Ko iegūt no Barselonas februārī? [I]

Trešo reizi gada laikā devos uz Spāniju – valsti, kurai manā sirdī ir īpaša vieta kopš Madrides apmeklējuma. Šķiet neticami, ka ceļošana ir kļuvusi par manu realitāti, jo tikai nedaudz vairāk kā pirms gada šādas iespējas man nenāca ne prātā. Un jā, es pagaidām nedodos tālos un iespaidīgos ceļojumos, bet ar kaut ko ir jāsāk un, manuprāt, man izdevies ir labi. Nu jau pieklājīgi būtu arī iegādāties to melnbalto pasaules karti, kurā var atzīmēt apmeklētās vietas, lai glezna top krāsaina. 🙂


Par Barselonu, līdzīgi kā par Parīzi, biju domājusi jau sen. Un laikam būs beidzot jāizveido arī savs bucket-list ar vietām, kuras noteikti vēlos apmeklēt. Katrā ziņā šī pilsēta man vienmēr ir bijusi topa augšdaļā – līdzās Londonai, Parīzei, Porto, tādēļ visai likumsakarīgi, ka iegūstot ne sevišķi gribētu atvaļinājumu februārī un līdz ar to arī divas nedēļas brīvā laika (kas, jāatzīst gan, visai ātri aizpildījās ar plāniem), kolēģes pamudināta, ātri vien iegādājos aviobiļetes uz slaveno katalāņu galvaspilsētu. Datumus izplānoju tā, ka tāds mazs weekend-getaway vien iznāca, tādēļ šoreiz ierakstu mēģināšu arī nedaudz pielīdzināt ceļvedim. Protams, ne klasiskajā, sausu faktu, veidā, bet gan papildinātu ar manām domām, sajūtām un piedzīvojumiem. Laikam pareizāk gan būtu formulēt to otrādi – mani apraksti būs papildināti ar ceļveža raksturīgajām norādēm un komentāriem. 😀 Tā kā pati šādus itinerary vienmēr pirms ceļojumiem uzlūkoju, lai smeltos iedvesmu, tad varbūt būs vēl kāds, kuram noderēs idejas par to, ko četrās, ar-astīti, dienās sadarīt Barselonā.

 


0. DIENA

Rīgas lidosta → Barselonas lidosta → Arc de Triomf
Atkarībā no ielidošanas laika, noteikti iesaku izpētīt tuvējo apkārtni un noorientēties, kur kas atrodas. Es paliku hostelī La isla – vienkārša naktsmītne ar visām ērtībām un pretimnākošu personālu stratēģiski izcilā vietā pie Triumfa arkas. Ielidošanas vakarā paspēju atrast pārtikas veikalu, metro staciju un pavakariņot arī super mājīgā vietā Elsa y Fred.

 

Bet sākot no sākuma – vēljoprojām nespēju ierasties lidostā pienācīgā laikā. Lai vai kā es centos īsināt laiku izlidošanas dienā – guļot līdz vēlai priekšpusdienai, krāmējot somu un gatavojot pusdienas, vienalga ierados pusotru stundu pirms reisa. No seniem laikiem esmu iebiedēta, ka drošības kontrolē var būt garas rindas, bet līdz šim tās vienmēr plūdušas gana raiti, lai neko nenokavētu. Un arī šoreiz… Izlidošanas vārtus sasniedzu vēl pirms parādījās galamērķa nosaukums virs tiem. Pirmo reizi lidoju ar Wizzair un biju ļoti apmierināta ar apkalpošanas kvalitāti, lidmašīnas stāvokli un kopējo pieredzi (uzreiz gan piezīmēšu, ka manas domas izlidošanas dienā krasi mainījās) . Tā kā beidzot viņiem ir mainījusies rokas bagāžas politika, tad šie lidojumi, manuprāt, kļūst arvien vairāk pieejami. Lidmašīnā sēdēju 13. vietā un tikai, kad apsēžoties stjuarte man lika iepazīties ar drošības instruktāžu, jo atrados pie avārijas izejas, sapratu kādā vietā es esmu. Bēdīgi slavenajā, daudzās filmās apspēlētajā un lielas cilvēku daļas nemīlētākajā trīspadsmitajā vietā! Kādreiz biju dzirdējusi, ka lidmašīnās iztrūkst trīspadsmitās rindas, bet nu, kā redzams tās ir muļķības. Vismaz šajā lidmašīnā noteikti. Un lai arī no konkrētā skaitļa es nebaidos galīgi un nepieskaitu sevi pie pārlieku māņticīgajiem, tomēr Ceļa gals 3 man spilgti atsitās atmiņā. Pat mana skepticisma pilnā sirsniņa sāka dauzīties stiprāk. Nepalīdzēja arī tas, ka izlidošana kavējās, līdz ar to man bija pietiekami daudz laika, lai sāktu domāt dažādas pilnīgi muļķīgas domas. Nu ja, nevajadzēja braukt uz to Barselonu! Es taču jau kad uzzināju, ka atvaļinājums būs februārī biju izlēmusi divas nedēļas gulēt zem segas. Arī pēc tam, kad mistiskā kārtā tomēr iegādājos lidojuma biļetes, čīkstēju un pīkstēju, ka tagad nekur negribu braukt. Pat ne uz Barselonu! Tad saķēru vīrusu, pamatīgi sastiepu potītes saites, tagad sēžu 13ajā vietā un reiss no Rīgas neizlido jau 20 minūtes… Skaidra lieta, ka kaut kas būs ne tā!! Par laimi gan jāatzīst, ka tie visi bija tikai tarakāni manā galvā un izdevās laimīgi nosēsties Barselonas lidostā vien ar pusstundas nokavēšanos.

