Septiņas dienas Maltā IV

Prāmja brauciens atpakaļ uz Maltas galveno salu, bija viens no pretīgākajiem manā mūžā.


Vakardienas vētra ūdeņos nebija mitējusies un viļņi bija neiedomājami augsti. Biju vēlējusies palikt mašīnā tās divdesmit minūtes, bet šūpošanu tur varēja just tāpat un sajūtas bija vēl nepatīkamākas, jo pēkšņā sagāšanās pa labi vai pa kreisi bija bez iepriekšējas sagatavošanas. Uz klāja savukārt cilvēki staigāja ķeroties pie margām vienā un otrā pusē. Brīžam prāmis sagāzās tik ļoti, ka vienā pusē varēja redzēt tikai jūru, bet otrā – tikai debesis. Kā tie kuģi turas uz ūdens?? Ik pa laikam nepameta sajūta, ka patiesībā mēs nemaz to nevadam, bet ļaujamies viļņiem, kas likās spēcīgāki par mums pašiem.

Jau atpakaļ uz lielās salas, pirmais ko apmeklēju bija Mdina, jeb Klusā pilsēta. Iesauku ieguvusi tādēļ, ka tur nedrīkst iebraukt automašīnas. Un visai loģiski, ka tā, jo platībā pilsēta ir vien 0.9km², ja nu tiešām kāds vēlas vēl ātrāk apskatīt visu pilsētu, kā tas iespējams ir ar kājām, tad aktīvi darbojas zirgu pajūgi. Valda tiešām tāda viduslaiku sajūta, jo daudzas mazās ieliņas ir tukšas (lai gan cilvēku pūļi vien drūzmējās tikt iekšpus vēl sagalabātajiem pilsētas mūriem), nekāda popmūzika nekur neskan un Normāņu arhitektūra pilnīgi atgādina visas filmas par karaļu valdīšanas laiku knapi padsmitajos gadsimtos. Kārtējais kontrasts ar Gozo galvaspilsētu, kur tik tikko biju gandrīz vai pašā notikumu epicentrā, kur dzīve kūsāja un veikalu izkārtnes mirgoja. Mdina tiešām – klusums un miers.

Turpat Mdinas apkārtnē ir arī Svētā Paula katakombas. Ilgi šaubījos vai vispār gribu tās apmeklēt, jo es neesmu sevišķi liels kapu kultūras fans. Un no vienas puses arī neredzu jēgu pārāk lielai ieinteresētībai par to, kā izskatās kapu vietas citām kultūrām. Tas vienkārši nav mans. (Starpcitu, ja nu kādam interesē, tad varu pastāstīt, jo netīšām vienai Maltiešu kapsētai uzskrēju virsū – viņiem ir akmeņaina grants visapkārt un pieminekļi kā kapu kopiņas, nevis vertikāli). Nebaidos ne no kapiem, ne apbedījuma vietām, ne arī man būtu kādas patoloģiskas bailes no nāves, tomēr uzskatu, ka tās ir kaut kādā mērā svētas vietas. Līdz ar to ekskursijās pa kapiem iet nevēlos un pa katakombām arī nē. Tieši šī iemesla dēļ, Parīzē esošās neapmeklēju un šķiet, ka vispār nekad tāda veida kapavietas neesmu redzējusi. Vēl ilgi stāvēju pie ieejas un prātoju ko darīt, meklēju arī kuras tad ir vērtīgāk redzēt (pie Mdinas ir divas), jo zināju, ka šīs būs pirmās un pēdējās, ko apmeklēšu. Priecājos, ka izvēli izdarīju pareizo, jo bija izveidots arī muzejs ar dažādiem eksponātiem un daudz vēsturiskiem aprakstiem. Varēja uzzināt par rituāliem, kādus pielietoja cilvēka nāves gadījumā, kā katra ticība mirušos aizvadīja viņsaulē un, kādas lietas deva līdzi. Tas bija patiešām interesanti un izzinoši un man laikam arī ar to būtu pieticis. Bet nu, iegāju arī tajās katakombās un jā, man ir pāris foto, lai zinātu, kā tad gala beigās tur izskatās, bet cilvēkus, kuri aktīvi taisīja pašiņus ar šīm te iedobēm, kur kādreiz gulējuši līķi es tiešām nesaprotu. Ja nebūs tādas bildes, tad tu nevarēsi pierādīt, ka esi tur bijis? Vai liksi albūmā vai sociālajos tīklos bildi ar kapavietu fonā? Es atvainojos, ja kādu aizvainoju, bet tas nu man galīgi nav pieņemami. Un vispār, es uz beigām jau sāku domāt, kur tad viņi tagad ir likuši visus tos kaulus, kas tur atradās? Nezinu arī vai tas man šķiet sevišķi ētiski. Esmu baigās pārdomās par šo tēmu, jo tad jau man vajadzētu arī būt pret arheoloģiskajiem izrakumiem. Šaubīga, šaubīga lieta visa šī skeletu un kapavieta būšana. Kurš novelk robežu un, kur tāda vispār ir, ja ir? 🤔Viens nu ir skaidrs – cilvēce izpētes vārdā ir spējīga uz visu un varbūt arī nedaudz par daudz…?

