Septiņas dienas Maltā III

Gadskaitļi ir nomainījušies un man jāteic liels paldies košajam gailim. Bija notikumiem bagāts, krāsains un visā visumā priecīgs gads, par spīti bedrēm un līkumiem, kas gadījās pa ceļam. 🐓


Atgriežoties pie ceļojuma – savu parveidotāju veikalā atradusi varēju mierīgi pačilot naktsmītnē, ar kuru man reāli noveicās. Biju izīrējusi vienu istabu divistabu penthausā ar milzīgu terasi. Otra istaba bja paredzēta citiem īrniekiem, bet nebija atradies neviens interesents, kas būtu gribējis šeit sagaidīt gadu miju. Tā nu man par lētām naudām izdevās dabūt visu dzīvokli sev un pilnībā izvērsties! Ēdu svētku pusdienvakariņas pie milzīga koka galda ar skaisti sadedzinātām svecēm, malkoju Martini sacēlusi kājas dīvainā un baudīju brīnišķos skatus visapkārt šoreiz sajūtot silto un patīkamo vēju uz terases. Ap desmitiem vakarā biju plānojusi doties uz Gozo galvaspilsētu, Victoria, kur tika organizēts bezmaksas koncerts sagaidot pusnakti. Vispār biju cerējusi, ka turp un atpakaļ došos ar sabiedrisko transportu, tomēr, man par nožēlu papildu reisi naktī nebija paredzēti. Tādēļ tālāk tad sekos stāsts par sēšanos pie stūres, pat ja esi nedaudz ielietojis. Uzreiz saku – nē, nekādā gadījumā nedrīkst braukt dzērumā! Un es viennozīmīgi esmu viens no lielākajiem tādas prakses pretiniekiem. Un vienmēr, es esmu uzskatījusi (pēdējā laikā to nedaudz piemirstot) un turpinu uzskatīt, ka ja plāno kaut kur doties ar auto, tad nav vajadzības lietot nekādus alkoholiskos dzērienus. Jo ne jau vienmēr nozīme ir promilēm, reakcija var mainīties pat pēc pavisam mazas glāzītes. Nerunājot nemaz par avārijas situācijām, ko pats vari izraisīt, tu vienmēr (zem grādiem esot) būsi uzskatāms par vainīgu arī, ja tavas vainas nav nemaz. Vai, ja nu neveiksmīgi notur policija… Tomēr, bija vecgada vakars (klasisks attaisnojums). Gribējās atzīmēt un nedaudz palaist arī visus stresus, kas ar tikšanu uz Gozo saistījās, tādēļ atļāvos pāris glāzes 8% vīna pie mielasta. Līdz Victoria bija vien daži kilometri un apmēram 40 minūšu gājiens ar kājām, bet rajons, kurā dzīvoju bija neapgaismots un man šķita apšaubāms. Tā nu, sēdos pie stūres, lai arī pēc vairākām stundām, tomēr nevarēju būt droša, ka promiļu izelpā nav. Tieši prātoju, vai viņiem šeit vispār rīko policijas reidus, bet kāda gan iespēja tādā mazā miestā sastapt policiju? Nu, izrādās, ka visai liela, jo uzreiz izbraucot uz lielā ceļa, kas no mītnes vietas veda uz galvaspilsētu, stāvēja četras policijas ekipāžas ar migalkām un gandrīz vai padsmit policistu dzeltenzaļajās vestēs, bet dažiem bija tie tumši zilie formastērpi. Tika stādinātas visas mašīnas, tai skaitā arī es. [Policija mani šajā gadā tiešām ir visai iemīļojusi, jo saskarsme ar to man pēdējā laikā ir bijusi biežāka, kā pa visu autovadītāja apliecības esamības periodu.] Mana sirds pamira. Es nezinu, kāds ir pieļaujamais promiļu daudzums, nezinu kas notiks, ja tās izelpā uzrādīsies un vispār, kur es tagad palikšu, ja man neļaus braukt tālāk un, kur paliks mašīna? Simtiem jautājumu man šaudījās pa galvu, saskaņojoties ritmā ar skaļajiem sirdspukstiem. Es nezinu, kas nostrādāja – tas, ka biju sapucējusies un izskatījos labi, vai tas, ka viņi visai ātri saprata, ka esmu ārzemniece. Tas paliks neatbildēts jautājums, jo neko nepaskaidrojot, es drīkstēju doties tālāk. Fuf. Vecgada vakars jau ar šo brīdi bija izdevies! 💃🏼