Hosteli sasniedzu krietni pēc deviņiem vakarā un devos jau uz manis minēto bāru Elsa y Fred, ko ieteica recepcijā. Patiešām patīkama atmosfēra un ievērojamais cilvēku daudzums atsauca atmiņā pēdējās vakariņas Parīzē, kur ar elkoņiem nācās bakstīties citu cilvēku šķīvjos. Latvijā šādas situācijas man derdzas pat lielveikalu rindās, kur nu vēl restorānos, bet ārvalstīs šāda veida tuvība mani nesatrauc nemaz un liekas pilnīgi pašsaprotama. Kā atvainošanos par to, ka man nācās ēst pie bāra letes, viesmīlīgās oficiantes man uz atvadām uzsauca kaut kādu savdabīgu šotiņu. Paskaidrojumu par to, kas tas tāds ir līdz galam neizpratu, nojautu tikai to, ka sastāvā ir anīss. Esot kaut kas līdzīgs zālēm – lai man laba veselība. Sīkums, bet patīkami. Un starpcitu garšoja visai neslikti. 😉

 


1. DIENA

Arc de Triomf → Palau Macaya → Parc Güell (1 – 2 h) → Casa de les Punxes → Casa Milà ( 1 – 2 h) → Casa Batlló → Plaça de Catalunya → Les Rambles (1 h) → Monument a Colom → L’Aquarium Barcelona (2 h) → Catedral de la Santa Creu (½ h) → Barri Gótic (½ h)
Maršruts aptuveni 20 km garš, ko mēroju tikai ar kājām. Prasīja +/- 8 stundas, jo dažās apskates vietās devos arī iekšā. Ietilpa pāris pauzes līdz pusstundai, kuru laikā paēdu un nedaudz atpūtināju kājas. Noteikti var izmantot sabiedrisko transportu ceļā uz / no Güell parku, jo nekādu ievērības cienīgu apskates objektu pa vidu nav, tomēr staigājot ir iespējams saķert spāņu fīlingu.

 

Runājot par manu sastiepto kāju – patīkami noteikti nebija un visticamāk atveseļošanās procesu es arī nepaātrināju. Lai arī apavus es šoreiz tiešām izvēlējos atbilstošus, tomēr pēc tiem daudzajiem noietajiem kilometriem, vakaros kājas īdēja visā garumā un sastieptā pēda smeldza vēl neiedomājamās vietās. Noteikti būtu bijis labāk, ja es varētu izmantot elastīgo saiti, bet pēc noietas pus dienas, sapratu, ka tad kļūst vēl sliktāk. Diskomforts tika izstarots uz apakšstilba priekšējo daļu un pēda nebija apmierināta, ka pacēlums veidojas augstāks, kā man anatomiski paredzēts. Bez saites staigāt bija patīkamāk, bet nedrošāk, jo potīte ievērojami ļodzīgāka kļuva un nācās iet daudz uzmanīgāk. Riebīgākais staigāšanas procesā bija kāpnes – it sevišķi uz leju, tomēr nu jau es vairs gandrīz nekliboju un biju ieguvusi pārliecību, ka labāk noteikti paliks.

