Costa de Antigua – Manchester

Atgriežoties no salas, fiziskā pašsajūta bija diezgan slikta. Tāda dīvaina pārkarsiena un vēja pārpūšanas kombinācija. Lai gan var ņemt vērā arī to, ka pēdējo reizi normāls nakts miegs man bija vien 26.03 un arī tas vijās kopā ar pirmsceļojuma / pirmsdežūras stresu. Emocionāli gan, protams, biju uz urrā! Diena pilnvērtīga un vakarā gaidāma paredzētā viesnīca.

Tā nu, ap pulksten pieciem pēcpusdienā sēdos pie stūres pēdējā garajā pārbraucienā, kas diemžēl, nozīmēja arī ceļojuma noslēgumu. Devos atpakaļ uz sākuma punktu – lidostas apkārtni. Visa sala apbraukāta, vismaz lielākā daļa noteikti, un kontā, aptuveni 500 mēroti kilometri!! Tā pat kontā arī ar raga kārtu pārklājusies āda un milzīgi jau nolobījušies ādas laukumi. Bet daudz vairāk par visu to ir redzētais un piedzīvotais… Jo āda nolobīsies. Herpes pazudīs. Bet skati, sajūtas un atmiņas paliks… Arī šodien sēžot pie okeāna, domāju – are you fak*n kidding me? Es esmu Spānijā!! Atlantijas okeāna krastā. Ir pienācis aprīlis un es varu baudīt plus trīsdesmit grādus. Mēs varam būt laimīgi, ka dzīvojam gadsimtā, kurā iespējams ir viss!

Virzienā uz Puerto del Rosario, kas ir Fuerteventura administratīvais centrs, braucu garām Corralejo nacionālajām parkam. Nu, tas bija kaut kas uz šīs salas neredzēts! Abās pusēs šosejai, cik vien tālu acis spēj saskatīt – balta smilts. Hektāriem baltas smiltis, ne viena akmeņa, tikai okeāns vienā pusē, un tālu, tālu pie horizonta otrā pusē kalnainais reljefs. Un šis nu pielika punktu uz i, lai es varētu patiesi teikt, ka Fuerteventura daba ir daudzveidīga.

Pāris vietās arī piestāju un paķēru kādu foto mirkli. Var jau būt, ka vajadzēja nedaudz pastaigāt pa tiem smilšainajiem kalniem, bet man vairs nebija spēka un es apjautu, ka tas būtu pietiekoši ilgi un, ne pārāk viegli. Šajā brīdī es jau biju nolēmusi, ka šeit noteikti atgriezīšos, vēlams katru gadu – kā uz tādu weekend getaway, tādēļ piesolīju sev nākamreiz noteikti paklejot arī pa Corralejo nacionālo parku. Tomēr tas, kas šeit vitāli trūkst ir ēnas. Tās visā salā ir kā izmirusi suga! Pat tur, kur aug palmas, tās ir tik garas, ka ēnu dod, varbūt vienai manai kājai… Tādēļ tāda klejošana noteikti jāveic izlejot sev virsū visu iepakojumu ar saules aizsargkrēmu, vēlams SPF 50+.

Šoseja vijās gar pašu okeāna krastu un bija kā savdabīgs atvadu sveiciens. Ļoti priecājos, ka maršrutu neapzināti biju izveidojusi tieši šādu. Ka vispirms devos uz salas lejpusi, bet atpakaļ braucu no salas augšas. Man liekas, ka tieši tā arī varēju iegūt visforšāko pieredzi, jo diez vai  tāda apcepusies varētu tagad uzkapt Pico de la Zarza. Un tagad noteikti nebūtu arī itāļu, kas pavelk uz nesakcionētu kāpšanu klintī.

Vispār, tā prātojot, apzinos, ka man ļoti labi padodas plānot ceļojumus un maršrutus. Tā pilnīgi dabiski un nepiespiesti sajūtu kur, kā un kad jābrauc. Arī Indiju, atceros, biju gala beigās izplānojusi perfekti, par spīti tam, ka tā ir Indija ar visiem milzīgajiem plašumiem un to, ka nekas nenotiek pēc plāna.