Koncertā dziedāja popmūzikas foršākos gabalus jēdzīgās kaverversijās. Stāvēju pavisam tuvu skatuvei un izbaudīju katru pēdējo, divi tūkstoši septiņpadsmitā gada brīdi. Vissireālākais bija mirklis, kad pavisam nedaudz pēc vienpadsmitiem izdevās savienoties ar mājiniekiem videozvana veidā. Latvijā tik tikko bija nomainījies gads! Sarunāties nevarēja, jo viss bija pārāk skaļi, tomēr dažreiz vārdus nevajag. Skati, smaidi, pacelti īkšķi, izskanējusi Latvijas himna un salūts krastmalā. Kaut kā daudz savilņojošāki šķita šie mirkļi esot ārpus dzimtenes un līdz arī to, arī īpaši vērtīgi

Gozo gadumiju sagaida tāpat kā visur citur. Pēdējo desmit sekunžu laika atskaite, šampis, simtiem brinumsvecīšu un salūts. Dejas līdz diviem naktī un pacilāts noskaņojums. Arī sevišķi daudz piedzērušos cilvēku, alkohola peļķes plūst, konfeti pielipis pie asfalta, pudeļu korķi un samīcītas plastmasa glāzes ripo lejup pa stāvajām ielām. Svētku neglītā patiesība. Biju priecīga atgriezties dzīvoklī un relatīvā klusumā vērot zvaigznes un vienu no vismilzīgākajiem pilnmēnešiem kādu esmu redzējusi. Ja jau tā pavisam godīgi, tad savas gadumijas man šķiet daudz būtiskākas, kā vienkārša mēnešu un datumu maiņa. Tur tak ir kaut kāds pilnīgs juceklis ar tiem svētkiem! Saulgrieži jau bija. Austrumu īstais suns sāksies februārī, bet astroloģiskais gads mainīsies vēl vēlāk. Ko gan īsti mēs svinam? Jā, jā, zinu – visai retorisks jautājums. Šis ir Romas ekonomiskā gada sākums, bet vai esam patiesi pārliecināti, ka tas viennozīmīgi vienmēr bijis pirmajā janvārī? Maz loģikas. Varbūt ir vērts katra mēneša beigās uzrīkot ballīti? Domāju pasaule tad kopumā būtu daudz priecīgāka! Redz, savas dzimšanas dienas tomēr ir droši atzīmēt. Tur nu tiešām vari būt pārliecināts par datumu un vismaz oficiāli, cipars jāraksta cits dažādos pieteikumos un anketās, vai nu jebkur, kur to ir vajadzīgs norādīt. Un man šķiet, ka tie apaļie un pusapaļie tomēr ir kaut kāds, lielāka vai mazāka mēra, atskaites punkts.

Savukārt, šādu pirmo janvāri man nebija nācies piedzīvot. Vēja nav, saule cepina un vienīgais, ko tev gribas darīt ir tikai sauļoties un uzsūkt maksimāli daudz D vitamīna. To sev atļāvusi kādu brīdi izbaudīt, saņēmos un devos iekarot tuvāko virsotni. Biju noskatījusi nelielu, viegli pieejamu kalnu blakus savai mājvietai, protams, nebija nekādi Himalaji, tomēr, manuprāt, šis solis pirmajā janvārī (nu ja jau māņticīgi, tad līdz galam) bija visai simbolisks. Atkal un atkal iekarot jaunas virstones!

Dodoties tālāk gar piekrasti, laikapstākļi mainījās. Vējš kļuva arvien spēcīgāks un spēcīgāks, savu kulmināciju sasniedzot vienlaicīgi ar manu ierašanos Dwerja lagūnā, kur kādreiz atradās slavenais Azūra logs. Pa ceļam vēl redzēju trīssimt piecdesmit gadu vecās sāls ieguves vietas, kas stiepjas pat trīs kilometru garumā. Iegūt sāli no jūras ūdens šādā veidā, ir veca maltiešu tradīcija, kas tiek nodota no paaudzes paaudzei un pat tagad ir ģimenes, kas to vēl piekopj. Nedaudz pabraucot uz priekšu bija iespēja nokāpt arī lejup līdz vecas upes gultnei starp divām milzīgām kraujām. Tā kādreiz bijusi upes ieteka jūrā, bet tagad jūra viena pati tur ārdās desmitiem mazās alās un klinšu spraugās. Mazliet neomulīgi, jo esi dziļi, dziļi lejā, prom no jebkādas civilizācijas un vienīgais, ko iespējams dzirdēt ir mežonīgās viļņu skaņas un akmeņus, kas grab bēgot no šīs ūdens varenības. Kādu laiku pasēdēju (jo vēja dēļ, nostāvēt bija grūti), augšā – kraujas galā, vērojot viļņus, ja tos vispār varēja nosaukt par viļņiem. Milzīgas krāces, kas sitoties pret akmeņu sienām cēlās daudz augstāk par manu augumu.

