Corralejo

 

Rīts uzausa atnesot sev līdzi vēl brangāku vēju. Tagad ne tikai ar grūtībām turējos savā braukšanas joslā, bet katra iekāpšana / izkāpšana no auto, bija cīņa starp izlauztām durvīm vai nosistu mani. Visai interesantas sajūtas, es atļaušos apgalvot.

Bet principā, diena bija visai mierīga, bez liekām adrenalīna devām, ja vien neskaita vairākkārtīgu braukšanu pa zemes ceļiem. Un šajā gadījumā mani uztrauc vienīgi tas, ka oficiāli ar īrētu auto, to darīt nedrīkstu.

Veikusi benzīntankā savu ikdienišķo rīta rosmi, otpimistiski devos rāpties vēl vienā kalnā – Tindaya. Ar norādēm spāņiem ir švaki, tādēļ, lai atrastu takas sākumu maldījos kādas minūtes piecpadsmit. Ik pa brīdim ceļa malās nenozīmīgas zīmes ar ķieģeli, ka Tindaya nacionālais monuments ir uz nenoteiktu laiku slēgts. Nu, man jau nevajag nekādu monumentu – tikai kalnu. Maldos, maldos pa šauru zemes ceļu un, šķietami atrodu sākuma punktu, pie kura nu, pavisam nepārprotami, ir novietota tā pati zīme ar ķieģeli. Pamazām sāku šaubīties vai man šo vajag… Un izkāpjot laukā saprotu, ka vējš ir nežēlīgs un iedomājos par to, ka kalna virsotnē noteikti tas ir vēl stiprāks. Tikt nopūstai no kalna nav gluži bijis man mērķis un visticamāk arī ļoti nekorekta rīcība tā būtu pret auto īres kompāniju – pēc cik ilga laika viņi nabagi atrastu savu auto nekurienes vidū? Pie kam, velnsviņsazin, kur būtu atslēgas…

Pakāpjoties nedaudz augstāk ir redzams ticamākais iemesls takas slēgšanai – tā ir pilnībā izskalota. Vismaz pusmetru dziļas risas. Ņemot vērā vēju un risas, to, ka saule sākusi cepināt un to, ka es vairs nejūtos kā baigā pasaules iekarotāja – noteikumu pārkāpēja, tad dodos atpakaļ. Mierinu sevi, ka neuzkāpu, jo bija aizliegts un esmu taču jau redzējusi daudz ļoti skaistu skatu no augstienēm. Neatzīstu sev, ka patiesībā ieraugot to augstumu arī kāre bija noplakusi un gatavība pavadīt vismaz kādas stundas četras tiešā saulē – mazinājusies.

Tālāk devos uz La Olivia, ko varētu noraksturot kā chill vietu. Pa vidu skaistai, baltai apbūvei, laukuma vidū viena kafejnīca – kioskiņš, kur arī visi, kas pilsētā atrodas, atpūšas. Tur ieturēju brokastis un uzlādēju fotoaparāta akumulatoru. Aptiekā atkal sapirkos vai simts dažādas smēres ādai, kuras tāpat nepalīdzēja. Nekas nepalīdz un tas šausmīgi sadusmo! Pēcāk ņemot vērā ieteikumus, iegādājos arī 40° alkoholu. Nu, nē, ne jau dzeršanai, bet gan, lai sarīvētu ādā. Lai gan, vairāk droši vien palīdzētu iekšķīga lietošana… 😉

Ja godīgi, esmu patiesi dusmīga uz sevi, par to, ka par šņabi neiedomājos pati un uzreiz! Pat ja nepalīdz, tad vismaz uzliekot samitrinātu vates plāksnīti uz jutīgajām vietām, tiek noņemts diskomforts un auto vadīšana kļūst ievērojami patīkamāka. Šodien iedomājos, vajadzēja uzreiz, kad sapratu, ka tik ļoti sāp – tādas kompreses aptīt ar marli viscaur apkārt. Jo trakākais, jau ir tas drēbju kairinājums. Eh, nākamreiz… (es gan ceru, ka nekad, nekad vairs šādi nebūs!)