Puerto del Rosario nepiestāju, jo nebiju gatava klejot pa veikalu un tūristu pilnām ielām. Nepiestāju arī tādēļ, ka bija salīdzinoši vēls un navigācija nespēja atrast manu viesnīcu. Tas mani, loģiski, darīja visai nemierīgu. Labi, ka mājās biju izprintējusi galamērķu kartes ar norādēm. Tā nu saliekot visu kopā, beigās pati viesnīcu mistiskā kārtā atradu. Navigācijā, kā izrādās bija pilnīgi atšķirīgs gan pašas vietas, gan visu ielu nosaukumi.

Spēka iekarot Costa de Antigua man patiešām vairs nebija. Cik nu, maldoties ar auto redzēju, tik bija. Pati pilsētiņa ļoti maza un ne pārāk lielas ievērības cienīga. Nu, tieši tāda, kā lidostas pievārtē varētu gaidīt. Tomēr, gar okeānu vijās ļoti skaista promenāde. Jāatzīst, ka Lobos salas apmeklējums tiešām izsūca no manis pēdējos spēkus, tādēļ esmu patiesi priecīga, ka paspēju pirms tam jau redzēt ļoti daudz skaistu skatu un pieredzēt elpu aizraujošus brīžus. Un godīgi sakot, salas pretējais krasts mani saviļņoja vairāk. Var jau būt, ka tie viļņi mani paņēma

Atlikušo dienas daļu pavadīju dušojoties un kramējot koferi un, protams, pēdējā vakara atzīmēšanai – arī dzerot Sangriu. To biju nopirkusi jau pasen, bet izdzert nebija izdevies, jo tomēr nemitīgi biju pie stūres. Tad nu tagad, gribi vai negribi, bija jāizdzer, jo nauda pāri dota un ārā taču tādu labu mantu nemetīs, savukārt, lidmašīnā mani ar to neielaistu. Tāpat vajadzēja izdomāt, ko darīt ar visiem tiem krēmiem. Labu daļu jau biju izlietojusi, daži atbilda rokas bagāžas kritērijiem, bet pārējos (vispirms, maksimāli izsmērējot) sapildīju, nu jau tukšajās, šampūna un eļļas pudelītēs. Pēdējā “problēma” bija rums. Ne jau kaut kāda kandža, tādu te nepārdod, bet diezgan labs, baltais rums. Puspudele! Nežēlojot, atkal ar to ierīvējos gan vakarā, gan rītā, bet atlikušo sataisīju kokteilī ar 7Up un atstāju to kā padzērienu pirms lidmašīnas.

Viesnīca bija pietiekoši klusa un nakti gulēju izcili (pa ilgiem laikiem)! Nākamo dienu gan, var teikt, ka nolažoju. Biju domājusi celties laicīgi un aizbraukt vēl uz Oasis Park, kas ir kā zoo ar dažādiem dzīvniekiem un tajā atrodas arī lielākā kaktusu plantācija Eiropā. Tomēr, lai arī piecēlos laicīgi, pēcāk sapratu, ka ceļā jāpavada vismaz stunda vienā virzienā. Vakarā ir atkal jāpaspēj uz lidmašīnu un vēl jāatdod mašīna, kurai pirms tam benzīns jāielej un nenāktu par ļaunu, to arī noskalot.  It kā sanāktu zoo pavadīt kādas stundas četras, tomēr kopējā platība tur mērāma desmitos hektāru un vai būtu jēdzīgi samaksāt par biļeti 33€, lai nepilnvērtīgi iztestos cauri teritorijai? Izlēmu, ka tādā veidā tas nav to vērts…  Atcerējos arī kā mēs Prāgā zoo skatījām, beigās vienkārši skrienot visam cauri, jo bija jāpaspēj taču uz Jāņu svinēšanu vēstniecībā. Šoreiz gribētos tā nesteidzīgi, pilnvērtīgi un mierīgi. Šis tad būs vēl viens iemesls, lai atgrieztos… 🙂

