Un, jā – man bija viela pārdomām. Iepriekš biju gribējusi apmeklēt arī to neskarto Cofete pludmali, kur tikt var tikai ar 4×4, jo šaurs, neasfaltēts un līkumots. Pie sevis domāju – ai, nu muļķības, gan jau Latvijā vēl šaurāks. Bet šeit jau nav Latvijas smilts. Te ir tikai akmeņi, akmeņi, akmeņi un jau šie pārsimts metri pa bezceļu no uztraukuma man atņēma gandrīz visus spēkus. Tomēr skats bija to vērts. Šodien vispār ar katru brīdi kļuva arvien skaistāk un skaistāk. Atklātais okeāns ārdījās ar tādiem viļņiem, ko nekad redzējusi neesmu. Un piekrastes akmeņainais reljefs veido, tā sauktos – dabīgos ezerus. Meklējot tos, sastapu angļu vīrieti un viņa spāņu mazdēlu, kas klejoja tā pat vien. Mazdēls šeit ar tēvu ik pa laikam padzīvo, tādēļ ar lielāko prieku mums ar vectēvu izrādīja apkārtni. Starp citu, deviņgadīgais puišelis tikko rakstīja kontroldarbu par galvaspilsētām, tādēļ bez aizķeršanās nosauca gan Latvijas Rīgu, gan Igaunijas Tallinu. Brīžiem mani patiesi šokē cilvēki, kas pēkšņi zina Baltijas valstis. Arī vecaistēvs prasīja man par valstu izkārtojumu, vai mums ir pašiem sava valoda un cik tā ir līdzīga pārējām.

Dabīgie ezeri izskatījās kārdinoši, bet mani sabiedēja, ka viļņi šodien esot lieli un neparedzami, tādēļ kāpt tuvāk būtu bīstami. Starp citu, Tenerifē tikko esot gājuši bojā trīs cilvēki, nespējot novērtēt okeāna varenumu.

Pastaigājoties aizrunājāmies arī līdz manai problēmai ar ādu, tādēļ nobeigumā puisēns man atdeva kaut kādu nomierinošu krēmu, pēc kura speciāli aizskrēja uz mājām pakaļ! Mīļi.

Tālāk man bija dillema. Plānā bija iebraukt vēl vienā pludmalē, bet mani jau mocīja izmisums par iespēju kaut kur noskaloties… Domāju braukt uz reģiona otro lielāko pilsētu La Olivia un varbūt pat meklēt viesnīcu. Nebiju gatava arī meklējot otru pludmali maldīties un kratīties pa zemes ceļu. Pētot karti izlēmu, ka tomēr mēģināšu braukt uz otru pludmali – tā pat, gandrīz pa ceļam, bet ja sāksies zemes ceļš, tad metīšu riņķī. Likteņa pirksts! Es saku – likteņa… 🙂

Los Molinos ir pludmale tādā kā nelielā līci, jo abās pusēs slejas klintis. To skatu nav iespējams aprakstīt – kā okeāna viļņi bango, no visa spēka triecoties pret klintīm. Kā ūdens šņāc tuvojoties krastam un kā akmeņi pludmalē bezpalīdzīgi klakšķ velkoties vilnim līdzi atpakaļ dziļumā. Tur varētu sēdēt stundām, ja ne dienām…

Uz vienu no klints augšām veda taciņa un šeit ar katru brīdi kļuva arvien labāk un labāk. Pirmkārt, ir neiedomājami to pašu līci vērot no augšas un redzēt tālumā arī pārējās salas aprises. Tā pat ir sirreāli stāvēt klints malā un skatīties kā lejā akmeņus šķeļ viļņi. Bet, treškārt, klints augšpusē bija nekuriene! Pilnīgs tukšnešains līdzenums, kur kilometriem tālu tikai akmeņi, nelieli smilšaini pauguri un kalnu kazas. Neviena cilvēka, nevienas mašīnas, nevienas mājas. Griezies kā vilciņš un tikai daba, daba, daba – okeāns un debesis vai smiltis un akmeņi. Ja godīgi, ja uzreiz būtu paņēmusi ūdens bačoku un guļammaisu labprāt te pārnakšņotu. Tik brīnišķīga vieta tā bija.

Saulei jau pamazām rietot devos atpakaļ uz mašīnu un nevarēju saprast, ko darīt tālāk. Man noteikti ir vajadzīgs ūdens ar ko noskaloties. Šeit, lai cik ļoti gribētu, tamdēļ palikt nevaru. Lai gan stāvvieta būtu pat ļoti piemērota un no rīta skats – elpu aizraujošs. Varbūt varu noskaloties ar bačoka ūdeni? Bet ziepju jau nav… Tuvākais benzīntanks atrodas pilsētā, kas ir tālāk nekā šodien bija plānots braukt. Tomēr, nolēmu par labu tam, jo uzpildīties un pārbaudīt riepās spiedienu, nenāktu par sliktu. Un labi, ka tā – ideāla vieta naktsmieram! Benzīntanks paliels, pilsētas nomalē, apgaismojums nav spilgts un noparkoties ir iespēja starp sētu un sienu. Tiešām ideāli. Ir arī labas labierīcības ar ūdeni un šis fakts un iespēja mani viennozīmīgi pacēla!