Pēdējā apskates vieta tajā vakarā bija Mosta Dome. Katedrāle Mostas pilsētā, kas celta deviņpadsmitā gadsimtā pēc Romas Panteona parauga un tai ir pasaulē ceturtais lielākais nebalstītais kupols, kura iekšējais diametrs sasniedz nedaudz vairāk par trīsdesmitseptiņiem metriem. Uh un Ah cik skaisti tas bija! Biju arī vēl vienā baznīcā (vairs neatminos kur un kad), bet tas, kas mani pārsteidza bija salīdzinoši liela vienkāršība. Jā, altāri, protams, izgreznoti un mirdz zeltā, bet ļoti gaumīgi un galīgi ne par daudz. Pie vienkāršības varētu minēt arī to, ka Malta ir vienīgā, manis apmeklētā vieta, kur nav bijis jāmaksā par šo monumentālo baznīcu apskati. Ziedojumu kastītes gan ir un tas ir tikai loģiski, bet šīs sakrālās vietas, man par pārsteigumu nav komercializētas. Starp citu, vēl viens interesants fakts, ka Otrā pasaules kara laikā, brīdī kad katedrālē tika noturēta mesa, caur kupolu ielidojusi bumba, sagraujot jumtu, bet nav uzsprāgusi. Šo notikumu viņi dēvē par Maltiešu brīnumu, kas nu patiešām izklausās brīnumaini.

Mana naktsmītne pēdējās divas dienas bija vien pāris kilometrus no Valletas un es ļoti priecājos, ka lielajā istabā, kuru īrēju, bija iekārtota arī virtuve. Varēju netraucēti gatavot rīta kafiju un uz plīts taisīt vakariņas. Šoreiz tiešām ar gandrīz visām naktsmītnēm biju trāpījusi desmitniekā!

Nu jā, un Malta sevi arī reabilitēja, tā kā, ņemu savus vārdus par nesakārtoto infrastruktūru atpakaļ. Tuvumā galvaspilsētai ceļi bija labi, gandrīz bezbedraini, plaši un vairākās joslās. Patiesībā, lai tiktu jebkur, kas atrodās desmit kilometru rādiusā no galvaspilsētas ir jāizbrauc vismaz desmitreiz lielāka pārvadu sistēma kā Dienvidu tiltam. Un tieši tā iemesla dēļ, no Dienvidu tilta man galva sāp. Pārāk daudz un dažādu izvēļu! Vēljoprojām ir palikusi trauma, kā es gribot tikt uz Krasta ielas, man šķiet, aizbraucu līdz Ziepniekkalnam un vispār nesapratu ne rīta, ne vakara. Maltā bija līdzīgi. Pa to nobrauktuvi tur, pa šito šeit. Izvēlēties joslu, jo pēc, cik tur tiem metriem ceļš sazarosies un tā tālāk un tā joprojām. Craaazy. Braukt uz galvaspilsētu bija viens liels stresains pārbaudījums, jo es zinu, tikai to, kur gribu nokļūt, bet man nav ne jausmas vai konkrētā vieta ir uz tāda maza ciematiņa pusi, vai šitāda. Bez navigācijas šoreiz tiešām būtu kā bez rokām, bet par laimi, izmantojot palīglīdzekļus es gandrīz nemaz un gandrīz ne reizi nenomaldījos.