Ir laikam divas lietas vai vietas, kur es varētu atrasties un vērot mūžam. Viena ir kalnu virsotnes. Vēljoprojām dzīvas ir tās sajūtas un skati acu priekšā, kad uzkāpu Indijas Himalaju Shali Tibba virsotnē. (Mēģinu samierināties vien ar Bumbu kalniņa skatu torni, no kura tomēr paveras milzīgas platības un dažādība ainavās). Un otra, viennozīmīgi ir jūras un okeāni viļņu laikā. Man tuvāk pieejamā (kas tomēr ir visai patālu ikdienišķiem braucieniem) ir Kurzemes piekrastes Lieljūra, kur var cerēt ieraudzīt kaut nelielu daļu no tās varenības, kas ir piedzīvota pie Atlantijas okeāna vai Maltas Vidusjūras. 🌊

Tomēr līdz šim nenormālāko jūras trakošanu esmu redzējusi, jau iepriekš minētajā Dwerja lagūnā. Nu, kā lai apraksta to, patiesībā vājprātu, kas tur darījās! Ja godīgi, šeit tā pa īstam pirmo reizi nobijos. Ja vējš kādā brīdī papūstu no krasta puses, tad sanestu pietiekami, lai viļņi tevi aprītu. Nepārspīlējot! Pašā krastā, kas veidojas no zema šūnakmeņu pamata un to caurumu dēļ, visai apgrūtinātu pārvietošanos arī ikdienišķās situācijas, brīdī, kad vējš rēca un jūra trakoja lielākā daļa cilvēku, tai skaitā arī es, pārvietojās tupus rāpus. Man pat ir viens visai bīstams video (jo, nevarēju atturēties šo brīdi neiemūžinot), kurā es saknupusi, padusē sargājot telefonu un atbalstu rodot pret vienu mazu izcilni akmeņos, stāstu, kur tagad atrodos un, kas šobrīd notiek. Dzirdēt nevar gandrīz pilnīgi neko kā tikai caur kauliem ejošu vēja balsi un aina patiesi atgādina brīdi no šausmu filmām, kur cilvēki slēpjas vai bēg no slepkavas un ieraksta pēdējo pirmsnāves video, kas kalpotu par pierādījumu. Man gan tāds mērķis noteikti nebija, jo tomēr cerēju, ka šādi muļķīgi soļi (spītējot vējam un izvairoties no viļņiem vēl selfijoties video formātā) man nebūs liktenīgi, jo tad nu noteiktu varētu iekļūt raidījumā “1000 veidi kā (stulbi) nomirt”. Bet vispār, šajā ceļojumā es ievērojami vairāk filmēju un dažus video sūtīju arī mājiniekiem, jo vēju jau nevar nofotografēt. Var iemūžināt tikai pretestību pret to, un tā parasti ir krietni mazāk uzskatāma, kā pats pūtējs. 💨 (un nu man ir arī vēl kādas vēsturiskas vērtības, ko vecumdienās pārskatīt)

Man šķiet, ka tajā vētras cienīgajā epicentrā es pavadīju pat vairākas stundas, jo sanāca sagaidīt arī saulrietu, kurš visā šajā fonā man likās neatkārtojams. Pēc šīs izpriecas gan bija arī sekas. Pirmkārt, no sejas ādas man bira nost sāls. Vai var būt vēl lieliskāka kombinācija, lai parūpētos par savu ādu kā ar – sauli, vēju, jūru un sāli? Labi, ka biju paņēmusi extra mitrinošu krēmu – tas noteikti izglāba. Otrkārt, šie laikapstākļi man bija atņēmuši pēdējos spēkus, jo izrādās, ka turēties pretī aizpūšanai prasa no tevis daudz enerģijas, tādēļ pat vēl nākamajā dienā man bija grūti saņemties un kaut kur doties. Bet treškārt, lai arī biju pienācīgi apģērbusies – ar džemperi, jaku, vējjaku, cepuri un šalli, tomēr uzaustot rītam sajutu, ka kakls sāk likt par sevi manīt. Nekas šausmīgs – slima nejutos, bet diskomfortu no iepriekšējā vakarā saelpotā aukstā un sāļā gaisa, gan jutu vērā ņemami. Un tad nu atkal sekoja aptiekas apmeklējums. Šeit lūdzu skaļus un labsirdīgus smieklus par to, ka tiešām vairs nevienā ceļojumā nevaru iztikt bez kādā ekscesa, kas prasītu arī farmācijas nozares sponsorēšanu. 🤦🏼