Priekšpusdienā nāca apjausma, ka esmu piecēlusies ne vien laicīgi, bet pat ļoti agri, jo mans telefons un pulkstenis tajā, atkal izspēlējis dažādus jokus (tas arī bija viens no iemesliem, kādēļ nokavēju jahtu no Lobos salas). Tātad – planšete, kurai vēljoprojām ir ieslēgts lidojuma režīms, paziņojumu panelī rāda Latvijas laiku, bet sākuma ekrānā, ja pieslēdzos wi-fi tiek parādīts atrašanās vietas laiks. Telefons, savukārt, dara to, kas pašam ienāk prātā. Šķiet, ielidojot, tika radīts vietējais laiks, bet vēlāk es pamanīju, ka iet divas stundas mīnusā, respektīvi Latvijas laiks. Cītīgi rēķināju galvā mīnus divas stundas, līdz vienā brīdī, salīdzinot ierīces, atskārtu, ka nu, man radās trīs dažādi laiki, jo telefonā rāda +1 stundu no vietējā, jeb -1 stundu no Latvijas laika. Nezinu, vai tur kāda problēma ar to pulksteņu griešanu vai kā, bet ceru, ka Latvijā esot šādas ķibeles vairs neradīsies. Diez vai būtu patīkami un korekti nemitīgi kavēt… Uz salas esot, kaut kādā brīdī telefons bija pārlecis uz pareizo laiku, bet no rīta – atkal viena stunda mīnusā. Tā, nu biju pamodusies stundu agrāk nekā plānots un daudz par agru, ja gala beigās nekur nebraucu. It sevišķi zinot, ka šī nakts tiks pavadīta lidojot, gaidot lidostā un atkal lidojot. Pozitīvi tas, ka varbūt tā varēšu mierīgi nogulēt četras stundas lidmašīnā.

Pēc divpadsmitiem izčekojos no viesnīcas un aizbraucu uz tuvējo pludmali, kur brokastīs ēdu vietējās konditorejas izstrādājumu. Stapcitu, bulciņas, šeit ļoti garšīgas. 😉  Pēc pāris stundām jau devos lidostas virzienā un lielveikalā nopirku pusdienām svaigus salātus (milzīga porcija lielā plastikāta iepakojumā ar klāt, atsevišķi pievienotu mērci), pusi papajas (jo vajag taču kādu vietējo augli nobaudīt) un pašas, turpat lielveikalā, svaigi spiestu apelsīnu sulu. Tā nu patiešām garšo fantastiski!!

Pusdienas ieturēju okeāna krastā pie pašas lidostas, kā rezultātā pāri galvai man nemitīgi laidās lidmašīnas. Sajūtas diezgan stilīgas. Vakar vakarā braucot pa šoseju arī sanāca smieklīgi – kaut kā nepiedomāju, ka atrodos blakus lidostai. Parādās jau tāda kā krēsla un pēkšņi priekšā, tieši virs pašas šosejas pie horizonta izlien divas spilgtas “acis”, kas brauc tev pilnīgi virsū. Nu, tieši kā NLO. Laikam nekad nebiju redzējusi kā izskatās lidmašīna no apakšas vakarā… Jāatzīst, ka uz sekundes simtdaļu sabijos, bet ieraugot purnu, spārnus un izlaistos riteņus, sapratu savu nepamatoto muļķību.