Dienu iesāku aptuveni deviņos no rīta un izejot cauri visai pilsētai sasniedzu Guell parku. Parks ir milzīgs un teritorijā var iekļūt bez maksas, tomēr, lai apskatītu vēsturisko daļu (tur kur atrodas Gaudi populārās celtnes) ir jāmaksā ieejas maksa. Iesaku nedoties iekšā pašā sākumā pa galveno ieeju, jo būs milzīgi cilvēku pūļi. Es iegādājos biļeti internetā (bet to var izdarīt arī speciālos automātos) un izstaigājusi lielu daļu parka, slēgtajā teritorijā devos no augšas, jeb pilnīgi pretējās puses – klusums un miers, pat ķīniešu tūristu nebija. 👌🏼

Vai var neapmeklēt vēsturisko daļu? Noteikti jā, jo tajā atrodas tikai slavenās kāpnes uz terasi, populārā ķirzaka un tās divas ēkas, kas redzamas uz visām Barselonas pastkartēm. Teikšu tā, ka pati biju gaidījusi ko vairāk. Pat nezinu tieši ko, bet sajūsmināta nebiju itin nemaz. Manā gadījumā, februārī ziedēja vien reta puķe un lavanda, ka arī zaļoja krūmi, ja nebūtu apskatījusi terasi, tad principā būtu par velti mērojusi ceļu līdz pilsētas otram galam. Taču pavasarī un vasarā parks noteikti ir brīnišķīgs un, manuprāt, pilnīgi pietiek paklejot pa to, apbrīnot skaistās arkas un tiltiņus, un no kalna virsotnes ieraudzīt arī pašu pilsētu un Gaudi mākslas darbu jumtus un tornīšus. Diez vai ir sevišķi būtiski uztaisīt selfiju ar krāsaino ķirzaku!?

Iespaidu maitāja arī notiekošais remonts, slēgta liela daļa no terases un mana dezinformētība par pašu Antonio Gaudi, jo vienīgais, ko no šī apmeklējuma paņēmu – viņš ir bijis viens galīgi ķerts vecis, kuram patika krāsas un šķības formas (jā, jā, jā – kauns man)! Bet vispār, viņa laikā tā par arhitektu domāja gandrīz visi līdzgaitnieki, līdz ar to, es attīstības līmenī, šī viedokļa dēļ, atkritu vien par pāris gadsimtiem. 🙄

Dodoties atpakaļ pilsētā mēdīt citus Gaudi darbus, pa ceļam aplūkoju arī Casa de les Punxes – pasaku pilij līdzīgu gotiskā stila celtni. Šādus lielākus un mazākus brīnumus var sastapt gandrīz uz katra Barselonas stūra, tieši tādēļ ir visai forši doties ar kājām, jo interesantās skulptūras, pievilcīgo apbūvi un kolorītos balkoniņus var noķert tikai šādi.

Le Pedrera, jeb Mila māju aplūkoju arī no iekšienes un te jau par Gaudi arhitektūras stilu manas domas sāka mainīties. Visi īsteni ģēniji ir nedaudz ķerti un viņa izteiksmes forma tiešām ir bijusi patiesi savdabīga, tomēr uzzinot patiesos iemeslus kādēļ tā, nav iespējams viņu kaut nedaudz nenovērtēt. Mila mājā apskate sākās ar pagalmu, kur dominēja krāsas un liektas līnijas, savukārt jumts ir veidots, nu gandrīz vai šķībi – greizi, savukārt statujas, kas tur izvietotas atgādina kaut ko no Zvaigžņu kariem, kaut ko no nākotnes. Šķiet neticami, ka tāds skatījums uz apkārtni varēja piemist cilvēkam, kas dzīvojis tūkstoš astoņsimtajos gados, jo pat šobrīd, 21. gadsimtā, tas viss atgādina kaut kādu kosmosu. Bēniņos savukārt bija izvietotas ekspozīcijas ar citiem viņa darbu paraugiem un vēsturiski, mākslinieciski fakti par viņa stilu un iedvesmu tam visam apakšā. Izrādās, ka tā ir daba! Dabas formas, līkumi, krāsas. Dzīvnieki, augi, smilts un debesis. Un, kad tu ieraugi žņaudzējčūskas filigrāni izliekto skeletu, tu beidzot izproti arī arhitekta neparastās novērošanas spējas un talantu šo formu atveidus īstenot arhitektūrā. Crazzy…