Dodoties prom no Gozo, ceļā uz prāmi piestāju pie Xerri’s grotto – nelielu alu pazemē. To tūkstoš deviņsimt divdesmitajos gados atklāja mājas saimnieks rokot sev aku. Tajā ir pilns ar stalaktītu un stalagmītu veidojumiem, kas atgādina žirafi, ziloņa ausi un citas interesantas lietas. Alu, īpašnieki paplašināja un Otrā pasaules kara laikā tur slēpās no uzlidojumiem. Protams, tā nav ne salīdzināma ar Spānijas Nerja alām, tomēr šeit veidojumi bija ievērojami smalkāki, tādēļ redzēt bija ko. Apmeklēju arī vietu, kuru dēvē par Calypso alu. It kā Homēra Odisejā minētā Ogygia sala ir Gozo, uz kuras nimfa Kalipso septiņus gadus mīlas gūstā turēja Odiseju. Pati ala gan diemžēl vairs nav pieejama, jo plātnēm kustoties, tās ieeja ir sabrukusi.

Arī Gozo slēpj sevī dažādus mazus jociņus un neafišētas vēsturiskas vērtības, kā piemēram tūkstoš astoņsimt astoņdesmitajos gados celtās Ta’Kola dzirnavas. Tām netīši uzskrēju virsū braucot cauri mazai pilsētiņai uz Ĝgantija tempļiem. Dzirnavas ievērojamas ar to, ka tām vēljoprojām ir pilnībā fukcionējošs orģinālais koka mehānisms, jeb piedziņas ritenis. Tāpēc Malta ir tik īpaša Tev ir iespēja jebkurā vietā, kur atrodies, atrast kādu mini dārgakmeni.

Bet paturpinot par tiem akmens laikmeta tempļiem, kurus redzēju vairākus, līdz šim tie mani pārāk neuzrunāja. Hagar Qim es apmeklēju pirmajā vakarā un varbūt man jau bija pietiekoši daudz pirmo iespaidu, lai spētu nokoncentrēties uz šiem, mūsu izpratnē, primitīvajiem arhitektūras paraugiem. Varbūt līdz galam neaptvēru to nozīmību, jo nepaspēju ieiet muzejā, kur izklāstīta vēsture. Lai nu kā, vispār biju šaubījusies vai pēc vēl divu mazo tempļu apskates vairs ir nepieciešams kādu citu no tempļiem redzēt. Par laimi es nepieņēmu tik kategorisku lēmumu, bet otrā janvāra priekšpusdienā aizdevos līdz Ģgantija.

Tie ir visvecākie, no tempļiem Maltā (aptuveni piectūkstoš piecsimt gadu) un otra vecākā reliģiskā, cilvēka celtā struktūrā visā pasaulē. Pat Gīzas piramīdas ir jaunākas! Nu, šis mani tiešām paņēma. Šoreiz iegāju arī muzejā, kur bija izvietoti daudzi eksponāti un izklāsti par to, ka piemēram visas megalītiskās būves Maltā atrodas vērstas pret dienvidaustrumiem. Cik daudz un dažādu rituālu tika veikti. Kādas mazas un smalkas figūriņas ar cilvēku sejām, bija iespējams izgatavot. Un tā tālāk un tā joprojām. Izejot cauri muzejam, tu tiešām vari iegūt sajūtu un ieskatu, par to, kā viņi tajos laikos dzīvoja. Neaptverami. Un tie rotājumi uz sienām (jeb akmeņu vēlumiem), tie dzīvojamo platību pārdomātie projekti. Tur slieksnītis, tur durvis, tur vēl nezināma pielietojuma caurums izgrebts. Liek tiešām aizdomāties no kurienes un kāpēc mums ir tā māju vajadzība? Kāpēc mēs vienmēr esam gribējuši sev norobežotas telpas un atsevišķu istabu? Kāpēc mums ir bijis svarīgi izrotāt traukus tā, lai tie būtu skaisti, vai gatavot akmens figūriņas cilvēku formātā? Man lūdzu kādu antropologu studijā – labprāt padiskutēšu par šīm tēmām. 🗣️

Laikam šie tempļi man paliks visspilgtākajā atmiņā. Un es domāju, ka no apskates objektiem, šim noteikti ir jābūt topa augšdaļā. To, kurā topa vietā šis komplekss ir man, norādīja nekontrolētā suvenīru pirkšana. Lai gan šajā ceļojumā man atkal neprasījās neko paliekošu iegādāties, tomēr dažas īpašas lietiņas, kas atgādinās Ĝgantiju, nenoturējos un nopirku.

🙂

E.

Komentēt

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com logotips

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out /  Mainīt )

Google photo

You are commenting using your Google account. Log Out /  Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out /  Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out /  Mainīt )

Connecting to %s