Un tad jau paturpināšu vēl pēdējo apnicīgo reizi par braukšanu un tās kultūru. Avārijas gaismas viņi neslēdz, bet pamāj ar roku pasakot paldies un tikai tad, ja ir laba izdevība un esam saskatījušies. Vairumā gadījumu maltieši ir visai sakarīgi braucēji, izņemot tos brīžus, kad izbrauc no apļa (to jau esmu aprakstījusi), tad gan viņi visi kļūst par vājprātīgiem dzīvniekiem . Raksturīgi, ka palaiž gājējus (man gan nekad tā nepaveicās), visai sarežģītās un pat neatļautās vietās. Kādas rokas princips, lai arī viņiem būtu, tas sevišķi nestrādā. Ne pārāk esmu manījusi vai izjutusi, ka viņi palaistu vai dotu ceļu, jo paši ieraduši vienkārši ielīmētiesklusi, ātri un bez ceremonijām. Tomēr, viņiem izdodas tev palīdzēt pavisam negaidītās situācijās. Piemēram, vienreiz braucu lejā no ļoti stāvas ielas un gribēju veikt pagriezienu uz tikpat stāvu šauru ielu pa labi. Ir viņiem krustojumos tie spogulīši, bet tajos es reti kaut ko saprotu. Turpat, pāri ielai stāv viens večuks, kas parāda man stop signālu ar roku – braucot mašīna, bet pēc tam kārtīgi nopētot ceļu, parādīja zīmi, ka viss brīvs un es varu izbraukt. Sīkums, bet patīkami. Savukārt, vislielāko šoku es ķēru, kad gribēju tikt iekšā milzīgā aplī. Biju iekārtojusies tā, lai uzreiz drīkstētu uzbraukt tikai uz otrās vai trešās joslas, jo man vajadzēja kaut kādu tālāko no izbrauktuvēm. Un tas nu ir likums, ko vairākas avārijas situācijas man izmācīja – pirmā josla ir tikai tad, ja tev vajag pirmo nobrauktuvi. Maltā nav tā, ka tu no apļa drīksti izbraukt tikai no pirmās joslas. Nop, tas drīzāk nav pat atļauts, savukārt, viennozīmīgi ar likumu ir aizliegts čunčināt pa pirmo joslu cauri visam aplim. Es priecājos, ka tajās reizes, kurās man to nācās darīt, netika sašķaidīts labais mašīnas spārns, jo vietējie ir patiesi šokēti ieraugot aplī sev kādu kreisajā pusē! Un tā, es pacietīgi un godīgi gaidīju, jau man liekas trešo stundu, kad varēšu iebraukt aplī, līdz viens džips apstājās apļa vidū (!), lai mani palaistu! Es teju vai no tā beņķa nokritu, cik liels bija mans pārsteigums. Ja kas, lielās mašīnas šeit ir daudz pieklājīgākas kā pie mums, savukārt, tās mazās un šauras ir īsti ļaunie rūķi – auto vadītājam šķiet, ka viņš ir vēl daudz mazāks, kā patiesībā un var tikt jebkur un jebkurā brīdī, pilnīgi jebkā. Bet vispār, man vajadzēja tikai kādas piecas dienas, lai pilnībā aprastu ar braukšanas situācijām un pēdējā laikā es pat jutos tik droši uz ielas, ka jau pamazām atļāvos arī palamāties pie sevis uz dažiem mūdžiem, kas sevišķi stulbi uzvedās. Pīpināt gan nevienam nepīpināju, lai arī tā viņiem ir neatņemama braukšanas sastāvdaļa. Taurē tad, ja laiž tevi, taurē fūre fūrei pabraucot garām. Pīpina no rīta un pīpina vakarā un par spīti tam, izdzirdot šīs skaņas katrreiz izbijos, jo mums tā tomēr ir tāda dusmu pazīme. Tur maltā viņi pat tā mīlīgi to māk darīt.