Kaifojot par ruma (jo tas bija vienīgais ar grādiem vairāk kā 36,5) smārdu automašīnā, devos uz El Cotillo pilsētiņu okeāna krastā. Nekad neesmu bijusi Grieķijā, bet skats man noteikti ar to asociējās – mazas, baltas mājiņas ar zilām durvīm un logu ailēm. Ļoti omulīga atmosfēra. Un arī pludmale visai pievilcīga. Auto jānovieto pašā kraujas malā un piecu minūšu gājiena lejup attālumā – smilšaina pludmale ar vairākiem melniem, vulkānisko iežu krāvumiem. Un, protams, viļņi, viļņi… Hipnotizējošie viļņi… Arī vējš te bija nepārspējams – atverot bagāžnieku, mašīna sāka nepatīkami zvāroties uz kraujas malu. Norāvu roķeni un centos visu darīt maksimāli ātri. Vējš, visticamāk, te tik spēcīgs, jo var paspēt kārtīgi iegriezties. Šajā salas pusē jau nav ne kalnu, kas to nobremzētu, ne Āfrikas krastu, pret kuriem atdurties. Baudot skatus un atmosfēru, pavadīju tur visu pēcpusdienu.

Pa ceļam uz salas augšējo punktu – Corralejo, plānā bija iegriezties vēl vienā pludmalē, bet nez kādēļ, navigācija mani veda vien pa zemes ceļiem un tādus solīja arī turpmākos sešus kilometrus. Sākoties trepei, es apskaitos un metu riņķī, jo pirms tam jau biju iemaldījusies dīvainos maršrutos un noteikti nebiju gatava vairs kratīties vēl 20 minūtes.

Corralejo, savukārt, mani nepatīkami pārsteidza. Biju jau pieradusi pie mazajām pilsētiņām un to mierīgās gaisotnes. Šeit bija dzīva tūristu un serfotāju plūsma. Veikali no vienas vietas, kafejnīcas, viesnīcas. Lai arī Gran Tarajal pilsētai bija diezgan attīstīta infrastruktūra un tendence uz tūristu masām, tomēr šeit kaut kā bija zudis tas Spānijas vaibs. Atmosfēra, fīlings vai nu kā to raksturot… Arī benzīntanks, principā bija vecpilsētas centrā. Nu, kaut kas man nepatika. Nesajūsmināja arī pie kafejnīcu un veikalu durvīm stāvošie darbinieki, kas aicināja iegriezties. Katrā ziņā, ne šajā ceļojumā. Tad jau ir jābrauc uz Corralejo vien, lai iejustos un aplūkotu visu… Ja pavisam nopietni – man ņirbēja gar acīm, it sevišķi, pēc trīs dienu ilgas meditācijas par un ap okeāna viļņiem.

Neizturot spiedienu, nolēmu, ka gribu gulēt viesnīcā! Ha!! Lai arī to te ir pietiekami daudz un lielas, tomēr visas vietas jau rezervētas. Beigu galā atradu vienu māju, kur piedāvāja gultu, sešvietīgā, jaukta tipa istabiņā. Tā kā biju jau noskaņojusies mašīnā negulēt, tad piekritu. Saimnieks bija ļoti laipns spānis, kas, protams, man sāka stāstīt par to, ka saulē nevajag sēdēt, ka jālieto aizsargkrēmi un, ka tagad āda jāmitrina (tieši tāpat kā visi farmaceiti, pie kuriem esmu vērsusies). Bet ziniet, tā mitrināšana manā stadijā vairs nepalīdz!!! Ziežot tos krēmus bija sajūta, ka āda tik vēl vairāk sutinās un mitro. Protams, es turpinu to darīt, kad ar alkoholu esmu visu nosusinājusi. Un tikai tagad, pēc četrām dienām, ir sajūta, ka negatīvais process vismaz ir apstājies. Tomēr dažas vietas un to izskats, mani vēljoprojām pamatoti biedē. Laikam pirmais kur iegriezīšos Latvijā esot, būs aptieka. Lai gan man ir sajūta, ka jau tagad, visos tajos līdzekļos esmu iztērējusi vairāk, kā par visu ceļojumu kopā…

Bet, atgriežoties pie saimnieka – tātad ļoti omulīgs, viesmīlīgs un patīkams. Piedāvāja man vēl simt un vienu krēmu – gan aizsardzībai, gan mitrināšanai, gan atjaunošanai. Arī pārējie mītnes viesi likās ļoti laipni. Likās… līdz iestājas nakts. Sākot no 23iem lidz 4iem rītā kāds nemitīgi dauzīja durvis, kaut kur staigāja, bļāva, slēdza gaismu. Izdomāja, ka divos naktī noteikti jāieiet dušā, pēc tam skaļi meklējot smirdīgu (burtiski!!) krēmu ar ko ieziesties. Teikšu tā – esmu viennozīmīgi par vecu šādām padarīšanām. Omu gan uzlaboja uzlādētās ierīces un vakara / rīta duša.