Vakarpusē sacēlās baigais vējš un braucot uz savu pitstopu bija sarežģīti noturēties pat joslā. Šorīt, gan tas nav mitējies, tādēļ man ir pamatotas aizdomas, ka tas šim reģionam būs normāla parādība.

Vēl šīs dienas laikā bija pāris interesanti gadījumi ar dzīvniekiem. Tātad, ik pa laikam šosejas malā ir zīme, ka jāuzmanās no izlecošiem dzīvniekiem vai govīm. Labi, par govīm skaidrs, lai gan neesmu vēl nevienu redzējusi, ka domāti visticamāk, dažādi mājlopi. Bet ik pa laikam prātoju, kas tad no savvaļas dzīvniekiem var izlēkt, ne jau briedis!?

Braucot pa vienu no serpentīniem un tuvojoties jau pludmalei ieraugu vairākas kalnu kazas turpat nomalē, kuras, starp citu ir visai grūti pamanīt uz brūni-melni-pelēkzaļā fona. Toties atpakaļ braucot situācija jau kļuva nopietnāka – divreiz bariņš kazu viekārši stāvēja ceļa vidū, bet trīsreiz stāvēja bīstami tuvu malai, jo redz – tur zālīte mazāk apgrauzta un zaļāka un noteikti garšīgāka. Vienā reizē pat kāda mazulīte man izleca tieši priekšā, muļķe! Labi, ka jau biju bremzēšanas procesā.

Bet tas jau nebūtu viss, kazām tieku garām un pie sevis domāju – labi, labi… Es tagad sapratu, ko nozīmē tā ceļa zīme ar lecošajiem dzīvniekiem. Aiz līkuma strauji bremzējot saprotu, ka priekšā divi suņi. It kā palec malā, bet kaut kas maziņš atrodas uz baltās sadalošās līnijas. Ezis? Gaidīšu, kad parpukstināsies pāri… Bet nē, divas spicas un mazas ausis. Kaķēns!! Labi, ja mēnesi vecs. Nostājos malā un domāju, ko darīt. Suņi nav lieli, bet viņu uzbrukumu nealkstu. Tā pat, ļoti negribētu, lai manu acu priekšā viņi saplosa kaķīti. Bet suņi nav izsalkuši pēc dzīvas gaļas, kaķēnu viņi tikai aposta un brīnās par to. Neilgi gan, jo izlec šņācoša kaķu mamma un suņus iebiedē. Pie sevis lamājos – nu, un vai tad nevarēji paņemt savu bandu bērnu aiz škvarņika un pārnest pāri ceļam? Nē, turpināja šņākt no piemales. Kāpju laukā un cenšos iebaidīt kaķēnu mājās. Pāri ielai, tādā kaktusu midzenī mudž desmitiem kaķu dažādos vecumos – lieli, pusgadīgi un pavisam maziņi. Iebiedēšana nepalīdz un mazais nelaimes putns pieplok vēl tuvāk zemei. Skarties klāt viņam īsti negribu – ja nu slims, vai sliktākajā gadījumā ievainots? Jo vairāk man neizdodas, jo skaļāk dzirdu žēlu ņaudēšanu pretējā pusē. Neizturu spiedienu, paņemu šalli un viegli paceļot aiznesu mazulīti pretī kaktusiem, kur viņa klumpurējošos lēcienus (ak, tad tomēr māki arī kustināt ķepas!?) izbrīnīta sagaida cita kaķene. Vienu brīdi nobijos – a, ja nu uzbruks mazajam?, bet tikai apostīja un ielaida tālāk midzenī.

Teikšu tā – notikumiem bagāta diena! Savā naktsmītnē jūtos labi un pat guļu diezgan pieņemami. Nu jau zinu, ko kā iekārtot, lai būtu maksimāli ērti. Pamostoties saprotu, ka āda vēljoprojām sāp (nu, nopietni??), bet izskatās, ka nav palicis sliktāk un tas jau vien ir pozitīvi!

Visam taču jābūt līdzsvarā, it sevišķi manā dzīvē. Gandrīz nekad nav bijis tā, ka ir tikai prieki, bez garoziņas. Un tagad arī  – ir ādas garoziņa – burtiskā nozīmē. 🙂

E.

Atbildēt

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com logotips

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out /  Mainīt )

Google photo

You are commenting using your Google account. Log Out /  Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out /  Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out /  Mainīt )

Connecting to %s