Tā sēžot un baudot vairs, nu vien pēdējos mirkļus es domāju, kā tas vispār ir iespējams? Kā var tā būt, ka esmu pilnīgi citā pasaules pusē, kur pat mēness izskatās citādāk, bet jau pēc 12 stundām es atkal būšu mājās? Ielidojot un izlidojot vienmēr mani pārņem tādas sirreālas sajūtas. Tāda nespēja aptvert notiekošo un līdz galam noticēt. Varbūt tāpēc, ka lidoju, nevis braucu ar autobusu un varbūt tāpēc, ka viena. Es nezinu, bet nekad, nekad es nebūtu domājusi, ka varēšu un gribēšu tā ceļot. Protams, man vienmēr ir paticis redzēt citas vietas, jo pateicoties korim jau esmu bijusi pietiekoši daudzās Eiropas valstīs un pateicoties onkulim, esmu bijusi arī Kanādā, bet šis nu ir nākamais levels. Jau Indijas aprakstā minēju, ka ceļot vienam ir dīvaini neaprakstāma sajūta. Tas dod pilnīgi citu fīlingu un pilnīgi citu apjausmu par valsti, kurā esi nonācis. Varbūt tāpēc, ka  viens tu daudz vairāk pievērs uzmanību apkārt notiekošajam, jo ir vitāli svarīgi tādā veidā ceļojot, būt šeit un tagad. Lai neapmaldītos, lai tevi neapzagtu un tā tālāk. Nav jau neviena cita uz ko paļauties vai novelt atbildību. Tas nav tā – iekāpt grupas autobusā, izkāpt apskates vietās… Tomēr, šāda ceļošana laikam tiešām prasa zināmas olas.  Tā vienkārši (nu, cik nu vienkārši tas var būt) – pašam izdomāt, izplānot, iegādāties, aizbraukt! Un galīgi nešaubīties un nebaidīties par to, vai es to varēšu, vai kā nu tas būs, vai ko es tad darīšu…

Vēl, es noteikti gribu atzīmēt, ka ja vien plānošana un pirkšana ir laicīga un pārdomāta, tad ceļot nav nemaz tik dārgi. Vismaz, ne 21.gadsimtā. Ja ļoti, ļoti grib, tad var! Saprotams, pastāv iespēja, ka jāpavada nakts lidostā, pastāv iespēja, ka jāguļ stacijā, vai automašīnā un, ka līdz dušai kādas pāris dienas jāpagaida, bet viss ir atkarīgs no vēlēšanās. Noteikti, nevar teikt, ka es ļoti, ļoti gribētu, bet nevaru atļauties! Varbūt ar tūrfirmu nē,  varbūt ne mēnešu laikā… Bet, ja es (pat es! kurš krāt nu galīgi nemāk) sakrāju Indijai, tad iespējams noteikti ir viss!!

Šo ceļojumu gan, man jāatzīst, es plānoju visai švaki un atšķirība ir stipri jūtama. Indijai es gatavojos uz dzīvu / nedzīvu. Man bija desmitiem medikamentu, mini saules aizsargkrēms sejai, pat svilpe – ja nu man uzbrūk un vajag pievērst apkārtējo uzmanību. Man bija viss un, protams, par laimi, nenotika nekas dzīvībai vai veselībai apdraudošs. Šoreiz man nebija nekā un notika viss, no kā es viennozīmīgi būtu spējusi izvairīties atbilstoši gatavojoties. No vienas puses, jau nekas šausmīgs nav noticis, tomēr tādas pakāpes apdegumi visai patīkami nav gan, it sevišķi, ja zini, ka tā varēja arī nenotikt.

Gada iesākums, Berlīnes izbrauciens un arī šis ceļojums man ļāvis apzināties, ka akls optimisms un naiva paļaušanās man galīgi nepiestāv! Nu, nepiestāv, diemžēl… Es neesmu tas cilvēks, kam izdodas veiksmīgi ļauties plūsmai, ticēt, ka pietiek vien ar labo domu sūtīšanu kosmosā un atstāt visu pašplūsmā. Man vienmēr ir aktīvi jālīdzdarbojas notiekošajā un tikai tad viss izdodas! Lai gan es jau sen esmu zinājusi, ka man labāk ir, ja esmu gatava visam, kaut pašam sliktākajām, kaut kā biju to piemirsusi. Nu, nekas – tagad atkal atceros! Un arī šoreiz, āda kalpo tikai kā simbols…

Atgriežoties pie Spānijas – degviela maksā 0,94 centi litrā, kas ir ļoti patīkama cena un uzpildījusi pilnu bāku (kā noteikts auto īres līgumā), lidostā ierados kādas četras stundas iepriekš.  Un ar auto nomu, jāsaka, biju tiešām apmierināta. Izvēlējos kompāniju TopCar Autoreisen. Saņemšana prasīja desmit minūtes, jo pieteikumu biju aizpildījusi jau iepriekš internetā un darbiniece tikai vēlreiz pārprasīja ievadītos datus. Kompānijas lodziņš atradās turpat pie ielidošanas vārtiem, man tika iedotas atslēgas, pateikts numurs, kurā autostāvvietā tā noparkota un piekodināts, ja redzu izteiktus bojājumus, lai nāku atpakaļ. Atdošana bija vēl vienkāršāka – atdevu atslēgas, atbildēju, ka avārijās neiekļuvu, ar visu biju apmierināta un viss! Protams, ceru, ka uz šīs skaistās nots arī mana pieredze beigsies, nevis vēlāk tiks iekasēta kaut kāda naudas summa, jo manas bankas kartes numuri viņiem ir palikuši…