Pēc negulētās nakts, rīta kafiju malkoju vietējā ostā, jo plānā bija doties 15 minūšu garā braucienā ar jahtu uz Lobos salu. Pilnīgi neapdzīvotu dabas rezervātu. Tie, kas saprot kaut ko vairāk no augiem un dzīvniekiem, salu noteikti būtu izbaudījuši. Man tāpat patika. Ļoti krāsaini! Sarkans mijas ar melnu, dzeltens ar zaļu un spilgti balts ar pelēcīgi-bēšu. Akmeņi, smiltis, augi, interesanti putni un mini ķirzaciņas.

Taka apkārt salai ir kādi kilometri desmit un tās pilnvērtīga izstaigāšana raitā solī, prasīja aptuveni četras stundas, protams, piestājot un fotografējot. Bet laikam, man jāatzīst, ka man ir ne tikai patoloģiska nosliece uz sauli (kā jau kaut kur rakstīju), bet tāda pat patoloģiska nosliece uz sevis mocīšanu. Nu, laikam, to varētu definēt arī kā mazohismu. Protams, ka uz salas ir arī kalns. Un, protams, ka tad man tajā arī noteikti jāuzrāpjas! Tas nekas, ka vēljoprojām esmu piedegusi un ir tieši pusdienlaiks, kad saule spēcīgākā. Tas nekas, ka ir liels vējš un čūlas uz lūpām parvērtušās par milzīgu herpi (fak*n āsome sajūta) un šādi apstākļi noteikti nepalīdz dzīt. Tas arī nekas, ka nav piemērota apģērba, jo vienīgais ar garām piedurknēm ir visai bieza sporta jaka, kas sviedrē. Un šim visam komplektam pa vidu, vakar vējš man atpūta arī klepu!

Es kāpšu! Kāpšu neko neņemot vērā – arī savu nulles fizisko sagatavotību. Par vieglu es šo ceļu noteikti nesauktu, jo ziemeļu vējš pūta no kājām. Saule sviedrēja un sirds sitās tik strauji, kā pirms apstāšanās. Bet es  uzkāpu!! Un tieši tikpat spēcīgi kā manu čūlu sāpes, bija skati no virsotnes…

Un, redz kur atkal iemesls, kāpēc man patīk ceļot vienai. Būtu ar mani kopā vēl viens – tāds pats apdedzis muļķis… Mēs abi sevi žēlojot, tagad, visticamāk, gulētu viesnīcā, šņabja vannā, ar aukstu Snagria rokās, baudot kondicioniera vēsmu. Savukārt, viena – es izdarīšu to, ko esmu nolēmusi par spīti visam! Neskatoties ne uz ko un, lai tur vai kas. Pat, ja gala beigās atstiepšu kātus (lai gan mēs visi agri vai vēlu to izdarīsim), es būšu redzējusi, piedzīvojusi, izbaudījusi visu! Līdz maksimumam! Un man nebūs ko nožēlot…

Un neko jau es neatstiepu (ja jau šo visu rakstu), bet balvā vēl saņēmu PELDI OKEĀNĀ (beidzot !), jo atradu mazu lagūniņu. Nebija pārlieku silts, bet ļoti atsvaidzinoši. Un ūdens – tiešām tik zils, kā var redzēt gūgles bildēs.
Oāzi baudot, gan nokavēju jahtu atpakaļ, tomēr gaidot divas stundas nākamo, es varēju, nesatraucoties, pavēnī uzrakstīt šo. 🙂

E.

Komentēt

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com logotips

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out /  Mainīt )

Google photo

You are commenting using your Google account. Log Out /  Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out /  Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out /  Mainīt )

Connecting to %s