Pēdējā rītā beidzot saņēmos un piecēlos tik agri, lai pat paspētu aizbraukt un noķert saullēktu. Iepriekšējā vakarā biju apgājusi apkārt visai Sliema promenādei un novērojusi vietu, kur brīnišķīgi var pārredzēt Vallettu un klasiko apvāršņa skatu. Starpcitu jā, Sliemas apskate man aprobežojās vien ar naksnīgu, iedegtu lukturu apmirdzētu pastaigu gar jūras malu apkārt visai pilsētai. Internetā neatradu nekādus ievērojamus objektus, kas konkrētajā pilsētā būtu bijis jāapskata, jo vairāk vai mazāk, tā ir tāda shopping vieta ar veselu, jauni izbūvētu veikalu korpusu vairākās augstceltnēs, pašā pilsētās galā pie jūras. Un turpat aiz lielveikala arī bija brīnišķīga vieta, kur varēju sagaidīt vissiltāko un patīkamāko saullēktu, kāds viens trešā janvāra rītā ir iespējams. Pēc tam devos atpakaļ brokastīs un nedaudz sagatavoties dienai, jo tomēr, no mājas biju izbraukusi tieši kā no gultas vēlusies – legingi un cepure galvā. Ko tur daudz? Es tikai uz saullēktu!

Vallettai varēja atvēlēt vien pāris stundas un ar to būtu gana, bet gala beigās es biju tur gandrīz visu dienu, jo vienkārši baudīju laiku, izstaigāju krustu šķērsu šauras ieliņas, sildīju dibenu uz soliņiem un priecājos par plaukstošu apkārtni. Vallettā gan ir visai daudz, apmeklējuma cienīgu, muzeju, tomēr šajā braucienā es tos neapskatīju. Pirmkārt, iepriekš sevišķi nebiju gatavojusies, ka tādi būs, līdz ar to nebiju nobriedusi, ka kaut kas būs jāapmeklē. Otrkārt, nu, nevar vienā ceļojumā visu – dabu, kultūru, braukāt apkārt. Par daudz iespaidu un tad ir overvelmings. Un treškārt, vēl pēdējā brīdī sevi pārliecināju, ka tādā burvīgā dienā būtu noziegums laiku kavēt iekštelpās. Tāpēc, lai arī es galvaspilsētā biju ilgāku laiku, man ir maz ko rakstīt. Šī ir viena no retajām Eiropas vecpilsētām, kas ir uzbūvēta pilnīgi no jauna sešpadsmitajā gadsimtā un tajos laikos, arhitekts Laparelli bija visai liels novators. Viņš izlēma, ka pilsēta jāveido režģa veidā (kā tas tagad ir Amerikā, piemēram), neatstājot nekādus laukumus vai vietas īpaši svarīgām būvēm, bet piestrādājot pie tā, lai būtu pilnīgi pārdomāta ūdens apgāde, kanalizācija un ventilācija. Arhitektūrā var atrast visu sākot no Baroka un beidzot ar dažādām Modernisma skulptūrām. Nu, ne par velti par 2018.gada Eiropas kultūras galvaspilsētu ir izvēlēta tieši Valletta.

Pašus pēdējos iespaidus Maltā vēl ķēru San Anton dārzos. Tas ir pils komplekss, kas kalpo par prezidenta rezidenci un ir izbūvēts septiņpadsmitā gadsimta sākumā. Dārzi ir milzīgi un tikai daļa ir pieejama publikai. Tur atrodas pat trīs gadsimtus veci un eksotiski augi no visas pasaules. Dažādas palmu un ciprešu sugas, desmitiem neredzētu ziedu, strūklakas, kurās dzīvo pīles un gulbji un pat sanāca sastapt trīs majestātiskus pāvus. Brīnišķīgs ceļojuma noslēgums! Dārzā no koka aizņēmos arī vienu mandarīnu, kuru nogaršoju brokastīs pirms lidojuma. Biju gatavojusies, ka tas būs neēdams, bet izdevies bija patiesi sulīgs un gards!

Izlidoju agri no rīta, tieši reizē ar saullēktu un skats pa lidmašīnas logu bija tieši tikpat jauks kā viss ceļojums kopā. Mazās salas aprises pašā jūras viducī un pirmie oranžie saules stari pie apvāršņa.

Uz redzēšanos, Malta!

🙂

E.

Atbildēt

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com logotips

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out /  Mainīt )

Google photo

You are commenting using your Google account. Log Out /  Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out /  Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out /  Mainīt )

Connecting to %s