Nu jā, un auto atdevu arī tik laicīgi, jo bija taču jāizdzer tas rums. Šoferēt alkohola reibumā nebūtu prātīgi un visticamāk būtu arī pretlikumīgi. Lai gan es nezinu kā ir ar tiem spāņiem, jo par spīti ES direktīvām, smēķēt viņi drīkst visur. Pat kafejnīcu iekštelpās, nemaz nerunājot par bērnu klātbūtni un lidzpastāvēšanu.

Rumu malkoju ārpus termināla, uz soliņa, palmu pavēnī. Nebija sajūtas, kā lidostā, jo atradu arī vietu, kur var redzēt okeānu. Tik omulīgi tur bija, ka stundas paskrēja nemanot. Bet diemžēl, ne agrā pamošanās, ne rums organismā, nepalīdzēja aizmigt lidmašīnā. Nezinu, kas man par problēmu, jo kādreiz to varēju bez aizķeršanās. Tagad traucē viss. Mugura, kājas, galva. Visas pozas neērtas. Laikam vecums… 😉

Mančesterā ielidoju vienos naktī un, protams, PROTAMS, ka atkal nesanāca, kā ieplānots. Pirmkārt, biju citā terminālī, nekā nākamais reiss paredzēts. Labi, ka stresu tas neuzdzina, jo laika bija gana daudz – piecas stundas. Pirmo pusstundu meklēju kā tikt uz vajadzīgo vietu, jo loģiski, ka naktī atkal viss ir ciet. Gala beigās tunelis pa gaisu visus trīs terminālus savieno un jāiet ir minūtes piecpadsmit. Otrkārt, protams esmu pārgurusi un nežēlīgi nāk miegs. Deja vu Delhi lidosta – sapņoju, kā atradusi savus geitus, gulēšu. Šoreiz esmu prātīgi jau sagādājusi un izprintējusi savu biļeti mājās, lai janukas, nav lieki jāgaida uz Ryanair lodziņu. Tomēr, treškārt, security ir slēgts! Jāgaida divas stundas un vajadzīgajā terminālī nav pat krēslu, kur apsēsties. Visi guļ uz grīdas. Nu, es jau nu uz grīdas negulēšu! Ne jau attīstītā valstī!! Dodos atpakaļ uz otro termināli, jo tur vismaz bija krēsli un arī vesels viens veikals atvērts. Tā vazājoties, pārgurums, loģiski, ka saglabājās, bet vēlme gulēt – mazinājās. Un, ja vēl priekšā geitu meklēšana, tad nekāda gulēšana tāpat nesanāktu…

Tā nu, nopirku kafiju un izlēmu, ka jāpabeidz pēdējais šī ceļojuma ieraksts. Stundām lēni ritot, pienāca arī laiks iziet drošības kontroli, par laimi – atkal bez aizķeršanās. Un nu, jau varu gandrīz droši teikt, ka viens mini piedzīvojums ir noslēdzies.

Uz atvadām varu vien novēlēt iedvesmoties un piepildīt savus sapņus, vismaz ar ceļošanu saistītos – noteikti!

E.

One thought

  1. Ar lielu interesi vienmēr lasu Tavus sulīgos ceļojumu aprakstus. Tie iedvesmo nevis sēdēt dīvānā pie TV, bet gan celties un doties pasaulē to iepazīt. Paldies!

    Publicējis 1 person

Atbildēt

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com logotips

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out /  Mainīt )

Google photo

You are commenting using your Google account. Log Out /  Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out /  Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out /  Mainīt )

Connecting to %s