Casa Batllo neapmeklēju, bet aplūkoju tikai no ārpuses un caur Plaza Catalunya (ar strūklakām, soliņiem, statujām un kokiem bagāts skvērs) devos uz Las Rambles – populāru tūristu iepirkšanās ielu. Apkārt mazas bodītes, tirdziņi, brīnumaina arhitektūra un protams, cilvēku masas. Barselona ir milzīga un tūristu šeit ir melnais tūkstotis, pat februāra sākumā! Domāju, ka ja grib noķert tādu kārtīgu Barselonas vaibu, tad noteikti vajag kādā no ārā kafejnīcām ieturēt maltīti, varētu būt super pieredze. Man gan nesanāca, jo devos tālāk un pēcāk, kad pēdējā dienā tur iegriezos, pusdienošana / vakariņošana man nebija prātā. Ielas galā ir arī milzīga Kolumba statuja par godu faktam, ka pēc pirmā ceļojuma uz tagadējo Ameriku viņš karalienei Izabellai I ziņoja tieši no Barselonas.

Turpat netālu no promenādes atrodas arī Barselonas publiskais akvārijs ar simtiem dažādu sugu ūdens iemītnieku no visas pasaules. Ilgi šaubījos vai to vēlos apmeklēt, jo zivis un citas radības, kas dzīvo ūdenī man tiešām uzdzen šermuļus. Pat tagad, šo rakstot, man nākas noskurināties. Par zooloģiskajiem dārziem esmu jau sen izlēmusi, ka tos vairs neapmeklēšu, ja vien neatradīsies kāds safari, brīvdabas tipa. Bet par akvārijiem man viedokļa nebija un neatceros cik sen gan vispār kādā esmu bijusi, tādēļ nolēmu par labu apmeklējumam. Vienreiz pa simts gadiem jau var paskatīties arī uz zivīm. Tagad jāatzīst, ka, lai arī es neesmu sevišķi augstās domās par šo mugurkaulnieku un abinieku intelektu, tomēr daži no akvārijiem bija daudz par mazu konkrētajām zivtiņām un es nedomāju, ka arī haizivis varēja justies sevišķi labi tādā mini baseinā. Tātad nākotnei – vairs neapmeklēt publiskos akvārijus! Bet visā visumā, par spīti tam, ka bieži vien man pāri pārskrēja šermuļi (jo daži no ūdens iemītniekiem liek vienkārši brīnīties par to, kaut kas tāds vispār eksistē) ar redzēto biju apmierināta. Tik daudz dažādu krāsu, simtiem dažādu zivju veidu un tad vēl visādu citādu mošķu, kas ūdeņos uzturas. Tā ekosistēma ir neaptverama! Pilnīgs paralēlais universs, kas liek atkal apbrīnot dabas daudzveidību. Es gan esmu ļoti, ļoti priecīga, ka cilvēks ir zemes radījums, jo par spīti manai ūdens stihijai, pasaule man šķiet visai biedējoša.

Ceļā uz naktsmītni man izdevās šķērsot arī gotisko kvartālu un te nu patiešām ir iegūstama pilnīga viduslaiku sajūta un apmaldīties tajās šaurajās, garajās un tumšajās ejās starp milzīgajām ēkām ir pavisam viegli. Ar klaustrofobiju labāk neienākt! Bet tas, ka vari pilnīgi iztēloties kā sākot no piektā gadu simteņa pa tiem bruģiem ir soļojuši vīri, pastaigājušās sievietes un skrējuši mazi bērni nepavisam nav grūti. Drūmi gan viņiem tajos laikos gājis, bez elektrības, vien ar sveču gaismu, sabūvēties tik blīvi, ka saules gaisma nekad neiespīd. Varbūt tāpēc gotiskajai apbūvei raksturīgi plaši iekšpagalmi? Lai noķertu sauli? Būs jāpapēta tuvāk. 🤔

IMG_20180211_163506.jpg

Rajonā atrodas arī vairāki ievērojami muzeji, teātri, koncertvietas un galvenā Barselonas katedrāle (vismaz kamēr nav pabeigta Sagrada Familia). Pati katedrāle protams grezna un skaista, kā jau lielākā daļa sakrālo celtņu, ar grandiozu iekšpagalmu, kurā stūklakas mutuļoja virs neliela dīķa ar oranžām zivtiņām, bet zem kokiem, pavēnī, atpūtās milzīgas zosis. Spilgtākās atmiņas man par šo katedrāli gan būs iespēja staigāt pa jumta kori! Tā nu man šķita kā tāda asa sižeta filmu pieredze, kad uzbraucot ar liftu augšup, tu vienkārši izkāp uz jumta. Tālāk gan pamatu zem kājām veido tādas kā sastatnes ar režģotu grīdu, tomēr sajūtas vienalga bija visai stilīgas.

Ejot garām Pikaso muzejam izlēmu iegriezties arī tur un, jā – vēlreiz ieguvu pārliecību, ka kubisms nav mans. Tomēr atzīšu, ka pāris lielos mākslas darbus nedaudz apbrīnoju gan – cik patiesībā daudz smalku detaļu aiz tām kantainajām formām slēpjas.

E.

 

IMG_20180211_164951.jpg


ALTERNATĪVAS APSKATES VIETAS:

  • Bunkers del Carmel (netālu no Parc Guell) – esot brīnišķīgi panorāmas skati pār visu pilsētu.
  • Gan Casa de les Punxes, gan Casa Batllo var apmeklēt arī ekskursijas veidā iekštelpas.
  • Netālu no Les Rambles ielas atrodas Gran Teatre de Liceu – 19. gadsimtā celtā Barselonas opera un Palau Guell – vēl viens Gaudi brīnums.
  • Publiskā akvārija teritorija ir liels brīvdabas parks pie jūras un tikai nedaudz uz priekšu atrodas Barcelonete pludmale.
  • Gotiskajā kvartālā ļoti populārs ir arī šokolādes muzejs (Museu de la Xocolata).
  • Netālu no Triumfa arkas atrodas arī visai populārs parks de la Ciutadella, kurā izvietots Barselonas zooloģiskais dārzs.

IETEIKUMI:

  • Pārtiku iegādāties lielākos veikalos (Mercadona, Dia utml), jo mazi veikaliņi ir uz katra stūra, bet tajos liels uzcenojums.
  • Nopirkt metro biļeti 10 braucieniem (vismaz). Lai arī lielāko daļu gāju ar kājām un neplānoju speciāli nekur braukt, tomēr beigās – desmit braucieni noteikti salasījās un līdz ar to es atkal pārmaksāju. Šo desmit braucienu karti, var izmantot arī autobusos un tramvajos.
  • Noteikti iesaku iegādāties Hola BCN, ja plānots izmantot sabiedrisko transportu biežāk, jo cenā iekļauts arī ceļš uz lidostu, kas citādi maksā gandrīz 10€ turp un atpakaļ.
  • Bet Barcelona Card būs noderīga, ja plānots apmeklēt arī populārākās apskates vietas. Cenā ietilpst sabiedriskais transports par brīvu (tai skaitā ceļš uz lidostu) un ievērojamas atlaides, līdz pat 100%, ieejas maksai muzejos. Uz trīs dienām šī karte izmaksā 45€, bet Barselona ir visai dārga, līdz ar to, ja būtu iepriekš par šo iespēju painteresējusies, ietaupītu kaudzi naudas. Piemēram, muzejā kur ieeja maksā 12€ ar Barcelona Card var tikt par brīvu. Un starpcitu reti kura vieta maksā lētāk par padsmit eiro. Tā kā – atkarībā no ceļojuma mērķa, šīs kombinētās kartes viennozīmīgi ir vērts apsvērt.
  • Savukārt, dažviet biļetes internetā maksā lētāk, bet pat ja nesanāks ietaupīt naudu, noteikti ietaupīsiet laiku un nervus nestāvot garās rindās pie kases lodziņiem. Izdrukāt lielākoties nav nepieciešams, viss notiek caur viedierīci un svītru kodu lasītāju.

Atbildēt

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com logotips

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out /  Mainīt )

Google photo

You are commenting using your Google account. Log Out /  Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out /  Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out /  Mainīt )

Connecting to %s